Šogad 30 gadu jubileju atzīmē grupa “Pienvedēja piedzīvojumi” – latvju rokmūzikas fenomens, trīs puiši no Sabiles, kuri visas trīs šīs desmitgades muzicējuši nemainīgā sastāvā un būtībā pirmie spējuši kā alternatīvās skatuves pārstāvji tikt radiostaciju rotācijās un TV apritē.
Grupa “Pienvedēja piedzīvojumi” - tie ir Māris Žigats (vokāls, bass) un brāļi Aldis (ģitāra) un Pēteris (bungas) Lundes. Jau pavisam drīz grupas 30 gadu jubileja tiks nosvinēta koncertzālē “Palladium”, kur 11. oktobrī divas stundas garā koncertprogrammā tiks nospēlēti visi “PP” lielākie hiti un pazīstamākās dziesmas. Pagājušajā sestdienā apskatnieks aicināja uz sarunu “pienvedēja” līderi Māri Žigatu un - trāpīja akurāt viņa dzimšanas dienā!
Vai tev bieži sanāk sniegt intervijas savās dzimšanas dienās?
Nē, šī ir pirmā reize! Tiešām! Esi ekskluzīvi trāpījis manā dzimšanas dienā un vēl ekskluzīvāk “pienvedēju” jubilejas gadā (smejas)! Es gan īpašas svinības neesmu ieplānojis - vakarā divatā aiziesim ar draudzeni kaut kur pasēdēt, vēl aizbraukšu pie mammas uz laukiem. Ja būtu daudz naudas, tad varbūt arī sarīkotu lielu balli, uz kuru sabrauktu radi, draugi un paziņas. Sarīkotu tādas kā lielas dzimšanas dienas kāzas, ar vērienu. Ja ir daudz “piķa”, tad jau vienalga - rīko ballīti kaut pie Usmas ezera vai kādā citā tikpat foršā vietā (smejas)! Paaicini dzirdinātājus, ēdinātājus un organizatorus - tā, lai ne par ko nebūtu jāuztraucas, lai viss būtu kārtībā, lai par visu tavā vietā jau būtu padomāts. Es diemžēl esmu tāds, kas vienmēr par visu uztraucas.
Bet kā tad ar “pienvedēju” jubileju? Tur gan tev nāksies pašam par visu padomāt un pašam par visu uztraukties!
Nē, es neuztraucos! Mēs piesēdāmies un salikām kopā koncerta dziesmu “listi” un… Un tagad esmu mierīgs (smejas)! Mums ir ārkārtīgi daudz dziesmu, un satraucos, ko mēs tur [“setlistē”] liksim, vai savā starpā nesanāks lielāks vai mazāks konflikts, jo viens gribēs to dziesmu, otrs savukārt to negribēs utt., u.t.jpr., taču viss izdevās pārsteidzoši mierīgi. Protams, mēs ļoti daudz nenospēlēsim no tā, ko varētu nospēlēt, jo laika koncertā ir tik, cik tas ir - aptuveni divas stundas. Bet - nebūtu arī prāta darbs rīkot koncertu piecu stundu garumā, cilvēks taču nevar noturēt uzmanību tik ilgi!
No cik dziesmām nācās veikt grūto koncerta repertuāra atsijāšanas procesu?
Nebija nemaz tik grūti, jo pamatprincipi jau uzreiz bija diezgan skaidri. Mums pašlaik ir trīs jaunas dziesmas - skaidrs, ka tās ir jānospēlē, par to nebija jautājumu. Ir pagājuši trīs gadi kopš mūsu iepriekšējā studijas albuma “Nelaiks” klajā nākšanas, tātad jāiepazīstina klausītāji ar mūsu jaunajiem darbiem. Un arī tālāk viss aizgāja tikpat raiti. Man ir tieksme saglabāt dažādas lietas - gan atmiņā, gan pierakstos, tāpēc ir saglabājušās “listes” no ļoti daudziem koncertiem un festivāliem ar dziesmu secību, no kurām savukārt varēja kombinēt un skatīties, kuras dziesmas no kuriem [grupas pastāvēšanas] laikiem ņemam arī savam jubilejas koncertam. Ir ļoti daudz laika zoba jau pārbaudītu dziesmu, bet spēlēt kādu dziesmu tikai tāpēc, ka tā patīk mums pašiem - nē, tā nav mūsu ballīte, tā ir ballīte mūsu faniem, tā ir ballīte tiem cilvēkiem, kuri visu šo laiku ir bijuši ar mums kopā!
Pašiem patīk pavisam citas “pienvedēju” dziesmas?
Ja mēs rīkotu ballīti paši sev un tajā spēlētu tās dziesmas, kuras patīk pašiem, tad repertuārs, iespējams, krietni atšķirtos no šādiem jubilejas koncertiem. Vispār - tas būtu ļoti interesanti, kādā raidījumā izveidot topu vai nospēlēt koncertu ar pašu “pienvedēju” mīļākajām “pienvedēju” dziesmām!
Savā jubilejā taču to varētu arī atļauties! Skat, kā “Jumprava” - 40 gadu jubilejas koncertā spēlēja arī tās dziesmas, kuras paši uzskatīja par nepelnīti aizmirstām vai neievērotām.
Pat pasaules lielās grupas koncertu “pleilistes” veido pēc konkrētiem principiem, kaut vai “Foo Fighters” vai “Smashing Pumpkins”. Mazais brālis tikko bija Amerikā uz viņu koncertu, es speciāli piekodināju, lai paskatās un novērtē “pleilisti”. Un tā arī bija, shēma visur ir līdzīga: sāk ar zināmām dziesmām, tad skan jaunais materiāls, tad publika tiek atkal celta spārnos ar pazīstamiem gabaliem, tad gaisotne tiek mazliet nomierināta ar rāmāku repertuāru, un noslēgumā atkal ir grāvēji. Starp citu, viena lieta ir klausīties mūziku radio, CD vai datoros, otra lieta - kad tā skan koncertos. Ir daudz dziesmu, kas labi izskanējušas radiostacijās, taču koncertos tās nevelk. Un otrādi. Piemēram, dziesma “Pienvedēja piedzīvojumi” ar savu leģendāro “paskaties šeit” - tā nekad nav bijusi radiostaciju hits*! Savukārt koncertos bez tās nevar. Mēs kādu laiku to nespēlējām, un cilvēki sāka sūdzēties - ai, bija sūdīgs koncerts, pašu lielāko hitu tā arī nenospēlēja (smejas)!
(*Dziesma “Pienvedēja piedzīvojumi” kļuvusi par hitu straumēšanas servisos - vietnē “Spotify” tā ir pārliecinoši klausītākā grupas dziesma ar 606 000 klausījumu. Tuvākās sekotājas ir dziesma “Tu un es” ar 595 000 klausījumiem un leģendārais “Jel” ar 517 000 klausījumiem.)
Kā izlavierēt starp to, ko vēlaties spēlēt paši, kas skan radiostacijās, un to, ko cilvēki vēlas dzirdēt koncertos?
Primārais ir klausītājs. Ir jārēķinās ar to, ka cilvēks par savu naudu, par kuru viņš varbūt kaut ko sev nenopērk, bet atdod to par biļeti uz tavu koncertu, ir tiesīgs saņemt to, ko vēlas. Jo tieši klausītāji taču ir tie, kas uztur grupu. Piemēram, lai ierakstītu albumu, izmaksas par vienas dziesmas ierakstu sasniedz aptuveni 1000 eiro. Tas nav maz, bez klausītāju ar nopirktajām biļetēm izrādītā atbalsta tas nebūtu iespējams.
Līdz ar to mēs ļoti rēķināmies ar to, kā cilvēki jutīsies mūsu koncertā, un savas personīgās ambīcijas noliekam maliņā. Es varbūt gribētu nodziedāt arī lēnākus gabalus, taču cilvēkiem gribas uzlēkāt, viņiem gribas svētkus! Ja spēlēsim “Man nepietiek”, “Katrā telpā” un tamlīdzīgus saturiski smagus gabalus vai ļoti skaistas balādes, tad šie svētki un uzlēkāšana var izpalikt.
Starp citu, grupas 25 gadu jubilejas koncertā “Hanzas peronā” tas bija nepatīkamākais pārsteigums - no skatuves nepārtraukti skanēja it kā mierinājuma vārdi, ka “šis bija tāds roķīgāks gabals, nākamais būs mierīgāks”, taču klausītāji tieši gaidīja kārtīgu roku!
Jā, mēs to piefiksējām. Šoreiz skaistās un romantiskās dziesmas lielākoties izpaliks. Protams, meitenes droši vien ar to nebūs mierā, teiks “johaidī!” un cirtīs papēdīti pie zemes, bet - mēs tomēr esam rokgrupa. Mēs esam rokgrupa, kas savā pastāvēšanas laikā uzrakstījusi arī skaistas balādes, līdzīgi kā to izdarījušas arī pasaulē pazīstamas rokgrupas, sākot no “Nirvana” un “Metallica”, līdz pat Merilinam Mensonam un Ozijam Osbornam. Mēs vienojāmies, ka šis būs rokkoncerts un visu būvēsim kā kārtīgā rokkoncertā - arī skatuvi, gaismas un visu pārējo, par ko es šobrīd vēl nestāstīšu.
Tātad nospēlēsiet arī “Gumijas līmi”?
Jā. Uz 25 gadu jubileju to laikam nenospēlējām, tas fakts. Tas ir ekskluzīvs gabals, sava laikmeta iezīme. Interesanti, ka ļoti daudzi domā, ka mēs šīs dziesmas tekstā jokojamies - dažkārt koncertos “caur puķēm” piesaku, ka bija laiks, kad tā bija aktuāla lieta, ka cilvēki tiešām elpoja gumijas līmi, lai apreibinātos, un šī dziesma ir par šiem cilvēkiem. Taču cilvēki meklē zemtekstus un domā, ka šī dziesma ir par kaut ko citu. Nē, nē, tā ir tieši par to (smejas)!
Ar jūsu dziesmu tekstiem dažkārt sanāk visādi paradoksi - arī es tikai Jāņa Orbidāna dokumentālās filmas pirmizrādē uzzināju, ka jau pieminētā dziesma “Pienvedēja piedzīvojumi” patiesībā ir par seksu…
Jā, šī dziesma tiešām ir vienkārši par mīlēšanos! Mums ir ļoti daudz dziesmu, kurām ir zemteksti, taču ir arī tādas, kurās viss ir ļoti vienkārši. Piemēram, “Cilvēks ar trepēm” - tā tiešām ir par cilvēku ar trepēm, tur viss ir pilnīgi tiešā tekstā un nekas dziļāk nav meklējams. Taču cilvēkiem patīk iztēloties. Tāpat bieži vien ar mūsu dziesmām rodas konkrētas asociācijas, jo ir bijis kāds dzīves notikums, kas cilvēkam saistās ar šo dziesmu, bet citiem tā rada pavisam citas asociācijas. Vai arī nerada neko. Cilvēki laiž mūsu dziesmas caur savu dzīves prizmu, tāpēc katrs dzird to citādāk. Piemēram, burtiski nupat atnāca mikss vienai no mūsu jaunajām dziesmām - nosūtīju to draudzenei un vēl dažiem, lai paklausās, vai mēs tehniski neesam tajā palaiduši
kaut ko garām, varbūt kaut ko pielabot. Ko tikai visu viņi tajā nesaklausīja! Pilnīgi citas lietas nekā tās, par kurām mēs šaubījāmies.
Pārlapoju mūsu iepriekšējo interviju, kas notika pirms pāris gadiem, un konstatēju, ka būtībā viss, ko biji plānojis, ir izdarīts: izdota Jāņa Žildes grāmata “Trīs no Sabiles”, tapusi dokumentālā filma, oktobrī būs lielkoncerts, pēdējais studijas albums “Nelaiks” izdots arī platē (“Tūlīt iznāks arī pārizdotā “Cilvēks ar trepēm” plašu papildtirāža,” iestarpina Māris), tātad nav tikai jaunā albuma vai labāko dziesmu izlases, kas bija iecerēta.
Jaunu albumu mēs [līdz koncertam] nepagūsim, jo diemžēl mūsu studijas skaņu inženierim radās veselības problēmas, līdz ar to nācās radikāli mainīt visus plānus. Skaņu inženieri ir aizņemti ļaudis, tas nav tā - hop un rakstām! Taču tagad aktīvi strādājam, bet Gatis Zaķis miksē. Albumu izdosim nākamajā gadā.
Toreiz šaubījies par jaunā skaņu materiāla stilistisko virzību, taču nu laikam tā ir skaidra - jau “Nelaikā” dzirdētais tipiskais “pienvedēju” skanējums ar modernizēti elektronisku piesitienu. Starp citu, jaunā dziesma “Fizikas likums” - tas ir gabals, kas neatlaiž, var klausīties kaut piecas reizes pēc kārtas!
Tev tūlīt būs ekskluzīva iespēja dzirdēt mūsu jaunāko dziesmu (uzliek mobilajā telefonā dziesmu ar darba nosaukumu “Karuselis” - mazliet ar “Placebo” cienīgām ģitārām, taču “pienvedēju” agrīnajā stilā ar šo laiku elektronisko piesitienu). Otrā dziesma ir mazliet rāmāka, šī ir trešā. Producē Pēteris. Mums ar “Nelaiku” labi gāja, tāpēc nolēmām šo formu atstāt, un Pēcis turpina šo virzienu - mēs ar Aldi viņam uzticamies. Viņš bungojot jūt šos gabalus kaut kā citādāk, un mēs pēc tam tikai izrunājam, ko vēlētos arī mēs.
Tātad - noslēgsies lielkoncerts, un noslēgsies gads, sāksies jauns gads, un būs jauns albums. Un jauna dzīve?
Jā, sāksies jauns gads un jauna dzīve. Es ļoti ceru, ka mana balss vēl turēs un varēšu padziedāt. Nē, tas ir nopietni, tālākais ir atkarīgs tikai no manas balss! Es dziedu diezgan augstu, un, vīrietim paliekot vecākam, kādā brīdī augstos toņus vairs nevar nodziedāt. Es negribu vecumdienās izklausīties pēc [Klausa Maines] “Scorpions” - paskatījos “YouTube” viņu pēdējos koncertus, tas ir drausmīgi!
Pēc “Palladium” šogad uz skatuves vairs nekāpsiet?
Izspēlēsim vēl pāris koncertus - Liepājas kultūras namā “Wiktorija” 17. novembrī būs līdzīga programma kā Rīgas koncertā, bet pirms tam mums būs ekskluzīvs akustiskais koncerts 1. novembrī Veselavas muižā - ārkārtīgi skaista muiža, mēs tur reiz spēlējām, un mums patika, arī viņiem mēs ļoti iepatikāmies. Savukārt nākamgad būsim visos festivālos, kuros vien varēsim.
Parasti veterānus aicina uzstāties pēc pulksten diviem vai trijiem naktī…
Nē, mēs spēlējam ap vienpadsmitiem vai divpadsmitiem, festivālu uzstāšanos labākajos laikos (smaida)!
Tātad vismaz šajā ziņā vēl esat jauni!
Patiesībā es jūtos ļoti labi. Un arī grupas biedros es šobrīd, darbojoties studijā, nevienu brīdi neredzu, ka mēs būtu kaut kāda vecu cilvēku grupa, kas sēž krēslos, kaut ko pie sevis bubina un par visu - ai, kā ir, tā ir, gan jau būs labi! Nē, joprojām notiek dialogi, kā un ko vajadzētu labāk, ko pilnveidot utt. Man tas atgādina jaunību, kad mēs stīvējāmies studijā - tad Aldis nebija kaut ko iespēlējis tā, kā vajag, tad Pēcis, tad es pats. Pie sevis pasmaidīju, ka šobrīd atkal ir tā jaunības sajūta, kad pulveris nav izšauts, kad atkal ir gribēšana radīt kaut ko jaunu. Protams, mēs ļoti skatāmies un klausāmies, kas notiek pasaulē, aizgūstam kaut kādas jaunākās tendences. Arī tas padara jaunus.
