Sūtot atlētu komandu uz olimpiskajām spēlēm, katra nācija vēlas sasniegt labāko iespējamo rezultātu, uz ko cerēt ļauj sportistu meistarības līmenis un vieta savā sporta veidā pasaules rangā. Latvijai Parīzes spēlēs bija vairāki reāli medaļu pretendenti, bet neviens nespēja parādīt labāko sniegumu izšķirošajā brīdī, kas liedza iegūt kāroto medaļu. Mūsu valsts paliek bez cēlmetāla otrajās vasaras olimpiskajās spēlēs no pēdējām trim. Tas ir zināms trauksmes zvans visai sporta (bez)sistēmai un nācijas kopējiem veselības rādītājiem.
Sportā izmērīt precīzos skaitļos potenciālo medaļas iegūšanas iespējamību kādam atlētam vai komandai parasti ir grūti. Var salikt vienos svaru kausos iespējamos spēku samērus starp pretiniekiem, sportisko formu, spēju labi startēt lielākajās sacensībās, tomēr nejaušības princips salīdzinoši līdzīgu atlētu startos ir pietiekami ievērojams. Sportā ierasti ir neiedomājami pavērsieni sacīkšu gaitā, kas apgāž drošas prognozes. Arī Parīzes spēlēs notika tieši tā.
2020.gada Tokijas olimpiskajās spēlēs, kas Covid-19 pandēmijas dēļ notika gadu vēlāk, Latvija izcīnīja divas medaļas - par olimpiskajiem čempioniem sporta veida debijā kļuva Latvijas 3 pret 3 basketbola izlase, kas ir klasiskā basketbola hibrīds ar specifiskām atšķirībām gan spēlētāju skaita ziņā, gan arī noteikumos. Latvieši spēja izmantot intelektuālo potenciālu, atrodot piemērotus basketbolistus, kas būtu gatavi startēt lielākajās sacensībās, kad ir pamatīgs psiholoģisks spiediens, piemeklēt strādājošu taktiku un sasniegt rezultātu izšķirošajos mačos. Vēl pirms trim gadiem Tokijā bronzas medaļu svarcelšanā izcīnīja Artūrs Plēsnieks. 2016. gada olimpiskajās spēlēs Riodežaneiro Latvija palika bez nevienas medaļas.
Uzreiz pēc Tokijas spēlēm bija bažas, vai Latvijas komanda spēs trīs gadu laikā saglabāt pozīcijas starp pasaules vadošajām komandām, bet izlases treneris Raimonds Feldmanis atkal visu bija veiksmīgi izplānojis un sapratis. Nomainot divus no četriem valstsvienības basketbolistiem, medaļnieku Agņa Čavara un Edgara Krūmiņa vietā sacīkstēm pieteica Franci Lāci un Zigmāru Raimo. Priekšsacīkšu turnīrā viss strādāja izcili - Latvija uzvarēja pilnīgi visus pretiniekus un ar septiņām uzvarām septiņās spēlēs izcīnīja pirmo vietu kvalifikācijā. Lai sasniegtu minimālo mērķi, izcīnīt medaļu olimpiskajās spēlēs, vajadzēja uzvarēt vienu no divām atlikušajām spēlēm. Diemžēl situācija bija kardināli mainījusies no priekšsacīkstēm un mūsu basketbolisti, kas pirms pusfināliem bija sacensību galvenie favorīti uz čempionu titulu, palika bez medaļas, ieņemot ceturto vietu. Priekšsacīkstēs Latvija uzvarēja visās spēlēs, tomēr trijās no tām mači bija ļoti saspringti un ar reālu iespēju zaudēt. Ar fantastisku nosvērtību izdevās visas cīņas grupu turnīrā tomēr uzvarēt.
Tālākajiem zaudējumiem iemeslus var minēt visdažādākos, bet galvenais - mūsu lieliskie basketbolisti neparādīja pusfinālā un mačā par trešo vietu tāda līmeņa sniegumu, ar kādu priecēja priekšsacīkšu turnīrā. Komanda darbojās nedroši, sasaistīti, iespējams, bija pat fiziski paguruši, bez eksplozivitātes, ātruma un pārliecības. Pilnībā pazudis bija Latvijas galvenais ierocis turnīrā - ātrā saspēle, atrodot brīvo basketbolistu netraucētam metienam, kā arī spēja realizēt tālmetienus. Ar to bija pietiekami, lai sapņi nepelnīti sabruktu. Pusfinālā pret Franciju Latvija nespēja atbildēt pretinieku tālmetienu “lietum”, bet francūži, iespējams, rūpīgi izanalizējuši Latvijas taktiku, cieši sedza mūsu izlases līderi Nauri Miezi. Miezis tā arī neatrada veidu, kā gūt lielu daudzumu punktu pret šādu segšanu, bet tālmetieni bija neprecīzi. Pārējie komandas biedri iztrūkumu nekompensēja. Grupu turnīra laikā lielu atzinību nopelnīja olimpiskie debitanti Raimo un Lācis, tomēr spēlēs par medaļām viņi burtiski sastinga. Tas bija negaidīti. Iespējams, spriedze, atbildība, iespēja iegūt medaļu bija par smagu pirmo reizi olimpisko garozu mēģinājušajiem. Sāpīgi, jo grupu turnīrā neizskatījās, ka viņi būtu nobijušies vai netiktu galā ar spriedzi - aktīvi guva punktus, bezbailīgi uzbruka, par 100 procentiem strādāja aizsardzībā. Tas viss kaut kur pazuda pusfināla un mača par trešo vietu laikā.
Pēc zaudējuma Francijai pusfinālā jau pēc nepilnām trim stundām bija jādodas laukumā mačā par trešo vietu pret Lietuvu, ko Latvija burtiski sarāva gabalos iepriekšējā kārtā. Un šeit mūsu lieliskā komanda zaudēja pati sev, jo lietuvieši absolūti nerādīja kaut ko neapturamu, pret visu bija zāles. Diemžēl arī mačā par trešo vietu sekoja vēl viena bezcerīga spēle metienos no tālmetienu līnijas, tas vairoja stresu, un komanda pieņēma virkni kļūdainu, sev neraksturīgu lēmumu. Vēl viena neveiksme. Žēl. Latvijas kopējais sniegums olimpiskajā turnīrā bija labākais no visām komandām, bet iegāza nespēja atrast alternatīvus veidus punktu gūšanā pēdējos divos mačos, kad nekrita grozā metieni no tālās distances. Nākamā iespēja cīnīties par medaļu būs tikai pēc četriem gadiem Losandželosā. Nav zināms, kāds būs Latvijas sastāvs tobrīd.
Riteņbraukšanas grupas braucienā vīriešiem viens no 90 sportistiem bija Latvijas pārstāvis Toms Skujiņš - atlēts, kurš šobrīd atrodas karjeras zenītā, piedalās visos lielākajos profesionāļu velobraucienos kā “Tour de France” un citos. Viņš bija vienīgais Latvijas pārstāvis vairāk nekā 270 kilometrus garajā distancē, ko sportisti veica gandrīz septiņas stundas. Iznīcinošajā trasē pa Parīzes ielām Toms, startējot vienatnē, spēja cīnīties par olimpisko medaļu, un beigās pietrūka pavisam nedaudz, lai līdz tai aizsniegtos. Kamēr lielvalstīm startēja pat trīs braucēji, Latvijai bija tikai viena kvota. Riteņbraukšana ir taktiskas sacīkstes, kur komandas sadarbība ir nenovērtējama, tāpēc Toma Skujiņa spēja līdz pat finišam cīnīties par olimpisko medaļu ir apbrīnojama, pierāda viņa pasaules klasi populārā un prestižā sporta veidā. Viņš bija pelnījis medaļu, bet ne sportā, ne dzīvē viss nenotiek pēc godīguma kanoniem. Skujiņš finišēja piektais, ar tādu pašu laiku kā bronzas medaļas ieguvējs…
Pasaules 11. labāko tenisisti Aļonu Ostapenko no Latvijas pelnīti varēja pieskaitīt pretendentēm cīņā par olimpisko medaļu, diemžēl mūsu zvaigznei viss noslēdzās jau pirmajā cīņā. Pēc divu dienu gaidīšanas Ostapenko mačā pret kolumbieti Kamillu Osorio Serano tā arī nespēja atrast savu spēles ritmu, bumbas izjūta nebija līmenī, fiziskā sagatavotība arī nebija pietiekami laba. Pretiniece gaidīja tikai Aļonas kļūdas, bet pati ar aktīvām darbībām spēles veidošanā nenodarbojās. Ostapenko bija lērums izdevību salauzt spēli sev par labu, uzvarēt un iekļūt nākamajā kārtā. Kas zina, cik tālu rīdziniece būtu spējusi aizkļūt, mēs to nekad neuzzināsim. Ostapenko pirmajā setā bija vadībā ar 4:2 un 40:0 geimā, tobrīd spēli pilnībā diktēja Latvijas pārstāve, bet kaut kas pēkšņi salūza. Aļona pieļāva kļūdas gandrīz katrā izspēlē un pēkšņi zaudēja pirmo setu ar 4:6, bet otrajā nonāca zaudētājas lomā ar 1:4, uz brīdi atgriezās spēlē (3:4), bet tad atkal zaudēja divus geimus pēc kārtas un - 3:6. Trešās olimpiskās spēles pēc kārtas, kad Ostapenko zaudē pirmajā kārtā. Šis bija sāpīgs zaudējums, jo piedzīvots pret konkurenti, kuras meistarības līmenis ir krietni zemāks, tomēr Osorio Serano sagaidīja 51 nepiespiesto kļūdu Aļonas izpildījumā un svinēja sensacionālu uzvaru. Ostapenko ir tāda tenisiste, kas spēj uzvarēt jebkuru pasaules līderi, bet var arī zaudēt jebkurai pretiniecei no pirmā simtnieka. Arī tādai, kas nekad nesasniegs Aļonas spēles un panākumu līmeni... Tāds ir teniss, un tāda ir Aļona. Vienīgi Ostapenko noteikti nav pelnījusi publisko kritiku par necīnīšanos Parīzē, viņa atdeva visus spēkus. Diemžēl šī izrādījās viņas melnā diena…
Pasaules pludmales volejbola elitē sievietēm jau vairākus gadus ir Tīna Graudiņa/Anastasija Samoilova, kuras apakšgrupas turnīru sāka ar sliktu sniegumu un zaudējumu pret šveicietēm, bet turpinājumā uzlaboja spēli, pārspējot Paragvajas un Kanādas (sasniedza olimpisko spēļu finālu Parīzē) duetus. Pirmajā izslēgšanas kārtā mūsu meitenes izcīnīja skaistu, dramatisku uzvaru, diemžēl tālāk pretim nāca spēļu nākamās čempiones no Brazīlijas, kas šoreiz izrādījās neuzvaramas. Latvietes spēles noslēdza dalītā 5.-8. vietā. Iespējams, ja mūsu meitenes būtu uzvarējušas sacensību pirmajā mačā pret šveicietēm, būtu bijusi iespēja izvairīties no spēlēšanas pret Brazīlijas duetu agrāk par finālu. Tomēr viss nenotika kā plānots. Meiteņu izteikumi pēc turnīra par tālāko karjeru radījuši miglu, kur kaut ko var saredzēt tikai pašas spēlētājas, bet līdzjutējiem atliek gaidīt skaidrus paziņojumus…
BMX brīvā stila sacensībās uz dažādiem šķēršļiem, rampām un tramplīniem, kur vērtē sportistu prasmi parādīt dažādus sarežģītus trikus, ventspilnieks Ernests Zēbolds patīkami pārsteidza - astotā vieta olimpiskajā debijā. Viņš spēja pārvarēt kvalifikāciju un labu sniegumu rādīja arī finālsacensībās. Cīņai par medaļām viņa meistarības līmenis neatbilda, bet tas ir labs sākums maģiskajam olimpiskajam ceļam. Iespējams, Ernestam ir iekšējais resurss, lai sasniegtu kaut ko vairāk pēc četriem gadiem Losandželosā….
Vieglatlētikas sacensību kārtslēkšanas disciplīnā no atbildības olimpiskajā debijā nenobijās Valters Kreišs, kurš pārvarēja augstumu personiskā rekorda robežās un iekļuva finālsacensībās - 12. vieta. Labs rezultāts, bet, lai cīnītos par augstākām pozīcijām, krietni jāpieliek rezultātos. Lai Parīze ir kā atspēriena punkts, cerams, ka viņam ir vēlme un spējas parādīt arī lielākus sasniegumus.
Klasiskajās BMX sacensībās trasē vēl 20 gadu slieksni nesasniegusī Veronika Stūriška no Jaunpiebalgas centās parādīt maksimumu un gandrīz iekļuva ceturtdaļfinālā - gandarījuma brauciena startā viņa ieņēma vajadzīgo ceturto pozīciju, bet pēc tam piedzīvoja kritienu, un cerības jāatliek uz četriem gadiem. Viņa ir viena no pasaules labākajām jaunajām BMX braucējām pasaulē. Veronikai viss vēl ir priekšā.
Olimpiskajās šķēpmešanas sacensībās Latvijai bija četri pārstāvji - divas sievietes un divi vīrieši. Neviens no viņiem nenostartēja savā līmenī un finālā neiekļuva. Tā ir katastrofa. Arī kopējais vieglatlētikas stāvoklis šobrīd Latvijā ir smags. Vieglatlēti beidzot sagaidījuši modernu vieglatlētikas manēžu ziemas treniņiem Rīgā, bet tagad problēma ir cita - nav vairs spilgto talantu, un nav vairs treneru, kas spēj talantus atklāt. Ir jāturpina smagi strādāt, būt pacietīgiem, lai nākamās zvaigznes atkal iemirdzētos.
Olimpisko spēļu komandu medaļu vērtējumā uzvarēja ASV, otrā Ķīna. Tāpat kā Latvija medaļas spēlēs neizcīnīja Somija - valsts, kur ir viena no labākajām tautas sporta sistēmām pasaulē, kas nostiprināta ar sporta bāzu pieejamību ikvienam, kvalitatīviem treneriem un pat valsts līdzmaksājumiem sportot gribētājiem. Ja Somija, kur ir ļoti sportiska nācija, paliek bez medaļas, tas, protams, ir ļoti negaidīti un neizskaidrojami. Latvijā joprojām ir vieni no sliktākajiem rādītājiem tautas kopējā veselībā, sporta bāzu pieejamībā iedzīvotājiem, cilvēku vēlmē regulāri sportot savai veselībai. Tieši no tautas sporta nāk aktīvie bērni, kas vēlāk apliecina sevi elites sporta līmenī olimpiskajās spēlēs. Latvijā jādara viss iespējamais, lai cilvēki vairākas reizes nedēļā sportotu, tāpat jāiegulda papildu līdzekļi jaunatnes sportā, kas ir pamats, lai sasniegtu rezultātus vairākus gadus vēlāk olimpiskajās spēlēs. Izglītības un zinātnes ministrijai, Veselības ministrijai, Latvijas Olimpiskajai komitejai priekšā daudz būtisku lēmumus, lai Latvija izrautos no sirds slimību un onkoloģijas slimību skaita rekordu žņaugiem. Mums šobrīd nav labas sistēmas ne tautas sportā, ne augsto sasniegumu sportā. Panākumi pasaules arēnās ir izņēmums, nevis strādājošas sistēmas rezultātu likumsakarība.
