Viens no lielākajiem aizvadītās nedēļas nogales muzikālajiem notikumiem tika atzīmēts VEF Kultūras pilī, kur savas dzimšanas dienas koncertā jaunāko studijas albumu “Smaidot” prezentēja Jānis Stībelis. Augstākās raudzes dziedātājs ar profesionāliem mūziķiem savā pavadošajā sastāvā, viesmūziķu skaitā pat Laima Vaikule, bet… pustukša zāle.
Jānis Stībelis uz koncertu VEF Kultūras pilī bija aicinājis akurāt savā 48. dzimšanas dienā. Pats viņš uz apsveikumiem gan neuzprasījās, atzīmējot, ka 22. septembrī taču ir Baltu vienības diena (kāds no zāles gan iesaucās, ka Māriem esot vārda diena…), un pat zināja stāstīt, ka šajā datumā 1236. gadā notika Kauja pie Saules. Tas deva viņam iemeslu izpildīt patriotisko dziesmu “Karogs” (šķiet, kā trešo vai ceturto koncerta “setlistē”), pēc kuras klausītāji pilnībā bija Jāņa varā. Lai gan - tur viņi bija jau pēc koncerta otrās dziesmas “Pozitīvs”, kas iekrāsoja turpmāko pasākuma gaitu prognozējami pozitīvajās noskaņās.
Iestarpinājumam - nepatīkams pārsteigums bija pustukšā zāle. VEF Kultūras pils balkons bija publikai slēgts, ja precīzāk - nebija vajadzības to atvērt, jo pat partera daļa nebija pilnībā aizpildīta. Ņemot vērā, ka zālē ir 797 sēdvietas - 477 vietas parterā, 320 vietas balkonā (šādi skaitļi minēti “vefiņa” mājaslapā), tad uz aci bija lēšams, ka Stībeļa koncertu apmeklēja aptuveni 350 klausītāju. Laikam bez pamatīgas reklāmas kampaņas medijos un it īpaši sociālajos tīklos koncertu tomēr izpārdot nevar (ja vien neesi reperis ansis…), bet ar PR sadaļu Jānim pēdējā laikā nez kāpēc ir acīmredzamas problēmas. Jādomā, ja koncerta producents būtu Aigars Dinsbergs, Jānis Kļaviņš vai Sandis Mohovikovs, rezultāts no apmeklētības viedokļa būtu pavisam citāds.
Stībelis ir varens meistars, tāpēc žēl, ka daudzi to palaida garām. Turklāt viņš ir nobruņojies ar ārkārtīgi profesionālu pavadošo sastāvu, spriediet paši: viens no labākajiem sesiju un koncertu ģitāristiem Jānis Kalniņš, Latvijā labākais “finger style” ģitārists Gints Smukais, taustiņu un mutes ermoņiku Maestro Raimonds Macats, teicama ritma sekcija (basģitārists Reinis Ozoliņš un bundzinieks Miķelis Vīte), savukārt superīgajai fona vokālistei Ilutai Alsbergai bija pievienojusies ne mazāk izskatīgā un ne mazāk vokāli meistarīgā Annemarija Moiseja.
Atsevišķa sadaļa bija viesmūziķi, piemēram, duets ar Martu Ritovu dziesmā “2 pasaules”, bet par koncerta “naglu”, šķiet, netīšām kļuva iranizēšana, jandalēšana un figurēšana kopā ar savu amata brāli no 90. gadu vidus Normundu Rutuli, kurš kopā ar ģimeni bija ieradies uz koncertu, tika celts kājās no skatītāju rindām un ekspromtā piedabūts uzstāties uz skatuves. Starp citu, ja kādam vajadzīgi jokus mīloši vakara vadītāji, nevajag ņemt Baibu Sipenieci-Gavari ar Valteru Krauzi, labāk ņemiet Rutuli, Norča viens pats tiks galā! Pavisam sensacionāla bija Laimas Vaikules parādīšanās uz skatuves. Protams, viņa ar Stībeli kopā uzstājusies jau gadu gadiem, līdz ar to kāds gan pārsteigums, ka Laima ieradās Jāņa dzimšanas dienā, un tomēr - tas bija pārsteigums. Abi izpildīja Raimonda Paula “Viss nāk un aiziet tālumā”, un pēc tam Stībelis savai skatuves kolēģei kā optimisma iemiesojumam varēja veltīt dziesmu “Optimists”. Starp citu, dziedātājs ļoti meistarīgi atrada teju katrai savai dziesmai kādu iemeslu, kāpēc tā tiek izpildīta - nez ko viņš būtu darījis, ja septembris pēkšņi nebūtu dāvājis +27 grādu karstumu, kā tad pieteiktu savu gabalu “Ir tik karsts”?!
Koncertā tika izpildītas gan dziesmas no jaunā albuma “Smaidot”, gan Stībeļa lielākie hiti, bet noslēdzās ar - ar ko gan citu?! - “Glāzi piena”. Pēc klausītāju pieprasījuma Stībelis ar komandu (jeb orķestri, kā viņš savu sastāvu pieteica pats) vēl atgriezās, lai atsveicinātos ar dziesmu “Upe”. Ja koncertus vislabāk raksturo to pēcgarša, tas ir, sajūta, kāda ir nākamajā dienā, tad apskatnieks modās ar Stībeļa dziesmu “Es tikai smejos” galvā. Tātad viss bija labākajā kārtībā.
Savā dzimšanas dienas koncertā Stībeļa komanda testēja jaunās dziesmas arī tāpēc, lai pēc publikas reakcijas saprastu, kuras no tām uz palikšanu iekļaujamas dziedātāja koncertu “zelta fonda” repertuārā. Ja tā, tad no jaunajiem gabaliem klausītāji uzreiz atzīmēja dziesmu “Viena” (pēc tās Jānis jau koncerta sākuma daļā tikai pie pirmās milzu rozes), savukārt apskatnieka piekrišanu radīja dziesma “Viegli nāk, viegli iet”. Albuma labākais gabals neapšaubāmi ir ar bagātīgām aranžijām apveltītais “Mēs būsim kopā”, taču vietu koncertos noteikti būtu pelnījušas vēl vairākas jaunās dziesmas, piemēram, liriskā “Šonakt zvaigznes krīt” vai skaistā “Izglāb mani”, kas esot radīta kovida bezcerības laikmetā.
Šķiet, jaunajā ripulī Stībelis daudz vairāk nekā iepriekš taustījies pa dažādiem stiliem - jau minētais “Viegli nāk” pretendē pat uz poproku, bet “Saule un Mēness” velk uz franču romantismu. Lielākais pārpratums ir “Sabiles vīns”, kas ir pieteikums uz kantri un “Latvijas sirdsdziesmas” aptauju (albumā gan tik slikti neizklausās kā koncertā), tiesa, ja hiphopa partiju ierepotu nevis pats Stībelis, bet, piemēram, rolands če vai Ozols, tas droši vien kļūtu par hitu. Lai gan Jānis stāstīja, ka daudz dziesmu palicis aiz borta, uz albuma beigām šķiet, ka laba skaņu materiāla ir pat pietrūcis - abi pēdējie gabali “Augstāk” un “Necīnos ar vēju” te var būt, bet to te varētu arī nebūt.
Jānis Stībelis: “Ja mūsu dzīve, tēlaini izsakoties, ir kā ceļojums, es gribu šo ceļojumu pavadīt smaidot. Pārfrāzējot un citējot leģendāro Čārlija Čaplina “Smile”: “Ja tu smaidi caur savām bailēm un bēdām, varbūt rīt caur mākoņiem tev uzspīdēs saule.” Mana šī brīža filozofija - skatīties uz pasauli smaidot! Mīlam šo pasauli, mīlam šo dzīvi, smaidām un pasakām paldies Dievam par katru dienu, ko viņš mums dod!” Ko tu optimistam padarīsi…
