Uz profesora Igora Šuvajeva izvadīšanu sestdien, 20. aprīlī sanākušie cilvēki vēl kavējās uz krematorijas kāpnēm, Igors jau cēlās debesīs no sava uguns kapa.
Ja ne pāris simtu, tad pāri simtam cilvēku bija atnākuši, lai kopā ar Igora Šuvajeva ģimeni klātienē atvadītos no sava kādreizējā studenta vai tagadējā pasniedzēja, studiju biedra, kolēģa vairākās mācību un zinātniskajās iestādēs un daudzos projektos.
Igors Šuvajevs dzimis 1963. gada 7. aprīlī un miris 2024. gada 12. aprīlī. Ne aprīļa, bet filozofijas profesora ranga un publikāciju skaita dēļ par Igoru varētu teikt apmēram tāpat kā par 1724. gada 22. aprīlī dzimušo Imanuelu Kantu, ka viņu abu biogrāfijas ir viņu uzrakstīto grāmatu saturs. Proti, Igors nekad nav novirzījies no filozofijas, lai gan pagājušā gadsimta 80./90. gadu mijā šāda novirze tiktu pieņemta kā pašsaprotama. Tas taču bija laiks, kad Atmoda tomēr izdrebināja no amata vietām samērā daudzus pie šīm vietām itin kā pieaugušus funkcionārus, bet Latvijas Republikas atjaunošana prasīja likt kādus citus viņu vietā. Pamanāmi daudz cilvēku šīs vajadzības apmierināšanai izrādījās spējīga dot Latvijas Universitātes Vēstures un filozofijas fakultāte. Kā speciāli piemeklēts šādai karjerai bija Igora studiju laiks no 1981. līdz 1987. gadam (toreizējām piecu gadu studiju un akadēmiskā atvaļinājuma ilgums). Daudzi šādas karjeras iespējas izmantoja, bet daudzi neizmantoja. Igora akadēmiskā karjera neļauj sacīt ne pušplēsta vārda, ka viņš šīs iespējas neizmantoja tāpēc, ka nevarēja, nevis tāpēc, ka pats negribēja.
Par I. Kantu biogrāfi vēsta, ka viņš divas reizes tā kā taisījies, bet nesataisījies precēties. Pēc šī kritērija abi filozofi gan atšķiras. Igors ne tikai divreiz taisījies, bet arī divreiz salaulājies un kļuvis par tēvu četriem bērniem. Nevainību viņi abi saglabājuši politiskā ziņā. Neiedziļinoties galminieku komplektēšanas peripetijās 18. gadsimta Prūsijā, kurā dzīvoja I. Kants, par Latvijas Republiku jau nu gan mēs zinām, cik uzmācīgi politiskās partijas uz katrām vēlēšanām meklē un vervē tieši tos sabiedrībā kaut cik pazīstamos cilvēkus, kuri nav ļāvušies savervēties un savu uzvārdu saķēpāt jau iepriekš. Šajā ziņā Igors varēja ņemt vērā savas otrās sievas, starp filozofijas studiju kursa biedrenēm atrastās Andželas tēva, komponista Imanta Kalniņa piemēru. Droši vien, ka Igors arī to vērā ņēma, kad izvairījās no vēlētiem politiskajiem vai administratīvajiem amatiem un saglabāja tiesības teikt par atjaunoto Latvijas valsti un tās cilvēkiem arī skarbus vārdus.
Par uzlēcošu zvaigzni Latvijas politikā kļuvis Igora dēls, Imanta mazdēls Andris Šuvajevs. Viņš tagad Saeimas deputāts ar pamanāmiem amatiem Saeimas komisijās. Šajā gadījumā jāatzīmē, ka politiskās karjeras veidošanā daudz lielāka nozīme Andra rosībai nekā viņa tēva un vectēva uzvārdiem, jo šie cilvēki populāri katrs savā informatīvajā burbulī.
Galvenais, ar ko atšķiras I. Šuvajevs no I. Kanta, ir viņiem atvēlētais dzīves ilgums. I. Kants savu tituldarbu "Tīrā prāta kritika” izdeva 1781. gadā 57 gadu vecumā. Vajadzēja paiet vēl dažiem gadiem, līdz kamēr publika šo I. Kanta darbu sāka saprast un pieņemt, sniedzot tā autoram psiholoģiskas un arī materiālas iespējas turpmākajās publikācijās realizēt viņa “kritiskajam periodam” uzkrāto ideju potenciālu. Igors diemžēl nomira 61 gada vecumā. Viņa nāve atgādina, ka pret Latvijas filozofiju liktenis jau ir līdzīgi izturējies, nolemjot nepelnīti īsu mūžu Pēterim Laķim (1952-2003).
Igors pažēlots tādā ziņā, ka nomira atbilstoši teicienam “aizmiga un nepamodās”. Toties jo nežēlīgāks trieciens šāda pilnīgi negaidīta aiziešana bija viņa tuviniekiem, draugiem, darba biedriem.
Profesionālā karjera Igoram veidojusies bez acīm redzamiem šķēršļiem. Jau pirms augstskolas diploma iegūšanas viņš 1986. gadā tika pieņemts darbā Latvijas Zinātņu akadēmijas Filozofijas un tiesību institūtā par laborantu, “kolēģu manuskriptu pārrakstītāju", kā viņam veltītajā piemiņas rakstā paskaidro viņa vecākā kolēģe, tagad institūta direktore Maija Kūle. Valstisko pārgrozību ietvaros institūts pārveidots par Latvijas Universitātes struktūrvienību un tā specializācijā jurisprudence nomainīta ar socioloģiju. Institūta hierarhijā viņš izauga no laboranta par vadošo zinātnisko pētnieku kopš 1998. gada. Zinātņu doktora grādu ieguvis 1995. gadā. LU profesors no 2006. gada. Bijis pasniedzējs arī Mākslas akadēmijā un Ventspils augstskolā. No valsts budžeta apsaimniekošanas iestādes par cienījamu cilvēku biedrību pārveidotajā Zinātņu Akadēmijā viņš 2000. gadā ievēlēts par korespondētājlocekli, 2017. gadā - par īsteno locekli.
Pēc Igora darbavietu apkopotajiem datiem, viņš paguvis publicēt 16 monogrāfijas, vairāk nekā 50 tulkojumus un kolektīvus izdevumus, pāri par 400 filozofiski atzīmējamiem rakstiem.
Īpaša sadaļa Igora darbībā attiecas uz ārzemēm galvenokārt vācvalodīgajā telpā. Pagājušā gadsimta 90. gadu sākumā viņš stažējies Vācijā. Pēdējos gadu desmitus sadarbojies ar psihonalīzes izveidotāja Zigmunds Freida (1856-1939) mācības attīstīšanai izveidotajām iestādēm Austrijā. Tādā veidā krietna, bet ne vienīgā Igora paša publikāciju un tulkojumu daļa ir veltīta Z. Freidam un psihoanalīzei. Cita problemātika cilāta Čehijā sadarbībā ar Kārļa Universitāti un Čehijas filozofijas institūtu. Mūsdienu filozofi mēģinājuši saprast sava priekšteča, visas zinātniskās regālijas filozofijā savākušā Tomāša Garika Masarika (1850-1937) veiksmes stāstu ar Čehoslovākijas valsts izvilkšanu no Austroungārijas drupu kaudzes.
Ticēsim Igora mātes un sievas, bērnu, brāļa un māsas sagatavotajām piemiņas runām, kas viņu vārdā un klātbūtnē tika nolasītas izvadīšanas pasākumā par to, cik labi viņš spējis vai gandrīz spējis milzīgo zinātnisko un sabiedrisko darbību apvienot ar dēla, tēva un vectēva (opja), vīra un brāļa pienākumiem. Tā nu tas bijis, kamēr izbijis it kā bez skaidra un saprotama iemesla. Tagad atliek nožēlot, ka viņš uzņēmies par daudz, darījis par daudz un arī smēķējis par daudz. Atliek izteikt līdzjūtību visiem, kurus Igora nāve sāpinājusi.
