«Daudzi mani vienaudži jūtas tā, ka tā «īstā dzīve» būs pēc apmēram desmit gadiem, jo tad būs kaut kas sasniegts, būs ģimene, bērni. Man, paldies dievam, tāda sajūta nekad nav bijusi. Man ir sajūta, ka mana dzīve notiek tagad, ka ir tas, kas ir tagad,» saka Valmieras teātra jaunā aktrise Ieva Estere Barkāne (24).
Piektdien, 20. janvārī, viņai pirmizrāde - norvēģu dramaturga Juna Foses ģimenes drāmā «Vārds» («Nammet»/«The Name», 1995) Reiņa Suhanova režijā. Izrāde tiks spēlēta Valmieras teātra pagaidu mājvietā, topošajā laikmetīgās mākslas telpā «Kurtuve».
Izrāde «Vārds» stāsta par jaunu sievieti, kura gaida bērnu un kopā ar savu draugu atgriežas viņas vecāku mājā, kur sarunāšanās vienam ar otru gandrīz vairs nenotiek, bet savstarpējās attiecības kļuvušas par rituālistiskiem un paredzamiem žestiem. Šajā ģimenē būt vienam ir nepanesami, bet būt kopā - neizturami.
«Luga ar sāpīgu saturu. Par nespēju nosaukt lietas vārdos, jo vārdā nosaukta lieta sāk eksistēt un ietekmēt mūsu dzīvi. Vārdā nenosaukta, skaļi nepateikta problēma nav problēma. Degoša tēma mūsu ikdienā. Pāri visam - bezgalīgas alkas pēc tuvības, bet ko darīt, ja vide un audzināšana ir tevi novedusi līdz pieskārienu analfabētismam,» stāsta jauniestudējuma režisors un scenogrāfs Reinis Suhanovs. Viņš gribētu, ka pēc šīs izrādes skatītāji tiektos apskaut viens otru un sarunāties, sarunāties, sarunāties.
Izrādes kostīmu māksliniece ir Līga Zepa. Lomās: Ieva Estere Barkāne, Klinta Reinholde, Sandis Runge, Krišjānis Strods, Krišjānis Salmiņš un Elīna Vāne.
Luga «Vārds» ar savu smago klusumu un aprautajiem, dzejai līdzīgajiem dialogiem atgādina Beketa un Pintera darbus. Juns Fose atzīst, ka dažas līdzības ir: «Pinters sacīja, ka viņa lugas nav par komunikācijas trūkumu un nesarunāšanos, bet gan par pārāk intensīvu komunikāciju. Es varētu teikt to pašu - mani cilvēki sarunājas bez vārdiem. Jo viņi jau zina, kas tiks sacīts.»
Juns Fose (Jon Fosse, 1959) tiek dēvēts par norvēģu mūsdienu drāmas jauno Ibsenu. Viņš raksta arī romānus, dzeju un esejas un ir viens no visvairāk iestudētajiem dramaturgiem pasaulē, viņa lugas ir tulkotas vairāk nekā četrdesmit valodās. Saņēmis daudzas balvas un apbalvojumus, tostarp Skandināvijas Nacionālā teātra balvu («Scandinavian National Theatre Award», 2002), Mākslas padomes Norvēģijas Goda balvu («The Arts Council Norway Honorary Prize», 2003) un Zviedrijas akadēmijas Ziemeļvalstu balvu («Swedish Academy Nordic Prize», 2007), bet 2010. gadā tika apbalvots ar prestižāko teātra balvu pasaulē - Ibsena balvu («Ibsen Award»).
«Neatkarīgā» uz sarunu pirms pirmizrādes aicināja jauno aktrisi, Valmieras teātra kursa absolventi Ievu Esteri Barkāni.
Par ko, tavuprāt, stāsta «Vārds» un kāda ir tava loma šajā ģimenes drāmā?
Tas ir stāsts par ģimeni Norvēģijas laukos. Viņi nesarunājas savā starpā jeb veids, kā viņi sarunājas, ir visai savdabīgs. Kad sākām strādāt pie šī darba, es lasīju, ka lugas autors Juns Fose pats par saviem darbiem saka: «It’s not reality, it’s just not fiction» («Tas nav reālisms, bet tā nav arī fikcija» - tulk. no angļu val.). Tas savā veidā raksturo šo darbu. Sākotnēji var šķist, ka tas ir absurds, bet nē - viņi runā ļoti konkrēti un ļoti racionāli. Un tajā pašā laikā tas, kā viņi dzīvo un kā sarunājas, normālam cilvēkam šķiet neiespējami. Iespējams, ģimenēs, kas satiekas pie galda tikai reizi gadā kādos svētkos, tas ir diezgan līdzīgi - cits par citu maz zina, jo īpaši neinteresējas, un tāpēc arī nezina, ko šādā tikšanās reizē stāstīt, ko jautāt, kā pietuvoties. It kā gribētu pieskarties, bet tik sen nav tikušies, ko tad tagad tā apskausies…
Es šajā lugā spēlēju ļoti jaunu meiteni, kura gaida bērnu. Viņas dzīvi vada apstākļi, viņa ir it kā šo apstākļu upuris - ģimene un visa pasaule ir vainīga pie tā, ka viņa ir stāvoklī. Viņa pati nē. Interesanti, ka lugā tikai diviem varoņiem ir vārdi - manai varonei (Beāte) un viņas bērnības draugam (Bjārne), pārējie ir māsa, māte, tēvs. Juns Fose ir teicis, ka rakstot viņš dzird savus varoņus kā skaņas. Tāpēc izrādē liels uzsvars likts uz to, kā viņi skan - kā skan tēvs, kā skan māsa, kā skan, kad viņi sarunājas. Jā, viņi skan. Šis materiāls ir sarežģīts ar to, ka tas ir tik ļoti vienkāršs. Lugas varoņi it kā saka to, ko viņi saka, un viņi nesaka neko vairāk. Protams, ir viņu savstarpējās attiecības, ir attieksme citam pret citu, ir kādi pagātnes notikumi, bet tie netiek iestumti tekstā, lai skatītājam būtu jāsaprot kaut kas vairāk. Tas ir it kā tik vienkārši, un tajā pašā laikā arī vissarežģītākais - ļauties tam. Un tieši tad, kad izdodas tam ļauties, rodas drāma. Pati sev esmu nodefinējusi, ka šīs lugas lomu līnija ir kā melodija, kur katram jātrāpa pareizajās notīs. Te jāpaņem viena nots, te - cita nots, te atkal cita, un no šīm precīzajām notīm ir atkarīgs, kā šī izrāde skan. Tās nav intonācijas, tas nav skaļāk vai klusāk, bet precīza nots, kā pateikt to, lai tas būtu tieši tas, kas tiek teikts un nekas cits.
Par ko jauniestudējuma mēģinājumu starplaikos pašai visvairāk nākas aizdomāties?
Kaut kā tā sakritis, ka man bieži jādomā par bērniem. Izrādē «Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?» es esmu meitene (Zaķis), kura taisa abortus. Šajā izrādē es esmu meitene, kurai mazulis ir vēderā un jādzemdē jau kuru katru dienu. Tāpēc man, jaunai meitenei, tagad daudz nākas domāt par to, ko man pašai nozīmē bērns, un kā nodefinēt sievietes vēlmi pēc bērna... Vai, gribot bērnu, viņa domā par bērnu, kurš augs, attīstīsies un veidos savu pasauli, vai par sevi kā cilvēku, kurš vecumdienās negrib būt vientuļš? Vai varbūt sieviete grib bērnu, jo grib zināt, kā ir būt mātei?… Bet kā aktrisei man šajā darbā visvairāk nākas domāt par izrādes stilu, kas ir ļoti īpatnējs, bet šīs izrādes kontekstā - arī visinteresantākais. Jo sliedītes ir diezgan šauras, no tām ir viegli nobraukt. Man šī ir pirmā pieredze ar šādu materiālu, ar šādu stilu, un tas arī visvairāk nodarbina manu prātu.
Tev šī ir otrā sezona teātrī. Pirmā nāca ar Zaķa lomu izrādē «Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?», tai sekojošu nomināciju «Spēlmaņu nakts 2021/2022» balvai kategorijā «Gada jaunais skatuves mākslinieks un - arī ar balvu. Ko šāds novērtējums maina vai nemaina jauna aktiera radošajā ceļā?
Tajā vakarā un vēl nedēļu pēc šī notikuma daudzi teātra cilvēki man teica, ka to vajag izbaudīt tagad, palepoties ar sevi un izpriecāties, jo tas viss ātri aizmirsīsies - gan pašai, gan citiem. Es apzinos, ka man ir šī balva, tas ir foršs atskaites punkts un patīkama sajūta, bet teātrī viss notiek tik ātri un daudz, ka tas ilgi nevelkas līdzi. Bet, protams, kas tas ir ļoti priecīgs notikums! Jā, šī balva ir patīkams atskaites punkts arī pašai sev, ka jaunā skatuves mākslinieka statusā kaut kas ir paveikts. Šīs izrādes iestudēšanas laikā pasaulē valdīja kovids, teātrī remonta dēļ bija nenormāls bardaks un aukstums, bet mums, četriem aktieriem un režisorei Inesei Mičulei, piedzima kaut kas tik ļoti svarīgs un skaists, ka katru reizi ir ļoti forša sajūta to spēlēt. Un es jūtos ļoti gandarīta, ka šī balva nāca tieši par šo darbu, jo man pašai tas ir ļoti īpašs.
Atgriežoties mazliet senākā pagātnē - kurā brīdī radās interese par aktrises profesiju? Kā aizsākās tavs ceļš uz teātri?
Es nemaz tā konkrēti to nevaru pateikt, jo teātris vienmēr bija kaut kur līdzās. Savu lomu, iespējams, nospēlēja Jančevsku ģimene. Man ļoti mīļa draudzene jau no bērnudārza laikiem ir Marta Lovisa Jančevska, tagad - Jaunā Rīgas teātra aktrise. Viņas mamma ir aktrise Zane Jančevska. Ciemojoties mājās pie Lovisas, redzēju Zani nākam ar ziediem no izrādēm, mēs drīkstējām pasēdēt teātrī aizkulisēs, paskatīties mēģinājumus. Man tā bija sveša, bet vilinoša pasaule. Es nedomāju, ka tāpēc izvēlējos šo profesiju, bet tā bija mana pirmā iepazīšanās ar teātri. Vēlāk bija teātra pulciņi, studijas, un vidusskolā es jau diezgan konkrēti zināju, ka gribētu būt aktrise. Mēģināju arī izdomāt, ko vēl es varētu darīt, bet neko neizdomāju.
Varbūt tā bija draudzenes ietekme, jo viņa arī gribēja iet uz aktieriem?
Nē. Mēs abas zinājām, ka gribam to darīt, par to arī runājām un kopā mēģinājām stāties. Vēlāk Lovisa iestājas Jaunā Rīgas teātra kursā, un tas ir ļoti labi, ka mums katrai ir sava pasaulīte šajā teātra pasaulē.
Vai studijās viss padevās viegli, vai nebija šaubu par profesijas izvēli?
Šaubas, protams, bija, ik pa laikam, bet man ir tendence virzīties uz priekšu pa savu vektoru, lai kas arī notiktu. Un līdz šim man tas ir izdevies. Man nav raksturīgi emocionāli rīkoties un ātri pieņemt lēmumus. Ja esmu ko iesākusi, es to daru, un neizdevušās etīdes vai kādas sīkas ikdienišķas nesaprašanās mani nevar izsist no līdzsvara, nevar novirzīt no tā, kāpēc es to daru un kāpēc man tas patīk.
Un kāpēc tev tas patīk?
Man patīk teātris, jo tā ir neracionāla institūcija, neracionālas dabas substance. Tas, kas cilvēkam, kurš strādā citā profesijā, šķiet ačgārni un nevajadzīgi, teātrī ir pats par sevi saprotams. Kad pagājušā gada izskaņā kopā ar režisoru Mārtiņu Meieru un muzikālo vadītāju Emīlu Zilbertu veidojām «Kurtuvē» pirmo koncertu (svētku koncerts «Koens. Atāls. Kurtuve»), tur vēl bija bardaks, putekļi, vēl tika krāsotas sienas, bet mēs jau vilkām svētku kostīmus… Nu, tas bija tik iracionāli, bet tik skaisti! Tas, ka ir tāda cilvēku kopa, kuriem netraucē putekļi, kuriem netraucē, ka telpā ir tikai plus četrpadsmit grādu, mani apbur.
Ilūzijas par teātri un aktrises profesiju, uzsākot profesionālas skatuves gaitas, nav sabrukušas?
Īpaši nē, jo Roga un Gruzdovs (Valmieras teātra kursa vadītāji Indra Roga un Mihails Gruzdovs) mūs audzināja diezgan reālistiski skatīties uz teātra pasauli. Ir tikai viena lieta, ko tagad sāku just savādāk - ka Latvijā teātra pasaule ir ļoti šaura, visi cits citu zina, pazīst. Piemēram, Liepājas teātrī tuvojas pirmizrāde, kāds jau kaut ko par to zina pastāstīt, un man jau ir viedoklis - es gribu to redzēt. Mēs visi tepat vien esam, savā mazā pasaulītē.
Kuru teātra pasaules cilvēku viedoklis tev ir svarīgs, vērtējot uz skatuves paveikto?
Tie noteikti ir Roga un Gruzdovs, un katrā konkrētā iestudējumā arī režisors, kurš to veidojis. Man svarīgs ir arī kursabiedru vērtējums, jo mēs cits citu ļoti labi pazīstam, esam redzējuši cits cita «štampus», tāpēc, ja izdodas parādīt ko tādu, ko viņi nekad nav redzējuši, ir liels gandarījums. Ja izdodas pārsteigt kursabiedru, tā savā ziņā ir uzvara. Es arī pati sev esmu diezgan sakarīgs kritiķis, jo, protams, ka es jūtu, ja ir bijis slikti. Man svarīgs ir arī to kolēģu vērtējums, kuri nepiedalās konkrētajā iestudējumā, bet, to noskatījušies, pienāk pateikt kādu vārdu. Tas ļoti silda sirsniņu.
Kas «silda tavu sirsniņu» ārpus teātra? Kas aizrauj, interesē?
Man patīk satikties ar ģimeni, draugiem, ciemoties, kopā dzert tējiņu un pļāpāt. Atgriežoties pie «Vārda», kurā ir ģimene, kas nesarunājas, es pie sevis domāju: paldies dievam vai manas «ģimenes mikroflorai», ka mēs ļoti bieži satiekamies. Man ir diezgan plaša ģimene - vecāki, krustvecāki, brālēni, viņu sievas, bērni -, un es viņus visus satieku reizi vai pat divas mēnesī. Tāpēc stāsts par pasauli, kurā cilvēki nesarunājas, nav par manu ģimeni, un par to man ir liels prieks.
Tradicionāli jauna gada sākumā cilvēki mēdz izvirzīt jaunus mērķus, kurp tiekties. Vai tu arī esi ko apņēmusies izdarīt, sasniegt, piedzīvot, pieredzēt tieši šajā gadā?
Es nedalu savu dzīvi nogriežņos, es sevi «neganu». Es diezgan daudz ļaujos plūdumam, un ik pa laikam ar mani kaut kas labs un skaists notiek. Tas ir forši, es par to priecājos un - plūstu tālāk. Un atkal kaut kas notiek. Vēl nesen ar draugiem runājām, ka daudzi mūsu vienaudži jūtas tā, ka tā «īstā dzīve» būs pēc apmēram desmit gadiem, jo tad jau būs kaut kas sasniegts, būs ģimene, bērni. Man, paldies dievam, tāda sajūta nekad nav bijusi. Man ir sajūta, ka mana dzīve notiek tagad, ka es esmu tagad, ka ir tas, kas ir tagad. Tāpat kā «Vārdā» - ir tikai tas, kas tiek pateikts, nekas vairāk. Protams, es gribētu, lai sanāktu foršas izrādes, lai būtu prieks par sevi un kolēģiem, lai teātrī netek jumts, lai vasarā var atpūsties, satikt ģimeni un draugus. Varbūt tad, kad man būs vairāk pienākumu un atbildības, es sākšu savu dzīvi vairāk plānot, bet pagaidām es tikai ļaujos plūdumam. Un tas, ka es nezinu, kas ar mani notiks, kas būs, mani nevis biedē, bet iepriecina.
Varbūt sapņo par kādām konkrētām lomām, ko gribētu nospēlēt?
Kad studiju laikā mums vajadzēja iestudēt savas sapņu lomas, mēs ar Krišjāni (Strodu) un Kārli (Dzintaru Zahovski) izvēlējamies Alekseja Arbuzova lugu «Mans nabaga Marats». Tas bija materiāls, ko ļoti gribējām spēlēt, un Ļikas loma man palikusi kā neizsapņots sapnītis. Bet tagad to spēlēt nav iespējams - spēlēt blokādi, kad tepat blakus tiešām notiek blokāde, būtu anormāli. Es laikam to nespētu, man tas liktos nepareizi. Tāpēc, iespējams, tā arī paliks tikai sapņu loma. Darbs, kurš man vienmēr atgādinās par skaistu dzīves posmu.
Bet ko es gribētu spēlēt?... Man ļoti patīk Valentīna Freimane un, tā kā man mēdz teikt, ka man ir mistiskas izcelsmes deguns, šķiet, es varētu spēlēt ebreju meitenīti, lai gan Valentīnai Freimanei es galīgi neesmu līdzīga. Iespējams, izaicinājums varētu būt Šekspīrs, sengrieķu literatūra, dzeja - gribētos to «atkost». Šobrīd jūtos tā, ka viss, kas nāk, ir kaut kas jauns, un gribas šo sajūtu, kā arī līdzīgi jūtošus un domājošus cilvēkus noturēt ap sevi pēc iespējas ilgāk.
****
Ieva Estere BARKĀNE
- Valmieras teātra aktrise
- Dzimusi 1998. gada 29. maijā
- Izglītība: Jāzepa Mediņa Rīgas 1. mūzikas skola (2013), Rīgas Franču licejs (2017), Latvijas Kultūras akadēmija (Dramatiskā teātra aktiermākslas kurss, 2017-2021); izglītību papildinājusi AFS apmaiņas programmas ietvaros Itālijā Kolle di Valdelsā (Colle di Val d’Elsa)
- Dziedājusi jauniešu korī «Balsis»
- Lomas Valmieras teātrī: Darja Šatova (J. Kļava «Nelabie. Pēc Dostojevska», 2022), Zaķis (E. Olbijs «Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?», 2022), Huana (A. B. Valjeho «Liesmojošā tumsa», 2022), loma izrādē «Cilts», 2021), Līgava (B. Brehts «Lepnās kāzas», 2021), Alise (A. Dīcis «Meklētāji», 2021), Annele (G. Priede «Jaunākā brāļa vasara», 2020), Karolīna (pēc R. Dž. Vollera «Tilti», 2020), Nastasja un Avdotja Romanovna Raskoļņikova (pēc F. M. Dostojevska «731. solis», 2019), grāmatas Viktorija (pēc Knuta Hamsuna «Viktorija», 2019)
- Apbalvojumi: «Spēlmaņu nakts 2021/2022» balva kategorijā «Gada jaunais skatuves mākslinieks» - par Zaķa lomu izrādē «Kam bail no Virdžīnijas Vulfas?»
