Vienas no visu laiku labākajām Holivudas filmām "Sideways" ("Sānceļi") autors Reks Pikets (Rex Pickett) nesen viesojies Rīgā un apmeklējis pirmizrādi "Pelikāni un vīnogas" (pēc filmas motīviem tapušās lugas latviskās versijas nosaukums) Jaunajā Rīgas teātrī. Atgriezies mājās ASV, viņš savā blogā uzrakstījis cildinošu rakstu par izrādi, aktieriem un režisoru Alvi Hermani, nodēvējot viņu par teātra ģēniju.
""Sideways" (atzīta par vienu no visu laiku labākajām 100 Holivudas filmām) autors Reks Pikets (Rex Pickett) atbrauca no saulainās Kalifornijas un bija klāt nupat JRT pirmizrādē "Pelikāni un vīnogas" (latviešu versijas nosaukums).
Atgriezies mājās, viņš ir uzrakstījis savus iespaidus par mūsu izrādi. Februāra izrādes šodien izpirka stundas laikā, bet izskatās, ka mēs to spēlēsim vēl ilgi," savā "Facebook" profilā raksta Jaunā Rīgas teātra režisors Alvis Hermanis.
"2023. gada februārī saņēmu e-pastu no licences devēja, ka Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis ir ieinteresēts iestudēt manu lugu. Viņš gribēja to izlasīt. Mana luga viņam tika nosūtīta. Pagāja divi mēneši, līdz Jaunais Rīgas teātris rakstīja, ka Alvis Hermanis interesējas par "Sideway" licencēšanu un interesējas par noteikumiem. Man bija jāsniedz atļauja, un es to nekavējoties piešķīru. Nezinot latviešu valodu. Es saņemtu honorāru, un tā arī bija. Mana luga jau divus gadus bija veiksmīgā Spānijas turnejā. Muļķīga versija, saspiesta līdz 90 minūtēm, viencēliens, bet tomēr ... divi gadi," savā rakstā, kas publicēts vietnē "rexpickettbooks.com" raksta Reks Pikets.
"Alvis man atrakstīja e-pastu, pateicoties par manas izrādes tiesību piešķiršanu mazākajā (250 skatītāju vietas) no diviem Jaunrīgas teātriem. Viņš man atzina, ka sākotnēji viņš zināja tikai šo filmu, ka nezināja, ka filma ir balstīta uz romānu, un ka no grāmatas ir iznākusi manis sarakstīta lugas versija, kas veiksmīgi iestudēta štatos," turpina R.Pikets.
58 gadus vecais Alvis Hermanis ir garš, nopietns vīrietis ar noskūtu galvu. Viņš man atzina, ka jau ir uzrakstījis adaptāciju, galvenokārt balstoties uz manu lugu, bet arī uz manu romānu, kurā šur tur ir izvilkti gabaliņi no filmas. Viņš lūdza man uzticēties, jo Latvijā dažas lietas netiek tulkotas: vārdi, joki utt. Viņš mani pārliecināja, lai gan viņa adaptācija bija ļoti uzticīga manam izejmateriālam.
Es veicu pētījumu par Alvi. Uzzināju, ka viņš sācis kā aktieris, pēc tam bijis iestudējuma dizainers, bet pēdējos 26 gadus bijis valsts atbalstītā Jaunā Rīgas teātra mākslinieciskais vadītājs. Viņš bija iestudējis daudzas lugas, divas no tām repertuārā spēlētas vairāk nekā desmit gadus. Viņš bija arī iestudējis piecas operas "La Scala" un četras Berlīnes "Oper Haus"", tā Alvi Hermani raksturo Reks Pikets.
Starp viņu un A.Hermani sākusies dzīvīga apmaiņa ar e-pastiem. R.Pikets atklāj, ka "Sideways" ir grūti iestudējama luga, kuru iestudējuši vairāki pasaules teātri, to pārveidojot un veicot savas izmaiņas, bet viņš kā lugas autors jau bija zaudējis cerību, ka viņa luga tiks iestudēta tā, lai būtu tā parādītu visas savas "dāvanas".
R.Pikets plānojis apmeklēt Spāniju, lai izpētītu nākamo "Sideways" sērijas daļu, bet izdomājis, kāpēc gan neapmeklēt pirmizrādi Rīgā, ko Alvis ar humoru bija pārdēvējis par "Pelikāni un vīnogas." Lugas autors plānoja lidot uz Rīgu, pāri Skandināvijai, pāri Baltijas jūrai, uz valsti, kas robežojas ar Krieviju, un nekad dzīvē nebija domājis, ka apmeklēs kādu no Baltijas valstīm, taču piesaistījis lugas atklāšanas impulss.
Rīgā R. Pikets apmeties viesnīcā "Grand Poet" un uzzinājis, ka aktieris Džons Malkovičs palika tur, kad viņš vadīja izrādi. Tā ir neparasta viesnīca ar visām ērtībām, un Rīga, lai arī oktobrī kļūst vēsa, ir jauka pilsēta. Tā ir moderna, bet tajā ir vecās pasaules šarms. Restorāni ir fantastiski, rakstā atklāj lugas autors.
Viņš pastāsta, ka Alvis viņu izvadājis pa Rīgu. "Mēs runājām par teātri. Man sāka rasties sajūta, ka latvieši savu teātri uztver nopietni. Ļoti nopietni. Es biju nervozs par pirmizrādi, bet tā bija izpārdota. Faktiski visi seši manas lugas iestudējumi oktobrī bija izpārdoti 250 sēdvietu teātrī. Un, lai gan es nerunāju latviski, tulkojumu biju izlasījis divas reizes un zināju, kur nāks smiekli, zināju, par ko ir runa.
Alvis mani brīdināja: "Latvieši nesmejas tā kā amerikāņi, bet viņi smejas "iekšā." Vai viņš mani sagatavoja neveiksmei? Kad jautāju, vai viņš ir nervozs, viņš atbildēja: "Es "La Scala" esmu iestudējis piecas operas. Tas ir spiediens." Viņš arī man paskaidroja, ka paplašina savu estētiku.
R.Pikets rakstā A.Hermani uzslavē arī par vienkāršiem un elegantiem skatuves risinājumiem izrādē, kā piemēram, vīna pudeļu un glāžu uzkrāšanu, ļaujot tām uzkrāties uz garā galda.
Pozitīvi tiek vērtēts arī tas, ka A.Hermanis arī izrādē izmantojis minimālu rekvizītu skaitu, visu uzmanību veltot aktieriem un tekstam. "Nevienam teātra režisoram, ar kuru esmu strādājis, nav tik liela acs uz kompozīciju, gandrīz kā operatoram, kā Alvim Hermanim. Tā vietā, lai aktieri izmisīgi skraidītu, viņš gūst maksimālu emocionālu un komisku efektu, to pozicionējot. Alvis pozicionē aktierus, lai pastiprinātu visu, kas notiek ainā," viņš raksta.
"Alvis arī mūziku izmantoja ļoti specifiskā veidā. Alvis bieži spēlēja klavieres minorā, viena nots "pilēja" pēc otras, nekad par akordu, lai akcentētu mirkļa melanholiju. Tas bija spokaini. Bet viņš arī izmantoja mūziku no slavenām dziesmām, lai atdzīvinātu lietas, kad viņam vajadzēja tās atdzīvināt," raksta R.Pikets. "Alvis darbojas ar skatītāju iztēli, paļaujas uz viņu vēlmi apturēt neticību, vairāk nekā jebkurš cits režisors, ar kuru esmu sadarbojies. Divi krēsli var būt gulta. Kāpēc ne?" vaicā lugas autors.
Vēl autors piebilda, ka pusducī savas lugas versiju redzējis, ka vienmēr ir bijušas problēmas ar aktieru sastāvu. Alvis, strādājot ar teātri, kurā ir gandrīz 30 mainīgu dalībnieku, sapulcināja neticamu aktieru sastāvu. Tāpat viņu pārsteidzis latviešu aktieru patiesais iemīlēšanās un jūtu ķīmijas tēlojums izrādē.
"Ja es nebūtu devies uz Rīgu, es nekad nebūtu redzējis šo savas lugas cildeno versiju. Ja es nebūtu devies uz Rīgu, es nekad nebūtu ticējis, ka šī versija varētu pastāvēt. Alvis Hermanis manu lugu pacēla līdz augstajai mākslai. Visas pārējās versijas bija izklaidējošas, vienā vai otrā veiksmes līmenī, bet mana luga Rīgā, Latvijā tika alķīmizēta par kaut ko lielāku, kaut ko, atļaušos teikt, dziļāku," raksta noslēgumā atzina R.Pikets.
Tāpat viņš norādīja, ka bijis liecinieks pārsteidzoši konsekventām metodoloģijām savas lugas iestudēšanā, līdz nokļuvis Rīgā. Tur viņš redzējis, kā viņa teksts pārveidojas pat par pārspīlēti augstu mākslu. Alvis tiešām adaptējis/režisējis lugu, kas ir traģikomēdija.
"Kurš to būtu domājis, ka es to atradīšu Rīgā, Latvijā? Kurš to būtu domājis, ka latviešiem spēle sanāks labāka par amerikāņiem? Kad iznāca filma, visi nopelni tika rakstniekam/režisoram un aktieriem. Ar lugu es esmu atguvis īpašumtiesības uz saviem varoņiem, savu stāstu. Bet pagāja desmit gadi, lai to ieraudzītu visā tās krāšņajā uzplaukumā," uzsvēra R.Pikets.
