Padomijas sabrukuma kārtējās gadadienas ierosinātās publikāciju kopas noslēgumā pārlūkosim šiem rakstiem pievienotos lasītāju komentārus.
Pastiprinātu uzmanību neapaļajai 32. gadadienai kopš Padomijas likvidēšanas pasludināšanas, kas notika 1991. gada 8. decembrī Baltkrievijas valdības rezidencē Belovežā, liek pievērst karš starp divām, bet praktiski starp visām trijām Padomiju likvidējušajām valstīm. Krievija 2022. gada 24. februārī bez kara pieteikšanas uzbrukusi Ukrainai un izmanto kara vajadzībām arī Baltkrievijas teritoriju u.c. resursus. 2024. gada janvārī kara iznākums joprojām nav izšķirts. Dažādas līdzības starp notikušo iepriekš Padomijā un tagad Krievijā piedāvā, bet negarantē Krievijas vārdu izmantojošas valsts sabrukumu. Šo līdzību izpēte no gandrīz jau divus gadus ilgstošā kara radītā skatpunkta sākās ar 10. decembra publikāciju par Padomijā savulaik nobriedušo konfliktu starp un asimilācijai krievu tautā gatavajām tautām no vienas puses un savu tālāko esamību uzturēt spējīgajām Vidusāzijas tautām no otras puses. 17. decembrī aprakstīta slāvu un musulmaņu cīņa par ūdeni - par un pret projektu pagriezt uz Vidusāziju Sibīrijas lielās upes. 27. decembrī pārcēlāmies uz Latviju, kur Padomijas beigas iezīmēja atteikšanās plāna pie Daugavpils pārvērst Daugavas ūdens tecējumu elektroenerģijā. Nonākot šajā gadā, 6. un 7. janvārī parādījām Padomju Savienības un Eiropas Savienības pēctecību, padarot Latviju par teritoriju bez rūpniecības un bez iedzīvotājiem. Šāds plāns tika izpildīts, noraidot atomelektrostacijas celtniecību Pāvilostā.
“Neatkarīgās” digitālais formāts ļauj izmērīt, ka līdz vakardienai šie raksti atvērti lasīšanai kopā 57 912 reižu. 50 gadījumos lasītāji pievienojuši rakstiem savus komentārus. Paldies cilvēkiem, kuri izpaudušies pēc tam, kad izpildīta prasība autorizēties. Komentāru tādā gadījumā desmitiem reižu mazāk, nekā bija agrāk, kad izpausties drīkstēja vismaz šķietami anonīmi. Toties ar lielākām pūlēm un atbildību veidoti ieraksti pelna lielāku uzmanību.
Daugavpils HES nav, bet atkal slikti
Tradicionāla ir lasītāju domu dalīšanās starp dabiskās vides sargātājiem un rūpniecība pieauguma piekritējiem. Enerģētika ir pamats rūpniecībai, kurai nepietiek ar cilvēku muskuļu spēku. Šādās diskusijās abas puses mēdz novest pretējās puses viedokli līdz absurdam ar nodomu, ka tad to būs vieglāk apgāzt, jo tas jau pats gāzīsies.
Par Daugavas hidroelektrostaciju (HES) kaskādi Juris Seikovskis pauž, ka neuzceltā Daugavpils HES būtu bijusi laba, turklāt komplektā ar Jēkabpils HES. Viņš akcentē ne tik daudz elektroenerģijas iegūšanu, cik Daugavpils un Jēkabpils pasargāšanu no plūdiem: “Tie visi dambji...ir tikai tāds puspasākums. Ja jau reiz tie HES ir sākti būvēt, tad jābūvē līdz galam. Lai absolūti lielajam vairumam upes krastos ļaužu būtu droši dzīvot, katru pavasari nedrebot. Paveiksies vai nē.” Tāpat domā Ainārs Bušs: ”Nu? Kā tur ir ar Daugavpils HESa celšanu? Plūdi jau ziemā notiek un būs vēl vairāk. Agrāk vai vēlāk kādam šis jautājums būs jārisina.”
Vairāki lasītāji hiperbolizē atteikšanos no Daugavas ūdens spēka izmantošanas kā Latvijas ekonomiskās atpalicības pirmcēloni: “Par ko brīnīties, Latvija to tikai darīja pēc neatkarības atgūšanas, kā iznīcināja to, kas bija saņemts mantojumā no PSRS. Atlika tik vien kā uzspridzināt Pļaviņu, Ķeguma un Rīgas HES, tad viss būtu vislabākajā kārtībā. Kā gaudās par to, ka noslīcinājuši Staburagu,” atceras Vilis Gutmanis. “Kad grasījās būvēt Daugavpils HES un ar buldozeriem jau bija nostumti milzīgi gabali Daugavas senlejā, tad cēlās visa tauta ar Īvānu priekšgalā aizstāvēt savu brīvību, neatkarību, demokrātiju un laimi. Tautas varenā balss dārdināja: ”Mums nekādu HESu, AES un Rīgas Metro te Latvijā nevajag." Mums nevajag nekādu krievu okupācijas iezīmējumu. Un caur to visu atskanēja latviešu sulainiskie spiedzieni: “Mēs elektrību un enerģiju ņemsim no Norvēģijas un rietumiem,”” šo tēmu izvērsa Jānis. Šie enerģētikas pētnieki sagrābuši Latviju aiz patiešām sāpīgas vietas, jo tagad esam spiesti pirkt tepat Latvijā ražotu, bet Norvēģijas biržā desmitkārt uzcenotu elektrību, kuras cena Latvijai noteikta daudz augstāka, nekā pašā Norvēģijā.
Cik ir, tik ir, un vairāk nevajag!
Ir izlasāmi arī viedokļi, kas neatbalsta nekādu jaunu spēkstaciju celtniecību. Latvijas energopārskatus Gints sapratis tā, ka enerģijas mums tāpat pietiek vai gandrīz pietiek: “Kad Ignalinu ap 2004. gadu izslēdza, tā vairs atkal pilnīgi neko neražoja, bet Latvija turpināja mierīgi darbināt savus 3 HESus un 2 TECus, apgādājot savu elektrības patēriņu gandrīz pilnībā par 80%-90%, un ar ūdeni bagātos gados pat vairāk nekā par 100%.
Kalamburs aizrāda, ka elektrība ir nepieciešams, bet ne pietiekams priekšnoteikums rūpniecības attīstībai: “Vai Latvijā trūkst, vai pietiek elektroenerģijas, un ja tās būtu vairāk, kādas rūpniecības nozares uzplauktu?” Tik tiešām, ar pašreizējo cilvēku skaita samazinājumu un izglītības sabrukumu nav iespējama Latvijas reindustrializācija nekādos postmodernās neoindustrijas musturos.
Universālu mehānismu pret jebkādu ražošanu, tajā skaitā elektrības ražošanu, iedarbina Dina Liepa: “Protams, ka staciju vajadzēja Pāvilostā, savādāk kā varētu pēc tam šantažēt visu valsti? Nu, kāpēc visus šādus (arī ražotnes ar potenciālu apdraudējumu u.c.) projektus nevar celt pierobežas glubinkā, bet obligāti vajag dažus km no apdzīvotām vietām, rekreācijas zonām utt. Tas niķis saglabājies arī tagad, un kad cilvēki sāk protestēt, tad viņi esot vainīgi, ka mums nekas neattīstās.”
Jā, neattīstās, jo kopš Atmodas iet tikai un vienīgi uz riņķi. Daugavpilieši prasīja nebūvēt skatu un īpašumus maitājošu HES, pāvilostieši (liepājnieki) - nebūvēt šaušalas uzdzenošu AES. “Glubinkā” nevar neko celt tāpēc, ka tādas vai nu Latvijā nav, vai vairs nebūtu tur, kur kaut ko uzceltu. Piemēram, Pāvilosta būtu no toreizējās un tagadējās “glubinkas” jāpārvērš par enerģētiķu pilsētu ar 30-40 tūkstošiem iedzīvotāju, kas Latvijas mērogā lielpilsēta.
Zaļā enerģija jeb zaļās šausmas
Ar aizdomām komentētāji skatās uz tā saukto atjaunojamo energoresursu izmantošanu veidos, kādi sevi jau Latvijā parādījuši vai nonākuši tuvu realizācijai. Laikā, kad tika iznīdēti Daugavpils un Pāvilostas spēkstaciju projekti, vēja un saules enerģijas izmantošana tika piesaukta kā glābējsalmiņš, pie kura pieķerties nespēj slinkie un pamuļķie Padomijas birokrāti/partokrāti. Kad jau notiek lauku pārklāšana ar saules paneļiem un tūlīt būs jāķeras pie mežu izrakņāšanas desmitiem metru dziļumā, lai izslietu elektrības ģeneratorus simtiem metru augstumā, par pierastajiem HES un nostāstu veidā zināmajiem AES raisās labākas domas.
“Saules paneļi neapšaubāmi ir dārga “rotaļļieta”. Arī mazie HES un visas mazās gāzes koģenerācijas, arī biogāzes stacijas, ir kaitniecība. Arī dēļ OIK [obligātā iepirkuma komponente - piemaksas mākslīgi sadārdzinātas, dabas resursus izšķērdējošas elektrības ražotājiem] esam visai Baltijai no pakaļas puses. Lieli vēja parki sabalansētā energosistēmā ir efektīvi. To pierāda dāņu pieredze,” turpina Juris Seikovskis.
Par saules un vēja enerģijas iegūšanas patiesajām izmaksām domājusi, bet nav pietiekami daudz uzzinājusi Līga B.B.: “Kādas gan ekoloģiskās šausmas rada plāksnītēs pārstrādātu, alumīnijā ierāmētu smilšu utilizācija? Propelleru spārni - skaidrs.”
Saules paneļu pamatmasa tiešām ir stikls, ko vienkārši var saukt par kausētām smiltīm, bet elektrība rodas uz tāda stikla virsmas, kas pārklāta ar astoņām dažādu ķīmisko savienojumu kārtām. Nokasīt tās praktiski neiespējami, drupināt vai pārkausēt kopā ar kopā ar stiklu - videi kaitīgi. Turklāt milzīgo stikla apjomu drupināšana vai pārkausēšana komplektā ar videi kaitīgo piemaisījumu atdalīšanu prasa tik daudz elektrības un naudas, ka jāsāk rēķināt, vai šo paneļu saražotās elektrības apjoms un nestie ieņēmumi pārsniedz paneļu ražošanas un utilizācijas tēriņus naudas un enerģijas vienībās. Tas pats jājautā par vēja ģeneratoriem, kuru spārnu utilizācija ir tikai viena no ekoloģiskajām problēmām, ko tie rada.
Atoms atgūst cilvēcīgu seju
Tuvāka iepazīšanās ar tā sauktās “zaļās enerģijas” ieguves paņēmieniem mudina mesties atpakaļ pie AES, kuru jauno veidolu sakās izpētījis Gints: “Kodolspēkstacijas ir nenovēršama visas pasaules ekonomikas nākotne tajās valstīs, kur ir lielas masu partijas, kas rūpējas nevis par ministru un deputātu algu celšanu katru gadu kā “Jaunā vienotība” to dara pēdējos 10-15 gadus. (...) Pat Zviedrija un Somija, kas pēc Černobiļas gribēja slēgt atomstacijas, tagad būvē un ver vaļā jaunas. Iemesls - pasaules okeānos ir 4 miljardi tonnu urāna zemā koncentrācijā, kura ķīmiski atjaunojas, reaģējot ar Zemes garozas iežiem, bet tajos ir triljoniem tonnu urāna. Pēdējos 10 gados izstrādātas tehnoloģijas šīs kodoldegvielas lētai iegūšanai, filtrējot jūras ūdeni. Šī degviela ir zaļa, atjaunojas bezgalīgi ilgi...”
Kā teica jau senie latvieši, labi tur, kur mūsu nav: tur ir lielas partijas, tur ir zinātne utt. “Vispirms ar sū..inu koku jāpadzen tie resnie mūļi “Latvijas gāzē”, “Latvenergo”, un vislabāk ar mantas konfiskāciju, un izraidīt uz rašu,” vienu no Ginta iesāktajā tēmām izvērš Janis Bērziņš. “Mums vajag savu AES un ne tikai to. Bet lai ko kardināli mainītu, ir jāmaina sistēma. Turpmākās attīstības virziens atgādina agoniju. Un diemžēl ar nohipnotizētu masu klusu piekrišanu,” piebalso Pārdaugavs.
Diskusija pie atmiņu ugunskura
Gaidot ziņas no kara laukiem Ukrainā, varam īsināt laiku atmiņās par Padomijas sabrukumu. Rakstu sērijas pamatdoma bija tāda, ka Padomijas elite pagājušā gadsimta 80. gados izlēma attiekties no problemātiskākajām teritorijām apmaiņā pret ērtākām vietām pasaules elitē. "Neko viņi neatdeva. Vienkārši vairāk nevarēja saražot vodku un maizi," Valdis piedāvā skaidrojumu, kas labāks tāpēc, ka, viņaprāt, vienkāršāks. “Jukuši priekšnieki, komunisti nebija spējīgi pat atļaut modernu blūzi šūšanas cehā uzšūt,” ar savas skarbās jaunības pieredzi dalās Gundega. “Padomju Savienību sagrāva zagšana. Zaga visi, un visu! Šaubos, ka tā sagruva ūdens cīņu dēļ!” uzskata Guntis Akmeņkalns. “Ja par sabrukšanu, tad “ūdens” problēma ir pievilkta “aiz matiem”,” vērtē Arturs Ozols.
Citi lasītāji stāstu par ūdens dalīšanas ietekmi uz Padomijas likteni uzņem atsaucīgāk. “Kā izbeidza Ziemeļu upju pagriešanas projektu, tas deva arī D. Īvānam iespēju protestēt pret Daugavpils HES. Citādāk neviens cenzors nebūtu pieļāvis tādu publikāciju. Viss pārējais sākās pēc tam,” apliecina Madris. “Tas “viss pārējais” varēja sākties un turpināties tikai ar Lubjankas lielčekistu Primakova & Co “svētību” un “jumtu”,” skaidro Edgars.
“Eksperiments ar upju pagriešanu varētu būt diezgan interesants. Bet modernāk, pa trubām un ar skaitītāju. Neizsmeļams resurss un nepiepildāms tirgus Vidusāzijā,” Pārdaugavs iesaka Krievijas vadītājiem pārformatizēt viņu Padomijas laiku priekšteču projektu.
Te vieta pasacīt, ka ūdens pārdošana “pa trubām un ar skaitītāju” jau gandrīz gatava Latvijā. Liepājas un Ventspils ostās beidz būvēt speciālas piestātnes, kurās tankkuģos lies no Latvijas pazemes izsūknētu ūdeni. Sagadījās tā, ka ostas par šiem projektiem steidza informēt pagājušā gada pavasarī ar domu kompensēt slikto iespaidu par kravu zudumu kopš gada sākuma. Informācija radīja pretēju efektu, jo nāca klajā karstajā un sausajā pavasarī, kad virszemes ūdens trūkumu Latvijā jau šur tur sajuta. Pēc tam lija daudz lietus un pašlaik sniega gubas tādas, ka šī ūdens pārvēršana naudā atkal šķiet labs darījums, taču pietiks ar pāris karstiem, sausiem mēnešiem, lai mēs sāktu brēkt, ne neļausim pārdot Latviju arī ne šķidrā veidā.
"Vispār jau arī Ukrainā faktiski ir cīņa par ūdeni, par Dņepras baseinu. Gudrākie krievi saprot, ka nafta un ogles drīz beigsies, un pasaulē elektrību ražos tikai saule, vējš, ūdens, biomasa un atoms. Pēdējo 3 enerģijas avotu izmantošanai vajag ūdeni. Daudz ūdens,” apliecina Gints.
Kāda(s) tautas(s) turpmāk dzīvos Latvijā?
Janis Zarins raksta, ka “upju pagriešana neko neatrisina un rada jaunas problēmas. Kad beidzot apjēgs, ka vnk CILVĒKU IR PAR DAUDZ un jāierobežo dzimstība? Ne jau tikai Vidusāzijā (un, protams, DA Āzijā), bet arī VISUR CITUR? Putins kā absurdu mēdz pieminēt "zelta miljardu" ar domu, ka liekos jālikvidē, tomēr ir fakts, Zeme ilgstoši nespēj uzturēt vairāk nekā šo miljardu, pat mazāk.” Pret to iebilst Azazel: “Kāda pārapdzīvotība? Mūsu zemeslode mierīgi varētu uzturēt arī 7 miljardus. Jautājums ir resursu gudra izmantošana.” Doma saprotama, lai gan izteikta varbūt ar pārrakstīšanās kļūdu, jo zemeslodes iedzīvotāju skaits jau tagad 8 miljardi. Dina Liepa atspēko Azazel ar jautājumiem, vai viņš “ar mieru dzīvot aziātu komunalkā ar 5-7 m2 telpu vienam cilvēkam, pieslēgs tevi pie virtuālās realitātes, neko vairāk par pusfabrikātu paciņu dienā nevajadzēs, pastaigas un sportu nevajadzēs, dienasgaismu pa logu nafig, utt. utjp., nu tad tādu nākotni 20+ mljrd. saviem bērniem-trušiem mēs gribam?”
No Jana Zarina gribētos uzzināt, kam viņš adresē prasību, ka “jāierobežo dzimstība”. Latvieši to apjēguši jau sen un pilnvarojuši Latvijas valdības dzimstības samazinājumu veicināt. Tomēr pasaules iedzīvotāju skaits turpina pieaugt. Ir tautas, kas tagad pārņem Latvijas teritoriju kā viņu ataudzei piemērotu vai piemērojamu vietu.
Nav atbilžu uz āķīgajiem jautājumiem, kādus formulējis Kainšvainlībtdihs: “Ja zināms, ka baltā rase samazinās, tad, lai samazinātu patēriņu, bija jāpalielina teritorijas, kuras apdzīvo baltā rase, nevis citas rases, kuras vairojas bezjēgā, importēt uz vairošanās labvēlīgākiem apstākļiem. Vai arī baltā rase ir uzskatāma par pārpatērētājiem un galveno attīstības dzinuli, bet pārējās rases skaitās nepatērētāji un attīstības bremzētāji, un tad ir cerība ka tās citas rases pārņems balto rasi, un tad mazāk tērēs un bremzēs patēriņu?”
