Ziņas par to, Eiropas viducī varētu izcelties kaut kas nelāgs, virmoja jau pirms gada. Strādājot mūsu ziņu portālā “www.nra.lv”, to nevarēja nepamanīt. Taču es, tāpat kā daudzi citi, tobrīd neticēju, ka 21. gadsimtā Eiropas vidū varētu izcelties liela mēroga karš.
Pat brīdī, kad februāra sākumā Krievija paziņoja par kopīgajām militārajām mācībām ar Baltkrieviju, kas risinājās pie Ukrainas robežas, biju pārliecināta, ka Kremlis tikai biedē Ukrainu un pasauli. Turklāt jau iepriekš izskanējusī neoficiālā informācija, ka Krievija 22. janvārī varētu iebrukt Ukrainā, nepiepildījās. 22. janvāra rīts pienāca tikpat kluss un rāms kā parasts sestdienas rīts. Todien biežāk nekā parasti ielūkojāmies ārzemju ziņu lentēs. Viss, par laimi, bija mierīgi, un šķita, ka Ukrainai nekas nedraud.
Bet jau pēc mēneša - 24. februārī - pasaule apgriezās ar kājām gaisā. Arī darbs ziņu portālā. Pirmo kara dienu notikumus tagad atceros tikai fragmentāri un lielākoties emociju līmenī. Rakstot ziņas, centos sekot līdzi, ko rāda Kijivas tiešraides kameras, kas bija izvietotas Maidana laukumā. Cilvēkus uz ielām tikpat kā nevarēja redzēt. Taču gandrīz nepārtraukti skanēja gaisa trauksme un šķita, ka tūlīt, tūlīt pa Maidana laukumu brauks Krievijas armijas tanki. Krievu tankus, pateicoties Ukrainas aizstāvju varonībai, Maidana laukums nepieredzēja, taču Čūsku salā risinājās dramatiski notikumi jau pirmajā kara dienā.
Atceros, ka, rakstot ziņu par Čūsku salas aizstāvjiem, man asaras bira datora klaviatūrā. Tobrīd domājām, ka viņi visi gājuši bojā, par atmiņu atstājot vien slaveno teicienu.
Kara pirmajās dienās informācijas bija ārkārtīgi daudz, turklāt daļa - pretrunīga. Ātri nācās saprast, kuriem avotiem var uzticēties, kuriem - nē. Uz dezinformāciju iekrita pat aģentūra “The Associated Press”, kas, atsaucoties uz Kijivas mēru Vitāliju Kličko, 27. februārī vēstīja, ka Kijiva ir pilnībā aplenkta. Vēlāk Kļičko pārstāve Oksana Zinovjeva presei skaidroja, ka informācija par Kijivas aplenkšanu ir "meli un manipulācija". Tas nebija vienīgais gadījums, kas saistīts ar Kļičko vārdu. 24. jūnijā par Kijivas mēru Vitāliju Kličko uzdevās kāds viltvārdis, kas "Zoom” platformā mīlīgi tērzēja ar Berlīnes ar Madrides mēriem. Bija arī vairāki gadījumi, kad Ukrainas ziņu portāliem speciāli tika piegādātas melīgas ziņas, lai diskreditētu tos lasītāju acīs.
Pirmajos kara mēnešos ziņu straume neapsīka pat naktī. Tāpat kā Latvijas iedzīvotāju bažas par notikumiem Ukrainā. 3. marta naktī, kad Krievijas armija uzbruka Zaporižjas AES, šķiet, negulēja puse Latvijas, raizējoties par iespējamo kodolkatastrofu. Kara pirmajos mēnešos gulējām ļoti maz, dažu nakti vien dažas stundas, jo notiekošais frontē mainījās ļoti strauji. Turklāt ziņas par notikumiem Ukrainā cilvēki lasīja arī naktīs. Daži šo laiku bija izvēlējušies tāpēc, ka tad bērni bija nolikti gulēt, daļai paziņas vai draugi dzīvoja Ukrainā un tur notiekošais neļāva mierīgi gulēt.
Lai uzrakstītu ziņu, žurnālisti parasti uzzina vairāk informācijas, nekā pēc tam tiek publicēts. Iegūtā informācija tiek analizēta un pārbaudīta, cik vien kara apstākļos tas ir iespējams, daļa informācijas nav kaut kādu iemeslu dēļ izpaužama, bet daļa izrādās nederīga.
Pirmās ziņas par zvērībām Bučā parādījās sociālajos tīklos - lielākoties “Telegram” kanālos un “Twitter” platformā. Ne lasītājiem, ne arī saviem kolēģiem par izlasīto un fotogrāfijās redzēto nestāstīju, jo prāts atteicās ticēt kam tādam. Kad parādījās pirmās oficiālās ziņas, kolēģes jautāja: “Vai tiešām, vai tiešām, tā ir taisnība?!!” Tā tiešām bija taisnība - pārāk briesmīga, lai to uzzinātu kolēģes, kurām knapi ir pāri divdesmit. Cerēju, ka viņām nevajadzēs neko tādu rakstīt, lasīt vai redzēt. Turklāt līdz pēdējam cerēju, ka nekas tāds īstenībā nav noticis.
Ziņu apjoms sākumā bija prātam neaptverami plašs. Kara ziņas publicējām ar pāris minūšu starplaiku. Atzīšos, gadījās arī pa kādai burtu vai komatu kļūdai. Viens mūsu lasītājs visai pikti mums aizrādīja, ka vai tiešām ar četrām minūtēm ir par maz, lai izlabotu burtu kļūdu, kas ieviesusies iepriekšējā tekstā? Ievilkām elpu, izlabojām un strādājām tālāk. Nestāstījām, protams, ka šo četru minūšu laikā neviens nesēž bezdarbībā rokas klēpī salicis. Šo četru minūšu vai pat īsākā laikā mums nācās atrast nākamo ziņu, kas bija jāiztulko no ukraiņu, angļu vai krievu valodas, tā jāuzraksta latviešu valodā, jāsameklē attēls un jāpublicē.
Ļoti liels atspaids bija mūsu uzticīgās lasītājas Indras palīdzība. Viņa, ja pamanīja kādu kļūdu, uzreiz atsūtīja ziņu, lai varam izlabot. Darīja to pat naktīs. Kad teicu, lai nenomoka sevi tik ļoti, viņa atbildēja: “Vismaz tādā veidā varu palīdzēt.”
Līdz ar pirmajām kara dienām, meklējot uzticamus avotus, atklājām Ukrainas prezidenta biroja padomnieka Oleksija Arestoviča ikvakara sarunas ar Marku Feiginu, ukraiņu žurnālista Dmitrija Gordona emocionālās intervijas, ASV dzīvojošā Krievijas politikas analītiķa Andreja Piontkovska un pulkveža Oleha Ždanova analītiskos apskatus.
Starp citu, daži Arestoviča dialogu ar Marku Feiginu sauc par ikvakara pasaciņu, un savā ziņā tā ir taisnība. Viņš pats ir vairākkārt atzinies, ka saprot, kādu ietekmi atstāj katrs viņa teiktais vārds. Viņu klausās gan ukraiņi un Ukrainas aizstāvji, gan arī ienaidnieki.
Savukārt “Neatkarīgā” ir vienīgais Latvijas medijs, kuram Andrejs Piontkovskis ir sniedzis interviju. Viņa teiktais “Neatkarīgās” žurnālistam Benam Latkovskim kara sākumā joprojām nav zaudējis aktualitāti.
Pārejot pirmajam šokam par kara sākšanos un parādoties informācijai par Ukrainas iedzīvotāju varonību, šķita, ka karš drīz beigsies. Pasaule sadosies rokās, lai palīdzētu Ukrainai. Pavasarī prātojām par speciāli Ukrainai veltīta projekta izveidi. Tā kā tehniski to varējām palaist tikai vasaras vidū, šaubījāmies, vai maz tas vairs būs aktuāli - karš taču būs beidzies. Diemžēl atkal kļūdījos, karš joprojām turpinās, un nav zināms, kad tas beigsies. Daži avoti prognozē, ka tas beigsies pēkšņi, piemēram, pēc varas apvērsuma Krievijā, citi domā, ka karadarbība Ukrainā turpināsies vēl ilgi. Iecerēto projektu “Ziņojums par stāvokli Ukrainā” (https://nra.lv/tema/269-zinojums-par-stavokli-ukraina.htm) sākām realizēt jūlijā, un līdz šim projekta vadītājs Imants Liepiņš jau ir sagatavojis vairākus desmitus videopodkāstu, kopā ar operatoru Romanu Šklenniku daudzas reizes pabijis Ukrainā, atvedot unikālus kadrus un reportāžas no kara plosītās Ukrainas. Šodien rit kara 310. diena.
