Karaļa Čārlza III kronēšanas ilguma cienīgā četru stundu procedūrā jeb tiešraidē no Liverpūles svētdien ap diviem pēc mūsu laikā noskaidrojās Eirovīzijas dziesmu konkursa uzvarētājs – par to jau otro reizi kļuva Zviedrijas pārstāve Lorēna. Latvijai beigu rezultāts nemaz tik bēdīgs nav: izrādās, ka līdz finālam pietrūcis nieka trīs punktiņu.
Jau krietni pirms konkursa visu zinošie bukmeikeri prognozēja, ka par uzvaru Eirovīzijā šogad galvenā sāncensība gaidāma starp Zviedriju un Somiju, un tikpat pārliecinoši tika pareģots, ka somu “noraks” žūrija. Tā arī notika - skatītāju balsojumā pirmais trijnieks bija ļoti ziemeļniecisks, proti, Somija, Zviedrija un Norvēģija, savukārt žūrija pirmajā vietā lika Zviedriju, pēc tās - Izraēlu un Itāliju, somam atvēlot tikai ceturto ailīti (piektajā Igaunija!). Tā nu jau savu otro uzvaru Eirovīzijā izcīnīja Lorēna - pirmā bija 2012. gadā ar gluži vai episko dziesmu “Euphoria”. Jāsaka, ka arī Lorēnas šā gada dziesma “Tattoo” bija stilistiski itin līdzīga, kas liek pa jokam piedāvāt Latvijai katru gadu uz konkursu bez konkursa (bez nacionālās atlases) sūtīt Aminatu, jo gan viņa zinās, ko Eirovīzijā sadarīt, ja jau reiz to spēja...
Otrais palika soms Kērijē ar industriālā repa ar diskopopa piedevām stilā ieturēto dziesmu “Cha Cha Cha”, bet trešajā vietā ierindojās simpātiskā un enerģiskā Noa Kirela no Izraēlas ar dziesmu “Unicorn”. Ar vareno balsi apveltītā igauniete Alika ar dziesmu “Bridges” ieguva negaidīti augsto astoto vietu, bet 11. vietā ierindojās lietuviete Monika Linkīte ar dziesmu “Stay”, ko radījuši mūsu Chris Noah (Krists Indrišonoks) un JJ Lush (Jānis Jačmenkins). Izgāšanās Vācijai, kas konkursam bija deleģējusi starptautiski pazīstamo grupu “Lord Of The Lost” (pērn pie mums “Arēnā Rīga” iesildīja slavenos “Iron Maiden”), taču palika pēdējā vietā.
Ja runājam par Latvijas rezultātiem, tad beigu galā tie bijuši gluži pieņemami. Kopvērtējumā mūsu “Sudden Lights” ar dziesmu “Aijā” klasificēti 28. vietā, jo pusfinālā palikuši nieka sprīdi no kārotā fināla, ierindojoties 11. vietā, tātad uzreiz aiz svītras. Mūsējiem 34 punkti, bet desmito aili aizņēmušajai Serbijai 37 punkti. Tiesa, serbi finālā palika trešie no beigām, taču “Sudden Lights” noteikti būtu klājies labāk, jo pusfinālā balsoja tikai skatītāji, bet finālā arī žūrija, kas noteikti būtu novērtējusi dziesmas kvalitātes - līdzīgi notika ar igaunieti. Turklāt vēl “Sudden Lights” sirdis noteikti sildīs fakts, ka kaut punktiņu viņiem bija iedevušas 10 no 14 balsojumā dalību ņēmušajām valstīm, bet “pārējās pasaules” jeb “Rest Of The World” balsojumā mūsējiem ticis pat trešais lielākais balsu skaits. Arī tas liecina, ka finālā būtu klājies krietni labāk un Latvijai viennozīmīgu pastarīšu lomu atvēlējušie bukmeikeri būtu “aplauzušies”.
Ja par izgāšanos, tad to uz sevi var attiecināt divas valstis - Sanmarīno un Rumānija, kuras savā pusfinālā pa abām un no visiem savāca akurāt 0 punktu. Nu re, Sanmarīno varēja labāk sūtīt uz Liverpūli mūsu Jenny May, kura arī piedalījās šīs valsts nacionālajā atlasē (ups, par to laikam skaļi nedrīkstēja teikt…).
Kas finālā priecēja latviešu klausītāju sirdis? Balsotāju Top 5 ir Somija, Lietuva, Zviedrija, Ukraina un Igaunija - ņemot vērā kaimiņu attiecības un pašreizējo politisko situāciju (lielo ukraiņu skaitu Latvijā un atbalstu šai valstij), gluži loģisks balsojums un pat tā secība. Varbūt vienīgi pārsteidz, ka soms paticis tik ļoti, ka likts pat augstāk par pašmāju mūziķu balstīto “broļuku” meiteni. Tiesa, pirmajā desmitniekā likti arī horvātu panki ar zosādu uzdzenošo stāstu par mammu, kas nopirka traktoru (vai par ko nu tur bija dziesma), un ne mazāk šaušalīgā slovēņu versija par padomjlaiku ansambļiem “Pesņari” vai “Verasi”, kas liek aizdomāties, vai bijušās Dienvidslāvijas pārstāvjiem te nav izdevies vairumā iepirkt mobilo telefonu priekšapmaksas kartes vai arī varbūt Eirovīzijas vērošanai un balsošanai pieslēgušies ar labu gaumi neizlutinātie pašmāju straumētāko ierakstu topa iemītnieki…
Latvijas žūrijas Top 5 - Igaunija, Zviedrija, Spānija, Lietuva un Kipra. Nez ar ko žūrētājiem bija iepatikusies spāniete Blanka Paloma - varbūt ar horeogrāfiju, kas tikpat labi iederētos arī žūrijas sastāvā esošo Aminatas Savadogo un/vai “tautumeitas” Asnates Rancānes priekšnesumos. LTV gan līdz svētdienas pēcpusdienai nebija papūlējušies oficiāli publiskot ilgi slēptās žūrijas sastāvu, taču, cik noprotams, bez abām minētajām dāmām vēl tajā bija Jānis Stībelis kā žūrijas priekšsēdētājs, kā arī Rūdolfs Budze jeb DJ Rudd un Kristaps Vanadziņš.
Noslēgumā mazliet par uzvarētāju. Lorēnai jeb Loreen oktobrī paliks 40 gadu, viņa dzimusi un augusi Stokholmā, taču dziedātājā rit marokāņu asinis - viņa ir no berberu imigrantu ģimenes. Īstajā vārdā - Lorine Zineb Nora Talhaoui.
Plašākai publikai viņa pirmoreiz parādījusies gandrīz pirms 20 gadiem, kad kā Lorīna Talhaoui (Lorén Talhaoui) 2004. gadā piedalījās Zviedrijas TV šovā “Idol” un ieņēma ceturto vietu. Pirmais Eirovīzijas iekarošanas mēģinājums notika 2011. gadā, taču Lorēna nekvalificējās finālam, bet 2012. gadā jau sākās “Euphoria” uzvaras gājiens. Starp citu, šī ir viena no nedaudzajām eirodziesmām, kas turpināja (un turpina) dzīvi radiostacijās arī pēc konkursa. Metoties kalt dzelzi, kamēr tā karsta, 2012. gadā tika izdots arī Lorēnas pirmais starptautiskais albums “Heal”, kas bija stabils Nr.1 Zviedrijas topā, apgrozījās pirmajā desmitniekā vai tā tiešā tuvumā arī Somijā, Norvēģijā un Dānijā (un Šveicē) un pat britu topā aizkļuva līdz respektablajai 71. vietai. Otrais albums “Ride” tika izdots 2013. gadā, un tā panākumi ir visai žēlīgi - pat Zviedrijā tikai 31. vietā, par pārējām valstīm nemaz nerunājot… Laikam bija pienācis pēdējais brīdis atkal par sevi atgādināt kaut vai uz Eirovīzijas skatuves, kas arī spilgti izdevies, un Lorēna kļuvusi tikai par otro dziedātāju Eirovīzijas vēsturē, kas kāpis uz paša augstākā pakāpiena divreiz - iepriekš to spējis īrs Džonijs Logans 1980. un 1987. gadā.
Starp citu, mūsu Marija Naumova arī joprojām ir teicamā formā un aktīvi uzstājas - varbūt jālūdz viņai izbeigt Latvijas mocības Eirovīzijā, iet un vinnēt to štrunta konkursu otrreiz? Labi, tas bija joks, taču kaut kāds risinājums tiešām ir jāmeklē - sešas reizes pēc kārtas ārpus fināla jau ir par traku… Kāds piedāvājums? Pārfrāzējot zināmo teicienu - “nezinu, kā, bet ne tā”.
