Ar diviem pilnībā izpārdotiem šoviem koncertzālē “Palladium” sevi plašākai publikai pagājušajā nedēļā atrādīja “Singapūras satīns” – grupa, ko sākotnēji par pilnu neņēma pat paši tajā esošie mūziķi. Taču relatīvi īsā laikā šis hiphopa sekstets kļuvis par vērā ņemamu spēku latvju popmūzikā, izpelnoties pat līgumu ar ietekmīgo mūzikas ierakstu koncernu “Universal Music”.
“Singapūras satīns“ ir viena no pēdējā laika skaļākajām un apspriestākajām hiphopa apvienībām, kura ar pēdējiem pāris albumiem gan visai bīstami balansē uz robežas ar popmūziku. Apvienība debitēja 2015. gada izskaņā, kad savā “YouTube“ kanālā publicēja pirmo miksteipu “Singapūras Satīns Vol. 1“. Šis miksteips vienas nakts laikā guva atzinīgu klausītāju un arī kritiķu vērtējumu par tā izpildījumu, satīriskajiem tekstiem un Latvijā neraksturīgi laikmetīgo skanējumu. Pēc tam tika izdoti divi albumi un vēl divi miksteipi, bet jauns pavērsiens notika 2020. gadā, kad “satīns“ sāka sadarbību ar izdevniecību “Universal Music Group“. Tās ietvaros 2021. gadā tika izdots albums “Stonks” (vēl pēc gada tā paplašinātā versija “Luksus Stonks”), bet 2023. gadā - “Super”, kam par godu notika koncerts “Palladium”, ko pazīstamā mūzikas menedžere Guna Zučika sociālajos tīklos vēlāk puspajokam rosināja nominēt kategorijai “Kustīgākais koncerts ‘24”.
Īsā laika posmā “Palladium” piedāvāja jau trešo puišu jandalētāju grupu, līdz ar to bija iespējams salīdzināt, ko iespēj perfekti nostrādātie “Citi zēni”, pašpuikas no “Oranžajām brīvdienām” un hiphopa kultūras pārstāvji “singapūrieši”. Lai gan - ko tur salīdzināt, katrai grupai cita niša.
Apskatniekam kaut kā sanāca nevienam no minētajiem trīs koncertiem speciāli negatavoties, līdz ar to pārsteigumi bija iespējami (un bija) jau tajos ierodoties. Piemēram, atnākot uz pašu koncerta sākumu, varēja pēkšņi uzzināt, ka “Citus zēnus” iesilda Amandas Bašmakovas un Dj Makree lieliskais “Elpo”, pirms “Oranžajām brīvdienām” uz skatuves kāpj grupas līdera Inta Ķergalvja jeb Speisa māsa Rūta Ķergalve ar dzīvo grupu, bet pirms “Singapūras satīna”… nekāpj neviens, tāpēc viņi paši sāk maukt plānotajā laikā un dara to vairāk nekā divas stundas no vietas! Lsm.lv mūzikas žurnāliste Aiga Leitholde 28. marta koncertā bija sarēķinājusi, ka tas ildzis aptuveni 2,5 stundas, kuru laikā kopumā izpildīta 41 dziesma, un 29. martā bija līdzīgi - apskatniekam rēķini nojuka, koncerta sākumdaļu mazliet nokavējot.
“Singapūrieši” savu koncertu bija veidojuši kā burziņu mājas atmosfērā trīs daļās (katru no tām pieteica savdabīgs sludinātājs no vēl savdabīgākas kanceles), uzaicinot visus pievienoties viņiem uz pašu izdomātās planētas Pritons. Sanākušajiem nebija iebildumu. Lai gan apskatniekam pirmā daļa šķita garlaicīgākā (un arī mūziķu uzvalkos tērptais tēls šo pārliecību tikai stiprināja), jo dziesmas bija vismazāk dzirdētas, grupas faniem gan tā nelikās, un viņi, šķiet, tieši pirmajā daļā visaktīvāk dziedāja līdzi grupas kompozīcijām. Starp citu, fenomens - ja citos koncertos aktīvi dzīvo līdzi uz skatuves notiekošajam (lasi: lēkā) tikai uz plača pie pašas skatuves esošie, tad “Singapūras” gadījumā aktīvā kustībā bija visa zāle, mierīgāki elementi bija manāmi, tikai piespiedušies pie sienām. Bet tas, kas darījās pie pēdējām dziesmām “Augsts asinsspiediens” un “Degviela”, kā arī “uz bis” kopā ar RTU kori un visiem pārējiem viesmūziķiem izpildītā gabala, tas bija… Nē, to nevarēs atstāstīt, to vajadzēja redzēt savām acīm! Iespējams, ka tāda iespēja arī radīsies, jo zālē un uz skatuves tika manīti filmētāji.
Lai gan koncerts it kā bija ar uzsvaru uz pēdējo albumu “Super”, programma bija salikta interesanti un veiksmīgi, neliekot klausītājiem nonstopā klausīties jaunākajos albumos esošās dziesmas, bet tās integrējot kopējā “satīna” gaitu atreferējumā. “Toksisks”, “Bambaleo”, “Blingi”, “Augļu serviss”, no jaunā - arī stulbais gabals “Bez apenēm” utt. Pietušēt savu repertuāru “satīni” par godu tik respektablai koncertzālei negrasījās - to apliecināja kaut vai dziesmas “Joberis” iekļaušana “setlistē”. Tas labi.
Uz skatuves tika aicināti arī daudzi viesi. Piemēram, Samanta Tīna, kura kopā ar “satīnu” izpildīja “Plāksteri” un saņēma tādus sajūsmas spiedzienus, it kā uz dēļiem būtu kāpusi Britnija Spīrsa, Kailija Minoga, Madonna vai pati, pati Elīna Didrihsone. Apskatnieka lielākās simpātijas izpelnījās Miks Galvanovskis, kurš bija ļoti iederīgs dziesmā “Rokenrola dzīve” (albuma versijā to izpilda “dzelzs vilks” Juris Kaukulis) - Krivenchy tā purināja matus, it kā iepriekšējā vakarā būtu šajā nodarbē trenējies klubā “Melnā piektdiena”. Starp citu, Jāņa Krīvēna fiziskā sagatavotība pelnījusi cieņu un apbrīnu - nav brīnums, ka viņš spēja izturēt pārbaudījumus Latvijas armijas rezervistos! “27 veidi, kā dzīvot, kāpēc lai man vajadzētu vēl?! / 27 veidi, kā nomirt, bet gan jau puiki izdomās vēl” un “šodien sekss un narkotikas, korvalols rīt / vienu soli priekšā nāvei - tā ir rokenrola dzīve” - šo dziesmu varētu iekļaut arī paša Galvanovska koncertā, kas “Palladium” notiks 20. aprīlī.
Taču lielākās publikas ovācijas, protams, izpelnījās ansis - viņš “singapūriešu” koncertā absolūti nebija garāmgājējs, jo savulaik strādājis pie grupas pirmajiem miksteipiem. “Tā nav tikai grupa - tie ir draugi, tā ir vēsture, tā ir kultūra!” lūk, tik viedus vārdus no skatuves pauda Latvijas hiphopa Platons, Sokrats, Homērs un viss pārējais vienā personā ansis. Jāpiekrīt.
Klausoties “Singapūras satīna” dziesmās un skatoties publikas reakcijā, nācās ieslīgt pārdomās par šīs grupas fenomenu - kur tas slēpjas?! Die’s viņus zina… Ja tā padomā, tad daudzas dziesmas ir ļoti demokrātiskas un domātas vidējam klausītājam, lai kā arī pašiem “singapūriešiem” to negribētos atzīt. Piemēram, dziesma “Labvakar” - nedaudz pārspīlējot, tāds hiphopa “Apvedceļa” variants vien ir.
Jau pēc albuma “Stonks” klajā nākšanas vairāki grupas daiļrades cienītāji pauda viedokli, ka “šis vairs nav vecais “satīns””, savukārt “Super” ir vēl nopietnāks solis komercmūzikas virzienā. Te laikam vietā citēt grupas “garīgā līdera” Jāņa Krīvēna jeb Krivenchy pirms trīs gadiem pausto: “Ir pagājuši gandrīz seši gadi, kopš šo visu sākām, un mums visiem jau ir ap vai virs 30 gadiem. Mēs vairs nerakstām dziesmas par to, kā trešo dienu pēc kārtas tusējam “pritonā”, pārrijušies “kaļikus”. Mūsu vecumā vīrieši tā vairs nedara, mums ir citas problēmas, sāpes un aktualitātes. Būtu jocīgi, ja mēs nebūtu nobrieduši kopš mūsu sākuma materiāla, un esmu ļoti, ļoti pateicīgs, ka mums dota tā iespēja nobriest kopā ar “Universal Music”.”
“Singapūras satīns” jau piedāvājis arī simbolisku turpinājumu - dziesmu “Organizētā grupā”, kas ir pirmais tās jaunais singls pēc pērn oktobrī iznākušā albuma. “Mēs nebūtu tikuši tik tālu mūzikas industrijā, ja mēs nebūtu saliedēti un nebūtu darījuši šo visu tik organizēti. Dziesma ir lielisks pierādījums tam, ka džeki arī pēc konstantas ļoti dažāda un daudzveidīga muzona ražošanas astoņu gadu garumā joprojām var savākties studijā un pārspēt viens otru liriski, kā tas pieņemts labākajās repa tradīcijās. “Satīns” ar šo kārtējo reizi pierāda, ka ir ne tikai mūzikas grupa, ne tikai supergrupa, bet arī organizēta grupa,” palepojas “singapūrieši”. Un atkal jāpiekrīt.
