Šonedēļ īpatnējs notikums risinājās Rīgā, Sporta ielas 2 kvartālā – “Židrūna pārmaiņu svētki”, ko alternatīvās mūzikas aprindās pazīstamā un iecienītā rokgrupa “Židrūns” pieteica kā “pagaidām pēdējo koncertu pēc aizraujošas darbības 20 gadu garumā”. It kā skumjš notikums, tomēr tas kaut kā lika domāt gaišas un cerīgas domas gan par šīs grupas mūziķu, gan par latvju “underground” nākotni.
“Ievērojamais latviešu rokmūzikas kvartets pēc 20 gadu darbības dodas nenoteikta ilguma atpūtā” un “pagaidu atvadu pasākums, saukts par “Židrūna pārmaiņu svētkiem”, ir pēdējā iespēja pieredzēt “Židrūna” koncertu ar jaudu, kāda tā bijusi, ritot gadiem” - “židrūniešus” pārstāvošā izdevniecība “I Love You Records” koncertu pieteica ar tik krāšņiem epitetiem, ka tie būtībā nedeva izvēles iespējas, doties vai nedoties uz šo pasākumu. Bonusam vēl tika piesviesta grupa “Bērnības milicija”, kuru redzēt uz skatuves arī ir liels retums.
Izvēlētā vieta arī bija retums - Sporta ielas 2 kvartāla pats stūris, turpat kaimiņos transformatoru apakšstacijai, kas viss atsauca atmiņā kaut ko no “Tabūna” u.tml. festivālu laikiem. Turklāt tieši koncerta norises laikā pāri ielai esošajā “Skonto” stadionā risinājās futbola spēle ar daudzgalvainu poļu futbola fanu pūļa apmeklējumu, līdz ar to dziesmu starplaikos varēja labi dzirdēt viņu sajūsmas izsaucienus un nožēlas pilnos noelsienus, kad Vroclavas “Šlask” tomēr nespēja gūt vārtus un zaudēja mūsu “Riga”. Poļi pēc mača gan ciemos neiekāpa, tomēr netālās policijas ekipāžu bākuguņu gaismas radīja papildu bonusus “Židrūna” atvadām.
Pašķirstot atmiņu lappuses, jāatzīst, ka “Židrūns” savā ziņā ir fenomens latvju mūzikā - diez vai pat viņi paši pirms diviem gadu desmitiem ticēja, ka šis histēriski kliedzošā roka “andergraunds” ar īpatnēji izdziedātajām tekstu zilbēm, kas it kā neklājas virsū dziesmu melodiskajam plūdumam, varētu tik daudziem iepatikties, turklāt pat gūstot oficiālus apbalvojumus. Jāatgādina, ka grupa dibināta 2003. gadā, tās diskogrāfijā ir četri studijas albumi: “Židrūnam sāp” (2008), “Židrūns dzeltenbaltdzeltenais” (2010), “Židrūns un tas, ko nevar nest” (2016) un “Kovārņu mazbērniem” (2020). Ja neskaita dažādas “privātās balvas”, tad grupa divreiz nominēta un reizi pat ieguvusi “Zelta mikrofonu” par gada labāko rokmūzikas albumu, bet abi pēdējie albumi nominēti arī Eiropas neatkarīgo mūzikas izdevniecību balvai “Impala”.
“Židrūns” finišē saistībā ar tās vokālista, ģitārista, viena no dziesmu autoriem un būtībā līdera Klāva Kalnača darbības šajā blicē apturēšanu, taču pārējie dalībnieki turpināšot aktīvi komponēt jaunu mūziku, “paturot un attīstot “Židrūna” muzikālo tradīciju, bet jaunā sastāvā”. Kā nu tas būs, redzēsim, taču priekškars turpmākajam tika pavērts jau šī atvadu koncerta laikā, kad Klāvs pieteica trīs gabalus, kā skanēšot “jaunie vecie židrūni” - izklausījās mazliet pēc postroka, tomēr noteicošais būs tas, kurš/kura to izpildīs, bet jau tagad ir skaidrs, ka Klāvam aizstājēju tāpat neatrast, jo tas vienkārši nav iespējams.
Atvadu koncerts izskatījās pēc Klāva soloperformances, lai gan viņš pats diez vai tā to bija domājis. Pirmās pāris dziesmas Klāvs aizvadīja, dziedot ārpus skatuves - varbūt radināja pie tā, lai klausītāji aprod ar palikušajiem trīs? Diez vai, jo koncerta beigu daļā viņš izspēlēja vēl elegantāku joku - pasita padusē kāpnes (!), cauri visam pūlim aizdieba ar tām līdz pat klausītāju laukuma otram galam pie tur esošajām divām “ToiToi” tualetēm, uzrāpās uz to jumta un uzaicināja to darīt arī kādu Didzi, kurš esot dziedājis pirmā sastāva laikā. Abi “nolēkāja”, tas ir, nodziedāja pāris dziesmas, un vēlāk par šo situāciju “no iekšpuses” varēja stāstīt kāda itin samulsusi jaunkundze, kura minētās performances laikā bija atradusies šajā tualetē…
Protams, “Židrūns” nav tikai “Inga mūžamziedošā”, “Šņāc šoseja”, “Rindās kails” un “Fabrikas meitenes dziesma”, šai grupai ir daudz labu un atmiņā paliekošu dziesmu. Apskatnieka visu laiku favorītdziesma - “Varat cerēt”. Koncertam atvēlētā pusotra stunda aizritēja vienā elpas vilcienā, bet daudzi joprojām negribēja laist “židrūnus” nost no skatuves. Mūziķi trokšņot ilgāk pēc vienpadsmitiem gan neriskēja, taču labprāt uzkavējās pie “merchandise” galda, lai vēl aprunātos ar faniem. Izdevies pasākums! Aizdodoties mājās, uzreiz gribējās ķerties pie savas CD fonotēkas pārbaudes, vai disku tornī vēl ir “Židrūna” ripuļi?! Fūū, ir. Tad viss labi.
Pēc koncerta kaut kā tomēr nepameta sajūta, ka šīs “Židrūna” beigas ir tikai kaut kā laba sākums. “Prieks, ka turpinās muzicēšana, attīstīšanās! To kopīgi veic mani ilggadējie biedri, ellīgie instrumentālisti Ritvars Bīders, Ulvis Urtāns un Anrijs Korps. Gribu uz kādu laiku apturēt savu darbu burziņā, kas man ir ļoti mīļš un ar kuru esam izdarījuši daudz vairāk, nekā sākotnēji varējām iedomāties,” vēl pirms pasākuma pauda Klāvs, kurš, cita starpā, joprojām rakstīs dziesmas un muzicēs projektā “Nielslens Lielsliens”.
Savukārt Ritvars no pārpalikušās trijotnes teica tā: ““Židrūns” manā un, visticamāk, arī pārējo grupas biedru dzīvē atrodas ļoti augstās pozīcijās un jēgpilni aizpilda lielu, ja ne lielāko, daļu ikdienas rutīnas nenoslogotā laika. Daba nemīl tukšumu - “Židrūna” laiks būs jāaizpilda kaut kam citam, un “kaut kas cits” jau ir tik gatavs ieņemt šīs pozīcijas, ka diez vai sagaidīsim nākamo gada deklarācijas iesniegšanu, to nedzirdot.” Turēsim pie vārda!
