Gandrīz patiess stāsts par to, kā svešinieki iekļūst dzīvoklī

© Depositphotos.com

Valērija dzīvoja viena pati, un laiku pa laikam viņu apciemoja draugs. Valērija bija pieradusi būt patstāvīga, viņai nebija vajadzīga vīrieškārtas blakusparādība, par ko rūpēties. Valērijas dzīvoklis bija tipisks mākslinieces miteklis: darbnīcas vidū iekārtotajā zemajā, platajā gultā mētājās vesela kaudze ar spilveniem, sega, pašūta no lupatiņām, mirdzināja simtiem krāsu. Bet reiz notika kas neparasts...

...Vakarā pirms iešanas gulēt Valērija iedzēra miegazāles, jo pārgurums pēc darba bija tik stiprs, ka pat miegs lāgā nenāca. Darbs dizaina firmā tomēr prasīja daudz garīgu un fizisku pūļu. Valērija turklāt bija sastrīdējusies ar savu draugu, arī tas viņā radīja trauksmainu un sāpīgu bezmiegu.

Taču jebkurš bezmiegs reiz beidzas ar miegu un pamošanos. Valērija, sajutusi, ka beidzot ir izgulējusies, sāka tīksmīgi staipīties. Pagaidām gan ar aizvērtām acīm. Domās jau viļņojās smaržīgu putu pilna vanna, un kas varēja būt labāks par to!

Valērija pameta rokas uz abām pusēm. Zem kreisās rokas kaut kas pēkšņi sakustējās. Tas bija kaut kas silts. Tātad dzīvs. Tātad svešs. To visu Valērija izdomāja kādā sekundes simtdaļā. Jo bija pamatīgi

pārbijusies. Mājās nebija nedz kaķa, nedz suņa. To tur vienkārši nebija. Tad kas gan tas varēja būt?!

Valērija lēni pagrieza galvu uz siltās masas pusi un tikpat lēni atvēra vienu aci. It kā tas kaut ko spētu mainīt. Viņa blakus ieraudzīja kādu aizmigušu vīrieti. Svešu vīrieti!

- Ak dievs!!! Kas... Kas te notiek?! - viņa, pielēkusi sēdus, iekliedzās.

Vīrietis joprojām šķita aizmidzis. Viņš pat nepakustējās. Valērija ar riebumu pieskārās vīrieša plecam un, brīdi vilcinājusies, sāka viņu kratīt. Vīrietis ar mokām mēģināja mosties: Valērija noprata, ka viņam ir zvērīgas paģiras.

- Kas jūs tāds esat? Ko jūs te darāt? - Valērija izmisīgi tincināja.

- Es te guļu... Liec mani mierā!

Valērija turpināja kratīt vīrieti.

- Te ir mana māja! Ārā! Tūlīt! Vācies prom! Es uzsaukšu policiju! - viņa kliedza.

Vīrietis beidzot sāka apjēgt: kaut kas nav kārtībā. Viņš, lēni izkārpījies no segas, atvēra acis un palūkojās apkārt. Tad uzlēca sēdus un ar interesi palūkojās uz Valēriju.

- Kas... Kur es esmu? - viņš beidzot atģida pajautāt.

Valērija, nervozi ģērbdamās, uzbļāva dīvainim:

- Kur, kur! Manā dzīvoklī! Lūk, kur! Ejiet tūlīt prom!

Bija pilnīgi skaidrs, ka vīrietis neko nesaprot. Un... viņš izskatījās lādzīgs. Un interesants. Tumšie mati jocīgi izspūruši slējās gaisā. Acis gan izskatījās sasārtušas, bet ko gan var gribēt, ja cilvēks iepriekšējā vakarā dzēris... Jā, un pēc tam nonācis velns viņu zina kur.

- Es neko nesaprotu, - vīrietis patiešām bija izbrīnījies.

- Kas tur ko nesaprast! Ielaužas manā dzīvoklī un vēl kaut ko nesaprot. Idiotu pasaulē ir diezgan, - Valērija secināja, drošības labad tomēr piecēlusies no gultas.

Vīrietis aizklumburoja uz vannas istabu. Kā viņš zina, kur tā atrodas? - Valērija aizdomīgi nomurmināja. Ak, kungs, bet to nebija grūti izdomāt: vienīgās durvis, kas neizskatījās pēc ārdurvīm. Valērija pa to laiku ieskatījās spogulī. Vajadzētu uzkrāsoties, viņa nodomāja.

“Vienkārši fantastiski!” - kamēr vannas istabā skanēja skaļi šļaksti, Valērija, steidzīgi krāsodamās, sprieda. Pēc slepkavnieka vai izvarotāja viņš neizskatās. Ja nebūtu paģirains, būtu pievilcīgs. Varētu pat uzgleznot... Varbūt ar viņu var vienkārši parunāties?...

Valērija iedomājās, ka viņai nekad nav pieticis sarunu ar viņas tagadējo draugu. Tagadējo? Šķiet, viņai vairs nav drauga. Dvēseliskumu un sapratni ir aizstājis sekss bez prieka un domāšana par to, ko šovakar likt galdā. Stulbi un apnicīgi. Turklāt Valērija negrib un negrib pati sev atzīties, ka šis viņas draugs īstenībā ļoti

labi jūtas kā viņas dēls. Valērija - mamma pieaugušam dēlam? Viņa vēl nejūtas tik veca...

Vīrietis atgriezās istabā, un Valērija, palūkojusies uz viņu, bilda:

- Pasakiet vismaz, kā jūs sauc.

- Gustavs, - vīrietis, nedroši pamīņājies uz vietas, atbildēja. - Un kā jūs sauc?

- Valērija. Kā jūs šeit nokļuvāt?

- Es nezinu, - Gustavs paraustīja plecus un apsēdās uz zemās gultas malas. - Pareizāk sakot, neatceros. Mēs ar draugiem krogā vakar iedzērām. Kas notika beigās - nezinu...

- Varbūt draugi jūs ielika lidmašīnā un atsūtīja pie manis - kā tajā filmā... Nu, kā to sauc? Ā, “Vieglu garu”!

- Nē, no Rīgas es, šķiet, neesmu lidojis prom. Mēs taču esam Rīgā, vai ne?

- Esam gan, jā, - Valērija apliecināja, vērīgi lūkodamās jaunajā vīrietī. Arī Gustavs nenolaida acis no Valērijas. Viņā ir kaut kas gaisīgs, Gustavs domāja. Tāds kā tikko sārtoties sākušas debesis. Kā tas brīdis, kas ir starp rītu un dienu. Viņā ir kaut kāds noslēpums. Valērija, sajutusi Gustava pētošo skatienu, neveikli sarosījās un pajautāja:

- Ja jau mēs te esam... Varbūt kafiju? Rīts taču...

- Nebūtu slikti... Drausmīgi sāp galva, - Gustavs vainīgi piebilda.

- Es jau redzu, - Valērija smīnēdama turpināja, - aspirīnu arī iedošu.

Kad glābjošās tabletes bija iedzertas, Gustavs sadūšojās skaidrojumam:

- Man jums jāatvainojas. Katrā ziņā tas nebija mans nolūks: ielauzties pie jums. Es pat nezinu, kāpēc tā noticis.

- Varbūt piezvanīt draugiem un pajautāt? - Valērija mudināja.

- Man šķiet, ka es to pat negribu...

“Jā, patiešām, es negribu, lai šis brīnums tiek atrisināts, es tikai gribu, lai tas turpinās,” Gustava smadzenēs pulsēja cerība. Viņš tik ļoti vēlējās kaut ko uzzināt par šo sievieti, kas stāvēja viņa priekšā, it kā tikko būtu izkāpusi no kādas savas gleznas.

- Kāpēc? - izbrīnā pacēlusi uzacu lokus, jautāja Valērija.

- Nu, labi... Es vienīgi varētu... viņiem pateikties par šo... joku, - turpināja Gustavs.

- Jūs gribat teikt, ka viņi jūs uz šejieni... atnesa?

- Citādāk nevarētu būt. Es biju tā piedzēries... - Gustavs skaidroja.

- Paga, paga... Kurā krogā jūs bijāt? - ar manāmu interesi vaicāja Valērija, pabīdījusies mazliet tuvāk Gustavam.

- “Azotē”.

- Tas taču tepat aiz stūra! - sieviete iesaucās.

- Jā, tālāk viņi mani nevarētu aiznest... - Gustavs neveikli piebilda.

- Bet kāpēc viņiem to vajadzēja darīt?

“Varbūt patiešām labi, ka izstrādāts šis jociņš?” Valērija ar interesi palūkojās uz Gustavu. Vismaz kaut kāda jautrība...

- Varam sākt domāt... Valērij, vai jums ir... draugs?

- Tas šobrīd nav svarīgi, - Valērija centās būt pietiekami atturīga.

- Ir gan. Man, piemēram, līdz vakardienai bija draudzene, - Gustavs mudināja Valēriju uz atklātību.

- Un kāpēc viņas šodien vairs nav?

Gustavs nepacietīgi sakustējās.

- Tāpēc... Tāpēc, ka man riebjas, ka mani uzskata par mēbeli, kuru var izmantot, var izmest ārā, var salauzt... - viņš skaidroja.

- Viņa jūs uzskatīja par mēbeli?

- Valērij, vai mēs nevarētu pāriet uz “tu”? - Gustavs pēkšņi ierosināja.

- Tad jau jāsadzer tubrālības. Kaut gan tas ir riskanti - mēs neesam tik ilgi bijuši pazīstami, lai sadzertu. Nu labi, riskēsim.

Valērija piecēlās no gultasmalas, atvēra skapīša stikla durvis un izņēma ārā pusdzertu konjaka pudeli un divas glāzes. Gustavs sāka smieties.

- Kāpēc jūs smejaties? - Valērija ieinteresēti pajautāja.

- Tāpēc, ka aspirīnu man vairs nevajadzēs, - Gustavs smaidīja.

“Es laikam esmu mazliet traka,” Valērija nosprieda un sāka iztēloties, kā tas būs - skūpstīties ar Gustavu. “Bet adrenalīns man šodien noderēs,” Valērija pabeidza domu.

Valērija salēja glāzēs konjaku, pasniedza vienu Gustavam, abi sakrustoja rokas, iedzēra malku konjaka. Skūpsts bija īss un neveikls.

Valērija, it kā pēkšņi attapusies, nomurmināja:

- Ak dievs...

- Kas tad nu? - Gustavs dziļi ievilka elpu.

- Es jūs... tevi ieraudzīju pirms neilga laiciņa, un nu mēs jau skūpstāmies!

- Vai tad slikti? - Gustavs turpināja koķetēt.

- Nē... Es vienkārši esmu par sevi pārsteigta, - Valērija samulsusi skaidroja.

- Cilvēks sevi iepazīst tieši ekstrēmās situācijās, - Gustavs mēģināja tēlot gudrinieku. - Valērij, pastāsti par sevi.

Valērija ietrausās atpakaļ gultā, Gustavs arī iekārtojās ērtāk. Tomēr Valērija - drošs paliek nedrošs - ieturēja distanci. Un vispār - kas viņš tāds ir, lai es viņam visu stāstītu?

- Nav daudz ko stāstīt, - viņa iesāka. - Esmu dizainere, strādāju firmā. Nu, un reizēm uzķellēju arī kaut ko.

- Es jau redzu, - Gustavs pamāja uz gleznām. - Un tavs draugs?

- Vai tad es teicu, ka man tāds ir?

- Tev noteikti ir, - Gustavs bija pārliecināts. - Tu nemaz nevari būt viena: tu neizskaties pēc zilzeķes. Vismaz laiku pa laikam draugs tev ir.

- Tur jau tā lieta, ka laiku pa laikam, - jaunā sieviete nopūtās. - Viņš ir jauks, bet... Viņš grib, lai es viņam mazgāju zeķes.

- Un tas ir būtiskākais, kas tev viņā nepatīk? - Gustavs sāka sirsnīgi smieties.

Valērija, it kā nedzirdējusi Gustava labsirdīgo ironiju, sāka stāstīt pavisam nopietnā, skumjā tonī:

- Mana mamma vienmēr kalpoja manam tēvam: viņa pienesa viņam vakariņas pie televizora, atnesa čības, mazgāja kreklus un zeķes, savāca viņa netīrās izmētātās apakšbikses, no acīm nolasīja visas vēlēšanās... Tas izskatījās drausmīgi pazemojoši. Droši vien ne tikai izskatījās, bet tā arī bija. Viņa vienmēr atkārtoja: vīrietis ir Dieva vietnieks zemes virsū, tāpēc viņš jāklausa. Man tēvs nemaz nelikās Dieva vietnieks. Viņš bija pretīgs. Laikam jau grēks tā teikt par savu tēvu, bet... Viņš visādi izņirgājās par mammu, saukāja viņu par stulbo zosi, par neizglītotu lauķeni... Gadu gadiem es klausījos visos šajos murgos. Tūlīt pēc vidusskolas beigšanas aizgāju no mājām. Un tagad es negribu, lai mani izkomandē kāds “Dieva vietnieks”.

Gustavs paņēma pudeli un ielēja abiem konjaku. Iestājas smags klusums.

- Tu viņu... to savu draugu... vairs negribi redzēt? - Gustavs ievaicājās, lai ātrāk pārtrauktu klusumu.

- Laikam jau negribu. Vakar es viņu, tas ir, Andreju, pasūtīju... trīs mājas tālāk. Viņā, tā rādās, bija pamodies “Dieva vietnieka” komplekss. Bet iespējams, ka viņš tomēr vēl atvilksies. Viņam šeit ir palikušas dažas mantas. Zeķes, piemēram. Un zobu birstīte.

- Nujā, džentlmeņa komplekts, - Gustavs nosmīnēja. - Tu saki - Andreju? Vakar mūsu kompānijā arī bija viens Andrejs. Nezinu, no kurienes viņš uzradās. Varbūt tavējais? Tāds pagarš, tumšiem matiem, zaļām acīm. Apmēram kā Rets Batlers no “Vējiem līdzi”.

- Ak kungs! - Valērija ne pa jokam satrūkās. - Tas patiešām būs viņš! Ko viņš... Andrejs tur darīja?

“Nelietis, cūka, melis!” zibēja Valērijas smadzenēs. “Un viņš vēl stāstīja, ka braukšot pie mammas un ka mums vajag padzīvot atsevišķi. Nekur tālu tas maita gan neaizgāja!”

- Tu man jautāji, kāpēc šodien man vairs nav draudzenes, - pavisam domīgi iesāka Gutavs. - Nu, tā. Ja tas Andrejs ir tavs Andrejs, tad viss sāk nostāties savās vietās.

- Nu, saki taču beidzot, kas tur notika! - Valērija bija nepacietīga.

- Manai mīļajai... Sibillai ir tāds niķis: kad meitene par daudz iedzer, viņai gribas no visiem tuvumā esošajiem vīriešiem

dzirdēt komplimentus, - Gustavs iesāka. - Kad Sibilla tos pietiekami ir sadzirdējusi, tad viņa izvēlas vienu “upuri”, kurš pateicis viskarstāko tekstu, un uzkaras viņam kaklā. Nē, ne tā, ka uzreiz būtu gatava ar viņu likties gultā, bet - vienkārši paķircināties. Andrejs laikam nebija noskaņots tikai uz flirtu. Viņš pēc komplimentiem un Sibillas atbildes reakcijas iestūma viņu kroga virtuvē. Kas tur notika, es nezinu. Es tikai dzēru un dzēru...

- Kā tu to vari izturēt... Es domāju - Sibillas gājienus. Kas tevi viņā piesaista? Ir taču jābūt kaut kam tādam, lai tu būtu ar viņu kopā! - Valērijas balsī sāka kūsāt sašutums.

- Tev varbūt liksies smieklīgi, bet... Man sākumā šķita, ka viņa mani sapratīs. Man gribējās viņu lolot, saudzēt, sacerēt viņai dzejoļus, - domīgi turpināja Gustavs. - Es viņai pirku mazas dāvaniņas, sēju klāt smieklīgas bildītes ar novēlējumiem. Vienreiz Sibilla sāka par to smieties. Nē, ne jau labsirdīgi, bet - ļauni un izsmejoši. Manī kaut kas pārtrūka. Pēc tam jau saņēmos, nodomāju: tas viņai tikai brīža uzliesmojums...

- Romantiķis, - Valērija labsirdīgi noducināja. - Bet kā uz Sibillas gājieniem vakar reaģēja tavi draugi?

- Es vairs tik smalki neatceros... Atmiņā palicis tikai tas, ka Sibilla pēc virtuves sēdēja Andrejam klēpī. Laikam jau man bija vienalga. Šķiet, e

tikai smējās. Jā, un Andrejs man vēl uzsauca vairākus viskijus. Atpirkās, vai?

- Nē, sagatavoja tevi nakts misijai... Un tad Andrejs sāka realizēt savu “baigo joku” - aizgādāja tevi uz manu dzīvokli. Andrejs laikam gribēja tā smalki man atdarīt... Nu labi. Tagad ne tikai Andrejs zina, kur es dzīvoju, bet arī Sibilla. Varu iedomāties, cik gardi viņi abi šorīt smējās, iedomājoties, kādā histērijā esmu kritusi, ieraugot gultā svešu vīrieti.

- Nebaidies, uz šejieni viņi nenāks.

- Kāpēc tu domā, ka nenāks? Varbūt viņi gribēs paskatīties, kā es jūtos? Un pie reizes - kā jūties tu? Varbūt es tev esmu saskrāpējusi seju? Tas taču būtu tik loģiski.

- Nē. Tādam gājienam Sibilla diez vai būtu gatava. Varbūt viņa ir paviegla, bet neliete... Nu, nezinu. - Gustavs šaubījās.

- Tu esi naivs. Uzreiz redzams, ka tu nepazīsti sievietes.

- Nekad neesmu bijis tuvāk pazīstams ar sievietēm - māksliniecēm. Vienkārši... Es tagad varētu dzejot kā pats Čaks. “Miglā asaro logs, ko tur liegties, nav vērts...” Valērij, es negribu iet prom. Es negribu redzēt andrejus un sibillas. Aizslēdz durvis, aizver logus un aizvelc aizkarus. Lai te nav pat viņu ēnas. Es gribu būt tikai ar tevi.

- Bet tu mani nemaz nepazīsti. Tā dzīvē nenotiek.

- Notiek gan. Tagad es to zinu. Es tevi pazīstu jau simt gadus, - Gustavs mēģināja pārliecināt Valēriju.

Viņa piecēlās, aizvilka aizkarus, caur kuriem jau sāka spraukties uzmācīgā rīta gaisma, un pagriezās pret Gustavu.

- Durvis un logi ir ciet, - viņa klusi iesāka, - un man pat sāk patikt šī atšķirtība. Mēs nelaidīsim iekšā nevienu.

- Un paši arī nekur neiesim, - Gustavs turpināja.

Gustavs piecēlās, apskāva jauno sievieti, un viņas rokas kā gaiši putni nolaidās viņam uz pleciem. Noslēgtajā pasaulē viņi bija divi vien, un starp viņiem vairs nebija nekā tāda, ko var nosaukt par svešumu.

Pēkšņi pie durvīm atskanēja zvans. Gustava glāsts apstājās pusceļā, un Valērija, aizvērusi acis, sastinga. Zvans atskanēja vēlreiz. Valērija piekļāvās Gustavam, izmisīgi meklēdama glābiņu. Zvans joprojām skanēja, turklāt arvien uzstājīgāk. Vai tiešām tā ir Sibilla? Vai tiešām tas ir Andrejs? Kā negribas viņus laist iekšā... “Es nelaidīšu,” Valērija bija gatava aizstāvēt savas pasaules mieru. “Viņa nelaidīs,” Gustavs bija pārliecināts. Kas ir tie svešie, kas laužas mūsu pasaulē?...

Lasāmgabali

Pāris dienas pēc Jaunā Rīgas teātra uzveduma “Arkādija” pirmizrādes tās režisors un teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis sociālajos tīklos formulēja izrādes vēstījumu “par entropiju un fizikas likumiem: Kurš vēl neredz, ka Latvija nu ir pārliecinoši iegājusi Nāves spirālē?”

Svarīgākais