Alvja Hermaņa filma “Baltais helikopters” pelna noskatīšanos arī bez tādām piedevām kā Jaunā Rīgas teātra (JRT) atjaunotās ēkas izsmalcinātie interjeri un leģendām apvītā skatuve. Tāpat nav vajadzīga festivālu publikas noskaņošanās saprast kaut ko tādu, ko parastā publika nesaprot.
Filmas nosaukums, teksts un jēga atkārto 2019. gada 21. novembrī skatītājiem nodotu teātra izrādi, kuras rādīšana pēc pārdesmit reizēm tika apturēta Covid-19 dēļ. Tas attiecās uz visiem publiskajiem pasākumiem. Teātri kļuva par iestādēm, bet JRT arī par kinostudiju kaut tikai vienas filmas uzņemšanai. 2021. gadā uzfilmētais materiāls savu pirmizrādi piedzīvoja 2024. gada 9. augustā kā 2024./2025. gada teātra sezonas atklāšanas izrāde. 2021. gadā uzfilmētā rotaļu helikopterīša lidināšana atgādina par to, ka tagad mūsu liktenis izšķiras dronu kaujās virs Ukrainas un Krievijas.
Filmas pirmizrādes kavēšanos viegli izskaidrot ar visa JRT radošā un tehniskā personāla aizņemtību, lai teātris varētu atgriezties savā izcelsmes vietā Lāčplēša ielā 25. Teātra vecā adrese tur ir galvenā, kas palikusi pāri no teātra vecās ēkas. Tās pārbūves trakumi konkrētajā vietā summējās ar kovidtrakumiem Latvijā un pasaulē, bet galu galā viss atrisinājās brīnišķīgi. Ir pamats atkārtot vienu no “Baltajā helikopterī” tēlojošajiem JRT aktieriem Kasparu Znotiņu, ka filma “ir tik skaista, ka viņai vajadzēja to jauno māju". Bet tas attiecas tikai uz filmas pirmizrādi. Tālāk filmu var skatīties katrā vietā un laikā.
Tuvākajos mēnešos JRT par 10 eiro paradīs gan savas ēkas jauno iekārtojumu tiem, kas to vēl nav redzējuši, gan tādu filmu, kas praktiski ir trīs filmas par vienu cenu. Divu stundu ilgumā skatītāju acu priekšā ir dzīvās bildes (senebreju, latīņu, itāļu, vācu un angļu valodu nepratējiem arī vārdi jāuztver ar acīm kā subtitri), kas, palikdamas vienas un tās pašas, izveido trīs dažādas jēdzieniskās un sižetiskās līnijas. Pilnīgi iespējams un pieļaujams, ka kāds filmā saskatīs un saskaitīs, sacīsim, piecas līnijas.
Ja paliekam pie trijām līnijām un filmas stila, tad pirmā no tām jāizsaka ar vācu valodas vārdiem “Untergang des Abendlandes”. Filmā runa tikai par to, bet bez šiem vārdiem un to autora Osvalda Špenglera (1880-1936) uzvārda. Galvenie runātāji ir līdz Romas pāvesta Benedikta XVI tronim un kronim tikušais priesteris Jozefs Ratcingers (1927-2022) Mihaila Barišņikova izpildījumā un viņa privātsekretārs Georgs (K. Znotiņš) ar arhibīskapa pakāpi baznīcas hierarhijā. Sarunas jēga ir Benedikta gatavošanās paziņot par lēmumu atkāpties no pāvesta amata, ko viņš patiešām izdarīja 2013. gada 28. februārī.
Izrādes un filmas teksta autors A. Hermanis skaidro, ka viņa autorība aprobežojas ar reālu, publiskotu J. Ratcingeta runāto vai rakstīto vārdu salikšanu sarunas virzību uzturošā secībā.
Saruna notiek vienu dienu pirms atkāpšanās. Georgs mazliet vēl cer, ka Benedikts savu lēmumu varētu grozīt vai atlikt tā izpildi, bet samierinās ar sava priekšnieka lēmumu un koncentrējas uz nepieciešamību sagatavot tādus formulējumus Benedikta atkāpšanās paziņojumā, kas nesatracinātu (vismazāk satracinātu) sabiedrību. Skaidrs, ka nedrīkst pārāk žēloties par pāvesta veselības stāvokli, lai cilvēki neuzskatītu, ka viņus tur par muļķiem. Lai gan to, protams, neviens nevarēja iepriekš pateikt, ka Ratcingers nodzīvos tieši līdz 2022. gada 31. decembrim, taču 2013. gadā zināja, ka nekāds mirējs viņš vēl nav. Bet nedrīkst arī apkaunot baznīcu ar tās sabrukuma pazīmju uzskaitīšanu. Tajā skaitā nedrīkst atzīt, ka baznīca par savu priekšnieku iecēlusi cilvēku, kam nav nekādas nojausmas, ko baznīcai, t.i., tās vadītājiem turpmāk darīt. Šāda it kā tehniska jautājuma apspriešana izprovocē sarunu biedrus, kuru amati apliecina visaugstāko izglītotību, uz cilvēces attīstības gaitas pārlūkošanu un ļauj katram filmas skatītājam piesaistīties viņu sarunai ar saviem priekšstatiem par to, kas nosaka tautu, civilizāciju, reliģiju paradīšanos un bojā eju vispār un kā tas darbojas no latviešu vai citu JRT publikā pārstāvētu tautu skatpunktiem.
Otra līnija attiecas uz cilvēku kā fizisku būtņu novecošanu, no kuras cilvēki nav pasargāti arī tad, ja viņiem laimējies dzīvot tādā tautā vai valstī, kuras spējīgas uz ekspansiju kaut vai Čingizhana (1155(?)-1227) vērienā. Arī tad ne visi viņa pavalstnieki krita kaujās bezgalīgajos iekarošanas karos, bet nonāca līdz vecumam, kādā ap 2021. gadu bija 1948. gadā dzimušais M. Barišņikovs un viņa minisvītā iekļautās mūķenes Regīna - Regīna Razuma (1951-2023) - un Tabiana, kuras lomas izpildītājai Gunai Zariņai vecuma spēlēšana iekļauj ironizēšanu ne par 1972. gadā dzimuša cilvēka biogrāfisko vecumu, bet par tuvošanos vecumam, kādu viņa izspēlē.
Ejot uz “Balto helikopteru”, cilvēkam jābūt gatavam pārdomāt pašam par sevi, kurā brīdī un kurās - ģimeniskajās, profesionālajās, sabiedriskajās - attiecībās viņš nes labumu citiem un caur citiem arī sev, bet kurā brīdī viņam pareizāk no šīm attiecībām izstāties. Jā, bet šādā izstāšanās nav pašnāvība. Georgs jautā Benediktam, kur un kā viņš dzīvos pēc atkāpšanās no pāvesta amata, Benedikts neko noteiktu atbildēt nevar. Viņi tiek tikai līdz tam, ka skaisti būtu aizlidot no Vatikāna baltā helikopterā, ko Benedikts arī izdarīja, tiklīdz vairs nebija Benedikts. Reāli pēc tam bija tā, ka helikopters tikai apmeta loku un nosēdās turpat Vatikānā, kurā novietotajā Mater Ecclesiae klosterī Ratcingers sagaidīja nāvi. Filmā Georgs atgādina Benediktam par kādu no viņa nedaudzajiem priekštečiem, kuri kādreiz atkāpušies no pāvesta amata, ka tas beidzis dzīvi cietumā.
Trešā līnija attiecas uz atbildību par cilvēka rīcības sekām. Benedikts, lūk, gatavojas paziņot lēmumu, kas vissvarīgākais viņa dzīvē tieši atbildības nozīmē, jo tikai tas, kurš (astoņus gadus) jau ir bijis pāvests, vislabāk saprot, ko nozīmē personu maiņa pāvesta tronī un kā tā var apdraudēt viņa mūža darbu. Un ko vērts šis darbs un viss mūžs, ja tas novedis pie tik smaga lēmuma? Vai arī viņš nav brucinājis baznīcu, kas tagad gāžas viņam uz galvas? Tādus jautājumus sev un citiem nevarēja uzdot Ratcingers, pirms viņš nebija kļuvis par Benediktu. Izrādās, ka pāvestu atrašanos tronī līdz nāvei var traktēt arī kā izvairīšanos no šādiem jautājumiem jeb atbildības, pārliekot to uz Dievu. Pat Dieva Dēls Kristus palicis pie krusta tik ilgi, kamēr citi viņu no tā atkabinājuši.
To, cik labi Benedikts apzinājās savu atbildību par atkāpšanos, viņa tēlotājs M. Barišņikovs atklāj baleta numuros. Tie pretendē tikt uztverti kā filmas emocionālās virsotnes, no kurām cilvēks var pārskatīt un pārvērtēt savus jau izdarītos un nākotnē iespējamos lēmumus neatkarīgi no tā, vai viņš dzīvo uzvarošā, vai sabrūkošā valstī, tautā, dzimtā, profesionālajā vai reliģiskajā kopienā. Tāpat nav nekādas nozīmes tam, cik šis cilvēks ir vecs vai jauns, vīrietis vai sieviete, vai viņš izlēmis kādu amatu (valsti vai vietu, vecākus vai bērnus, sievu vai vīru...) atstāt vai pieņemt, saņemt, iegūt.
Viss filmā ļoti labi uztverams un saprotams. Tās potenciālajiem skatītājiem jāizlemj, vai brīdinošas un citādi nepatīkamas patiesības uz ekrāna palielinās viņu spējas risināt šādas situācijas dzīvē, jeb labāk lieki nemocīt sevi ar jautājumiem, uz kuriem apmierinošu atbilžu nav.
