"Rebel' dibinātājs Igors Novikovs atgriežas uz lielās skatuves

© Publicitātes foto

Savulaik grupa “Rebel” šejienes rokmūzikā veica īstu izrāvienu – viņi skanēja kā Rietumu “firma”, viņiem pareģoja starptautiskus panākumus, viņi koncertos vāca tūkstošiem fanu utt. Grupas centrā bija Novikovu pāris – Lolita un Igors.

Protams, grupas “Rebel” redzamākais tēls bija soliste Lola jeb Lolita Novikova, taču tās dibinātājs un dziesmu autors bija ģitārists Igors Novikovs, kuram bija ļoti nozīmīga loma grupas panākumos. Pēc “Rebel” pajukšanas viņš kādu laiku vēl bija redzams uz skatuves, taču pirms padsmit gadiem teju burtiski pazuda. “Novikovs pārcēlies uz ārzemēm, nē, viņš taču ir nodzēries” utt., u.t.jpr. - šādas runas bija dzirdamas aizkulisēs. Patiesībā nekas slikts ar Igoru nav noticis, viņš tikai kādu laiku bija nolēmis padzīvot mierīgāk un ārpus galvaspilsētas drūzmas, taču nu ir atgriezies - ar jauniem spēkiem un jaunu mūziku. Apritē jau nonākusi Novikova dziesma “Trumpis”, kuru iedziedājis Atis Ieviņš (tai tapusi arī videoversija), bet drīzumā nāks klajā otrais singls, kurā arī pie mikrofona būs Atis - šoreiz duetā ar Sabīni Berezinu. Trešā dziesma jau būs Sabīnes izpildījumā. Visas ar Igora Lingas tekstiem. Turpinājumā “Neatkarīgās” saruna ar mūziķi.

Vairāk nekā desmit gadus par tevi praktiski nekas nebija dzirdēts - pēdējās muzikālās ziņas bija par to, ka 2011. gadā pārizdevi savu sacerēto “Rebel” dziesmu “Deep Inside” jeb “Angel”, ierakstot to Kalifornijā kopā ar gospeļu kora vokālistēm. Kur biji pazudis, ar ko nodarbojies?

Skatoties, ko mēs ņemam par atskaites punktu. Pēdējos 10-15 gadus? Pēdējais mans iznāciens ar grupu “Rebel” bija tās 15 gadu jubilejā - tas bija 2006. gadā, savukārt es pats ierakstīju albumu “Nobodie’s Perfect”, kurā Lolita vairs nepiedalījās. To mēs ierakstījām ar Valēriju Seiski (producents, bijušais rīdzinieks, kurš nu jau ilgus gadus dzīvo Amerikā - aut.), viņš pat bija speciāli atlidojis no Amerikas. Mēs to ierakstījām angļu valodā - tas bija 2007. gadā. Ar to bija lieli plāni: Seiskis gribēja to piekoriģēt un izdot Rietumu tirgum, tam piesaistot mūziķus no Amerikas, tostarp arī taustiņnieku no 70. gados slavenās grupas “Supertramp”. Vēl sastāvā bija plānots tumšādainais bundzinieks, albumā man piedziedāja dažādu nacionalitāšu un ādas krāsu dziedātāji utt. Taču Seiskim uz šejieni atbraukt vairs nesanāca, līdz ar to projekts palika it kā karājamies gaisā - mēs to ierakstījām, izdevām, bet ar to arī viss beidzās.

Albuma “Nobodie’s Perfect” izdošanu atceros, taču šķiet, ka arī pēc tam tu vēl biji manīts kādos koncertos?

Publicitātes foto

Pēc tam manā dzīvē iestājās periods, kad es būtībā jau biju nolēmis mūzikai mest mieru. Ik pa laikam gan kaut kur uzspēlēju, piemēram, dažos blūza festivālos - kā ar “Igor Novikoff Band” Siguldā 2010. gadā. Nevarēju arī savākt mūziķus savai pastāvīgajai grupai - tie, kurus es vēlējos, bija ļoti aizņemti un noslogoti cilvēki, savukārt spēlēt tikai spēlēšanas pēc es negribēju. Kaut kādas dziesmas man bija, taču aktīvi vairs neko nedarīju.

Bet kur tad dzīvoji un no kā? Piestrādājam par kasieri veikalā vai krāvēju tirgū kaut kā neesi manīts…

Dzīvoju tuvāk zemei - stāsta, ka tā esot vislabāk audzēt kāpostu! (Smejas un rāda naudas banknošu saberzēšanas žestu.) Dzīvoju mierīgu dzīvi ārpus Rīgas, jo negribējās darīt neko tādu, kas man absolūti nepatīk. Es pat nemēģināju apsolīties spēlēt tādos pasākumos, no kuriem negūtu prieku vai gandarījumu. Jāatzīst, ka strādāšanas ziņā ar mani ir ļoti, ļoti slikti, jo dzīvē nekādu citu profesiju neesmu izmācījies - jau no 17 gadu vecuma esmu uz lielās skatuves. Tas sākās laikā, kad nokļuvu ansamblī “Modo”, tas ir, kad to sāka vadīt Zigmars Liepiņš - viņš stājās Raimonda Paula vietā. Līdz ar to jau 17 gadu vecumā sāku strādāt Valsts filharmonijā, un no tiem laikiem visa mana dzīve gājusi roku rokā ar mūziku, turklāt ļoti nopietnā un augstā līmenī.

Diezgan liela daļa tavu vienaudžu mūziķu emigrējuši uz ārzemēm - droši vien daudzās valstīs atrastu savējos. Vai nebija domas pamest Latviju?

Bija. 1991. gadā spēlējām Laionela Hemptona džeza festivālā Amerikā - tas ir otrs lielākais džeza festivāls Amerikā pēc Ņūportas - ar ļoti slavenu pasaules klases mūziķu līdzdalību. Padomju Savienība bruka un ira pa visām vīlēm, un par tālāko notikumu attīstības scenāriju šeit nevienam nebija nekādas skaidrības. Mēs bijām uz barikādēm, tad aizbraucām uz Ameriku, un tolaik vēl sākās karš ar Irāku... Šī jūkļa iespaidā divi no manas grupas pēc festivāla palika Amerikā - taustiņnieks Žeņa Jansons un bundzinieks Stass Ņidbaļskis. Arī man pavīdēja domas palikt, taču - manas mājas ir šeit, Latvijā.

Producenta Igora Lingas pierunāts, šobrīd esi atgriezies mūzikā. Kā viņam izdevās tevi pārliecināt?

Igors vienkārši man kādudien piezvanīja un uzprasīja - ko es vispār daru, ar ko nodarbojos? Viņš man vaicāja, vai es vēl spēlēju - viņš to sauca par “blūzu” - blūzu. Es teicu, ka blūzu nespēlēju, es ar to dzīvoju (smejas). Lieliski, Igors saka, man ir teksti! Un tā viss kaut kā palēnām aizgāja - sāka parādīties pirmās dziesmas, un plānots, ka divas no tām tiks laistas klajā jau martā. Vienu iedziedājis Atis, bet otrajā būs Atis duetā ar Sabīni Berezinu - tā saucas “Viss labi tev būs”. Tāpat sagatavošanos stadijā ir “Atmiņu ceļš”, ko iedziedājusi Sabīne. Studijā mums vēl piespēlējuši taustiņnieks Juris Kristons un basģitārists Jurijs Širokovs - mans senais cīņubiedrs, ar kuru kopā mēs savulaik bijām Amerikā. Jaunākās paaudzes mūziķi kopā ar veterāniem - ļoti labs salikums! Turklāt to visu studijā kopā lika pieredzējušais Edijs Gņedovskis.

Publicitātes foto

Vai var teikt, ka Igors Novikovs ir reinkarnējies mūzikai?

Jā, reanimējies (smejas)! Patiesībā es mūzikai nebiju miris, drīzāk šo pašreizējo procesu varētu saukt par tādu kā “revival” jeb atjaunošanos. Mēs ceram, ka šis projekts būs dzīvotspējīgs. Vasarā gribētos uzspēlēt kādos festivālos, protams, ir vēlme arī koncertēt.

Savulaik “Rebel” dziedāja angļu valodā, arī krieviski, bet tava jaunā dziesma ir latviski. Tā arī kopā ar Igoru Lingu turpināsiet - latviski?

Es uzskatu, ka mūzika daudz veiksmīgāk nokļūs līdz publikai, ja mēs dziedāsim savā dzimtajā valodā, jo jebkurā gadījumā - angļu valoda taču nav mūsējā, tā mums ir svešvaloda! Ir jādzied savā valodā - esmu par to absolūti pārliecināts. Jā, “Rebel” laikos mēs spēlējām kompozīcijas angļu valodā, taču vienalga bija jūtams, ka tā nav mūsu dzimtā valoda. Tiesa, mana dzimtā valoda ir krievu, taču - kāda atšķirība, tik un tā šeit, Latvijā, ir jādzied latviski! Turklāt es pats vismaz pagaidām jaunajos gabalos nedziedu, to darīs cilvēki, kuriem šajā valodā tas padodas labāk (smejas). Es gan ceru arī pats kaut ko iedziedāt, tādi plāni ir, bet pagaidām vēl neesmu atlasījis sev piemērotas melodijas. Šobrīd ir parādījies pavisam cits plašums darbam, pavisam cita vilkme, un es to vēlos pilnvērtīgi izmantot.

Pats taču saproti - spēlēsi koncertos, bet klausītāji no tevis vienalga gaidīs un varbūt pat pieprasīs “Deep Inside” un citas pazīstamākās “Rebel” dziesmas. Esi gatavs spēlēt arī tās?

Kāpēc gan ne?! Tās ir ļoti labas dziesmas! Tie bija labi un interesanti laiki, mēs ļoti daudz paveicām un sasniedzām. Protams, ne visu, varējām droši vien arī vairāk, bet tā nu sanāca, ka grupa pajuka. Taču “Rebel” dziesmas ir saglabājušās, un es tās ar lielu prieku esmu gatavs nospēlēt. Turklāt tās ir manas komponētās dziesmas, es tās drīkstu spēlēt. Arī Igors [Linga] teica, ka koncertos noteikti vajadzētu atskaņot arī pazīstamākos “Rebel” hitus. To mums netrūkst, skatīsimies, droši vien iekļausim kaut ko arī pašreizējā repertuārā. Pieļauju, ka kādus no vecajiem gabaliem varētu iespēlēt arī latviski, turklāt no “Rebel” laikiem ir saglabājies arī tāds skaņu materiāls, kas ļoti reti vai pat gandrīz nemaz nav skanējis koncertos - arī to varētu atdzīvināt.

Nākamgad tev būs 65 gadu jubileja - varbūt varētu sarīkot tādu kā jubilejas koncertu, kura pirmajā daļā skanētu tava jaunā projekta dziesmas, bet otrajā - “Rebel”?

Laba ideja! Paskatīsimies, kā man klāsies ar šīm atgriešanās dziesmām, taču es ceru, ka klāsies labi - vismaz tāda sajūta man ir. Redzēsim, kādas būs atskaņas, taču esmu sajutis pieprasījumu pēc savas mūzikas - ar mani par šo tēmu jau runājuši vairāki cilvēki. Izrādās, ka esmu tomēr vajadzīgs, izskatās, ka sanāks normāls “revival” (smejas)! Pašlaik esmu jau izgājis no tā emocionālā stāvokļa, kad man negribējās spēlēt un uzstāties - man tiešām ir vēlme atkal kāpt uz skatuves, turklāt darīt to labā noskaņojumā! Un, ja tā, tad jubilejas koncerts nav nemaz tik nereāls.

Lasāmgabali

Pagājušajā nedēļā uz sava albuma “Atkal un vēl satikties” prezentāciju ar nelielu koncertu (un pat viktorīnu!) klubā “Blue House” aicināja Inese Ērmane – dziedātāja, kura tandēmā ar šeit dzīvojošo spāņu izpildītāju Havjeru Fernandesu šovasar mazliet sensacionāli uzvarēja “Latvijas Sirdsdziesmā”. Šis triumfs gan viņai droši vien līdz pat mūža beigām uzliks šlāgerdziedātājas zīmogu, lai gan Inesei ir citāds repertuārs, par ko var pārliecināties arī albumā.