Juris Poškus. Par ceļojumu pēc laimes

KINOREŽISORS Juris Poškus skatītāju vērtējumam nodod savu jaunāko veikumu – spēlfilmu “Saule spīd 24 stundas” ar Andri Keišu galvenajā lomā. Tā risina jautājumu, ko iesākt, kad cilvēks ir sasniedzis „latvieša sapni” © F64

“Katru zenītu cilvēka dzīvē noslēdz jautājums – ko tālāk? Tas ir kā izaicinājums, jo liek cilvēkam domāt. Arī pārdomāt, vai dzīve, ko esmu dzīvojis līdz šim, ir bijusi tā vērta”, saka kinorežisors un scenārists Juris Poškus. Trešdien, 1. martā, pirmizrādi piedzīvos viņa trešā spēlfilma – eksistenciālā komēdija “Saule spīd 24 stundas”.

Filma risina jautājumu, ko iesākt, kad cilvēks ir sasniedzis „latvieša sapni” - ir māja, labs auto, veiksmīgs bizness, skaista draudzene. Ko tālāk?

Spēlfilmas “Saule spīd 24 stundas” galvenais varonis, krāsu biznesa īpašnieks Mārtiņš, veiksmīgi pārdod savu uzņēmumu un 40. dzimšanas dienā nolemj sākt dzīvi no jauna, kopā ar draugiem dodoties uz Ziemeļpolu.

Filmā piedalās starptautisks aktieru ansamblis - galvenajā lomā ir lieliskais Jaunā Rīgas teātra aktieris Andris Keišs, viņam līdzās - Kaspars Znotiņš, Intars Rešetins, Kristīne Krūze-Hermane un Baiba Broka, bet otrā plāna lomās: Eiropā pazīstamie norvēģu aktieri Tronds Halbo un Jepe Beks Laursens, kurš skatītājiem pazīstams no seriāla “Pēdējā karaliste”/”The Last Kingdom”.

Andris Keišs apgalvo, ka viņa filmogrāfijā, kurā ir apmēram 30 kino lomu, tieši Mārtiņa tēls filmā “Saule spīd 24 stundas” esot visveiksmīgākais no visiem.

Filma tapusi studijā “FA Filma”. Filmas operators ir norvēģis Mārtins Jergensens- Edelstēns, scenārija autori - Juris Poškus un Aleksandrs Rodionovs, producente Madara Melberga, mākslinieks Toms Grīnbergs, par montāžu rūpējusies Paula Popmane sadarbībā ar Juri Poškus.

“Neatkarīgā” uz sarunu pirms filmas “Saule spīd 24 stundas” pirmizrādes aicinājusi scenāristu un režisoru Juri Poškus, kura radošajā kontā ir spēlfilma «Monotonija” (2007) un kulta statusu ieguvusī “Kolka Cool” (2011).

“PRIEKS par to, ka vismaz Eiropā jūtama pēc kovida atkopšanās. Latvijā vēl ne tik ļoti. Jo, ja skatītāji atgriežas zālē, tas nozīmē, ka filmu būs vairāk un labākas. Ja skatītāji ignorēs kino zāles, tad kino pamazām aizies tikai “onlaina” formātā,” atgriezies no 73. starptautiskā Berlīnes kinofestivāla, saka kinorežisors Juris Poškus / F64

Pastāstiet, lūdzu, par filmas “Saule spīd 24 stundas” pirmsākumiem. Cik sen lolojāt šo ideju?

Pirms daudziem gadiem es biju uz salas Somijā, kur starptautiskā rezidencē rakstīju vienu citu scenāriju, un, esot tur, izlasīju Harija Sila blogu par to, kā viņš brauca uz Ziemeļpolu. Harijs ir latviešu ceļotājs, kurš turp bija devies tūristu grupas sastāvā. Man radās doma, ka varētu sanākt brīnišķīga filma - par to, ka mūsdienu tūrisma industrija ir iznīcinājusi visus priekšstatus pat par tādu galējo punktu kā Everesta un Ziemeļpola nesasniedzamību, piedāvājot komfortabli nokļūt jebkur, ka uz zemeslodes vairs nav neviena tā sauktā baltā plankuma, kur tūrists nebūtu spēris savu kāju. Vadoties pēc šīs idejas uzrakstīju scenāriju, ko iesniedzām Nacionālā kino centra konkursa programmā, saņēmām arī finansējumu - piecus tūkstošus latu, bet par tādu naudu filmu, protams, nevar uzņemt. Nākošos desmit gadus šo projektu piedāvājām arī citos konkursos, līdz vienā no tiem mūs atbalstīja. Tātad - pirmsākumā filma balstījās uz šīm dienasgrāmatām blogā, bet vēlāk tika pierakstīts klāt vēl daudz kas cits, līdz izveidojās stāsts par cilvēku bez sapņa, kuram Ziemeļpols kļūst par vienīgo mērķi. Par jautājumu, ko darīt tālāk, kad sasniegts “latviešu sapnis”, bet priekšā atkal atveras “melnais caurums”, ko šis sapnis ir aizsedzis. Andra Keiša atveidotajam Mārtiņam nekas neatliek, kā mēģināt to aizpildīt, dodoties uz Ziemeļpolu.

Kur filma ir uzņemta un cik ilgā laikā tā tapa?

Filma uzņemta Rīgā un “Cinevillā”, kā arī viņpus Polārā loka, Krievijas galējos ziemeļos. Tās bija divdesmit trīs dienas Latvijā plus trīs dienas Arktikā, plus divas dienas piefilmēšanas.

Kur tieši Arktikā jūs filmējāt?

Sahas republikā jeb Jakutijā. Vietas nosaukums ir Tiksi, tas ir tālākais pilsētciemats uz planētas, kas ir ziemeļos. Mēs filmējām uz aizsalušās Laptevu jūras. Patiesībā, lokācijas meklēšana prasīja diezgan ilgu laiku, bija idejas par Svalbāru, Špicbergenas salu (Norvēģijas teritorija Arktikā), bet tā ir kalnaina, tad kalnus vajadzētu “dzēst ārā”, par Kanādu, Manitobas štatu, kas ir plakans. No sākuma likās, ka varētu filmēt arī uz aizsaluša Lubānas ezera, bet - Latvijā ir citādāka gaisma un citāds sniegs. Mums bija vajadzīgs arktiskais sniegs, kas ir smalks kā sīki putekļi, bet ar vēju sadzīts cietā, noblietētā kārtā, metru vai pat divu dziļumā, pa kuru var staigāt kā pa asfaltu.

Vispirms bijāt izlūkot šo vietu un tad braucāt filmēt?

Nē, tas būtu pārāk sarežģīti un, atklāti sakot, dārgi. Uzreiz braucām filmēt. Mēs atradām filmai izpildproducentu - Vladu Ketkoviču - dokumentālo filmu producentu, bija daudz strādājis ziemeļos un mums palīdzēja organizēt filmēšanu Krievijā. Viņš filmā arī atveido vienu lomu - viņš ir krievu gids, kurš lidostā sagaida tūristus, saucot angļu valodā ar akcentu: “North Pole Tour! North Pole Tour!”. Pirms tam nointervējām arī igauņu antropologu Aimaru Ventselu (Aimar Ventsel), kurš bija bijis tieši Tiksi. Viņš savukārt pastāstīja, kā tur uzvesties. Ieteica nekādā gadījumā neņemt līdzi alkoholu, jo tad mūs nelikšot mierā. Tur ir “sausais likums”, alkoholu pārdod tikai darbdienās līdz pulksten sešiem vakarā.

KO TĀLĀK? Atbildot uz jautājumu, ko tālāk, režisors Juris Poškus atklāj, ka tūliņ sāks strādāt pie nākamā projekta - tā būs spēlfilma pēc Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc” / F64

Un jūs viņa ieteikumus ņēmāt vērā?

Mēs aizvedām divas pudeles “Rīgas melnā balzama”.

Lai arktiskajā aukstumā būtu ar ko sasildīties?

Nē. Vienu balzāmu pasniedzām ciemata mēram, kurš uzreiz mainīja attieksmi - no ļoti rezervētas uz ļoti laipnu. Ielika pudeli seifā un norīkoja mums palīgos savus asistentus. Otru balzāmu iedevām lidostas priekšniekam, kurš mums noorganizēja helikopterus.

Tā tur notiek, ja?

Jā. Tieši no tās nelielās lidostas arī tiek organizēti lidojumi uz Ziemeļpolu. Harijs Sils lidoja no Hatangas, kas ir praktiski tas pats, tikai tuvāk Murmanskai. Mēs bijām tālāk uz ziemeļaustrumiem, vairāk uz Japānas pusi.

Kāpēc nefilmējāt pašā Ziemeļpolā?

Tas ir ārkārtīgi sarežģīti, tuvu neiespējamam. To var izdarīt, protams, bet, atklāti sakot, vide ne ar ko neatšķiras. Viesturs Koziols bija braucis uz Ziemeļpolu, viņš man iedeva videomateriālu, ko tur safilmējis, un no tā varēja saprast, kādus kino apstākļus mums vajag radīt, lai izskatītos ticami. Kino jebkurā gadījumā ir nosacītība, tomēr mēs veicām ļoti nopietnu izpētes darbu. Visu filmēšanas grupu veidoja vietējie jakuti no Sahas republikas kinostudijas, jo mūsu norvēģu operators nevarēja tikt un tad jau tik tālu nebija jēgas vest arī citus. Atceros, kā Amanats, jakutu operators, mūs brīdināja, ka uz jūras jābūt ļoti gataviem visu izdarīt uzreiz, jo tai aukstumā neko nevarēs padomāt. Tur gan nebija tik ļoti auksts, cik spēcīgs bija vējš. Tā ir atklātā jūra un gaisa plūsmai ir kur ieskrieties. Baiba Baiba, “storyboard” māksliniece, katru kadru uzzīmēja ļoti strikti vēl Rīgā, tas ļoti palīdzēja.

Aktieriem viss bija jāizdara ar pirmo dubli?

Ar otro. Helikoptera nolaišanos vajadzēja nofilmēt ar pirmo. Tas ārpus bāzes varēja atrasties tikai četrdesmit minūtes, viss bija jāizdara ļoti ātri.

Kas jums kā režisoram bija lielākais izaicinājums, strādājot pie šīs filmas?

Laikam tas, ka šajā filmā ir tikai viens galvenais varonis - viens aktieris, kurš ir gandrīz katrā kadrā, un mēs skatāmies uz pasauli viņa acīm. Šajā filmā ir maz paralēlās darbības, kā tas bija filmā “Kolka Cool”, kur varēja montēt no vienas sižeta līnijas uz otru. Atrast piesātinājumu vienam varonim divu stundu garumā, izveidot filmas struktūru ar šo vienu varoni, kurš reizē ir arī novērotājs, kā itāļu neoreālistiem. Andris Keišs, protams, ir lielisks aktieris, kurš zina, ka kino strādā ar acīm, kamēr teātrī informāciju skatītājam nodod ar ķermeņa valodu. Viņš to lieliski prot - gan kino, gan teātrī. Viņam ir salīdzinoši liela pieredze, tostarp viena no galvenajām lomām pasaules klases režisora Andreja Zvjaginceva filmā “Nemīlestība”. “Saule spīd 24 stundas” ir mūsu otrā kopīgā filma, un man vienmēr ir prieks ar viņu strādāt.

Andra Keiša Mārtiņš ir piepildījis “latvieša sapni”, bet jūs, režisor? Esat bijis šādā situācijā, kādā nonāk Mārtiņš, kad jājautā sev, ko tālāk?

Labs jautājums. Laikam ir tā, ka filmu projekti nāk cits aiz cita un jautājums “ko tālāk?” ir tik organisks, ka darba duna to apēd... Varbūt man tiešām vajadzētu pie tā piestrādāt - vispirms uzrakstīt projekta formā un tad mēģināt to attīstīt. Jūs man atgādinājāt, ka tas laikam būtu jāizdara, jo - kas tas, galu galā, par latvieti bez sava “latvieša sapņa”?

Varbūt režisoram katra jauna filma ir jauns sapnis?

Acīmredzot tā ir. Katrs jautājums “ko tālāk?” ir kā izaicinājums. Jo tas liek cilvēkam domāt. Arī pārdomāt, vai dzīve, ko esmu dzīvojis līdz šim, ir bijusi tā vērta... Tas ir viens no galvenajiem aspektiem, kas Andrim Keišam palīdzēja šo lomu veidot -, kad Mārtiņš sāk apšaubīt savu karjeru, ko pirms 20 gadiem izvēlējies… Kā būtu, ja būtu aizgājis pa citu ceļu? Vai sieviete, ar ko viņš dzīvo kopā, ir īstā? Jo varēja būt arī tūkstoš citu variāciju. Un, kad viņš pārdod savu uzņēmumu, ko pats radījis un 20 gadu garumā izauklējis kā bērnu, viņam ir daudz naudas, bet nav nekā, ko likt pretī. Dzīve turpinās, bet viņš meklē atbildi - ko tālāk…?

Filma “Saule spīd 24 stundas” ir izauklēta, izlolota un tūliņ tiks nodota skatītāju vērtējumam. Režisor, ko tālāk?

Mēs tūliņ sāksim strādāt pie nākamā projekta - tā būs spēlfilma pēc Andra Kalnozola romāna “Kalendārs mani sauc”. Tā būs filma par veciem ļaudīm, par vientulību un ideālu meklējumiem. Esam ieguvuši finansējumu, tikko bijām Berlīnē, meklējām kopproducentus, lai noslēgtu filmēšanas tāmi. Ir plāns vasarā uz sešām nedēļām doties uz Talsiem un strādāt. Vēl gan gaidām atbildi par finansējumu, tā būs pēc pāris mēnešiem. Šobrīd ļoti meklējam lokācijas - tādus interjerus, kādos cilvēki dzīvojuši daudzus gadus. Vecas, neremontētas mājas, kas saglabājušās, bez eiro remonta un “Ikea” mēbelēm. Diezgan grūti tādas atrast.

Radošā komanda jau nokomplektēta? Kurš spēlēs galveno lomu?

Ivars Krasts. Filmā piedalīsies arī Juris Strenga, Guna Zariņa. Mātes lomas atveidotāju vēl neesam izvēlējušies, bet ir četri varianti. Gatavošanās filmēšanai ir pats galvenais process. Pretēji skatītāju priekšstatiem par filmas uzņemšanu - pati filmēšana jau ir diezgan vienmuļa, tā ir viena vienīga gaidīšana. Gaidīšana uz grimu, gaidīšana uz gaismu, gaidīšana uz laika apstākļiem… Lēmumi, kas jāpieņem pirms filmēšanas, ir būtiski, un tas ir ļoti radošs process. Vēl arī montāža ir stadija, kas var izmanīt visu. Šo filmu ceram izlaist nākamgad.

“Saule spīd 24 stundas” ir jūsu trešā spēlfilma. “Kolka Cool” 2011. gadā bija otrā. Kas notika pa vidu starp abām šīm filmām?

Uzrakstīju kādus četras vai piecas scenāriju versijas, kamēr izkristalizējās struktūra. Kino vispār ir mazliet kā kazino - uz vienas kārts liekot, var vinnēt, bet var arī visu zaudēt, tādejādi labāk iepriekš pārdomāt visas versijas. Tad uznāca epidēmija, “Saule spīd 24 stundas” jau gatava vairāk nekā trīs gadus stāvēja plauktā. Bija ierobežojumi, kinoteātri slēgti, tad - kovida atvilnis, kad cilvēki bija atraduši iet uz kino. Filmām, kas iznāca uzreiz pēc kovida, bija ļoti slikti apmeklējuma rādītāji, un mēs negribējām, lai šī filma “pazūd” jau pēc divām nedēļām. Manuprāt, šī ir ļoti būtiska filma -, jo ar tik dažādu vidi un radošo komandu. Nezinu, vai Latvijā ir bijusi kāda filma, kas faktiski ir komēdija ar hiperdrāmas struktūru, gribējās to īpaši pasniegt, tāpēc gaidījām īsto brīdi.

Tas nozīmē, ka filma tika nofilmēta vēl pirms Krievijas sāktā kara Ukrainā?

Jā. Filmā bija viena aina, ko nācās izgriezt. Tajā aktieris pieminēja vārdu Ukraina - teica, ka varētu aizbraukt pie mātes uz Ukrainu, kurai tur ir skaists namiņš. Likās pavisam neitrāla frāze, kas radās, mazliet improvizējot dialogu. Bet, politiskajai situācijai mainoties, tas izklausījās tik ļoti burtiski, ka skatītājam varētu rasties sajūta, ka esmu pateicis ko politisku, tikai ko, nav īsti skaidrs… Tāpēc, lai nemulsinātu skatītāju, mēs to vienkārši izgriezām. Un arī finālu pamainījām, nogriezām vēl vienu ainu.

Skatoties filmu, jau tās vidū aizdomājos: interesanti, kā režisors šo stāstu atrisinās, ar ko tas viss beigsies… Man ļoti patika fināls.

Katra filma jau ir kā sapnis, kas dod iespēju domāt garo domu, uz ko ikdienā cilvēks pats saviem spēkiem nevar saņemties ilgāk par četrām, piecām minūtēm. Tāpēc arī scenāriju darbs aizņem tik daudz laika. Kāds cits ir salicis jūsu uzmanību pusotras, divu stundu garumā, izveidojis sapni, un tad jūs izejat no tā sapņa ārā...

Atšifrējiet, lūdzu, skatītājiem filmas nosaukumu.

“Saule spīd 24 stundas” ir stāsts par ceļojumu pēc laimes. Mārtiņš līdzīgi kā Sprīdītis dodas pasaulē laimi meklēt, jo tā jau vienmēr šķiet, ka laime ir kur citur - blakus mājā, kaimiņa dārzā, kādā citā ģimenē. Tā ir šeit un tagad, un to var arī palaist garām. 24 stundas saules ir savā ziņā tāda laimes alegorija - laiks nekad nav apmācies un arī nakts nekad neiestājas. Tas ir tādas absolūtas laimes simbols.

SAULE SPĪD 24 STUNDAS ir “Kolka Cool” režisora Jura Poškus trešā pilnmetrāžas spēlfilma. Tas ir stāsts par ceļojumu pēc laimes / Publicitātes foto

Cik zīmīgi, ka mūsu sarunas laikā visu laiku spīd saule…

Jā, varbūt beidzot iestāsies pavasaris.

Kā paiet jūsu laiks, kad neesat filmas uzņemšanas laukumā? Es domāju par hobijiem, vaļaspriekiem.

Man nav hobiju, nekad nav bijis. Laikam šo frāzi, ko uzrakstīju Andra Keiša varonim dialogā ar Baibas Brokas atveidoto varoni, es esmu ņēmis no savas personiskās dzīves. Jā, man nav hobiju - ne es makšķerēju, ne arī ko kolekcionēju. Reizēm par to jūtos ļoti neērti, jo nevaru piedalīties sarunās, kurās cilvēki apspriež savus vaļaspriekus. Laikam kino ir mans hobijs, tas aizņem visu manu laiku.

Vai filmā vēl kaut kas ir par jums pašu?

Grūti pateikt, kādi impulsi nāk no manis, kādi - no kāda cita. Kas tad to vairs atceras? Zivs jau nezina, kas ir ūdens. Bet man ir pārliecība, ka scenārijus vajag rakstīt ļoti ātri, kamēr vēl esi tas pats cilvēks -, jo jau pēc pusgada tu esi cits. Tāpēc pirmo scenāriju vajag uzrakstīt tempā, un tad vēlāk to var labot un papildināt.

Ieminējāties, ka nupat esat atgriezies no Vācijas galvaspilsētas, kur notika 73. starptautiskais Berlīnes kinofestivāls. Ko vēl redzējāt festivālā?

Biju uz savas kursabiedrenes (Kalifornijas Mākslas institūta Kino nodaļā, 1993-1995) Deboras Stratmenas (Deborah Stratman) jauno filmu “Last Things”. Tas ir beznaratīvais kino, kas, manuprāt, līdz Latvijas skatītājam ļoti reti kad nonāk. Es savulaik redzēju viņas pirmo filmu “On The Various Nature Of Things” (1995), kas veidota pēc fiziķa Maikla Faradeja pierakstiem, un ar “Last Things” noslēdzas šo filmu cikls viņas 20 gadu ilgā karjerā. Tā abas ir veidotas balstoties uz dažādām fizikas kā zinātnes interpretācijām ar humoru, kas ir tikai skaņu celiņā. Beznaratīvais kino ir ļoti vizuāls izteiksmes veids, tuvāks mākslai un tā to arī vajadzētu skatīties. Kino vispār ir biznesa un mākslas hibrīds. No vienas puses mēs veidojam filmas, kas ir kaut kas jauns pasaulei, no otras puses - mēs to veidojam skatītājam, mēģinām pielāgot viņa uztverei, kas ne vienmēr ir tik ļoti izkopta, lai varētu saprast “tīro” mākslu. Šī filma ir attiecināma uz “tīro” mākslu, manuprāt, ģeniāls darbs. Kopā ar Deboru Stratmenu esam veidojuši dokumentālo filmu “110/120” (1999). Uzskatu, ka tā ir labākā filma, ko esmu veidojis. (Šī filma vēlāk ieguva žūrijas balvu kā labākā eksperimentālā filma Enārboras filmu festivālā ASV). Tā stāsta par divām pilsētām - Losandželosu un Maskavu, un tās centrā ir citplanētietis, kurš kā antropoloģijas students ir atbraucis uz planētu Zeme ar misiju savākt pierādījumus par cilvēku civilizācijas klātbūtni.

Vispār šogad Berlīnē bija ārkārtīgi grūti dabūt biļetes uz festivāla filmām, vajadzēja nedēļām iepriekš pasūtīt. Skatītāju interese par kino bija ļoti liela. Arī uz beznaratīvo kino zāle bija pārpildīta. Prieks par to, ka vismaz Eiropā jūtama pēc kovida atkopšanās. Latvijā vēl ne tik ļoti. Jo, ja skatītāji atgriežas zālē, tas nozīmē, ka filmu būs vairāk un labākas. Ja skatītāji ignorēs kino zāles, tad kino pamazām aizies tikai “onlaina” formātā.

Lai jūsu jaunajai filmai pilnas skatītāju zāles!

Paldies, tas ir labs novēlējums.

Filmas treileris:

Juris POŠKUS

- Kinorežisors un scenārists

- Dzimis 1959. gada 13. oktobrī Rīgā

- Izglītība: no 1986. līdz 1992. gadam studējis angļu valodu un literatūru Latvijas Universitātē, pēc tam pārcēlies uz Kaliforniju, kur no 1993. līdz 1995. gadam mācījies Kalifornijas Mākslas institūta Kino nodaļā Losandželosā un ieguvis maģistra grādu

- Savu pirmo filmu uzņēmis ASV. Viņa maģistra darbs dokumentālā filma “110/120” (1999) ieguva žūrijas balvu kā labākā eksperimentālā filma Enārboras filmu festivālā ASV

- Filma “Bet stunda nāk” saņēmusi “Lielā Kristapa” balvu kā labākā dokumentālā filma 2003. gadā; spēlfilma “Monotonija” (2007) ieguvusi balvu par labāko debijas filmu Maskavas Starptautiskajā filmu festivālā, arī balvas kinofestivālos Minskā un Kijevā; spēlfilma “Kolka Cool” (2011) ieguvusi “Grand Prix” Sanktpēterburgas Starptautiskajā kinofestivālā

Lasāmgabali

Ņemam popkorna turzas un kolas glāzes, iekārtojamies ērtāk krēslos – izskatās, ka abu (nē, divu!) Latvijas populārās mūzikas gada balvu rīkotāju komandas šogad mūzikas industrijai un tai tuvajiem cilvēkiem sagādās gana daudz intriģējošu un izklaidējošu brīžu.

Svarīgākais