Kad šogad sesto reizi pēc kārtas (!) Latvijas pārstāvji aizblieza garām starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa fināla mērķim, uzvirmoja karstas diskusijas, vai vispār piedalīties šajā konkursā vai vismaz ko mainīt tā nacionālās atlases jeb “Supernovas” formātā. Taču izrādās, ka neko mainīt nevajag - ar “Supernovu”, tāpat kā ar valdību, viss esot labākajā kārtībā…
Šonedēļ sākās dziesmu pieteikšana Latvijas Televīzijas (LTV) autoru un izpildītāju konkursam “Supernova”, un pieteikumi tiks gaidīti līdz 30. novembrim. “Skatītājiem 2024. gada sākumā “Supernovā” atkal būs iespēja lemt, kuram mūziķim vai grupai uzticēt godu un atbildīgo uzdevumu pārstāvēt Latviju starptautiskajā Eirovīzijas dziesmu konkursā, kas maijā notiks Malmē, Zviedrijā. Šī gada Eirovīzijai līdzi juta vairāk nekā 237 miljoni skatītāju. Latvijas mūziķiem konkurss ir lieliska iespēja uzdrošināties uzstāties uz Eiropā lielākās un nozīmīgākās mūzikas skatuves, izstāstīt pasaulei savu stāstu un ļauties radošam piedzīvojumam,” teic LTV Bērnu, jauniešu un izklaides raidījumu redakcijas vadītāja Agnese Štrause-Kubliņa.
Tas pareizi, mūziķiem šis konkurss tiešām ir lieliska iespēja gūt plašāku atpazīstamību. Piemēram, “Supernovas 2023” uzvarētāji grupa “Sudden Lights” šo sestdien, 16. septembrī, plāno savā koncertā Mežaparka Zaļajā teātrī pulcēt ap 3000 klausītāju, savukārt vieni no lielākajiem šī konkursa atklājumiem, iepriekš praktiski nezināmā grupa “24. Avēnija” nākošajā nedēļā Tallinas kvartāla “Angārā” prezentēs savu debijas albumu “5. Bāze” - ne vienā, ne otrā gadījumā nekas tāds nebūtu iespējams bez panākumiem “Supernovā”. Taču ir viena bēda - LTV skatītājiem gribas redzēt mūsējo dalību arī Eirovīzijas finālā…
Pēc Latvijas kārtējās izgāšanās - bet kā citādi saukt netikšanu ārā no pusfināla sesto reizi pēc kārtas! - virmoja dažādi priekšlikumi Eirovīzijas nacionālās atlases formāta uzlabošanai un tiešām bija pārliecība, ka vismaz kosmētiski kaut kas tiks mainīts. Tāpēc Agneses Štrauses-Kubliņas LTV “Rīta Panorāmā” piekrītoši paustais, ka “jāuzliek tas pats modelis uz sliedēm”, salīdzinājumā ar iepriekšējo gadu absolūti nemainītā nolikuma punktu citēšana un mundri piebilstais “protams, katru gadu mēs cenšamies būt savādāki un noteikti vēl domāsim pie visādām detaļām, lai skatītājiem atkal būtu pārsteigums, bet principā mums jau tos noteikumus diktē Eirovīzijas dziesmu konkurss - nav nekādu dižu atšķirību”, maigi izsakoties, uzsita asinis.
Lielāko piekasīšanos pērn izpelnījās žūrija, kas esot izbrāķējusi cerīgas dziesmas, bet pusfinālistos ieskaitījusi vairākus “noneimus”. Attiecībā uz pusfinālam nepielaisto Andri Kiviču tam daļēji var piekrist: viņa dziesma tiešām bija lipīga līdz nemaņai, palika prātā ar pirmo tās noklausīšanās reizi, bet tas ir tieši tas, kas nepieciešams Eirovīzijai, taču no otras puses - kurš gan spētu garantēt, ka eksplozīvais Kivičs nesagāztu kādus “podus” tiešraidē vai, kas vēl trakāk, kaut kur starptautiskā arēnā? LTV negribēja riskēt. Labi, die’s ar Kiviču, bet žūrijas jautājumā tiešām šoreiz varēja izrādīt kādu elastīgumu, tomēr LTV kāpj uz tiem pašiem grābekļiem un paziņo, ka “dziesmas “Supernovas” nākamajai kārtai, kas notiks televīzijas tiešraidē, izvēlēsies žūrija, kurā būs Latvijas mūzikas industrijas, pasākumu jomas un televīzijas pārstāvji, kā arī ārvalstu profesionāļi”, bet “žūrijas pārstāvju vārdus LTV atklās pēc starptautiskā Eirovīzijas dziesmu konkursa maijā.”
Labi, ķeramies klāt ar LTV valdes lēmumu 5. septembrī apstiprinātajam nolikumam. Starp citu, tajā nav nekas teikts par ārvalstu profesionāļiem, bet minēts, ka “dziesmas un dalībnieku iekļūšanu konkursa tiešraidē nosaka LTV izvēlēta žūrija”, un “žūrijas pārstāvjus izvēlas, pamatojoties uz viņu pieredzi un sasniegumiem industrijā”. Kāda pieredze un kādi sasniegumi tiks vērtēti kā pieredze un sasniegumi - lai jau LTV ar to paši tiek galā…
“Supernovai” pieteikties aicināti solisti, dueti un grupas, kurās ir ne vairāk kā seši dalībnieki. Konkursam pieteiktā dziesma nedrīkst būt publicēta, atskaņota vai izpildīta publiskos pasākumos (nez, kāzas vai dzimšanas diena skaitās?) pirms 2023. gada 1. septembra. Šeit interesantākais: “žūrija vērtē dziesmas un dalībnieku pieteikumus pēc saviem profesionālajiem ieskatiem, ņemot vērā sekojošus kritērijus:
Lai gan interneta komentētāji jeb dīvāna eksperti uzmetušies knābāt punktu par “atbilstību mūsdienu tirgus tendencēm”, krietni jokaināks šķiet punkts, kas paredz vērtēt “iepriekšējos sasniegumus nozarē vai potenciālu gūt sasniegumus nākotnē”. Pag, pag, kāds tam sakars ar konkrēto konkursu? Ak, pareizi, nolikums taču melns uz balta nosaka, ka tas ir “autoru un izpildītāju konkurss”, līdz ar to nav svarīgi, vai dziesmai būtu potenciāls uzvarēt - ja to sacerējis un izpilda sētnieks Janka, kuram zibens vai zirga spēriena rezultātā dzimusi ģeniāla kompozīcija, viņam Eirovīzija nespīd, jo nav taču ne iepriekšējo sasniegumu nozarē, ne potenciāla nākotnē tapt saspertam vēlreiz…
Un vēl kāda interesanta lieta. LTV informē, ka “jau 2024. gada janvārī žūrijas izvēlētos “Supernovas” dalībniekus būs iespēja iepazīt ikvienam konkursa līdzjutējam, savukārt spilgtos televīzijas šovos nākamā gada februārī skatītāji varēs novērtēt priekšnesumus un finālā kopā ar žūriju lemt, kuram dalībniekam piešķirt ceļazīmi uz Eirovīziju.” Hmm, minētais nolikums gan atrunā, ka “uzvarētāja noteikšanas kārtība tiks publicēta atsevišķā nolikumā 2024. gada janvārī”, tātad nav zvanīts, kā skatītājiem “finālā kopā ar žūriju” ar to lemšanu būs… Rezumējot - pieņemsim, ka šo rindu autoru ir ķēris sazvērestības teoriju meklētāja vīruss, taču īsti labi ar šo nolikumu nav.
Noskaņojumu par jauno-veco “Supernovas” kārtību tīšām vai netīšām jau notestējis kolēģis Uldis Rudaks, savā “Facebook” kontā iemetot ziņu par konkursu un tā nolikumu. Ulda nostāja ir pilnībā atbalstāma: “Pierunāt jau nevienu nevaru, bet es saku, ka ir jāpiedalās. Tā “atbilstība mūsdienu tirgus tendencēm” kā viens no vērtēšanas kritērijiem gan mulsina, jo rada aizdomas, ka katrs, kas atļausies ar kaut ko izcelties, tiks atstāts ārpusē, bet mēģināt vajag.”
Arī pieredzējušais Jānis Stundiņš akcentē uzmanību uz šo punktu, bet kādreizējais “Prāta Vētras” menedžeris Aldis Hofmanis prātīgi piebalso, ka, “kamēr būs šī frāze un atbilstoša žūrija, tā ir tikai LV nodokļu naudas izšķiešana bez rezultāta”, tomēr “mūziķiem piedalīties vajag, tikai nevajag ņemt nopietni LV žūrijas vērtējumu.” Dīvaini, ka Jānis Žilde nogriezis kā ar nazi “nevajag piedalīties”, taču varbūt viņam ir kādi savi apsvērumi. Starp citu, teicams ieteikums ir Latvijas Rokmūzikas asociācijas valdes priekšsēdētājam Uģim Glāzītim: “Piedalīties vajag, tikai vajadzētu kaut kur piedāvāt arī visu pieteikto dziesmu apkopojumu, lai varētu pavērtēt arī žūrijas atbilstību mūsdienu mūzikas tendencēm.”
Arī šo rindu autora viedoklis ir tāds, ka piedalīties noteikti vajag - kur gan vēl Latvijā rast tik milzīgu auditoriju un iespēju popularizēt savu mūziku plašākām tautas masām?! Tiesa, tas tikai gadījumā, ja šo mūziku vispār ir vēlme popularizēt: var jau savas dziesmas atskaņot tikai mammai, papam, brālim, māsai un tuvākajiem čomiem, spēlēt virtuvē, pagrabā vai garāžā, un godam nest kāpņu telpas labākās grupas vai izpildītāja titulu. Kaut kur piedaloties taču šī aura var zust… Noslēgumā “Sudden Lights” vokālista Andreja Reiņa Zitmaņa paustais jau minētajā “Rīta Panorāmā”: “Mums pats vērtīgākais [pēc Eirovīzijas] ir tas, ka mūs vairāk sākusi iemīlēt tieši Latvijas auditorija, jo šeit jau ir tā galvenā vieta, kur mēs spēlējam.” Grupai pavērušās iespējas spēlēt arī pirmos koncertus ārzemēs, turklāt daži fani pat rakstot, ka speciāli braukšot arī uz Rīgas koncertu: “Tā auditorija ir tik milzīga, ka pat mums, džekiem no Latvijas, tagad ir uzradušies atbalstītāji visās pasaules malās.”
