"Duceles" Veisbārdis sabrāļojies ar "Dzelzs vilku" Alviķi

© Publicitātes foto

Ja nu kāds neko nezina par duetu “Viedais fonogrāfs” (kas tā varētu būt) un/vai mūziķi Arni Veisbārdi (kas mazāk ticams), tad atliek vien ieminēties “tajā grupā spēlē tas tur, ar garo, kuplo un sirmo bārdu”, un visiem viss būs skaidrs. Nupat Arnis ar savu dueta otru pusi Kārli Alviķi laiduši klajā debijas albumu.

Kad “Duceles” Veisbārdis metas kopā ar “vilku” Alviķi

Jāņos pat visrūdītākā akadēmiskās mūzikas piekritēja vai “metālista” ceļi gribot vai negribot var krustoties ar tautisko mūziku, tāpēc labāk savlaicīgi apzināties, kam lai sēžu kamanās. Laba izvēle būs indīfolka ansamblis “Viedais fonogrāfs”, kuru pirms pāris nedēļām bija tas gods skatīt vaigā VEF kvartālā viņu debijas albuma prezentācijas koncertā - profesionāli mūziķi, kuri prot komunicēt ar publiku un piedāvā labu noskaņojumu radošu (vai vismaz uz nerviem nekrītošu) mūziku.

Publicitātes foto

“Viedais fonogrāfs” sevi pozicionē kā duetu, kurā muzicē ekoloģiskās mūzikas etnoansamblī “Ducele” iepazītais vokālists un ģitārists Arnis Veisbārdis (viņam ir diezgan garš dažādo muzikālo panākumu saraksts) un gados jaunākais grupas “Dzelzs vilks” basģitārists Kārlis Alviķis, kuram šajā projektā uzticēta ģitāra un piebalsis. Starp citu, tieši Kārlis esot teicis - ja šis viss nerezultējas ar albumu, tad es tam visam nemaz neķeros klāt! Ierakstā viņiem pievienojušies Emīlija Fricsone (piebalsis), vijolniece Inga Zeile (stāvējusi pie etnogrupas “Laimas muzykanti” šūpuļa), akordeonists Rolands Zelčs, kontrabasists Andris Alviķis (viņš šajā ierakstā sēdējis arī pie studijas pults) un sitamo instrumentu meistars Artis Orubs.

Tautiskas mūzikas spēlmaņiem darba netrūkst

Jau minētajā koncertā VEF kvartālā un arī citās uzstāšanās reizēs “Viedā fonogrāfa” rindās gan manāmas citas sejas - skaidrs, ka daudzos un dažādos projektos aizņemtais Orubs nevar visur izskraidīt, tāpēc viņa vietu pie bungām ieņēmusi 17 gadus vecā Emīlija Fricsone, kura, kā jau minēts, albuma ierakstu bija kuplinājusi ar savu balsi. “Kad mēs sākām rakstīt [albumu], viņa bija aizņemta, tāpēc savlaicīgi nodrošinājāmies, pieaicinot Arti, kurš tam piedeva savu “fīlingu”,” skaidro Arnis. “Protams, arī viņa pieredze lieti noderēja. Ja viņš būs brīvs, tad varbūt kādā koncertā ar mums vēl uzspēlēs.”

Publicitātes foto

Savukārt pie akordeona notikusi Rolandu nomaiņa - Zelča vietā Beļēvičs. Jāpiebilst, ka albuma prezentācijas koncerta viesu pulkā bija manāms arī Arņa kolēģis “Duceles” sastāvā Artūrs Uškāns, kurš apstiprināja, ka arī šis sastāvs nevaid miris, tikai koncertos būs manāms daudz retāk. Apstiprināja to arī Veisbārdis: “Ekskluzīvā variantā varam uzspēlēt arī ar “Duceli”, taču oficiālais stāsts ir tāds, ka mūsu grupā, tāpat kā ģimenē, katram tās loceklim ir vajadzīga arī sava personīgā dzīves telpa, kurā brīvi padarboties - arī ģimenē taču vīrs ar sievu ik pa laikam kaut kur var iziet kopā ar draugiem.” Šo draugu “Duceles” mūziķiem ir nudien daudz: Veisbārdis šobrīd uzsvaru liek uz “Viedo fonogrāfu”, Uškāns spēlē “Laimas muzykantos” un arī ar sievu etnoprieka grupā “Ogas”, Alviķim senioram šobrīd ir ļoti saspringts laiks ar grupām “Bet Bet” un “Vecās mājas”, savukārt Mārcis Kalniņš ir pie “Latvian Blues Band”.

Ar bohēmisku izpratni un pretenzijām uz indīfolku

“Viedais fonogrāfs” darbojas indīfolka stilistiskā - vismaz viņiem pašiem tā gribētos, lai gan Arnis atzīst, ka latvju zemē šādā stilā pagaidām neviens nespēlē. Dueta “pamatuzstādījums ir no jauna paskatīties uz mūsu tautas viedo mantojumu - tautasdziesmām”, jo “tieši tur, nevis modernajās viedierīcēs, joprojām varam smelties dzīves pamatatziņas un meklēt īsteno latviešu kultūrkodu, tādēļ arī dueta nosaukums izdomāts abiem zināmajiem mūziķiem atbilstoši ironisks”.

“Viedā fonogrāfa” pirmsākumi meklējami 2019. gadā, kad Arnim tika uzdāvināts folkloras pētniecības manuskripts, kurā tika vētītas senlatviešu dievības. Pētījumā izlasītais saskanēja ar paša dzīves pieredzi un uzkrāto dzīvesziņu, un tapa koncertprogrammas “Viedais fonogrāfs” uzmetums, ar ko duets jau aizvadījis virkni veiksmīgu koncertu. Dziesmu aranžējumi un izpildījuma maniere lielākoties balstīti dziesmu autora Arņa Veisbārža “puķu bērna” laika bohēmiskajā izpratnē par dabīgu skanējumu un Kārļa mūsdienu muzikālajā pieredzē.

Publicitātes foto

Aicina uz skaļu svētku pasākumu klusumu mīlošajā Grīziņkalnā

Rezultātā Veisbārdim un Alviķim sanācis albums ar duci skaņdarbu. Ar ko tiem izcelties uz citu tikpat tautisku mūziku izpildošu grupu fona? Grūti pateikt, droši vien ar dzīvo izpildījumu. No ansambļa gan gribētos enerģiskāku izpildījumu, jo, kad Arnis dzied “es tev došu baltu kreklu pret naidnieka cirtieniem” (dziesma “Laima sēd ābelē”), tad liekas, ka krekla vietā labāk dot baltu paladziņu, ar ko apsegties un uzreiz doties uz kapiem - tik liegā balsī mudinātam bārenītim pret naidnieka cirtieniem aizstāvēties nav ne mazāko izredžu...

No albumā iekļautajām dziesmām ieteicamākās ir “Stīvi stāv sunim aste” un “Tur aiz upes meitas dzied’i”, kas būtībā vienīgā atbilst indīfolka pieteikumam, varbūt arī “Man jaunam puisēnam”. Ballītēs “uz urrā” droši vien aizies idejiski sāpīgā, taču dancojamā “Karavīra atvadu dziesma” un valsējamā “Trejdeviņiem kalniem pāri”, savukārt vienīgā kaitinošā ir “Es bitītei namu daru”. Šobrīd “fonogrāfiem” ir koncertējamais laiks, tāpēc atliek vien skatīties interneta vietnēs, kur viņus ar šo programmu pārķert, taču respektablākā uzstāšanās vieta ar plašāko auditoriju būs Jāņu naktī jeb naktī uz 24. jūniju Rīgā - “Viedais fonogrāfs” pusvienos pieteikts pasākumā Grīziņkalnā.

Programma labi novērtēta pat Nešvilā

Arnis skaidro, ka “fonogrāfa” programma domāta ģimeniskai pasēdēšanai vai viesībām draugu lokā, piemērota jebkuriem ģimenes godiem. Tāpat dziesmas ir līdzi dziedamas un pat dejojamas - ne velti astoņas (!) no tām savam repertuāram jau izvēlējušies pazīstami latvju horeogrāfi.

Publicitātes foto

Stilistiski - akustisko ģitāru folkroks, kantri folkroks ar vēlmi virzīties uz indīfolka pusi. Starp citu, Arnis nosūtījis albumu kādai paziņai uz kantri galvaspilsētu Nešvilu, un viņa teikusi, ka šis esot “tuvu bluegrass”. “Pats pabrīnījos!” atzīst Veisbārdis. “Mūsu dziesmas ir viedu cilvēku stāsti par to, kā dzīvojām pagātnē, kā ir tagadnē un ko mums no tā visa mācīties nākotnē. [No citām tautiskajām grupām] gribam atšķirties ar skanējumu, instrumentu partitūrām un aranžijām. Esam tomēr atšķirīgi, arī dziesmu struktūra ir citādāka - tā nav tik tradicionāla.”

Jādomā, ka redzēt un dzirdēt “Viedo fonogrāfu” klātienē šovasar nebūs lielu problēmu - jūlijā jau esot aizrunāti vairāki koncerti, tikai tie vēl nav apstiprināti, toties ansambļa nosaukums manīts stilistiski daudzveidīgā Ikšķiles apkaimes festivāla “Fāze” afišās - tas notiks augusta sākumā. Lai gan grupa labi iederētos Valmiermuižas etnomūzikas festivālā, tas tiekot atlikts uz 2025. gadu.

Publicitātes foto

Lasāmgabali

Pagājušajā nedēļā Rīga bija nokļuvusi labprātīgā džeza gūstā – te risinājās pēc skaita 24. starptautiskais improvizācijas, džeza un globālās mūzikas festivāls “Rīgas ritmi”. Ārzemnieki tā laikā demonstrēja savu augsto profesionālo meistarību, bet mūsējie – gan to, gan arī savas pēdējā laika novitātes.