“Elza ir daudz drosmīgāka un impulsīvāka par mani, viņa ātri spēj sevi ieraut nepatikšanās. Manā dzīvē tādas melodrāmas nav bijušas, es tādas ziepes neesmu savārījusi,” smaidot atzīst dziedātāja Beāte Zviedre.
Valentīndienā, 14. februārī, Ogres kultūras centrā pirmizrādi piedzīvos Jāņa Lūsēna un Pētera Brūvera mūzikls “Agrā rūsa”. Galvenā - Elzas - loma uzticēta dziedātājai Beātei Zviedrei, kuras daudzpusīgā vokālistes pieredze labi pazīstama gan mūziklu, gan džeza un akadēmiskās mūzikas pasaulē.
Jaunā mūzikla pamatā ir Elīnas Zālītes romāns, kas stāsta par jaunas lauku meitenes dzīves līkločiem 30. gadu Latvijā, vēlmi dzīvot Rīgā skaisti un bezrūpīgi. Apklusinot ilgas pēc mājām un ilūziju sabrukuma sāpes, Elza soli pa solim ieiet modes vidē - postošajā kruzuļu un spīguļu pasaulē... Mīlestība, noziegums, sods un jasmīni, kas turpina ziedēt un smaržot, līdz neprātam apreibinot mīlestību alkstošos...
Kā uzsver izrādes režisore Marija Bērziņa, melodrāma tik ļoti piestāv 30. gadiem - kaislības, naivums, sentiments, dekadence.
“No patiesajām vērtībām nevairīsimies arī jaunajā iestudējumā, kas būs mana atzīšanās simpātijās 30. gadu noslēpumainajai elegancei. Kāpēc cilvēks sāk “agri rūsēt”? Varbūt tāpēc, ka sāk pielaikot sev svešas dzīves vērtības? Varbūt tāpēc, ka nabadzīgā apkārtējā vide liek rūgti apskaust tos, kuri dzīvo greznāk? Varbūt tāpēc, ka “nauda ir tā burvju atslēga, kas atdara visas pasaku pilis”. Pelnrušķītes stāsts, kas varēja beigties laimīgi... Man Elza nav upuris. Viņa vienkārši ir spiesta dārgi samaksāt par savām izvēlēm. Bet ticība labajam cilvēkā ir neiznīcināma. Un mirklis īstas mīlestības atsver garos, sāpju pilnos gadus,” piebilst režisore.
Fabrikanta Ķikuļa lomā - Dailes teātra aktieris Artis Robežnieks, viņa dēla, mākslinieka Italo lomā - dziedātājs, grupas „Baritoni” dalībnieks Mārtiņš Strods, tiesnesis Straujups - Latvijas Nacionālā teātra aktieris Raimonds Celms, savukārt Modes nama īpašnieces Cimbares tēlā iejutīsies dziedātāja Alise Kante.
Nozīmīgas lomas izrādē atveidos arī aktieris Agris Krapivņickis (Elzas skolas gadu mīlestība Jānis), Ieva Parša (Elzas māte), Annija Putniņa un Sarma Liede (Elzas draudzenes Austra un Zenta), Sniedze Kaņepe (Reņģu sieva), Edvards Grieze (Reinis), Daniels Pelnēns (Frīdis), kā arī jaunas paaudzes talanti - Toms Kalderauskis, Austra Kozuliņa, Emīls Gilučs, Zane Lazdiņa, Sanita Roze, Uga Gundars, Ralfs Puzāns un Kate Kokamegi.
Par izrādes muzikālo pusi rūpēsies orķestris komponista Jāņa Lūsēna vadībā. Izrādes veidotāju pulkā ir arī scenogrāfs Uģis Bērziņš, kostīmu māksliniece Liene Rolšteina, horeogrāfe Inga Krasovska, vokālā pedagoģe - Annija Putniņa, producents - Aigars Dinsbergs.
Pēc pirmizrādes Ogres kultūras centrā mūzikls “Agrā rūsa” būs skatāms 18. februārī Rīgā, VEF kultūras pilī, 19. februārī Vidzemes koncertzālē “Cēsis”, 24. februārī Latgales vēstniecībā “Gors”, 26. februārī Liepājas koncertzālē “Lielais Dzintars”, 4. martā Jelgavas kultūras namā, 5. martā Alūksnes kultūras centrā, 10. martā Valmieras kultūras centrā, 11. martā koncertzālē “Siguldas Devons”, 17. martā Ventspilī, teātra namā “Jūras Vārti”.
“Neatkarīgā” mirkli pirms pirmizrādes uz sarunu aicinājusi Elzas lomas atveidotāju dziedātāju Beāti Zviedri.
Kā tu nokļuvi mūzikla “Agrā rūsa” radošajā komandā?
Nebija tā, ka man piedāvāja šo lomu un uzreiz ielika rokās notis. Vispirms bija noklausīšanās. Interesanti, ka līdz šim nekad nebiju strādājusi ar komponistu Jāni Lūsēnu, mēs nebijām pazīstami. Tāpēc gāju uz noklausīšanos ļoti satraukusies, nezināju, ko no manis sagaida. Bet tad sākās kovids, viss apstājās un nekādas ziņas par “Agro rūsu” vairs nebija. Tāpēc, kad pirms gada man piezvanīja producents Aigars Dinsbergs un jautāja, vai vēl esmu ar mieru šajā projektā piedalīties, tas bija absolūti negaidīti. Es teicu: jā! Man ir raksturīgi vienmēr teikt “jā”, pat nedomājot, kā es ar to tikšu galā… Darbs pie šīs lomas man, protams, ir liels izaicinājums, bet man patīk sevi izaicināt, neieslīgt komforta zonā, mācīties arvien ko jaunu.
Mūzikla pamatā ir Elīnas Zālītes romāns, pēc kura 1979. gadā režisors Gunārs Cilinskis uzņēma arī filmu. Pirms sāki strādāt pie šīs lomas, biji lasījusi grāmatu, redzējusi filmu?
Daudziem šis stāsts jau ir pazīstams, bet, iespējams, tikpat daudziem arī nav pazīstams. Arī es pirmoreiz izlasīju grāmatu un noskatījos filmu, tikai gatavojoties Elzas lomai. Tāpēc pieļauju, ka ne tikai manai paaudzei, bet arī jaunākiem šis stāsts varētu arī nebūt zināms.
Vai sižetiski mūzikls ir 1:1 kā romānā?
Ne gluži. Pēteris Brūvers savā dramatizējumā atsevišķās vietās ir salicis citus akcentus. Mūzikla autori ir izvēlējušies iet savu ceļu, to vairāk pielāgojot skatuvei.
Vai vari atklāt, ar ko beidzas mūzikls “Agrā rūsa”? Beigas ir laimīgas?
Tās nav ne īsti labas, ne īsti sliktas. Ar daudzpunkti. Un vielu pārdomām.
Par ko pati visvairāk domā, veidojot Elzas lomu?
Par pašu stāstu daudz bija jādomā, sākot strādāt pie šā darba, bet šobrīd man aktuālākas ir visas tās jaunās lietas, kas jāapgūst, piedaloties mūziklā, tostarp aktiermeistarība - kā to visu parādīt, kā šo stāstu nospēlēt. Es šodien reāli domāju par to, kas tieši man uz skatuves ir jādara, lai Elzas stāsts caur mani “nolasās” pareizi. Protams, man ir ļoti, ļoti paveicies, ka man līdzās ir fantastiska komanda, jo, ja arī kādā brīdī “uzkaros”, man palīdz gan režisore Marija Bērziņa, gan horeogrāfe Inga Krasovska, gan Elzas četri vīrieši, no kuriem trīs ir profesionāli un pieredzes bagāti aktieri. Viņi ar savu vieglo darbošanos uz skatuves spēj iedot man ļoti spēcīgus impulsus, un es zinu, ka uz tiem var paļauties. Tādā ziņā es šo procesu izbaudu un katru dienu iemācos ko jaunu.
Kā tu varētu noraksturot savu Elzu?
Es sev esmu nodefinējusi, ka Elzas stāsts ir par pieaugšanu. Ejot cauri dažādiem dzīves notikumiem, izrādās, ka viss nav tikai melns un balts. Arī mīlestībai ir dažādas krāsas, un ne vienmēr, sasniedzot to, par ko esam sapņojuši, ir tas, ko esam vēlējušies sasniegt.
Cik Elzai ir gadu?
Viņa ir no laukiem, tikko pabeigusi skolu un dodas uz Rīgu, meklē darbu, grib studēt. Rīgā viņa sastopas ar “lielo dzīvi”.
Tu arī esi meitene no laukiem.
Jā, es esmu no Rūjienas, bet es uz Rīgu pārcēlos jau 11 gadu vecumā. Un tas ir citādāk, ka atbraucu tik agri - es biju vecāku siltā paspārnē, bet Elza pati mēģina sisties un izsisties.
Vai ir kas tāds, kas jūs abas vieno?
Tas ir jautājums, par ko daudz šī darba procesā esmu domājusi. Elza ir daudz drosmīgāka un impulsīvāka par mani, viņa ātri spēj sevi ieraut nepatikšanās. Manā dzīvē tādas melodrāmas nav bijušas, es tādas ziepes neesmu savārījusi. Bet es jau nevaru izbēgt no tā, ka mums abām būs kas kopīgs, jo, Elzas tēlu meklējot, es viņu ļoti laižu caur sevi.
Mūzikla pirmizrāde gaidāma tieši Svētā Valentīna jeb visu mīlētāju dienā. Vai šie svētki ir arī tavā ģimenē?
Nav tā, ka es ļoti gaidu šo dienu un jau mēnesi iepriekš domāju, kā to nosvinēt. Es negaidu, lai man istaba būtu pilna sarkaniem baloniem, mums šie svētki ir tiešām šokolādes sirsniņu līmenī. Bērnudārzā, skolas gados bija savādāk. Atceros, ka skolas laikā bija ļoti interesanti gaidīt vēstulītes un domāt, būs tev kāda vai nebūs, no kā… Tieši tik naivi mēs šos svētkus arī uztveram, dziļāk “nebrienam”. Jā, mēs uz tiem skatāmies ar vieglu smaidu.
Kas vēl šajā laikā notiek tavā radošajā ikdienā?
Ja citiem cilvēkiem ir ikdienas darbu rutīna, tad mana rutīna ir tā, ka man nekad nav rutīnas. Dažkārt man tādu pat gribētos. Man nav tādas “parastas nedēļas”, nemitīgi notiek kaut kas jauns - dažādi jauni projekti, jauni kolēģi, mēģinājumi, koncerti. Vienīgais, kas manā ikdienā ir nemainīgs, ka esmu vokālais pedagogs - man ir skolnieki, un ar kuriem strādāju privātā studijā.
Bērni, jaunieši, pieaugušie?
Mani skolnieki ir ļoti dažādi - no sākumskolas pirmajām klasēm, bez vecuma ierobežojuma. Pie manis nāk ļoti dažādas sagatavotības pakāpes cilvēki, kuri grib dziedāt - gan tādi, kuri nekad, nekad nav dziedājuši, gan tādi, kuri dzied tikai pie manis klasē, pat mājās to neatļaujas, gan tādi, kuri gatavojas kādiem iestājeksāmeniem vai lielākiem dziedāšanas notikumiem savā dzīvē. Darbs ar viņiem ir ļoti “atsvaidzinošs”, jo viņi ir ne tikai dažāda vecuma, bet arī dažādu profesiju pārstāvji.
Kur tu pati dziedi? Ja jāatskatās uz aizvadīto gadu, kādi muzikāli notikumi palikuši visspilgtāk atmiņā?
Tie bija ļoti dažādi, sākot ar seno mūziku un beidzot ar folkmūziku. Mans TOP3: pašās gada beigās dziedāju “Liepājas Simfoniskajā Vecgada koncertā” koncertzālē “Lielais dzintars” - kopā ar Liepājas simfonisko orķestri un tā jauno māksliniecisko vadītāju Gunti Kuzmu. Tā bija riktīgi dzirkstoša svētku programma, un uzstāties kopā ar simfonisko orķestri vienmēr ir liela laime. Neaizmirstams muzikāls piedzīvojums bija arī koncerts “Kabarē dziesmas” Dzintaru koncertzālē - kopā ar pianisti Agnesi Egliņu, Latvijas Nacionālā teātra aktieri Raimondu Celmu un skaistu režisores Ances Kukules-Sniķeres pieskārienu. Tās visas man bija jaunas tikšanās. Un pats, pats neaizmirstamākais, jo, iespējams, kontekstā ar pasaulē notiekošo, bija labdarības koncerts “Nakts nevar ilgt mūžīgi” Ventspils koncertzālē “Latvija”, kura apmeklētājiem, iegādājoties biļeti, bija iespēja ziedot kara plosītajai Ukrainai un tās cilvēku atbalstam. Tur es dziedāju amerikāņu mūsdienu komponista Deivida Langa dziesmu ciklu “Runā nāve” (“Death Speaks”), un šis projekts tika realizēts kopā ar mākslinieku Dzudzilo pāri, vijolnieci Martu Spārniņu, ģitāristu Kasparu Vizuli un pianistu Edgaru Cīruli. Tas bija kaut kas tāds, kas “aizrakās” līdz maksimāliem dziļumiem - gan mūzika, gan vizuālais noformējums tā salikās kopā, ka tas tiešām bija ļoti īpašs un neaizmirstams piedzīvojums. Un domāju, ka kontekstā ar visu apkārt notiekošo, bija ļoti nozīmīgs.
Pērnajā rudenī savā “Instagram” kontā dalījies savās sajūtās, sakot, ka pēdējā laikā tev ir nedaudz apokaliptiska sajūta - tāda, ka jāskrien un jāpaspēj, jo tik trausls viss visapkārt. Tu to salīdzināji ar Pelnrušķītes paspēšanu uz karieti pirms pusnakts - vienlaikus skaists un izmisīgs skrējiens… Šo sajūtu rada kara fons?
Tās īstenībā ir ļoti precīzas sajūtas, kādas man bija arī decembrī, kas bija radoši ļoti, ļoti aizņemts mēnesis ar darbdienu 12 stundu garumā gandrīz katru dienu. Tad, protams, ir jādomā ne tikai par to, kādas notis jāiemācās, bet arī, kas jāvelk mugurā. Atceros vienu tādu momentu, kad skrēju no viena mēģinājuma uz otru un pie sevis iekšēji domāju, ka man vajadzētu zeķubikses nopirkt, bet kur lai nopērku -, jo man vajadzēja specifiskas. Skrēju, skrēju un savā ceļā attapos pie Krievijas vēstniecības, kurai pretim ir milzīgais plakāts ar briesmīgo Putina bildi. To ieraugot, es burtiski apstājos, iepauzēju un uz mirkli sajutu absolūtu tukšumu… Viss apkārt notiekošais izzuda. Pēc tam es turpināju savu ceļu, atkal jau aizdomājoties par to, kas notiek pasaulē un ka es domāju par savām zeķubiksēm… Tajā darbu virpulī tas tik ļoti spilgti mani aizķēra, un tādi momenti uzzibsnī ik pa laikam… Protams, mums ir jāturpina strādāt, darīt to, ko mēs katrs darām, bet tas, kas notiek Ukrainā, kaut kur “pakausī sēž”. To nevar izslēgt.
Vai vari atklāt, kādi radoši notikumi tev plānoti tuvākajā nākotnē?
Es dzīvoju no viena notikuma līdz nākamajam, un šobrīd es savu dzīvi plānoju līdz 14. februārim, par pārējo ļoti maz domāju. Bet idejas ir un koncerti būs - gan atgriešanās programmā “Džezā tikai meitenes” Valmierā, gan koncerti vasarā ar manu un Jāņa Rubika radīto mūziku koncertprogrammā “Kad es nomizojos”, ko var klausīties “Spotify”, tāpat noteikti būs arī koncerti ar Jāni Bērziņu, ar kuru tikko ierakstījām mikro albumu “Dārziņš. Iekšpasaule” - ar Emīla Dārziņa mūziku jaunās skaņās. Gan jau taps arī kas jauns un informācija sekos, bet tagad jānokoncentrējas uz “Agro rūsu”.
Ko tu kopumā sagaidi no 2023. gada?
Es jau kaut kā tagad jūtu, ka viss notiks. No pagājušā gada rudens līdz pat gada izskaņai es biju super aizņemta, un tagad es ļauju sev neparko nedomāt, neko daudz neplānot. Jo ticu, ka viss tāpat sakārtosies. Man ir dažas idejas, ko gribētu realizēt, bet par tām vēl pāragri runāt. Tagad simtprocetīgi, pat divsimtprocentīgi esmu iekšā Elzas lomā un neko citu neredzu. Varbūt tas ir mazliet “tuvredzīgi”, bet tāda ir mana šā brīža sajūta mirkli pirms pirmizrādes.
