“Atšķirībā no Ņinas, kura tiecas pēc slavas un pārliecināti iet uz savu mērķi, es, lai arī esmu aktrise, drīzāk baidos no lielas uzmanības, apkārtējo skatieniem un uzmanības apliecinājumiem,” atzīst Liepājas teātra jaunā aktrise Agnija Dreimane.
Viņa spēlē Ņinu režisora Dmitrija Petrenko jauniestudējumā „Kaija”. Pirmizrāde Liepājas teātrī - sestdien, 11. februārī.
Luga, kas sarakstīta 1895. gadā, ir viens no izcilākajiem Antona Čehova darbiem, kas atnesa autoram atzinību.
„Mana sajūta ir tāda, ka „Kaija” ir uzrakstīta nevis pirms gandrīz 130 gadiem, bet tieši šodien. Katrs tēls „Kaijā” ir atpazīstams un tuvs, brīžiem pat grūti saprast, ar ko es pats no visiem tēliem personificējos vairāk. Tāpēc negribas nosodīt nevienu, lai arī katrs tur ir pārņemts tikai ar sevi. Viņus ir viegli saprast, viegli just viņiem līdzi. Dorns lugā saka: „Tik daudz mīlestības.” Var tikai piebilst: arī cerību, vilšanos un skumju,” tā par Atona Čehova “Kaiju” saka Liepājas teātra galvenais režisors Dmitrijs Petrenko.
Režisora versijā stāsta centrā ir divi jaunieši - Kostja un Ņina. Viņi vēl tikai meklē savu ceļu dzīvē, taču abi ir pārliecināti, ka laimīgus viņus padarīs tikai mākslas pasaule, kurai viņi grib būt piederīgi. Viņi tic, ka mākslinieks ir vienīgais cilvēks uz pasaules, kas var būt pa īstam saprasts un mīlēts. Tāpēc viņi ir gatavi riskēt, provocēt un maksāt par šādu dzīvi visaugstāko cenu.
Bet vai jaunieši ir gatavi vilties un saprast, ka ambīcijas ne vienmēr ir tas, kas padara cilvēkus laimīgus? Un vai cilvēks vispār var zināt, kas patiesi viņam ir vajadzīgs, lai tāds būtu? Ko darīt, ja cīņa par savām vēlmēm izrādās vien bezjēdzīgs skrējiens, kura beigās ir tikai vilšanās un tukšums?
Izrādē piedalās: Agnija Dreimane (Ņina), Kārlis Ērglis (Kostja), Inese Kučinska (Arkadina), Leons Leščinskis, (Trigorins), Edgars Pujāts (Dorns), Karīna Tatarinova (Polīna), Armands Kaušelis (Šamrajevs), Edgars Ozoliņš (Medvedenko), Artūrs Irbe (Jakovs), Kintija Stūre vai Madara Kalna (Maša).
Kopā ar režisoru izrādi veido arī scenogrāfe Marija Ulmane, kostīmu māksliniece Baiba Litiņa, mūzikas autors Jūlijs Melngailis („Bel Tempo”) un gaismu mākslinieks Oskars Pauliņš.
Izrādi iespējams noskatīties arī 12. un 24. februārī.
“Man ir tas gods iemiesoties Ņinas tēlā un mēģināt saprast, kā viņa domā un kāpēc rīkojas tā, kā rīkojas. Viņu sajūsmina statuss un slavas spožums, un Trigorinā viņa saskata savu iespēju piepildīt sapni - izlauzties no dzīves lauku muižā. Tas nav mīlestības, bet pavedināšanas ceļš, ko viņa iet, un viņa dara to ļoti apzināti un pārliecināti,” mirkli pirms pirmizrādes saka Ņinas lomas atveidotāja, Liepājas teātra jaunā aktrise Agnija Dreimane. Viņa stāsta, ka Antona Čehova “Kaija” parāda cilvēku attiecības, kurās visi ir pārņemti tikai ar sevi un, lai mēģinātu tikt dzīvē uz priekšu, izmanto citus. Viņi neredz citu ciešanas, līdz… notiek ļoti liela nelaime.
“Šis stāsts ir aktuāls visos laikos un jo īpaši šodien, kad, lai arī saziņas iespējas ir vienkāršākas un vieglāk pieejamas, mēs sarunājamies arvien retāk. Šķiet, ka agrāk, kad saziņa notika ar vēstuļu starpniecību, tas bija daudz īstāk, nekā šodien, kad cilvēki sociālajos tīklos salīdzina sevi ar citiem, īpaši neiedziļinoties cita stāstā, sāpē,” domā Agnija.
Viņa neslēpj, ka grūtākais, veidojot Ņinas lomu, bija saprast, kāpēc viņa tik ļoti tiecas pēc slavas un, lai to sasniegtu, ir gatava iet pāri līķiem. Lai arī esmu aktrise, slava nekad nav bijusi mans primārais mērķis. Es drīzāk pat baidos no tādas lielas uzmanības, apkārtējo skatieniem, uzmanības apliecinājumiem. Un šī loma man liek aizdomāties, ko vispār nozīmē slava, kādi ir tās plusi un mīnusi,” stāsta Ņinas lomas atveidotāja.
Ņinai lugā ir 19 gadu, Agnijai - 27. Lūgta salīdzināt Ņinu ar deviņpadsmitgadīgo Agniju, aktrise atteic, ka tā arī ir vislielākā atšķirība, ka Ņina ir pilnīgi pārliecināta par to, ko grib dzīvē sasniegt, bet viņai šajā vecumā nebija ne jausmas, ko iesākt ar savu dzīvi.
“Biju tikko pabeigusi vidusskolu un nesapratu, kas ir mans aicinājums. Biju sevis meklējumu ceļa pašā sākumā. Es noteikti nebiju plānojusi kļūt par aktrisi, kaut gan, ieskatoties skolas gadu atmiņu kladēs, es esmu rakstījusi, ka gribētu būt aktrise… Bet, pabeidzot vidusskolu, es Liepājas universitātē mēģināju studēt franču valodu, pēc tam Baltijas Starptautiskajā institūtā - psiholoģiju. Pēc tam aizbraucu uz Angliju, kur strādāju par viesmīli,” stāsta Agnija, atklājot, ka no Latvijas braukusi prom uz nenoteiktu laiku, ar domu: redzēs, kur dzīve aizvedīs… Bet viņa atgriezās Liepājā jau pēc diviem mēnešiem, jo - pāris dienas pirms aizbraukšanas samīlējās liepājniekā… Kad saku, ka tas ir skaisti, ka mīlestība atveda atpakaļ mājās, aktrise pasmaida un piebilst: “Tikai tas neturpinājās ilgi. Bet tajā brīdī tas bija skaisti, jā,” viņa atzīst.
Agnija stāsta, ka pa vidu visam iepriekš minētajam viņa ieguva arī grāmatvedes izglītību, bet, kad bija pagājuši jau trīs gadi kopš vidusskolas beigšanas, mamma viņai atsūtīja sludinājumu, kas bija ievietots “Kurzemes vārdā” -, ka Liepājas universitāte uzņem Liepājas teātra aktieru kursu. “Tajā brīdī sapratu, ka no visa, ko piedāvā Liepājas universitāte, šī programma mani aizrauj visvairāk. Domāju, ka jāpamēģina,“ aktrise atminas, uzsverot, ka nevienu brīdi par aktrises profesiju nebija domājusi tik nopietni, lai dotos studēt uz Rīgu, uz Latvijas Kultūras akadēmiju.
Agnija ir beigusi mūzikas skolu, un skolas gados skatuve talantīgajai meitenei nebija sveša - viņa ir dziedājusi, dejojusi, spēlējusi klavieres.
“Būt uz skatuves ir sevis izaicināšana, tā piespiež izkāpt no sava komforta, un tas arī mani dzen uz priekšu. Un ne tikai uz skatuves, arī dzīvē,” sapratusi jaunā aktrise.
“Esmu pamēģinājusi dažādus darbus, bet nekur ilgāk par diviem mēnešiem neesmu varējusi noturēties, jo apnīk. Teātrī ir savādāk - ja ne katra diena ir izteikti atšķirīga, tad katrs jauns darbs nozīmē strādāt ar citu režisoru, ar citiem kolēģiem un citās dekorācijās.”
Aktrise neslēpj: bet tas nenozīmē, ka studiju laikam viņa izgājusi cauri ar ļoti lielu pārliecību par profesijas izvēli. “Nezinu nevienu tādu, katram ir bijuši kādi lūzuma punkti. Un, tikai pateicoties pedagogu un kursabiedru atbalstam, kuri jūt un pazīst cits citu vislabāk, tiem var tikt pāri. Protams, tā vienmēr ir katra paša izvēle, bet, ja es dzīvotos tikai pati savā galvā, tas jau būtu izlemts un es būtu aizgājusi,” viņa domā.
Šobrīd, gatavojoties “Kaijas” pirmizrādei, aktrises vislielākais atbalsts ir jauniestudējuma režisors Dmitrijs Petrenko.
“Mums izveidojušās jau tik draudzīgas attiecības, ka es vairs nejūtu robežu starp kursa vadītāju, režisoru un draugu. Viņš pazīst visus mūsu stiķus un niķus, viņš zina, kā katram palīdzēt. Un viņš tiešām visus studiju gadus ir līdzējis man gan kā cilvēkam, gan kā aktrisei. Jā, viņam milzīgu pateicību esmu parādā,” uzsver jaunā aktrise, piebilstot, ka arī tagad, strādājot pie “Kaijas”, viņa jau no režisora skatiena nolasa, bija vai nebija labi. “Tieši šodien mēģinājumā piefiksēju, ka tikai paskatījos uz režisoru, viņš pasmaidīja, pamāja ar galvu un es sapratu, ka viss ir labi, ka jāiet uz priekšu”.
Un Agnija turpina iet uz priekšu un kaut ko jaunu iemācās no katras savas lomas. Piemēram, šajā sezonā, gatavojoties lomai izrādē “Igauņu bēres 1999”, ko iestudēja režisors Regnārs Vaivars, aktrise, kura mūzikas skolā spēlēja klavieres, īpaši šai izrādei iemācījās nospēlēt vienu skaņdarbu uz vijoles.
“Tas ir bijis viens no lielākajiem izaicinājumiem un arī sasniegumiem, un tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc gribēju būt teātrī -, jo katrā izrādē ir iespēja kaut ko iemācīties,” saka Agnija. Taujāta, ko viņa iemācījusies “Kaijā” vai - ko Ņina viņai ir iemācījusi, aktrise atteic: “Būt drosmīgākai. Nebaidīties no saviem sapņiem, iet un darīt. Rīkoties. Man tas nav raksturīgi, es esmu vairāk domātājas tips - es domāju, izdomāju, pārdomāju, atsakos… Nevis septiņreiz nomēru un griežu, bet vēl vairākas reizes nomēru,” Agnija atzīst. Viņa pieļauj iespēju, ka starp rīkoties un septiņreiz mērīt vislabākais ir vidusceļš, tāpēc viņa ir priecīga mācīties no Ņinas.
Nākamā “mācību stunda” aktrisei būs pie režisora Mārtiņa Kalitas, kurš jau marta beigās sāks darbu pie jauniestudējuma “Medus garša”, kas tiks spēlēts Liepājas teātra Mazajā zālē (Liepājas koncertzālē “Lielais dzintars”). Tas būs stāsts par mātes un meitas attiecībām, un arī šajā izrādē Agnijai būs diezgan liela un atbildīga loma.
Agnija stāsta: ja pirms studijām viņa uz jautājumu par saviem vaļaspriekiem momentā varēja atbildēt, ka viņas lielās kaislības ir volejbols un dejas, ceļošana un draugi, tad šobrīd viņai par to ir jāaizdomājas.
“Studiju laikā nekam citam nebija laika. Arī teātra grafiks ir tāds, kāds tas ir, un es vēl nezinu, ko no savām kaislībām varu apvienot ar teātri. Vēl esmu meklējumu režīmā. Studiju laikā bija brīdis, kad pat mūziku neklausījos, tāpēc tagad klausos gan klasisko mūziku, gan repu, gan kantrī -, lai saprastu, kas tad mani uzrunā. Jā, es visādā ziņā vēl esmu sevis meklējumu posmā,” Agnija secina.
Bet ne jau profesijas izvēlē? “Es mīlu to, ko daru, un es esmu pateicīga par iespēju būt tur, kur es esmu. Bet es nevaru apgalvot, ka būšu teātrī mūžīgi. Es pēc horoskopa esmu Zivs, un es tiešām dzīvē peldu pa straumi. Iespējams, pēc pieciem gadiem darīšu ko citu, bet tikpat iespējams, ka nostrādāšu te līdz sirmam vecumam. Šobrīd esmu īstajā vietā, bet cik ilgi tā būs, tas ir jautājums…”
