Noklausījušies laika ziņas un saskatījušies Bomu Trici, latvju bāleliņi bruņojās ar sniega lāpstām un šķūrēm, smilti un sāli, sapirkās pārtiku līdz martam un dzeramo līdz Jāņiem, uzlādēja mobilos telefonus, datorus un planšetniekus un gaidīja sniega apokalipsi, kurai vajadzēja iestāties jau pirmdienas rītā. “Eu, beidziet!” noteica rīdzinieki, slinki nožāvājās, pakasīja pēdu un paskatījās pa logu. “Ja ir pateikts, ka sabiedriskajā transportā varēs izmantot puteņa biļetes, tā ir droša garantija, ka sniega nebūs!”
Sniegs latvju zemi tomēr apciemoja, turklāt šoreiz tas bija īpaši kaprīzs, gražīgs un untumains. Iesākumā tas pārlūkoja Latgali, pēc tam slinki paskatījās uz centrālajiem rajoniem, apciemoja Zemgali, pasludināja Kurzemi par pilnīgu Aizputi, bet tad nolēma apmesties uz dzīvi Kuldīgā un Talsos. Atšķirībā no Rīgas, kur sniegs bija tikai līdz celim, Kurzemē tas bija līdz par celi augstākai un vārdā neminamai vietai, un ar šīs vietas attīrīšanu atbildīgie dienesti vairs īsti galā netika. Meteomurgologi un sinopintiķi sausi statistiski konstatēja, ka šī vieta Kuldīgā ir 55 centimetri, un ieteica gaidīt nākamo nedēļu, nākamo gadu vai nākamo pavasari, kad būs atkusnis, kas to visu no ielām, ietvēm un pagalmiem aizvāks dabiskā ceļā.
Taču cilvēki arī ārpus aizsnigušajām ielām atrada sev iespēju pasēdēt rindās un sastrēgumos - benzīntanki ieskatījās biržu piedāvājumos, izsludināja īpašo atlaižu melno ceturtdienu, samazināja degvielas cenas par 15 eirocentiem, un pēc degvielas steidza ne tikai autovadītāji, bet arī velosipēdisti, suņu pajūgu īpašnieki, skeiteri un kājāmgājēji, kuri lēja benzīnu trīslitru burkās, termosos, termoforos, termokrūzēs, alus kausos un kafijas tasēs, tādējādi veidojot rindas un sastrēgumus, kuros sastrēga visi tie, kuri nebija tajos iestrēguši sniega dēļ. Feisbūkā turpmākās dienas dominēja selfiji, kas tapuši uz garo rindu fona.
Šajās rindās strauji zēla arī jauni biznesa veidi - daži pieteicās izstāvēt rindu par citiem vai pārdot savu aizņemto vietu, rindās pagurušajiem tika piedāvāts atnest burgerus vai hotdogus, atvest sievu no darba vai izņemt bērnus no skolām un dārziņiem, aizbraukt pēc sievasmātes uz poliklīniku utt., rindās tika veidoti iepazīšanās servisi un pat slēgtas laulības. Stāvot rindās un sildoties, lētās degvielas tīkotāji izsvilināja tukšu bāku, tāpēc uzpildījās un atkal stājās rindas galā, tomēr tas nevienu neuztrauca. “Ietaupījām 15 eirocentus!” priecājās latvju bāleliņi un prasīja iezīmēt šo dienu kalendāros ar sarkanu.
Notika vēl kāds mazliet jau piemirsts notikums - Santa Santas Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) apturēja finanšu pakalpojumu sniegšanu “Belokoņ International Bank”, un speciālo uzdevumu vienība pa ilgiem laikiem atkal varēja patrenēties bankas durvju uzlaušanas akcijā Vecrīgā, kā arī maķenīt pakratīt un patirināt baņķierus viņu dzīvesvietās. “Nu gluži kā “BB”, “Topbankas”, “Rekobankas”, “Lottas”, “Auseklīša” un kā nu vēl tās tur visas sauca laikos!” mazliet sapņaini atmiņās gremdējās baltās un melnās beretes.
Ak, jā, latvju zemei taču beidzot bija arī jauna valdība! Pirms tās gan vēl aizejošais Ministru kabinets ārkārtas kārtībā iededza ārkārtēju Ziemassvētku egli, jo nebija zināms, vai jaunais klimaksa un enerģētikas ministrs nenosaka šo pasākumu par tādu, kas nav energoefektīvs un klimatneitrāls. Pēc tam tika ātri parakstīti sadarbības līgumi un citi memorandumdumi, kurus pēc tam skolēniem lika lasīt par sodu kā savulaik Andreja Upīša “Zaļo zemi”. Pati Kariņpapa II valdības apstiprināšana aizritēja apbrīnojami rāmos toņos, tikai Šņabilitātes Rosļikovsusļikovs pa vecam paradumam mēģināja ieblēties krievu mēlē. “Un tas ir viss?” vīlušies noteica latvju bāleliņi. “Kur šovs, kur kautiņi, kur asinis?!”
Protams, visi bija Ziemassvētku gaidās. Pasts aicināja savlaicīgi nosūtīt vēstuli nevis Levitonkulim vai Kariņpapam, bet Ziemassvētku vecītim Latvijā vai Santaklausam Somijā. Lai gan valdoši trīskājainā koalīcija uzstāja, ka vēstules vecītim adresējamas uz Brīvības bulvāri 36 vai vismaz uz Jēkaba ielu 11, kur noteikti tiks piepildītas visas pateicīgo un arī nepateicīgo bāleliņu vēlēšanās, pasts uzstāja, ka Ziemassvētku vecītis mīt Dienvidkurzemes novada Vērgales pagasta Ziemupē. Radās gan aizdomas, ka kaut kas ir sajaukts, jo pat visu zinošā vikipēdija vēstīja, ka Ziemupē atrodas tikai tautas nams, pasts, veikals, viesu nams un autobusa pietura, bet vēl šajā ciemā tapusi dokumentālā īsfilma “Teodors”, tomēr skaļi savas aizdomas neviens neizteica. “Galīgi izkūkojušies,” nodomāja Rovaniemi iedzīvotāji Somijā, bet arī neko neteica.
