Ja par sievietes fizisku iespaidošanu Latvijā soda ar administratīvo sodu tāpat kā par automašīnas novietošanu neatļautā vietā vai alkohola dzeršanu no pudeles, tad nav jābrīnās, ka varmākas mūsu sabiedrībā turpina terorizēt savus upurus, raidījumā "Nra.lv sarunas" secina diskusijas dalībnieki: aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane, radošā personība, dizainere Daina Gāga-Ēķe, Rīgas Austrumu prokuratūras prokurors Edijs Pastars, resursu centra "Marta" vadītāja Iluta Lāce.
Latvija saglabā administratīvo atbildību, bet plāno veidot krīzes centrus
Prokurors E. Pastars TV “Nra.lv sarunas” atzina, ka Latvijas likumdošana kopumā atbilst Stambulas konvencijas prasībām. Tikai divas lietas būtu jāgroza. Šobrīd par maznozīmīgiem miesas bojājumiem, piemēram, zilumiem, pastāv administratīvā atbildība, bet konvencija paredz, ka arī par šādu miesas bojājumu jābūt kriminālatbildībai. Saeima, ratificējot konvenciju, ir saglabājusi uzstādījumu, ka administratīvajai atbildībai jāpaliek. Daudzās citās valstīs arī par nodarītajiem viegliem miesas bojājumiem iestājas kriminālatbildība. Latvija ir pateikusi, ka nekriminalizēs vieglos miesas bojājumus.
Otra lieta, kas gan būs jādara pēc Stambulas konvencijas ratifikācijas - valstij būs jāizveido krīzes centri vardarbībā cietušajiem, vienlaikus nodrošinot savlaicīgu tiesu medicīnas eksperta iesaisti. "Šīs faktiski ir vienīgās izmaiņas, ko paredz šī konvencija. Nekādas citas izmaiņas, ieviešot konvenciju, likumos nav paredzētas," pastāstīja prokurors E. Pastars.
Latvijā trūkst vienotas izpratnes kas ir vardarbība
"Mums likumos ir daudz normu, lai aizsargātu sievietes no vardarbības. Tas, ka šīs normas netiek piemērotas, saistīts ar speciālistu izpratni par to, kuru normu piemērot, kuru nē. Ja mēs uzskatām, ka sist un pazemot sievieti ir normāli - tāds ir sievietes liktenis, tad nekas nemainīsies. Vērojama izpratne, ka tas nav noziegums, bet ir tikai tāds mīlnieku kašķis. Tas parādās arī tiesas lēmumos. Tas spilgti izpaudās Jēkabpils slepkavības gadījumā, kur daudzas likuma normas varēja piemērot savādākā veidā, taču tas netika izdarīts, jo nebija noteiktas vienotas izpratnes, nebija savstarpējas konkrētas sadarbības starp varas struktūrām," skaidroja I. Lāce.
Pēc viņas teiktā, viens no būtiskajiem jautājumiem ir vienotas izpratnes trūkums par to, kas ir vardarbība, kas ir vardarbība pret sievieti, izpratnes par to, ka tas patiešām ir nopietns un nozīmīgs noziegums. Ir daudz runāts, ka par vardarbību ģimenē nav jēgas piemērot ne administratīvos sodus, ne arīdzan sabiedriskos darbus. Tas neko nekādā veidā nemaina. Arī probācijas dienests to ir uzsvēris.
"Ja vardarbības veicējs nedabū signālu, ka tas, ko viņš dara, ir nepieņemami un sodāmi, un viņš joprojām atrodas un brīvām kājām, tad tas nav pareizi. Varmākam jābūt izolētam no sabiedrības. Pretējā gadījumā viņi turpina veikt šos noziegumus pret citiem cilvēkiem, un tas nepalīdz sabiedrībai kļūt veselīgākai," sacīja resursu centra "Marta" vadītāja.
Jāmaina fokuss no cietušā uz pāridarītāju
Aizsardzību no varmākām nodrošina vairākas institūcijas - sociālais dienests, bāriņtiesa, policija, prokuratūra, tiesas, probācijas dienests. Bet vai visiem šiem nozīmīgajiem spēlētājiem ir vienota izpratne, kas ir vardarbība, kas ir ar dzimumu saistīta vardarbība?
"Vienotās izpratnes nav, kā raudzīties uz cilvēku, kurš ir pacēlis roku, draudējis, pazemojis. Joprojām turpinām vainot sievieti, ka viņa pati uzprasījusies uz vardarbību, pati to provocēja, "zāģēja" visu laiku, nebija cita varianta. Tas ir absurdi, mums ir jāmaina fokuss, jāprasa atbildība no cilvēka, kurš veicis šo noziegumu," atzina I. Lāce.
K. Krūze-Hermane papildināja: “Mēs bieži dzirdam: ko tad viņa dzīvo ar viņu, pati izvēlējās ar tādu dzīvot. Tādējādi vaina tiek novelta uz cietušo, bet tas, ka kāds savas dusmas regulē, otram sitot, tas mums, izskatās, ir pieņemami. Mums pat nerodas jautājums par to, vai šim cilvēkam nebūtu jāiet ārstēties, vai viņam nav nepieciešama palīdzība, jo viņš nevar kontrolēt savas rokas.” K. Krūze-Hermane neslēpa, ka bērnībā pati cietusi no patēva vardarbības.
I.Lāce paskaidroja, ka liela daļa vardarbības veicēju īstenībā ļoti labi kontrolē dusmas. Viņi labi zina, kad var izmantot vardarbību un kad nē, jo bieži vien tad, kad policija ierodas uz izsaukumu, viņi ir savākti un norāda, ka sieviete ir tā, kas ir histēriska un bļaustās. Pēc viņas teiktā, vardarbības veicējs pat zina, kā uzvesties prokurora klātbūtnē, bet pavisam citādi viņš uzvedas savas dzīvesbiedres klātbūtnē. "Un te atkal ir stāsts par to, kādi ir mani uzskati, kas darās manā galvā, ko es drīkstu darīt un ko nedrīkstu, cik privileģēts es jūtos savā nesodāmībā," akcentēja speciāliste.
Aiziešana no varmākas, pēc "Martas" vadītājas teiktā, ir ļoti sarežģīts jautājums, ja tās ir intīmas, tuvas attiecības, ja esi ekonomiski ievainojamā situācijā, ja tev nav ienākumu vai ir ļoti zemi ienākumi, ir vairāki bērni - ir tik daudz "diedziņu", aiz kuriem paraustīt, lai sieviete sajustos tā, ka labākais variants viņai šķistu palikt šādās varmācīgās attiecībās.
D.Gāga-Ēķe, daloties savā pieredzē par piedzīvoto vardarbību no bijušā vīra, atzina, ka diemžēl mūsu sabiedrību vairāk interesē, kā, pa kuru vietu sita, kāpēc un kas bija par iemeslu. Ir interesanti paklausīties, kā to otru klapēja, bija zila acs vai nebija. Viņasprāt, pats svarīgākais ir noskaidrot, vai notika noziegums. Sabiedrībā pastāv pieņemtas normas, ko mēs drīkstam un ko nedrīkstam darīt, un, kad esi pārkāpis šo robežu, svarīgi, lai iestājas atbildība. Administratīvais sods ir absurds, tas var būt tikai kriminālsods, jo vardarbībai ir sekas, tā ir liels posts - redz bērni, ir iesaistīta ģimene, darbavieta.
Cietušajam pašam jāsper pirmais solis
"Ir daudz aspektu, kas padara cilvēku izolētu un mazāk spējīgu iestāties par savām tiesībām, un, ja arī tālāk, iestājoties par savām tiesībām, tiesībsargājošā sistēma ir nevarīga un bezpalīdzīga ieraudzīt klātesošo vardarbību un saukt vardarbības veicēju pie atbildības, tas nekādā veidā neiedrošina un nerada uzticību valsts institūcijām, un to mēs esam ļoti daudz dzirdējuši centra "Marta" klientu stāstos," norādīja I. Lāce. Viņa minēja arī brutālus izvarošanas gadījumus, kur tiesas nebūt nelemj cietušo interesēs.
Prokurors E. Pastars atgādināja, lai kaut kas mainītos, upurim, cietušajam pašam ir jāsper pirmais solis - jāinformē par to institūcijas un tuvākie cilvēki. Pirmais solis var būt ziņošana policijai, sazināšanās ar advokātu. Ir arī diezgan daudz atbalsta iestāžu, tajā skaitā centrs "Marta", kas var sniegt palīdzību un konsultāciju. Informācija par vardarbību nedrīkst palikt tikai ģimenes lokā, tai ir jānonāk tālāk.
Nākamais posms ir pārtraukt šo vardarbību, jo sods, tas ir sekundāri. Pēdējos gados ieviestā pagaidu aizsardzība pret vardarbību darbojas efektīvi. Izsaucot policiju, ja vardarbībā cietušais to vēlas, policija var viņa vietā sagatavot un iesniegt tiesā iesniegumu, kuru tiesa nekavējoties izskata, un varmāka tūlīt tiek aizvests prom no dzīvesvietas. Tiesa dienas laikā var pieņemt nolēmumu, ka vardarbīgajai personai ir aizliegts atgriezties šajā dzīvesvietā, tuvoties un sazināties ar cietušo, un, tikko varmāka pārkāpj šo tiesas lēmumu, uzreiz iestājas kriminālatbildība. Saeima nesen grozījusi likumu, un šī kriminālatbildība ir daudz bargāka. Līdz šim par šādu pārkāpumu brīvības atņemšana bija līdz trim mēnešiem, tagad tā palielināta līdz trim gadiem.
"Tolerance pret vardarbību katru gadu ir mazinājusies. Ja par vardarbību pret pieaugušu cilvēku vēl var būt administratīvā atbildība, tad par vardarbību pret bērnu jau iestājas kriminālatbildība. Man pašam bija tāda lieta, kur tēvs tika notiesāts par to, ka par nepaklausību regulāri savam bērnam bija sitis pa pakausi," sacīja prokurors.
