«Dziesmu svētki ir augstākais punkts latviešu tautas kultūrā, un šajā izrādē man ir svarīgi saprast un pārdefinēt, kāpēc šie svētki ir nozīmīgi mums pašiem. Ir sajūta, ka miera laikos mēs savu valsti, cilvēkus, svētkus un brīvību sākam uztvert par pašsaprotamu, taču kaimiņu piemērs mums rāda, ka tā ir nemitīga cīņa, kas jāved ne tikai uz āru, bet arī sevī,» saka aktieris un režisors Matīss Budovskis.
Matīss Budovskis ir iestudējis dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces lugu «Dziesmu svētki». Pirmizrāde Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē «Lielais dzintars» - 13. janvārī.
Šī ir jaunā režisora debija profesionālajā teātrī, lai arī liepājniekiem viņš jau ir pazīstams - kā Elmāra Seņkova asistents izrādēs «Šekspīrs» (Viljams Šekspīrs/Rasa
Bugavičute-Pēce, 2019) un «Grimmi» (Brāļi Grimmi/Matīss Budovskis, 2022)
Dziesmu svētku laikā tūkstošiem cilvēku spēj vienoties dziesmās un dejās, kas aizkustina citu tūkstošu sirdis. Izrādē «Dziesmu svētki» satiekas tikai deviņi mūsu līdzcilvēki, un tomēr viedokļi par to, kas un kāpēc notiek Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos, var novest gan līdz smiekliem, gan asarām. Cerams, ka ne līdz kam traģiskākam. Un, lai arī šajā izrādē tiek runāts par dziesmu svētkiem, jautājums beigu
beigās ir par mums pašiem - kā saglabāt savu balsi pēc lielās dziedāšanas un kā šajos sajukušajos laikos vienoties ne tikai dziesmā, bet arī sarunā? Vai tiešām, lai patiesi sarunātos, mums vienmēr vajag īpašu iemeslu?
Izrādē piedalās aktieri Anda Albuže, Kaspars Gods, Rolands Beķeris, Sandis Pēcis, Agnese Jēkabsone, Everita Pjata-Gertnere, Kaspars Kārkliņš, Anete Berķe un Gatis Maliks.
Kopā ar režisoru izrādi veido arī jaunu mākslinieku komanda - scenogrāfe un kostīmu māksliniece Paulīne Kalniņa un gaismu mākslinieks Niks Cipruss.
«Niks ir gaismotājs, ar kuru iepazinos jau studiju laikā. Viņš gaismoja manu pirmo izrādi studiju procesā, kas saņēma Latvijas Kultūras akadēmijas teātra festivāla «Patriarha rudens» galveno balvu kā labākais režijas darbs. Niks ir sava aroda profesionālis, kurš strādājis vairākos Latvijas teātros, savukārt Paulīne ir māksliniece ar stingru mugurkaulu. Lai gan gados jauna, viņa ir bijusi gan izcilās Monikas Pormales asistente, gan strādājusi patstāvīgi dažādos Latvijas teātros. Es ļoti uzticos savas radošās komandas gaumei un darba spējām,» savu komandu raksturo režisors.
Izrāde tiks rādīta Liepājas teātra mazajā zālē koncertzālē «Lielais dzintars», nākamās izrādes: 14. un 29. janvārī, 11. februārī.
«Neatkarīgā» uz sarunu pirms pirmizrādes aicinājusi jauniestudējuma režisoru Matīsu Budovski.
Šogad dziesmu svētku tradīcijai aprit 150. gadskārta. Jau pāris mēnešus jūsu ikdiena paiet Liepājas teātrī, gatavojoties saviem «Dziesmu svētkiem».
Jā, tuvojas pirmizrāde manai debijas izrādei profesionālajā teātrī, un tie būs «Dziesmu svētki». Rasas Bugavičutes-Pēces luga, ko esam izveidojuši kopā. Varētu šķist, ka lugas akcents tiek likts uz dziesmu svētkiem, bet patiesībā mēs gribam runāt nevis par šiem svētkiem, bet par mūsu līdzcilvēkiem, par mūsu savstarpējām attiecībām šajos juku laikos. Un dziesmu svētki ir tikai tēma, lai uzsāktu sarunu.
Un tātad - par ko stāsta «Dziesmu svētki»?
Par deviņiem latviešiem, savstarpēji nepazīstamiem mūsu līdzcilvēkiem, kuri ir savā veidā apmānīti un tāpēc nonākuši situācijā, no kuras var izkļūt, savstarpēji vienojoties
par šķietami elementāru lietu - viņiem jānobalso par vai pret dziesmu svētkiem. Sarežģītība ir vien tajā, ka viņiem savs balsojums ir jāpamato. Šķietami absurds uzdevums, un varētu likties, ka tas ir pavisam vienkārši, piecu minūšu jautājums. Pēdējo trīs gadu laikā - pandēmijas laikā - it sevišķi interneta vidē ārkārtīgi izjutu naidu, agresiju un kategorisku domāšanu. Mani ļoti biedē brīdis, kad kategoriski kļūstam arī savstarpējās attiecībās. Tāpēc ir «Dziesmu svētki» - kā atskaites punkts, no kura sākt diskusiju, jo spēja sarunāties būs aktuāla gan pirms, gan arī pēc svētkiem. Es gribēju veidot izrādi, kurā notiek viedokļu sadursmes un kurā lietas tiek izrunātas aci pret aci. Mums nav jābaidās no tā, ka kāds apšauba mūsu pārliecību. Ja tā ir patiesa un godīga, tad, atbildot uz šaubām, tā var kļūt tikai stiprāka.
Kāpēc tieši šāda materiāla izvēle pirmajam režijas darbam?
Tā bija dramaturģes Rasas Bugavičutes-Pēces ideja, ko jau pirms gada viņa piedāvāja teātra direktoram Herbertam Laukšteinam. Protams, idejas pamatā bija dziesmu svētku tradīcijas gaidāmā jubileja. Dramaturģiskā materiāla gan vēl nebija, tikai nosaukums un vēlme ko tādu veidot. Un viņi kopīgi izlēma, ka to varētu iestudēt kāds jaunais režisors. Tā kā iepriekš mums bija izveidojusies veiksmīga sadarbība, kad strādāju kopā ar Elmāru Seņkovu, tiku izvēlēts es. Ar Rasu sapratām, ka nevēlamies veidot izrādi, kurā tiek apskatīti kādi dziesmu svētku faktoloģiskie notikumi, ņemot vērā, ka par tiem jau tiek uzņemta filma (vēsturisko spēlfilmu «Zeme, kas dzied», kas vēstīs par mūsu pirmo dziesmu svētku tapšanu, veido režisors Māris Martinsons, un to iecerēts pabeigt līdz XXVII Vispārējiem latviešu dziesmu un XVII deju svētkiem, kas notiks no 30. jūnija līdz 9. jūlijam Rīgā) un, iespējams, būs vēl dažādi ar tiem saistīti kultūras notikumi, tad mums kā teātra cilvēkiem šķita interesanti paskatīties uz šiem svētkiem no otras puses un droši vien ne no tās skaistākās. Ņemot vērā to, kādas ir mūsu savstarpējās attiecības šodienas sabiedrībā, mēģināt saprast, ko tad mēs īsti svinam?…
Vai, strādājot ar šo materiālu, esat to sapratis?
Par tēmu, kāpēc mums ir vajadzīgi dziesmu svētki, varētu daudz runāt, bet pirmais, par ko iedomājos, ir tas vienojošais elements, kas ļauj sešdesmit tūkstošiem cilvēku pulcēties vienuviet. Un nevis ar ieročiem rokās, bet garīga spēka vadītiem. Dziesmu svētki ir augstākais punkts latviešu tautas kultūrā, garīga virsotne, kurai līdzīgas nav. Nekas cits taču ilgtermiņā mūs tā nav vienojis kā dziesmu svētki, tāpēc, manuprāt, šie svētki ir ārkārtīgi nozīmīgi. Jā, mums ir atsevišķi citi stāsti - «Baltijas ceļš» un citas neatkarības atgūšanas cīņas -, bet 150 gadu griezumā mūsu tautas vienojošais elements ir tikai dziesmu un deju svētki, kas reizi piecos gados ļauj mums visiem veselu nedēļu dzīvot savā ziņā utopiskā Latvijā. Mūsu izrādes apakšvirsraksts ir - kopīgs mērķis vienā cēlienā. Un šie svētki tiešām arī ir mūsu visu kopīgs mērķis, uz ko ejam piecu gadu garumā, un, kad svētki beidzas, sākam strādāt, lai varētu notikt atkal nākamie. Un tas ir skaisti, ka mums ir šāds viens mērķis, kas ir kā nebeidzams process un virzība uz rezultātu. Bet izrādes iestudējuma procesā mēs arī daudz domājām, kāds tad ir mūsu tautas kopīgais mērķis, kas nav «viencēliena». Uz ko mēs virzāmies ilgtermiņā, ko redzam kā augstāko punktu? Brīžam liekas, ka mums tāda īsti nav vai tas ir ļoti miglā tīts… Un tas ir vēl viens jautājums, par ko padomāt.
Vai jūs pats kādreiz esat piedalījies Vispārējos latviešu dziesmu un deju svētkos?
Jā, es esmu piedalījies XXV Vispārējos latviešu dziesmu un XV deju svētkos 2013. gadā. Man bija tikko palikuši 18 gadi, es dzīvoju Jaunkalsnavā, tur arī dejoju deju kolektīvā, bet uz dziesmu un deju svētkiem braucu ar Madonas pilsētas kultūras nama tautas deju ansambli «Vidzeme», ko tolaik vadīja deju pedagogs Andris Ezeriņš, kurš bija arī viens no šo svētku virsvadītājiem. Viņš bija lielisks skolotājs, ļoti klātesošs deju svētkiem. Nu jau viņš ir devies mūžībā (2016). Protams, dalība šajos svētkos man ir palikusi spilgtā atmiņā - kā ļoti skaists un pacilājošs notikums. Tās sajūtas, kad tu kā dejotājs izskrien «Daugavas» stadionā kopā ar vēl tūkstoš citiem dejotājiem, un tribīnēs ir vēl tūkstoš cilvēku, kuri to vēro, ir neaprakstāmas…
Vai šovasar plānojat būt XXVII Vispārējo latviešu dziesmu un XVII deju svētku skatītāju rindās?
Zinot to, cik sarežģīti ir tikt pie biļetēm, visticamāk, būšu tikai pie televizora. Ja tās varētu brīvi iegādāties, iespējams, arī aizietu.
Atgriežoties pie gaidāmā jauniestudējuma - kāds bija lielākais izaicinājums, veidojot savu debijas izrādi profesionālajā teātrī?
Pirms sākās darba process, pirms kopā ar aktieriem sākām strādāt kopā, man, protams, bija satraukums. Tāpēc, ka mans debijas darbs. Tāpēc, ka esmu jaunākais izrādes radošajā komandā. Tāpēc, ka izrādē piedalās deviņi aktieri, kuri visu laiku atrodas uz skatuves. Arī tas nav vieglākais uzstādījums debijas izrādei, jo, iespējams, drošāk būtu bijis izvēlēties gatavu, labu materiālu ar diviem trim aktieriem. Un arī šajā posmā, mirkli pirms pirmizrādes, es esmu satraucies, bet nu jau šis satraukums ir patīkams. Patiesībā jau tajā brīdī, kad sāku strādāt, satraukums pilnībā pazuda. Es esmu to piefiksējis, ka tad, kad ļoti aizraujos, nekas mani nebiedē. Ir tikai darba spars un prieks. Mēs ar aktieriem jau runājām, ka mums bijis aizdomīgi labs, sirsnīgs un ārkārtīgi mierīgs mēģinājumu process. Tik droši sen nebiju juties, un tā ir laba sajūta. Varu būt tikai pateicīgs, ka man trāpījusies tāda komanda. Esmu ļoti priecīgs strādāt šeit, Liepājas teātrī. Man ir ļoti labs ansamblis - ir forši strādāt ar procesā un darbā ieinteresētiem, cilvēkus mīlošiem aktieriem.
Jūs esat beidzis Leļļu teātra kursu, 2019./2020. gada teātra sezonā esat bijis nominēts gada jaunā skatuves mākslinieka balvai par darbu izrādēs «Medības» un «Pagalms atdzīvojas». Šajā sezonā spēlējat divās repertuāra izrādēs Latvijas Nacionālajā teātrī. Vai tas, ka piesakāt sevi režijā profesionālajā teātrī, nozīmē, ka turpmāk vēlaties darboties skatuvei otrā pusē?
Jā, es pabeidzu aktierus, bet jau studiju laikā mums, topošajiem aktieriem, bija jāveido izrāde. Tas bija 2018. gads, kad iestudēju izrādi «Dzērājs» (pēc H. Falladas romāna motīviem), par ko saņēmu XI Skatuves mākslas festivāla «Patriarha rudens» galveno balvu (Pētera Pētersona petrolejas lampu no režisora vērienīgās petrolejas lampu kolekcijas) - par labāko režijas darbu. Nākamajā gadā strādāju kā režisora asistents
objekta teātra jautājumos pie sava pedagoga, režisora Elmāra Seņkova, kad viņš Liepājas teātrī iestudēja «Šekspīru», un es biju viņa asistents arī izrādē «Grimmi» Liepājas teātrī. Šajā sezonā mani kā režisora asistentu pieaicināja arī Reinis Suhanovs, kurš Nacionālajā teātrī iestudēja izrādi bērniem «Pinokio piedzīvojumi». Tas nav bijis ļoti apzināts solis, apstākļi kaut kā tā iegrozījās, un šī man patiešām ir režijas sezona. Tā kā man patīk plānot savu laiku, es arī zinu, kas man būs uz priekšu, un jau varu atklāt, ka Liepājas teātrī šīs sezonas beigās atgriezīšos vēlreiz, lai kā režisora asistents kopā ar Elmāru Seņkovu pabeigtu ar «Šekspīra» un brāļu Grimmu pasaku iestudējuma «Grimmi» iesākto triloģiju - tās noslēdzošā daļa būs saistīta ar sengrieķu mītiem, atgriešanos Eiropas kultūras pirmsākumos. Un vēl man ir piedāvājums kā
režisoram veidot izrādi bērniem Valmieras vasaras teātra festivālā. Tā tiks veidota objektu teātra estētikā, un materiālu šai izrādei rakstīs Klāvs Mellis. Tēma - apcelšana. Jaunieši no objektiem izveidos tēlu, ko paši arī apcels. Tādā veidā spēlēsimies ar šo nopietno tēmu - ka paši izveidojam to, ko apceļam, un paši to varam nojaukt. Bet vispār - arī pašam spēlēt man patīk, un izskatās, ka nākamajā sezonā es būšu štata aktieris.
Kā aktieris darbojaties arī sava pedagoga Elmāra Seņkova izveidotajā teātra apvienībā «esARTE».
Jā, un jau otro sezonu spēlēju «esARTE» un Igaunijas neatkarīgā teātra «Vaba Lava» («Brīvā skatuve» - tulkojumā no igauņu valodas) kopražojuma izrādē «Divas garāžas», ko 2021. gada sākumā iestudēja Elmārs Seņkovs. Tas bija pandēmijas laiks, Latvijā jau bija «lokdauns», bet Igaunijā teātru darbība netika apstādināta, vien daļēji ierobežota. Ar šo izrādi esam bijuši Horvātijā, Polijā, Lietuvā, brauksim arī uz Ungāriju, Berlīni, martā un aprīlī būs vairākas izrādes Tallinā.
Būs arī Rīgā?
Nav plānots. Rīgā to rādījām pagājušā gada pavasarī «Dirty Deal Teatro», kur norisinājās jaunās dramaturģijas minifestivāls (teātrim sadarbojoties ar Igaunijas skatuves mākslu centru «Vaba Lava» un Igaunijas teātra aģentūru). Man patīk
pamainīt vidi. No vienas puses, tas ir ļoti nogurdinoši, bet no otras - uzlādējoši.
Satikties citā vidē ar saviem domubiedriem, sastrādāties, saprast, ka mēs darām vienu lietu, un sasmelties jaunu pieredzi vienmēr ir ļoti vērtīgi. Tādas satikšanās ir skaistas.
Kādas vēl ir jūsu radošās aktivitātes?
Diezgan ilgu laiku esmu strādāju Latvijas Radio ziņu dienestā, kur lasīju nakts ziņas. Jau otro mācību gadu esmu pedagogs Rīgas Doma kora skolā, kur vokālistiem pasniedzu aktiermeistarību. Vēl arī dublēju latviešu valodā seriālus un filmas.
Izklausās, ka esat ļoti noslogots.
Visu laiku kaut kur esmu, kaut ko daru. Jā, kad to «uzliek uz papīra», izskatās daudz, bet pašam visu laiku ir sajūta, ka neko nedaru. Patiesībā es neesmu ļoti enerģisks, man patīk arī nedarīt neko, taču enerģiju es smeļos tieši darot. Un, jo vairāk daru, jo
vairāk varu izdarīt. Kad pa Ziemassvētkiem man bija divas brīvas dienas, es saslimu. Visādi mēģināju veseļoties, nekas nelīdzēja, bet, tiklīdz atgriezos atpakaļ Liepājā, lai turpinātu strādāt, uzreiz kļuvu vesels. Jutos tā, it kā nekas nebūtu bijis. Tā arī es visu laiku jūtos - kaut kas ir jādara! Kad pagājušā gada 24. februārī sākās karš, es biju Liepājā, iestudējām «Grimmus». Tas pēkšņi šķita tik bezjēdzīgi - uz tā fona, kas notika Ukrainā… Šī sajūta mani nav pametusi joprojām, un tajā pašā laikā pie saprāta notur darbs, ko mēs katrs darām. Tā ir vienīgā jēga. Es uzskatu, ka vārds «darbs» ietver sevī arī ģimeni, savstarpējās attiecības, būšanu kopā. Jēga ir darbībā, un cīnīties pret bezjēdzību var tikai darot. Pat ja nav mērķa, to var atrast darot.
Ir sācies jauns gads, daudzi to iesāk ar kādu jaunu apņemšanos. Vai jums ir kāda apņemšanās, ko gribētu īstenot tieši šogad?
Pēdējos gados kaut kā neesmu licis akcentu uz apņemšanos vecā/jaunā gada pārejas periodā. Ja jāsaka godīgi, man tas nestrādā. Bet apņemties vajag, izvirzīt mērķus vajag, un to es daru visu cauru gadu. Man ir klade, kas saglabājusies vēl no studiju laikiem, ko mums lika ieviest Meistars Mihails Gruzdovs. Viņš to sauca par aktiera drazu kladīti, kurā pierakstīt ikdienas vērojumus un kādas lietas, kas varētu noderēt profesijā. Lai arī vairs neesmu students, es šo kladi joprojām turpinu pildīt. Ik pa laikam tur kaut ko ierakstu, piefiksēju, izvirzu mērķus, lai vēlāk varētu atšķirt un pārliecināties, kas ir izdarīts, kas - nav, kam vairāk vajadzētu pievērst uzmanību. Un tas, par ko esmu domājis un apņēmies jau iepriekš, ir atrast laiku un šogad vairāk būt kopā ar saviem mīļajiem. Mēs ar sievu (Latvijas Nacionālā teātra aktrisi Agnesi Budovsku) abi mēdzam pazust darbos, mums abiem ļoti patīk strādāt, un mūsu
profesijā var viegli aizrauties un pazust. Bet būt klātesošam saviem tuvajiem nav mazsvarīgi. Lai varētu domāt par cita veida attiecībām, tostarp politiskām, kas šodienas pasaulē nav mazāk svarīgas, katram ir jāsāk ar sevi.
