Par šīs nedēļas aktuālāko singlu mazliet negaidīti kļuvis atraktīvā rokdziedātāja Mika Galvanovska patriotiskais gabals “Par savu zemi saukt”. Šis gados jaunais, taču jau gana pieredzējušais mūziķis (un arī vairāku izklaides vietu Vecrīgā īpašnieks) pēdējā laikā spridzina – teju katrs viņa solis liek par to runāt.
Dziesma “Par savu zemi saukt” tapusi sadarbībā ar producentu Reini Briģi, kurš ir Mika Galvanovska ieroču biedrs jau gadu gadiem - kopā tapis jau desmitiem dziesmu. “Patriotiskās noskaņās ar Reini kopā gan strādājām pirmo reizi,” atzīst Miks. Viņa paša pirmā publiski apritē laistā dziesma arī bija ar patriotisku ievirzi - tā bija 2015. gada novembrī izdotā “Latvijā” (tolaik Miks bija solists grupā “Ne citu rīt”). Šajā pašā nišā var ieskaitīt arī 2017. gada novembrī (jā, atkal novembrī!) izdoto tautasdziesmas “Div’ dūjiņas gaisā skrēja” versiju, ko Miks iedziedāja kopā ar “Jauno mūziķu apvienību”.
Par jauno dziesmu “Par savu zemi saukt” gan ir mazliet cits stāsts. “Vārdus es sarakstīju kādā siltā jūnija vakarā, un tie pie manis gandrīz vai kā atnāca paši,” atminas Miks. “Biju vēl tādā kā patriotisma ekstāzē pēc nesen notikušā hokeja čempionāta, un tas viss vienkārši izbira uz papīra. Katrā no pantiem es atspoguļoju kādu no tuvām un latviskām vērtībām, bet par galveno dziesmas motīvu izvēlējos pirmā panta rindiņu “par savu zemi saukt”, jo šī frāze manās acīs nozīmē visvairāk un ietver visas sajūtas - gan valodu, gan tradīcijas, visu, kas liek man justies piederīgam Latvijai.”
Ja biji patriotisma ekstāzē pēc hokeja čempionāta, vai tas nozīmē, ka pēc basketbola čempionāta radās vēl kāda dziesma?
Tas viss bija vienā laivā - šī gada patriotiskā noskaņa, ko stiprināja mūsu rezultāti sportā. Šajā ziņā es vienmēr esmu bijis patriots, sekojis mūsu sportistu gaitām un jutis tām līdzi kā fans, bet šoreiz mums kaut kā īpaši - kā cilvēki mēdz teikt? - sastājās zvaigznes savās vietās un bija ļoti labs gads. Un šie panākumi uzsita emociju vilni vēl augstāk. Ja ikdienā esi patriots, bet pēkšņi arī visi tev apkārt par tādiem kļūst, tad šī sajūta tomēr ir pilnīgi citādāka.
Kā tavs patriotisms izpaužas ikdienā?
Es par to skaļi parasti neizpaužos, taču tas ir, sākot no valodas, kurā es runāju, un vārdiem, kurus es savā runā izmantoju, līdz tam, ka es visus savus biznesus esmu veidojis tieši Latvijā (viņš ir aktīvi iesaistījies arī Ukrainas atbalsta pasākumos, piedaloties labdarības koncertos, ziedojot finanšu līdzekļus un dodot darbu patvēruma meklētājiem no Ukrainas - aut.) un arī mūziku radu tikai latviešu valodā utt. Tas viss veido kopējo nostāju par valsti.
Šā gada martā izdevi dziesmu “Brīvībā”, kas arī ierakstāma patriotisko sarakstā: lai arī sākotnēji tā bija iecerēta kā veltījums kovida laika ierobežojumiem, vēlāk tā jau ieguva Ukrainas kara kontekstu.
Jā, tas viss kaut kā savilkās kopā. Ja kovida laikā dziesma bija iecerēta par to, ka man, tāpat kā daudziem citiem, vienkārši gribējās izspraukties no četrām sienām, tad pa to laiku, kamēr tā tika izdota, dziesma ieguva jau pavisam citu nozīmi. Iesprostotam četrās sienās - tas taču ir pilnīgs un absolūts sīkums salīdzinājumā ar to, kā ir būt apspiestam! Šis laiks man ir licis patiesi novērtēt, cik mēs varam būt pateicīgi, dzīvojot brīvā valstī, un to, ka mums ir iespēja veidot savus stāstus, dzīvojot mierā.
Cik sapratu, vēl šī gada izskaņā plāno izdot arī albumu?
Nu jā, zini kā - jāpaspēj to izdot līdz iesniegšanas “Zelta mikrofonam” beigu termiņam (smejas)! Tāpēc šobrīd man ir mazliet tāds kā pedālītis iespiests grīdā - albums ir jau praktiski sagatavots, vēl atlicis piestrādāt pie sīkumiem un nav ko kavēties - jāiesniedz vērtēšanai tas jau šogad. Ko tad es - gadu gaidīšu uz tām nominācijām?! Iesniegšu rokmūzikas albumu nominācijā.
Vai uz “Supernovu” arī nav šis gāzes pedālītis iespiests? Daudzi klausītāji tevi joprojām atceras pēc dziesmas “I’m Just A Sinner”, ar kuru šajā konkursā 2022. gadā ieguvi ceturto vietu.
“Supernovas” jautājumā es vēl mazliet taustos. Ir sagatavotas dažas dziesmu demoversijas, tomēr galvā joprojām ir jautājums, man to vispār darīt vai nedarīt. Taču ir atlicis vēl mazliet vairāk par pusmēnesi [līdz dziesmu iesniegšanas termiņa beigām], tātad vēl ir laiks, lai varētu daudz kaut ko sadarīt. Starp citu, arī dziesma “I’m Just A Sinner” no A līdz Z tapa trīs dienu laikā. Es parasti rīkojos impulsīvi. Lai es jau gada sākumā sāktu rakstīt dziesmu - nē, tas nav man! Ja dziesma atnāks, tad atnāks, un parasti tās tiešām ierodas tikai pēdējā nedēļā pirms pēdējiem termiņiem (smaida).
Nākamā gada pavasarī tev ieplānota koncerttūre pa lielākajām Latvijas pilsētām. Ko domā piedāvāt klausītājiem?
Šī tūre plānota pa pilsētu naktslokāliem, jo lielākā daļa manas auditorijas līdz šim bija - un arī joprojām tomēr ir - jaunieši. Kopīgi “patusēsim”! Taču pēc singla [“Par savu zemi saukt”] izdošanas un lielā pieprasījuma pēc tā mēs jau sākam domāt par kādu koncertu, kas būtu piemērots arī cita veida auditorijai.
Panākumi “Supernovā” un vairāki veiksmīgi singli, kaut kad senāk izdots albums, trīs prestižas izklaides vietas Vecrīgā, tostarp bijušais “Pulkvedis” jeb tagadējais “Pandemonium” - no kurienes tu vispār tāds veiksminieks uzradies?!
Es visu laiku tepat vien esmu bijis, vienkārši varbūt ne tik plašākai auditorijai pamanāms. 16 gadu vecumā pārceļoties no Jelgavas uz Rīgu, sāku darboties teātra un izklaides lauciņā, bet kafejnīcās un restorānos spēlēju [pazīstamu dziesmu] kaverus utt. Tā arī pamazām, pamazām - koncertiņš pēc koncertiņa, auditorija pēc auditorijas, tad mani sāka aicināt arī uz lielākām izklaides vietām. Uzspēlēju tajās, aicināja arī citur. Sāku strādāt naktsklubos, tad apnika tajos naudu pelnīt citiem un sāku pelnīt naudu pats sev, atverot savas iestādes un paralēli turpinot spēlēt mūziku. Viss virzījies uz augšu tādā vienmērīgā līknē, kā tam arī vajadzētu būt (smaida).
Tavā stāstījumā tas viss izklausās tik vienkārši un pašsaprotami, bet tev taču vēl ir tikai 25 gadi!
Jā, man viss notiek, jo es nebremzēju! Kā dažkārt smejos - tas bija arī kādā Roļika (rolanda če - aut.) dziesmā -, es šeit esmu uz labu, nevis ilgu laiku (smejas)! Kad kaut kas sāk notikt un attīstīties, tad man ir tendence darīt visu uz absolūto maksimumu. Es neesmu stabilitātes cienītājs - ja redzu iespēju, es ņemu un to izmantoju. Kovida laiks pavēra daudzas un dažādas iespējas attīstīties biznesa jomā, turklāt tas deva to, no kā citi baidījās - tas deva iespēju riskēt! Un es to darīju. Kā ruletē - uzliec likmi uz melno vai sarkano un skaties, kas būs - iespējas taču visiem ir 50:50! Man beigās kaut kā viss izdevās.
Man liekas, ka tev visu laiku viss izdodas!
Nē, tik skaisti nav, vienu biznesu es tomēr biju spiests pārdot. Man bija četri krogi - vēl arī bārs “Thirsty” (pārējie ir “The Sinners Club”, “The Sinners Bar” un “Pandemonium” - aut.), taču es ātri sapratu, ka ar ēdināšanas lietām negribu noņemties. Man tētis kādreiz teica: ja bizness divu gadu laikā neatpelnās, tad viss ir slikti. Šajā konkrētajā gadījumā tieši tā arī notika, taču es par to nepārdzīvoju. No toksiskajām attiecībām ir jāatbrīvojas laicīgi (smejas)!
Ieminējies par teatrāļu lietām - šīs iemaņas tev laikam tagad lieti noder 360TV muzikālajā šovā “Paaudžu duelis”.
Šajā šovā viss ir ļoti forši! Mani uz to uzaicināja, un skatītāji un droši vien arī paši aicinātāji bija pārsteigti no tā, ko es tur daru. Lielākā daļa taču domā, ka es māku tikai bļaustīties un izpildīt rokmūziku, bet izrādījies, ka man azotē ir paslēpti arī visādi citādāki balss tembri (smaida).
Atgriežoties pie patriotisma, kā šogad svinēsi valsts svētkus? Lai gan - piektdien tavam “The Sinners Club” ir četru gadu jubileja, tad jau droši vien nekāds lielais svinētājs nebūsi…
Nē, nē, ar mani viss būs labākajā kārtībā - es nosvinēšu un visu (smejas)! Gan Lāčplēša dienā, gan 18. novembrī man gan ir koncerti, taču noteikti atzīmēšu arī valsts svētkus. 11. novembri šoreiz droši vien sanāks svinēt nedaudz vienkāršāk - pēc koncerta vienkārši aiziešu nolikt svecītes uz krastmalu, taču 18. novembrī gan aizbraukšu ciemos pie ģimenes. Mums svētkos vienmēr ir uzklāts skaists galds - zirņi ar speķīti un citi tautiski ēdieni. Būs labi!
Noslēgumā pats pēdējais, pats nozīmīgākais un pats svarīgākais jautājums, ko tev droši vien uzdod visi un vienmēr un ko tomēr visi un vienmēr grib atkal un atkal dzirdēt, tātad - vai tavas ūsas ir īstas?
Jā, īstas (smejas). Cik centimetru garas tās ir? Oi, to gan es neesmu mērījis! Parasti, kad vīrietis par šo un to saka “nē, es neesmu mērījis”, tā ir melošana, bet ūsas es tiešām neesmu mērījis (smejas)!
