Divu dienu laikā divi lieli notikumi hiphopa cienītājiem un ne tikai viņiem – tāda bija nedēļas sākuma bilance. Latvju repa supergrupa “Singapūras satīns” prezentēja ceturto studijas albumu, savukārt pasaules repa superzvaigzne 50 Cent “Arēnā Rīga” prezentēja… sevi.
Jāsāk hronoloģiski secīgi - ar amerikāņu repera 50 Cent (īstajā vārdā Kērtiss Džeimss Džeksons III) koncertiem pirmdien un otrdien “Arēnā Rīga”. Šāda līmeņa zvaigznes divi praktiski pilnībā izpārdotie koncerti jau pats par sevi ir Latvijā nebijis notikums, bet uz skatuves redzamais un mūziķa tehniskais nodrošinājums pārspēja visu iepriekš redzēto. Kopā ar 50 Cent ieradās arī viņa 170 cilvēku pavadošais sastāvs, 20 smagie kravas auto un 14 tūres autobusi, papildu tehnisko uzbūvi nodrošināja vairāk nekā 100 cilvēku liela palīgu komanda tepat uz vietas utt., u.t.jpr., un to visu varēja uzskatāmi redzēt ne tikai aiz arēnas un tās aizkulisēs, bet arī uz skatuves. “Ja darām, tad ar vērienu,” tūri lakoniski komentējis pats 50 Cent. Viņš nemānījās.
Ja esat bijuši pilnībā izpārdotā koncertā “Arēnā Rīga”, varat par to aizmirst, jo šis gan bija pilnībā izpārdots (nu labi, varbūt uz “Rammstein” 2010. gadā bija vēl trakāk)! Publikas pieplūdums zālē jau pie iesildītāja Busta Rhymes radīja bažas, vai koncertaģentūras FBI aprēķini par arēnas ietilpību bijuši pareizi, un halle tūliņ nepārplīsīs pa šuvēm kā plastmasas iepirkumu maisiņš, taču viss beidzās labi, tā teikt, bez postījumiem un upuriem. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, 50 Cent klausītāji izrādījās krietni organizētāki un disciplinētāki, nekā to varēja gaidīt, turklāt tiešām vēlējās koncertu klausīties, nevis tikai to nofilmēt mobilajos telefonos un palēkāt, tāpēc problēmu nebija.
50 Cent, protams, ir A klase: gaismas, pirotehnika, specefekti, LED ekrāni, “dzīvo” mūziķu pavadošais sastāvs, pašam sava meiteņdejotāju trupa. Mūziķis nelika daudz iešūpoties - jau otrais gabals bija “What Up Gangsta”, un tālāk viss aizgāja kā smērēts. Lielākais pacēlums bija vērojams koncerta vidusdaļā, kad izskanēja dziesma ar latvisko iztēli rosinošo nosaukumu “P.I.M.P.” un uzreiz tai sekojošā “Candy Shop”, savukārt apskatnieku īpaši priecēja “In da Club” (vēl arī “Many Men (Wish Death)”), pēc kura koncertu varēja arī beigt, taču “uz bis” tika piemesti vēl vairāki gabali.
Amerikāņu hiphopa (un hiphopa vispār) fenomenālā popularitāte mūsu emocionāli ziemeļnieciski vēsajos platuma grādos ir grūti izprotama, tāpēc pašmāju repa guru “Singapūras satīns” ceturtā studijas albuma prezentēšana bijušajā LKP CK ēkā Elizabetes ielā, ko daļa zina kā Pasaules tirdzniecības centru “Rīga”, radīja, kā minimums, profesionālu interesi.
Vēl pirms astoņiem gadiem šo formāciju neviens neņēma nopietni, bet tagad “singapūriešiem” ir jau četri albumi, turklāt jaunākais “Super” ir ierakstīts Somijā (daļa Latvijā), viņu dziesmas nav atstājušas straumētāko ierakstu topu kopš tā izveides, un viņiem kabatā ir līgums ar “Universal Music Group“ - kas to būtu spējis iedomāties?! Turklāt uz prezentāciju ieradās pats “Universal” vadītājs Baltijā Petri Mannonens, kas apliecina šī koncerna nopietnos nodomus. “Paldies “Universal”, kas mūs vēl pacieš, bet es nezinu, cik ilgi viņi mūs vēl pacietīs - mēs to ļoti novērtējam!” tā Krivenchy. Kāpēc lai nepaciestu, ja grupas dziesmas aizvadītajā nedēļā aizņēma visu straumētāko ierakstu topa pirmo trijnieku?!
Ar savām svētku uzrunām uz skatuves kāpa visi “singapūrieši”, līdz ar to beidzot viņus varēja skatīt vaigā un uzzināt šo vīru vārdus, jo, ja godīgi, līdz šim zināmi bija vien Krivenchy, Bāliņš un Edavārdi, kā arī Eliots. Izrādās, ka “Singapūras satīns” no astoņu cilvēku sastāva ir sarucis līdz sešiem - Jānis Krīvēns (Krivenchy), Edgars Bāliņš (Tambura Pesto), Eduards Gorbunovs (Edavārdi), Niks Evalds (Eliots, DJ Kalev), Juris Štrāls (Limo Leedaka) un Kārlis Zenne (Jumbo XXL). Par Kristapa Strūberga ģimeniskajām likstām jau visiem viss ir zināms, tāpēc viņa vairs grupā nav, bet kaut kur pa ceļam nolēcis arī Mārtiņš Plūme (Nokio Katana).
Šobrīd laikam vienīgā “Singapūras satīna” problēma ir tā, ka daudzi viņus joprojām neuztver nopietni, tāpēc arī prezentācijas pasākumu visas uzrunas notika nepārtrauktu smieklu pavadījumā, lai gan teiktais nemaz tik nenopietns nebija. “Es aizdomājos par vienu lietu: mēs esam grupa jau kādus astoņus gadus, turklāt grupa ar panākumiem, bet tas nemaz nav tik viegli. Patiesībā grupai, kurai ir panākumi, pilnīgi normāls dzīves cikls ir 3-4 gadi, un tad viss izjūk, jo rodas radošās atšķirības, ienāk nauda utt. Ir diezgan pārsteidzoši, ka mēs, “Singapūras satīns”, joprojām maucam. Viens no iemesliem ir mūsu spējas pielāgoties, mainīties. Mēs to darām ļoti nesāpīgi, bez jebkādām aizturēm un liekvārdībām, turklāt mums ir spēja mainīties uz labo pusi. Ir tik ļoti viegli palikt līmenī, kurā šķiet - ai, priekš kam mums censties un kaut ko darīt, taču mēs darām - maināmies un ejam uz augšu!” tā Edavārdi.
“Paldies visiem, kas atvilkās, jūs mums šausmīgi daudz nozīmējat!” savu uzrunu smieklu šalts pavadījumā iesāka Bāliņš. “Paldies medijiem, kas mūs vienmēr publicē tikai vislabākajā gaismā. Un vislielākais paldies maniem pieciem draugiem, ar kuriem mēs kopā esam uztaisījuši kārtējo varoņdarbu. Kad man prasīja - pag, kurš jums šis ir albums, ceturtais? Paskaitīju - eu, tiešām ceturtais, pa kuru laiku?!”
“Esam ārkārtīgi pateicīgi, ka ir aizritējusi vēl viena vasara bez starpgadījumiem, un beidzot savu klausītāju un pārējo pasaules iedzīvotāju ausīm nododam albumu “Super”. Albums tiek izdots 10. oktobrī, jo, mūsuprāt, šis albums ir 10 no 10, vienkārši super!” rezumē mūziķi. Tātad pirms diviem gadiem izdotais albums “Stonks” nebija 10 no 10, tas nebija super? “Nē, iepriekšējais bija “Stonks”!” smīkņā Bāliņš. “Protams, ka tajā [nosaukumā] ir sava daļa piedūriena, jo tagad tu kā mūzikas apskatnieks vairs nedrīkstēsi teikt, ka šis albums nav super! Jo tas ir “Super”!”
Pēc albuma prezentācijas ik pa brīdim kaut kur izskanēja sauklis “Super!” - šajā sauklī un arī tāda paša nosaukuma dziesmā tiešām ir kaut kas lipīgs. Apskatnieks kā labāko gabalu kronētu kārtīgo “klubinieku” “Augsts asinsspiediens”, kas šķiet pat labāks par straumēšanas servisos populāro “Degviela”, bet trešajā vietā varētu likt “Labvakar” ar Ricky Done Did It! dalību. Taču ir pilnīgi skaidrs, kura no albuma dziesmām uz ilgu laiku iesēdīsies straumētāko gabalu topa spicē - tā būs “Bez apenēm”, par kuru paši “singapūrieši” teica, ka to jūs radiostacijās nedzirdēsiet. Tā, šķiet, būs gan, jo… Noklausieties paši, uzreiz sapratīsiet! Bet vispār šis gabals ir ļoti labs - no brutāli nepieradināta hiphopa viedokļa, protams. No šīs pašas sērijas ir arī “Stulbs un bīstams”, taču neceļas roka to saukt par labu. Pāri visam - teksti, kas tiešām ir humorpilni (lielākajā daļā gadījumu) un izklaidējoši.
Pati kaitinošākā dziesma ir “Čiu riu” - jāpabrīnās, ka tajā iesaistījies pats Gustavo. No otras puses - kāpēc gan brīnīties, objektīvi vērtējot, dziesma savā nišā nav slikta, klausītājiem tā patiks, un, jau patīk, tātad viss kārtībā. Ja par sliktām un stulbām dziesmām, tad ārpus konkurences ir “Libido”. Bet kā “singapūrieši” saviem faniem izskaidros milzīgo stilistisko amplitūdu no popa un “dance” līdz pat radikālam hiphopam, turklāt šajā laikā, kad tautai vajag repu vai neko, nudien nav skaidrs. Iespējams, ka nekā.
“Sekojam aktuālākajai mūzikai, taču cenšamies, lai albums būtu maksimāli dažāds - gan lēnākas dziesmas, gan popsīgākas dziesmas, gan pavisam “netīras”, kas būtu īstajiem faniem, piemēram, tādas kā “Bez apenēm”, ko nekad mūžā nedzirdēsi nevienā radiostacijā, ja nu vienīgi kādā pagrīdes,” smejas Bāliņš. “Cenšamies būt dažādi arī savā saturā. Lai viss nebūtu ieturēts vienā stilā.”
