Notikums, par kuru runāja vēl vairākas dienas pēc tā norises – Aigaru dienā jeb 31. augustā Mežaparka Lielajā estrādē aizvadītais grupas “Jumprava” vērienīgais lielkoncerts. Ar to gan 3 Aigari (Grāvers, Grauba, Krēsla) + 1 Ainars (Ašmanis) kāju no gāzes pedāļa nenoņem, jo tuvākajā laikā plānota arī jauna albuma izdošana.
Patiesībā “Jumpravas” jaunajam albumam “Jumprava 2024” vajadzēja tikt izdotam jau uz lielkoncerta norises datumu, un tad grupas “merchandise” jeb suvenīru teltī nenāktos izlīdzēties tikai ar T krekliem un šokolādītēm, taču kaut kas aizķēries un par oficiālo albuma iznākšanas laiku šobrīd tiek saukts “drīzumā”. Albumā būs apkopotas vairākas grupas radītās dziesmas, kas tapušas dažādos laika posmos, ja precīzāk - “dziesmas, kas šodienas koncertu dzīvē jau ieguvušas jaunu skanējumu, tādēļ albumā tās būs jaunā aranžējumā, un dziesmas, kas dažādu apstākļu dēļ nav nonākušas pie plašākas publikas, lai arī, pēc mūziķu domām, tās ir pelnījušas sastapt savu klausītāju”.
Jādomā, ka lielu daļu no šīm mazāk zināmajām dziesmām vai to jaunajām versijām klausītāji jau dzirdēja grupas apaļās jubilejas koncertā, kuras gadskārta bija apslēpta arī nosaukumā “Jumprava XL”. Jāatgādina, ka ar romiešu cipariem rakstītais skaitlis “40” pie viena apzīmē arī grupas lielo nozīmi latviešu kultūrtelpā, un to pagājušajā nedēļā “jumpravieši” parādīja aptuveni divarpus stundu ilgā, aizraujošā un kvalitatīvā koncertšovā, kura galvenais vēstījums bija pierādīt, ka grupa ir dzīva - nevis tikai eksistējoša, leģendāra parādība uz latvju mūzikas skatuves, bet dzīvs un ar pilnu krūti elpojošs organisms.
Par koncertu. Lai gan sabiedriskais transports bija pārbāzts, Mežaparka Lielās estrādes teritorija pārsteidza ar relatīvu mazapdzīvotību - vismaz pēc tā, kas te tika piedzīvots Gustavo rīkotajos sadziedāšanās svētkos (par “Prāta vētru” nemaz nerunājot), šoreiz atmosfēra atgādināja pastaigas brīvā dabā ar nelieliem pūļa apgrūtinājumiem. Taču tas bija tikai šķietami, jo koncerts bija izpārdots.
“Jumprava” savu ierašanos bija režisējusi ļoti pompozi - ar piebraukšanu “Rīgas satiksmes” autobusā teju pie pašas estrādes un pēc tam došanos uz to, visiem cēli mājot ar roku. Vai tas bija izdevies gājiens, lai paliek katra subjektīvai izvērtēšanai, taču sanākušajiem vismaz bija nodarbe apspriest, vai mūziķi samaksājuši par biļeti, kāpēc nav varēts noīrēt helikopteru vai vismaz limuzīnu utt., u.t.jpr.
Uzstāšanās tika iesākta ar dziesmu “Lidmašīna”, kas daļēji deva atbildi uz to, kāpēc iesildīšanās slepenais koncerts jeb ģenerālmēģinājums notika Liepājas lidostā, bet nākamais bija vēl viens 1987. gada gabals “Upe”. Starp citu, apstiprinājās pirms koncerta dzirdētais, ka tās “Jumpravas” dziesmas, kuras iesildošajā daļā savā “setlistē” būs iekļāvis dīdžejs Māris Grigalis (viņš atskaņoja tikai un vienīgi “Jumpravas” gabalus), grupas programmā nebūs iekļautas. Žēl, jo vismaz “Pa vējam”, “Vīru ar suni”, “Sadauzīto bundzinieku” un daudzas, daudzas citas noteikti būtu gribējies dzirdēt arī no pašiem pasākuma vaininiekiem.
Sava koncerta sākuma daļā “jumpravieši” ātri atsēdināja tos, kuri cerēja uz sadziedāšanās svētkiem un dejām grupas simtiem reižu dzirdēto hitu pavadījumā - jau minētās divas dziesmas, tad grupas šī gadsimta klasika “Deja”, ģitārista Jāņa Kalniņa “iezāģētais” “Mēness gaismas iedegums” (apskatnieka vakara patīkamākais pārsteigums!), metro tēmai veltītā “Pilsēta” un “Kad Tevis nav” - 1986. gada dziesma, ar kuru grupā sevi pieteica Aigars Grauba. Šis repertuārs, ar jaunāko laiku tehnoloģiskajām iespējām bagātināts, ļāva ieslīgt tīkamās priekšnojautās, ka šis nudien būs “XL” - koncerts uz pieci ar krustu.
Diemžēl šiem sešiem gabaliem sekoja pirmā darvas pile koncerta medus mucā. Absolūti netapa skaidrs, kāpēc uz šo pasākumu viesmūziķu statusā bija uzaicināta Antra Stafecka ar Ingaru Viļumu - protams, viņu dziesmai “Baltu dzīvi nodzīvot” nav ne vainas, tā pat ir ļoti laba, taču šajā koncertā tā bija pilnīgi nevietā, turklāt pamatīgi nojauca labi iesākto vakara gaitas plūdumu. Vēl lielāka un vēl darvaināka pile iepilēja koncerta vidusdaļā, kad jaunāko laiku hitus (“Interneta dzīvnieks”, “Strīds”, “Ēna”) piebeidza dziesma no filmas “Baiga vasara”, turklāt pēc tās Grauba vēl laikam bija sagribējis palaist savas jaunās spēlfilmas reklāmas videorullīti, taču te nu sabuntojās pat koncerta tehniskais nodrošinājums, kas ņēma un streikojot “uzkārās”, atstājot klausītājus uz vairākām minūtēm klusumā un neziņā par notiekošo. Šajā brīdī aparatūrai gribējās pat aplaudēt - rādi taču to savu spēlfilmu Andrejam Ēķim un viņam līdzīgajiem, cilvēki grib dzirdēt “Jumpravas” dziesmas…
Kopumā gan koncerts vienalga atstāja patīkamu pēcgaršu - it īpaši tiem, kas laikā paguva uz tramvaju un tāpēc noupurēja pašu pēdējo beigu akorda dziesmu, kas izrādījās pajēlā “Lēna upe” ar Nataradžas tekstu. Šo rindu autora vakara patīkamākais pārsteigums (līdztekus jau minētajam “Mēness gaismas iedegumam”) - mazliet jau piemirstais “Teātris” jaunā versijā, taču lielākajai daļai publikas, spriežot pēc tās reakcijas, patika - ak, kāds pārsteigums! - “Vēlreiz” un “Ziemeļmeita”.
Jāuzteic arī ļoti veiksmīgās videoprojekcijas ar to projicēšanu uz lielākiem un mazākiem televizoriem - dziesmas “Lietus” izpildīšanas laikā tās bija tik ļoti dzīvas, ka teju vai lika meklēt pēc lietusmēteļiem. Vēl - Aigara Graubas un Aigara Krēslas deja, kuru no latvju mūzikas leģendām spētu pārspēt vien dievīgais “pērkoniešu” Ievas Akurateres un Raimonda Bartaševiča tandēms. No pieaicinātajiem mūziķiem par ģitārmonstru Jāni Kalniņu jau minēts, bet noteikti uzslavas jāvelta arī bunguvīram Rihardam Fedotovam jeb Rick Feds.
Interesanti, ka gandrīz visas “Jumpravas” dziesmas rada kaut kādas asociācijas, taču, piemēram, “Baltā”, “Šeit lejā”, “Tālu aizgāja brālis” un “Šis ir mans auto” (tā ievadīja “uz bis” sadaļu) nekādi neapnīk, kamēr “Ziemeļmeita” un it īpaši “Vēlreiz” jau ir tā pieriebušās (par šīm pārdomām apskatnieks gan uzreiz saņēma protestu gūzmu un teju vai pa kaklu...), ka tās vairs negribas pat dzirdēt - tas laikam no atmiņām par diskotēkām lauku kultūras namos.
Patiesībā būtu gribējies dzirdēt daudzus un dažādus gabalus, taču koncerta ilgums ir limitēts, savukārt “Jumpravas” izcilo dziesmu saraksts ir teju bezgalīgs. Turklāt šoreiz grupa vairāk akcentējās uz mazāk dzirdētiem un pat jauniem gabaliem - brīžiem šāda pieeja sevi attaisnoja, taču brīžiem nepavisam. Taču prieks, ka “Jumprava” nevis atspēlēja vecos hitus, pie kuriem publikai padziedāt līdzi un padejot (tad varētu iztikt tikai ar “Peldētāju”, “Vēlreiz” un “Ziemeļmeitu”), bet piedāvāja novatorisku programmu kā pilnībā darbaspējīga grupa. Turklāt nav mežonīgi lielas plaisas starp grupas seno gadu dziesmām un jaunajām, kas it īpaši labi pierādījās, atskaņojot kādu no jaunajiem gabaliem (to pašu “Interneta dzīvnieku”, ar dziesmu “Tavs kosmosa kuģis” gan bija bēdīgāk), kuru liela daļa klausītāju pierakstīja kādam no jau agrākajos gados izdotajiem lieldarbiem. Līdz ar to var secināt, ka jāgaida ne tikai jaunais albums ar mazāk zināmām dziesmām, bet arī albums ar pavisam jaunām dziesmām, Un, protams, jāgaida koncerti “Jumprava XLV”, “Jumprava L” utt., cik vien ilgi Aigari un Ainars spēs un gribēs muzicēt.
