Sekas varmācībai ir ne tikai fiziskas, bet arī garīgas, un ne tikai varmācības upurim, bet arī tiem, kuri to visu redz; sodam par varmācību ir nozīmīga loma ne tikai krimināltiesisko attiecību noregulējumā, bet arī cilvēcisko vērtību un taisnīguma apzināšanā, TV raidījumā "Nra.lv sarunas" pauž diskusijas dalībnieki: aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane, radošā personība, dizainere Daina Gāga-Ēķe, Rīgas Austrumu prokuratūras prokurors Edijs Pastars, resursu centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce.
Kristīne Krūze-Hermane atklāja savu dzīvesstāstu: "Esmu augusi vardarbīgā ģimenē. Man bija patēvs, kurš sita manu māti un mani. Darīja to regulāri, brutāli, un visi to zināja. Kad mēs izsaucām policiju un tā atbrauca, parasti tikai noteica: nu, jums te ģimenes skandāliņš. Savāca sitēju uz diennakti. Tad viņš nāca atpakaļ un bieži vien bija vēl agresīvāks. Es varu pateikt, ko tas nozīmē bērnam redzēt, ka tavu mammu sit - tā ir trauma uz mūžu. Un tajā brīdī, kad sievietei uzbrūk un viņai blakus ir bērni, kuri jāaizstāv... Brīžiem gaiss tā virmo, ka pat pulkstenis apstājas, un tā nav nekāda ekstra sensorika. Nevar prasīt no cilvēka, kurš novests šādā stāvoklī, lai viņš domātu par kaut kādu iesniegumu rakstīšanu, policijas saukšanu. Labi, ja kāds radinieks izsauc policiju un tā risina šo jautājumu. Mēs problēmas varam risināt tikai tad, kad mēs esam stabili, nevis iegrūsti izmisuma situācijā."
Varmākas bieži vien sievieti izolē un viņu psiholoģiski ietekmē. Sieviete pati sāk ticēt, ka ir vainīga, vaino sevi, un viņai rodas kauns. Tāpēc ir vajadzīgs sabiedrības atbalsts.
Brīvbiļete varmākam
I. Lāce uzsvēra, ka bailes, vainas apziņa un kauns ir tāds savienojums, pie kura praktiski neiespējami kaut kur vērsties un kaut ko darīt. Daudzas sievietes ir atzinušas, ka tieši šis ārējais atbalsts ir bijis izšķirošs, lai kaut ko dzīvē mainītu.
Policijai ir tiesības pieņemt lēmumu par varmākas nošķiršanu no ģimenes līdz astoņām dienām. Tam nevajag cietušās piekrišanu. Sievietei, pašai nevēršoties policijā, ir iespēja nosūtīt tiesai pieteikumu par pagaidu aizsardzības piešķiršanu, skaidri aprakstot situāciju, kā izpaužas vardarbība. Tiesas civilprocesuālā kārtībā pieņem lēmumus 24 stundu laikā.
Problēmas sākas ar tiem cilvēkiem, kuri nav likumpaklausīgi, kuri pārkāpj šos tiesas lēmumus. Tiesas lēmumi bieži vien ir tādi, kas nav cietušā interesēs, ar visādām iebildēm, atrunām. Piemēram, nošķiršanu no varmākas piemēro sievietei, bet nepiemēro bērniem, jo uzskata, ka bērni nav cietēji. Bet bērni ir aculiecinieki vardarbībai, un, pat ja nav, viņi dzīvo šajā gaisotnē, sajūt šo spriedzi, ir šīs latentās vardarbības upuri. Pētījumi rāda, ja bērni redz vardarbību, tas ir līdzvērtīgi tam, ka viņus fiziski sistu.
"Mēs vēlētos, lai visas tiesas saprastu, ko nozīmē vienam bērnam piešķirt pagaidu aizsardzību, bet otram nepiešķirt, vai mammai piešķirt, bet bērniem nē. Ja pieņemts nekorekts lēmums, bērni kļūst par tādu kā "brīvbiļeti", lai vardarbības veicējs varētu manipulēt ar sievieti. Bieži vien arī bāriņtiesas šo jautājumu nesaprot. Tās raugās uz nelīdzsvaroto ekonomisko situāciju, bet neraugās, cik sieviete ir veltījusi bērnu aprūpei un cik daudz resursus tam veltījis vīrietis. Tas, ka sievietei jārūpējas par bērniem, tiek uztverts kā pašsaprotams, bet tas, ka arī vīrietim jārūpējas par bērniem, ne vienmēr tā tiek uztverts. Vieglāk ir manipulēt un izdarīt spiedienu uz sievieti.
Esmu dzirdējusi arī no kolēģiem, ka policija darbojas aizvien veiksmīgāk un tiešām ir sākusi piemērot apcietinājumu gadījumos, ja varmāka ir pārkāpis tiesas lēmumu. Bet gribētos, lai visa šī tiesībsargājošo iestāžu ķēdīte to saprot. Ir pilns ar šādiem gadījumiem, ka bāriņtiesa vēršas pret cietušo sievieti par to, ka viņa pieļāvusi vardarbību bērnu klātbūtnē," stāstīja I. Lāce.
Sods un vieglie miesas bojājum
E. Pastars uzsvēra, ka policija un tiesa var rīkoties tikai likuma ietvaros, tās nevar darīt neko ārpus likuma. Lai celtu apsūdzību, Krimināllikumā par to ir jābūt paredzētai atbildībai. Lai iestātos atbildība par tīšu miesas bojājumu nodarīšanu, ir jābūt vismaz viegliem miesas bojājumiem. Latvijā ir četras kategorijas miesas bojājumi - maznozīmīgi (zilumi), viegli (brūces, pušumi), vidēji (lūzumi) un smagi (orgānu traucējumi, kad cilvēks var nomirt). Ja cilvēks ir sists, policija un prokuratūra vērtē, kādi miesas bojājumi viņam ir nodarīti. Ja cilvēkam iesita un nepalika zilumi, tad atbildības nav vispār. Ja ir maznozīmīgi miesas bojājumi, zilumi, tad tā ir administratīvā atbildība, administratīvais sods. Ja ir viegli miesas bojājumi, tad ir kriminālatbildība.
Centra "Marta" vadītāja gan norādīja uz to, ka Krimināllikumam ir pielikums, kur norādītas psiholoģiskās sekas - piemēram, no vardarbības cietušais kļūst trauksmains, nevar gulēt, un tas arī var tikt izmantots un piemērots. Ir speciālisti, kas to izprot, un ir tādi, kas neņem vērā Krimināllikuma pielikumu. Par viegliem miesas bojājumiem arī bez cietušā piekrišanas var ierosināt kriminālprocesu, un šie vieglie miesas bojājumi tiek skatīti psiholoģiskās ietekmes ziņā.
Prokurors piebilda, ka tas ir gadījumos, ja ir paliekošas psiholoģiskas sekas. Policija, prokuratūra vadās pēc tiesu medicīnas ekspertu atzinuma. Ja eksperts tā ir atzinis, tos var kvalificēt kā kriminālus, arī ja miesas bojājumi ir viegli. Labā ziņa, pēc prokurora domām, - sabiedrības tolerance pret vardarbību samazinās.
Soda nozīme
Portāls “nra.lv” saviem lasītājiem vaicāja, vai Latvijas sabiedrība atbalsta vardarbību. Aptaujas rezultāti rāda, ka 35% aptaujāto uzskata: mūsu sabiedrība atbalsta vardarbību ar vienaldzību un klusēšanu. Tikpat daudz atbild, ka sabiedrība izliekas, ka vardarbības nav. Tikai 22% aptaujāto uzskata, ka sabiedrība aktīvi iestājas pret vardarbību.
"Attieksme pret vardarbību ir sabiedrības spogulis. Latvijas tiesībsargājošā sistēma vērtē, kā varmāku sodīt, par ko sodīt un par ko nesodīt. Mums kā sabiedrībai ir jāvienojas, ka par šādu uzvedību ir konkrētas sekas. Tieši tāpat, ja tu brauc dzērumā. Tā ir mūsu kopējā attieksme. Kamēr tas viss nav sakārtots, mēs šiem cilvēkiem - varmākām sakām: mums ir jauki dzīvot kopā ar tādiem cilvēkiem kā jūs. Mēs, sabiedrība, esam empātiski pret šādiem cilvēkiem, ieskaitot manu bijušo vīru. Bet būtu tikai labi, ja viņš saņemtu sodu par to, saprastu, ko viņš dara nepareizi, un tad pēc soda viņš varētu spert soli tālāk," uzskata Daina Gāga-Ēķe.
"Centrs "Marta" pastāv 23 gadus, un es varu teikt, ka sabiedrības attieksme ir mainījusies pozitīvā virzienā, jo sievietes vēršas pēc palīdzības katru gadu arvien vairāk, tas nozīmē, ka viņas ir drosmīgākas pārtraukt šīs vardarbīgās attiecības.
Pirms 23 gadiem par to vispār nerunāja, tā nebija problēma un neviens pret to neveica nekādus pasākumus. Šobrīd mēs par to runājam, sabiedrība prasa atbildību. Tiesa ir veikusi izvērtējumu saistībā ar Jēkabpils slepkavību un nonākusi pie secinājumiem, kas būtu uzlabojams un maināms. Tagad mēs ieraugām apkārtējo vienaldzību, tagad mēs par to runājam. Tas jau arī ir pozitīvs solis," sacīja I. Lāce.
Prokurors E. Pastars pauda pārliecību, ka viss atkarīgs no cilvēka, bet obligāti jābūt kādam sodam, lai varmāku apturētu. "Normāls cilvēks nesitīs, neskatoties uz to, ir sods vai nav par to, bet diemžēl ir kāda sabiedrības daļa, kuru sods var atturēt. Daļu sods var atturēt, bet daļu nē, un, lai ar kādu sodu viņus sodītu, viņi turpinās to darīt," secināja prokurors.
"Sods svarīgs arī pārējiem sabiedrības locekļiem. Es saprastu savu vērtību, ja redzētu, ka tiesa mani aizstāv un neviens nevar tā vienkārši pacelt pret mani roku un iznīcināt manu dzīvi desmit gadu garumā," teica D. Gāga-Ēķe.
