Šīs nedēļas visvairāk apspriestais pasākums latvju mūzikā – “Arēnā Rīga” notikušais lielkoncerts “Sirds kā pērkondārds”, kurā pulcējās mūžībā aizgājušā komponista, multiinstrumentālista, grupas “Pērkons” radītāja un līdera Jura Kulakova draugi un domubiedri mākslā un dzīvē, lai pieminētu šo mūzikas dižgaru viņa piedzimšanas mēnesī – 20. maijā Jurim apritētu 66 gadi…
Vairāk nekā simts aizrautīgu mūziķu uz skatuves un tūkstošiem sajūsminātu skatītāju “Arēnas Rīga” zālē - tāda varētu būt sausā statistika par Jura Kulakova piemiņas koncertu “Sirds kā pērkondārds”, kas grupas “Instrumenti” mūziķa Reiņa Sējāna mākslinieciskajā vadībā izskanēja kā dzīvs piemineklis Jura mākslai un personībai. Programmā skanēja gan “Pērkona” hiti, gan kompozīcijas no cikla “Septiņarpus dziesmas ar Veidenbauma vārdiem” un kantātes “Mīlestībā viļņo krūts”, gan komponista studiju gados radītais skaņdarbs vijolei “Romance” Jura meitas, vijolnieces Justīnes Kulakovas-Sypniewski un Liepājas Simfoniskā orķestra izpildījumā (tas bija viens no skaistākajiem vakara brīžiem!), gan tautasdziesmu apdares. Ar kaunu jāatzīst, ka daži skaņdarbi pat bija sveši, bet tas tikai norāda uz Kulakova daiļrades grūti aptveramajiem un izzināmajiem plašumiem. Lai gan koncerts ilga vairāk nekā divu stundu garumā, tas būtībā deva tikai nelielu ieskatu Jura daiļradē.
Grupas “Pērkons”, “Menuets” un “Dagamba”, Trīs Latvijas tenori un solists Nauris Puntulis, Rīgas Doma meiteņu koris “Tiāra” diriģentes Aivas Birziņas vadībā, RTU vīru koris “Gaudeamus” ar diriģentu Ivaru Cinkusu pie zižļa, flautiste Liene Sējāne, ģitāristi Armands Alksnis un Ainars Virga, mūžīgi kustībā esošais Uldis Marhilēvičs, arī Jānis Šipkēvics un gan jau vēl kāds, kas ātrumā piemirsies, bet pāri visam Liepājas Simfoniskais orķestris diriģenta Andra Veismaņa vadībā - viņi visi atrada laiku, lai kāptu uz skatuves un godinātu Kulakovu.
Cepuri nost Reiņa Sējāna priekšā - viņa mākslinieciskais redzējums padarīja Juri Kulakovu tik ļoti klātesošu, ka, piedodiet par zaimošanu, ja kāds nezinātu, ka šis pasākums ir komponista piemiņas koncerts, un nebūtu gana vērīgs, tad nākamajā dienā droši vien absolūtā nopietnībā apgalvotu - kā, es taču Kulakovu redzēju un dzirdēju uz skatuves! Piemēram, “Baletomānijā” vadošais vokāls un stāsts par dziesmu tika uzticēts Jurim, tas ir, viņa ierakstītajai balsij un iemūžinātajam attēlam uz lielajiem ekrāniem, tāpat Kulakovs “nodiriģēja” dziesmu “Kāzas” utt. Ļoti labi, nekādas sērošanas!
Kāds Reinim sakars ar Kulakova daiļradi? “Kamēr citi puikas sapņoja kļūt par policistiem un ugunsdzēsējiem, es gribēju būt Juris Kulakovs,” pēc kopā ar grupu “Pērkons” tapušā veltījuma komponistam skaņdarbā “Sirds kā pērkondārds” izdošanas skaidroja Reinis. “Ar to jau it kā viss būtu pateikts, bet 12. februārī līdz ar ziņu par mana mūzikas krusttēva pēkšņo aiziešanu mūžībā nāca arī tāds kā belziens pa galvu - apziņa, cik dikti daudz man šis Cilvēks ir iedevis un iemācījis. Tā nebija mana izvēle radīt šo dziesmu - tā tam bija jānotiek. Paldies visiem, kuri veltīja savu talantu un saslēdzās vienā elektrizējošā ķēdē!”
Sējāni vispār ir super! Visi trīs. Vai četri. Vai pieci. Nudien nojuka, cik viņu bija uz skatuves arēnā: Reinis kā galvenais koncerta organizators un arī pie taustiņiem, “Pērkona” sastāvā ģitāristi Leons ar Juri (viņš bija arī “Pērkona” centrālais tēls), vēl flautiste Liene, kaut ko laikam bija paveicis arī Andris, gan arī Reiņa sieva Maija - trakoti muzikāla un talantīga ģimene!
Koncerta norises diena netīšām tika izvēlēta ļoti riskanti - otrdiena, turklāt tieši hokeja pavasara trakuma laikā (konkrētajā dienā bija spēle ar Kazahstānu, un daudzi arēnas apmeklētāji pirms tam uzmeta aci mačam turpat pie arēnas esošajā fanu teltī). Cik bija noprotams, datums tika izvēlēts, piemērojoties simfoniskā orķestra grafikam. Taču nekas, arēna varbūt arī nebija pārpildīta, taču piepildīta gan, savukārt hokeja spēles rezultātu pret kazahiem no skatuves paziņoja Nauris Puntulis.
Iesākot ar dziesmu “Labvakar!” (ar kuru gan vēl?!), pasākums tika turpināts ar “Sapumpurots zars”, un daļa sēdkoncerta apmeklētāju pārvietojās uz ejām, lai palēkātu, kā jau tas rokkoncertā piedienas. Apsargi gan viņus rūpīgi uzmanīja - galvenokārt tāpēc, lai fani nelīstu skatuves priekšplānā un netraucētu filmētājiem (acīmredzot koncerts būs kaut kad skatāms TV), taču mazliet arī rūpējoties par priekšējās rindās sēdošās Evikas Siliņas drošību. Ik pa laikam nācās sev atgādināt, ka šis ir Kulakova piemiņas koncerts, nevis “Pērkona” uzstāšanās, tāpēc nav jābrīnās par dažādiem gabaliem, kuri it kā nosit koncerta ritmu: aiz “Sapumpurots zars” - “Viduslaiks” un “Dzīves pulkstenis”, aiz “Mēs pārtiekam viens no otra” - “Kāzas”, aiz “Pie baltas lapas” - “Kā man klājas”, savukārt šlāgeriskā vidusdaļa (“Mīlestībā viļņo krūts”, “Reiz zaļoja jaunība”, “Par spīti grūtiem laikiem”) pat mazliet sāka garlaikot. Taču arī tāds bija Juris.
Koncertam tuvojoties noslēgumam, sāka rasties gluži vai sportiska interese, kas tiks izvēlēts pasākuma kulminācijai, ar ko tiks noslēgta nelielā ekskursija Jura Kulakova daiļradē? Kāpjot uz skatuves Ainaram Virgam, lai “iezāģētu” ģitāru dziesmā “Tā gribējās man saules lēkta”, bija skaidrs, ka nonākts finiša taisnē, bet tad Ainaram pievienojās cits ģitārmonstrs Armands Alksnis - kopā ar “Pērkona” ģēniju Leonu Sējānu šis ģitāristu supertrio jau tā “jumtu noraujošo” “gulbi” padarīja vienkārši neaprakstāmu! Ar to arī varētu vakaru beigt, taču - tas nebija “Pērkona” koncerts, tāpēc sekoja turpinājums.
Jāatzīst, ka šis turpinājums bija praktiski vienīgais moments, kur Sējānam varētu “piesieties” par ne pārāk veiksmīgu dziesmu salikumu. Proti, “gulbim” sekoja “Slidotava” un “Zaļā dziesma”, kas būtu absolūti loģisks noslēgums Kulakova koncertam. Tā domāja arī skatītāji, kuri cēlās kājās, lai ar stāvovācijām sveiktu izdevušos pasākumu, taču tad uz skatuves tika saukta grupa “Dagamba”, kura savā versijā izpildīja “Gandrīz tautasdziesmu”, kā arī piepalīdzēja tenoriem pie “Strauja, strauja upe tecēj’” un kaut kā vēl (viņiem pievienojās arī “Tiara”) - lūk, tas jau bija lieki… “Dagambu” vajadzēja likt uz skatuves daudz agrāk, jo koncerta izskaņas akords prasījās pie “Zaļās dziesmas” vai mazliet pēc tās. Par laimi, tas vēl nebija viss, jo izskanēja arī “Pērkons dārd” un “Mana dienišķā dziesma”, tomēr kaut kas īsti kopā nelīmējās, un arī publika svārstījās, kad atkal sēsties, kad - celties kājās atvadām.
Kas vēl? Ieva Akuratere joprojām dzied dievīgi, taču tas jau tāpat bija zināms, savukārt bundzinieces statusā viņa gan ilgi nebija redzēta. Viņas un Raimonda Bartaševiča “gulbīšu dejas” - arī skaisti, bet šoreiz Ieva vēl tika izdancināta no Veismaņa puses “Kāzu” laikā. Arī Ikars Ruņģis pie mikrofona sen nebija redzēts, taču, ja jau uz skatuves tenoru sastāvā ir brālis Guntars Ruņģis, kāpēc gan to nedarīt?! Juris Sējāns - īsts līderis, kurš prata uzturēt vakara pavedienu arī īsiem pieteikumiem, savukārt Leons - ja nu kāds var turēt līdzi Virgam ar Alksni un varbūt pat abus pārspēt, tad tas ir viņš! “Pērkons” parādīja un pierādīja, ka dārd joprojām, un publika viņus ar prieku uzklausīja.
Pirms koncerta viens no galvenajiem jautājumiem bija par to, kurš “Pērkonam” spēlēs taustiņus - jāatgādina, ka grupai ar mēneša nobīdi mūžībā devās ne tikai Juris Kulakovs, bet arī otrs taustiņnieks Uģis Muzikants… Arēnas koncertā ar šiem pienākumiem lieliski tika galā Reinis Sējāns ar Jāni Miltiņu, bet citos koncertos šis jautājums paliks atklāts, turklāt to vajadzēs steidzami risināt, jo “Pērkons” nebūt nevaid miris - šovasar grupas vārds lasāms vairāku pasākumu afišās. Tātad “Pērkons” dārdēs arī turpmāk.
