Šīs nedēļas aktualitāte latvju mūzikas ierakstu jomā – Samantas Tīnas jaunais studijas lieldarbs “Vēstule Tev”. Lai gan šķiet, ka Samanta visu laiku tepat vien apgrozās un ik pa brīdim mūs aplaimo ar kādu jaunu dziesmu, izrādās, ka viņas iepriekšējais – pirmais un vienlaicīgi līdz šim arī pēdējais – albums ar nosaukumu “Tagad esmu cita” ticis izdots pirms tāliem desmit gadiem “ar astīti”.
Uz sava jaunā albuma atrādīšanu Samanta Tīna bija aicinājusi itin simboliskā vietā - mazajā un mīlīgajā “Amoralle Level Up” zālītē. Simboliskā, jo zīmols “Amoralle” (un Samantas lielākais atbalstītājs “Always”) saistās ar sievišķīgām lietām, bet Samanta jau labu laiku sevi pozicionējusi kā feminisma karognesēju. Taču izrādās, ka šie laiki ir pagājuši, un, kā bija noprotams, pagrieziena punkts jaunās un pārsteidzošās Samantas dzimšanā bijis - cik pazīstami! - brauciens uz Indiju.
“Albums “Vēstule Tev” ir par pašizaugsmi, par cīņu pašam ar sevi, par sievišķību, par kāpumiem, kritumiem, par ticību. Tas ir sevis pieņemšanas, sevis iepazīšanas ceļojums. Ar tituldziesmu, kas tapa ceļojuma laikā uz Indiju, aizsākās doma, ka šis albums ir vajadzīgs, jo man ir ko teikt, man ir daudz ar ko dalīties, man ir ko stāstīt. Šis albums “Vēstule Tev” ir kā vēstule pašam sev,” stāsta Samanta Tīna. “Es ļoti ceru, ka, albumam nonākot pie klausītājiem, arī viņi varēs izdzīvot transformējošu ceļojumu caur savām dzīves situācijām, paņemt kaut daļiņu no tā sava spēka celšanai un pateikt sev - esmu šeit, es sevi mīlu, un manī ir milzīgs spēks, kas ir mana ticība sev.”
Par desmit gadus ilgo pauzi starp albumiem Samanta izteicās tā: “Notiek tas, kam ir jānotiek, un tad, kad tam ir jānotiek - īstajā vietā un īstajā laikā. Vai tie ir desmit gadi, 15 vai 20 gadi, bet labāk vēlu nekā nekad!” Starp citu, Kaspars Breidaks “Radio SWH” ēterā esot jokojis, ka divi albumi vienalga esot divreiz vairāk nekā Ralfam Eilandam… Uz apskatnieka puspajokam izteikto jautājumu, vai, turpinot debijas albumā “Tagad esmu cita” pausto domu, jauno albumu nevajadzēja saukt “Tagad atkal esmu cita” un pēc desmit gadiem šo tēmu atkal aktualizēt, Samanta atbildēja: “Bet tā taču notiek! Viss plūst un mainās, mēs visi maināmies! Es šodien esmu šāda, bet rīt tāda vairs nebūšu. Kas būs vēl pēc pieciem gadiem, to neviens nezina.”
Jau pirms albuma izdošanas un tai sekojošās koncerttūres izsludināšanas Samanta lika noprast, ka ir mainījusies: “Šajā albuma tūrē es vēlos būt pavisam cita. Esmu pateicīga pieredzei, ko man sniegusi tā Samanta ar sarkanajiem matiem, bet es eju tālāk, jo tā man likusi augt. Esmu pieaugusi, nobriedusi sieviete un esmu daudz ko mācījusies - mācījusies arī no smagām un sāpīgām pieredzēm, kas manī atstājušas ļoti dziļas un sāpīgas rētas. Taču es esmu spējusi iet tālāk un vēlos iedvesmot un motivēt arī citus. Dalīšos gan Indijas, gan attiecību pieredzē, dalīšos ar Eirovīzijas pārdzīvojumiem, kritumiem, sevis kritizēšanu un perfekcionismu, kā tas mani ietekmējis, ko man mācījis, kādas atziņas esmu guvusi, lai varētu saņemties iet uz priekšu.”
Par iepriekš izdoto skaņdarbu likteni Samanta nebēdā - šāda veida repertuārs jau esot noiets etaps. “Šis ir jauns vēstījums, daloties manā pieredzē par to, līdz kam esmu nonākusi. Mans stāsts bijis raibs un dažāds, daudziem par to ir viedokļi, bet es vienmēr esmu cīnījusies par savu vietu zem saulītes, un - es vairs nevēlos to darīt! Es vairs nevēlos šo cīņu, gribu darīt to, kas man patiešām patīk, un šis ir tas, kas man rezonē. Tas ir stāsts par mani, un, ja es ar to varu iedvesmot cilvēkus, tad nav nozīmes tam, vai to spēlēs radiostacijās. Man vairs nav pēc kā dzīties, un man tiešām rada nenormālāko prieku un sajūsmu tas, ko daru šobrīd, turklāt es redzu, ka arī citiem tas rezonē. Esmu daudz runājusi ar saviem sekotājiem, rīkoju “live session” un dalos ar savām atklāsmēm, un, ja es jūtu, ka šiem cilvēkiem varu ar savu mūziku palīdzēt, tad tieši tas ir galvenais.”
Albumā iekļautas astoņas dziesmas, tostarp iepriekš jau izdotās “Femme Fatale”, “Vēstule Tev”, “Atdevu visu Tev” un “Nav par vēlu”, kas tapusi sadarbībā ar Grafomānu. Savukārt četras no tām ir pavisam jaunas un iepriekš nedzirdētas. Viena no dziesmām tapusi sadarbībā ar Raimondu Paulu, kas iepriekš dzirdēta tikai kā instrumentāls pavadījums 1991. gada filmā “Depresija” - darbs pie tās sācies jau pirms krietna laika, tad nesaprotamu iemeslu dēļ pārtraukts, bet nu beidzot pabeigts. Dziedātājas komanda īpaši akcentē arī albumā kā pēdējo iekļauto dziesmu “Mahā-mantra” - pašas Samantas sacerēta meditatīva mantra, kas tapusi sadarbībā ar Rihardu Zaļupi. Albuma producenti (jeb virsuzraugi) ir Ingars Viļums un pati Samanta.
Samantas varenās balss dotības šajā albumā var novērtēt visā pilnībā - it īpaši dziesmās “Vēstule Tev” un “Vēl un vēl”. Vērtējot albumā iekļautās dziesmas, klausītāji droši vien dalīsies divās nometnēs: vieniem patiks popsīgākie gabali “Atdevu visu Tev” un “Femme Fatale” (šai nometnei pieslietos arī apskatnieks), bet citi sajūsmināsies par tādām noskaņu dziesmām kā “Vēl un vēl”, “Depresija” un/vai Riharda Zaļupes “Spēka dziesmu”. Vienmēr ir bijusi ļoti simpātiska Samantas profesionālā attieksme pret pilnīgi visu, ko viņa dara mūzikā un uz skatuves - katrā sīkumā un niansēs -, un arī albumā tas ir jūtams ar neapbruņotu ausi. Taču, lai arī pati Samanta priecājas, ka “dziesmas kopā tiešām veido stāstu kā grāmatu ar vairākām nodaļām - ievads, kāpinājums, ir sarežģījumi, tad ir atrisinājums un izskaņa”, diez vai to uztvers arī klausītāji. Iepriekš jau dzirdētie četri gabali šķiet “no citas operas”, bet jaunākie četri ir pavisam cits stāsts, turklāt “Mahā-mantra” ar saviem “Harē Krišna, Harē Ramā, Harē Harē” utt. vispār piespiež ar steigu beigt šī albuma klausīšanos.
Negribas būt pārlieku skarbam, tomēr šis albums var droši pretendēt uz “Zelta mikrofonu” visnesakarīgāk kopā salipinātā kategorijā. Ja vēl ņem vērā to, uz ko Samanta patiesībā ir/būtu spējīga, cik teicamas dziesmas viņa var/varēja savulaik piedāvāt (piemēram, superīgo “Cutting The Wire”, spēcīgo “Still Breathing”, arī “I Got The Power”, Eirovīzijas gabalu “The Moon Is Rising” u.c.), tad arī uz “Gada vilšanās” balvu - vismaz apskatnieka vērtējumā.
Protams, Samantai nav vienalga, ko par albumu un tajā iekļautajām dziesmām domās klausītāji, jo “tas tomēr ir darbs, ko es esmu ieguldījusi”, bet “es nedomāju par to tādās kategorijās, vai klausītāji to sapratīs tieši tā, kā to esmu iedomājusies - katrs tās var izvērtēt caur savu prizmu”. Un vēl: “Šīs dziesmas nav vienkārši “patīk-nepatīk”, šīs dziesmas ir kaut kas daudz dziļāks.”
Savu jauno programmu Samanta atrādīs arī sešu koncertu tūrītē, kas sāksies ar pasākumiem 21. oktobrī Jaunmoku pilī un 27. oktobrī Dukuru “The Art Ranch” pie Cēsīm (abi šie koncerti bija pilnībā izpārdoti jau nedēļas sākumā), turpināsies ar uzstāšanos Cesvaines pilī, kultūras namā “Wiktorija” Liepājā un koncertzālē “Kļaviņš Piano” Kuldīgā, bet noslēgsies “Amoralle Level Up” 26. decembrī. Arī uz šiem koncertiem palikusi vien neliela saujiņa biļešu. “Šī koncerttūre ir veidota kā saruna. Man ir svarīgi būt tuvu ar savu skatītāju - varbūt koncertā kāds radīs atbildi uz kādu sev sen neatbildētu jautājumu,” prāto Samanta. Šos koncertus plānot veidot romantiskus, atklātus un privātus, pat sveču gaismā. “Tie būs ļoti uz “Tu” vērsti koncertstāsti, ko divatā ar pianistu Haraldu Stenclavu nodosim klausītājiem.”
Par labajiem biļešu pārdošanas datiem dziedātāja, protams, ir ļoti priecīga. “Es šiem koncertiem pieiešu emocionāli un pastāstīšu arī vairāk par šīm dziesmām, ko tās nozīmē man pašai. Acīmredzot cilvēki vēlas šādas sarunas, cilvēkiem tās ir vajadzīgas. Iespējams, ka ikdienā, kur dominē krāsainās bildes un “Instagramā” valdošās perfektās figūras un perfektie izskati, par to pat piemirstam. Arī man šie perfektie izskati vairs nav svarīgi. Lūk, šodien iegāju veikalā, 12 minūtēs atradu sev kleitu, jo sapratu, ka ar savu “snovborda zābaku” (Samanta uz prezentāciju atnāca ar “iesaiņotu” kāju, ko satraumējusi, krītot no zirga - aut.) tāpat vairs īsti nevaru vilkt to, ko biju ieplānojusi, un kārtībā - nekādus spīguļus, nekādus lielus auskarus, neko no tā visa! Tas vairs nav man. Šķiet, ka es no tā visa beidzot esmu izaugusi,” pauda Samanta.
