«Annas Brigaderes un Jāņa Jaunsudrabiņa darbos slēpjas kods, kas mūs padara par tiem, kas mēs, latvieši, esam. Un kur gan vēl labāk šo kodu atklāt, ja ne uz teātra skatuves, kur vienīgais ierobežojums ir mūsu iztēles robeža,» saka režisors Jānis Znotiņš.
Latvijas Nacionālā teātra Jaunajā zālē pirmizrādi piedzīvojusi režisora Jāņa Znotiņa un dramaturģes Ances Muižnieces veidotais iestudējums pusaudžiem un viņu vecākiem «Divas pasaules».
Izrādē satiekas pazīstamie un lasītāju iemīļotie grāmatu tēli Annele un Jancis ar abu autoriem - Annu Brigaderi un Jāni Jaunsudrabiņu, aktualizējot mūžīgo jautājumu, kā sadzīvot dažādām paaudzēm, kas notiek, kad tiek pretnostatītas divas pasaules - tēli un viņu autori, grāmata un tīmeklis, pusaudži un vecāki? Vai tās var mierīgi līdzpastāvēt vai neizbēgami gaidāma pasauļu sadursme?
Tomēr atbildes meklēšana nebūt nav tik viegla, jo neviens nevar pateikt, kurš ir īsts, bet kurš izdzīvo sevis iepriekš uzrakstīto dzīvesstāstu, jo autobiogrāfija ir gluži kā sociālo mediju profils, kurā tiek atklāta tikai daļa.
Izrādes scenogrāfiju un kostīmus veidojusi Pamela Butāne, kustību konsultante - Agate Bankava, gaismu māksliniece - Lienīte Slišāne, producents - Rihards Gāle.
Lomās: Lāsma Kugrēna (Anna), Normunds Laizāns (Jānis), Jana Ļisova (Annele) un Uldis Siliņš (Jancis).
Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi jauniestudējuma «Divas pasaules» režisoru Jāni Znotiņu.
Kāda ir jauniestudējuma priekšvēsture - kā dzima ideja par «Divām pasaulēm»?
Tā ir Ances Muižnieces oriģināldramaturģija manai idejai, kas radās jau pirms kāda laika. Man ir jau zināma pieredze ar iestudējumiem bērnu un pusaudžu auditorijai, tostarp ar latviešu klasiķu darbiem, un man radās ideja, kā, izmantojot teātri un skatuvi, ļaut satikties Annas Brigaderes un Jāņa Jaunsudrabiņa radītajiem jauniešiem Annelei un Jancim, kuri palikuši katrs savā grāmatā. Es runāju par Annas Brigaderes jaunības triloģijas trešo daļu «Akmens sprostā» (1933) un Jāņa Jaunsudrabiņa «Zaļo grāmatu» (1950), kurās abi autori kavējas atmiņās par pusaudžu gadiem.
Annas Brigaderes un Jāņa Jaunsudrabiņa darbus sāk aizmirst, tos lasa aizvien mazāk. Pamazām viņi no klasiķiem kļūst par nevienam nevajadzīgām fosilijām, kuri klīst pa digitālo kapsētu. Taču Jaunsudrabiņam dzimst ģeniāls plāns - ja Anneli un Janci izdotos atdzīvināt, abi grāmatu tēli kļūtu pamanāmi un atpazīstami, un arī viņu autorus tādējādi atkal atcerētos… Tā radās stāsts par diviem vecākiem un diviem pusaudžiem, kurā mēs velkam paralēles ar vecākiem un pusaudžiem. Šie autori savus varoņus uztver kā savus bērnus, un tādējādi veidojas ļoti spilgtas attiecības starp paaudzēm - mūžīgais konflikts starp jauno un vecāko paaudzi. Par to arī izrāde.
Ar ko Brigaderes un Jaunsudrabiņa Annele un Jancis atšķiras no mūsdienu pusaudžiem?
Es domāju, ka neatšķiras. Cilvēks jau pēc būtības neatšķiras, viņam ir divas rokas, divas kājas, galva uz pleciem un visas dabiskās vajadzības, ir tikai kaut kādi ārēji, laikmetam raksturīgi kairinātāji, kas ievieš zināmas korekcijas - dzīvi sarežģī vai atvieglo.
Kurā laikmetā notiek izrādes darbība?
Izrādes darbība notiek «nelaikā», tādā kā informācijas telpā, tādā ziņā, ka tas notiek arī mūsu galvās. Jo, kur tad ir šie autori, kad lasām viņu grāmatas? Tikai mūsu prātos, zināšanās, atmiņā. Būtībā tās ir mūsdienas, jo notiek šeit, šajā brīdī. Un tajā pašā laikā - «nelaikā», jo vide ir nosacīta. Tā nav sadzīviska vide, izrādes darbība notiek iztēlotā vidē - kā tas varētu notikt. Mūsu gadījumā tā ir laboratorija, kurā Jaunsudrabiņam un Brigaderei ir iespēja īstenot savu ieceri. Nevaru noliegt, ka tajā ir savs zinātniskās fantastikas elements. Vai tad tā nav zinātniskā fantastika, ka aktieri divus mēnešus mēģina, tad uznāk uz skatuves un kļūst par Jāni Jaunsudrabiņu vai Annu Brigaderi? Tas taču arī nav nekas reāls, tas prasa spilgtu iztēli - gan no aktiera, gan skatītāja.
«Divas pasaules» ir izrāde vairāk pusaudžiem vai tomēr viņu vecākiem?
Veidojot šo izrādi, sākotnēji, protams, uzsvars tika likts uz to, ka tā būs izrāde pusaudžiem, jo mēs runājam par viņiem aktuālām tēmām, par to, kas ar viņiem notiek. Bet mūsu galvenajiem varoņiem ir 15 gadu un viņiem ir vecāki. Lai arī izrādes forma var izklausīties pietiekami sarežģīta, tad tēmas, par ko viņi runā, ir ļoti ikdienišķas - tās ir vecāku attiecības ar pusaudžiem, kā vecāki attiecas pret pusaudžiem, kā pusaudži attiecas pret vecākiem, cik daudz vecāki pusaudžiem stāsta, kāpēc kaut ko slēpj un noklusē. Kā kopā sadzīvot, kā vienam otru pamanīt, kā nesāpināt, kā saprast, novērtēt, kā vienam otram palīdzēt? Visi šie jautājumi ir šai izrādē.
Atbildes arī?
Tādas universālas atbildes jau nav. Katras attiecības ir individuālas, katras attiecības ir unikālas, tāpēc domāju, ka kāds sadzirdēs arī atbildes, bet, iespējams, kāds par šiem jautājumiem pat nebūs aizdomājies un sapratīs, kam vairāk attiecībās ar pusaudžiem jāpievērš uzmanība.
Skatītāju uzmanību un augstu novērtējumu izpelnījusies tava šogad martā Valmieras drāmas teātrī iestudētā satīra par dzīvi komunismā «Mēs, roks, sekss un PSRS», iegūstot «Spēlmaņu nakts 2021/2022» skatītāju balvu kā «Gada izrāde». Saņemot balvu, solīji, ka turpināsi iestudēt izrādes bērniem un pusaudžiem. Ko varam sagaidīt vēl šajā sezonā?
Mans nākamais darbs būs Latvijas Leļļu teātrī - igauņu autores Trīnu Lānas «Skeleta Juhana gaitas» pirmsskolas un sākumskolas vecuma bērniem. Un vēl šajā sezonā man būs «Istabas teātra» izrāde «Dzīvs», kas būs skatāma gan Paula Stradiņa medicīnas vēstures muzejā, gan izbraukumā skolās. Tā būs jautra un izzinoša izrāde sākumskolas vecuma bērniem, kurā varēs vairāk uzzināt par pasauli sev apkārt. Savukārt vasarā gaidāms Valmieras vasaras teātra festivāls, kura programma būs veltīta bērniem un jauniešiem.
Atgriežoties pie «Spēlmaņu nakts» balvas - cik nozīmīgs tev ir šis skatītāju novērtējums?
Savā runā, saņemot balvu, jau mēģināju pateikt, ka, protams, man par šo balvu ir milzīgs prieks, taču vienlaikus es aizdomājos, ka par šo izrādi ir balsojuši pieaugušie. Nedomāju, ka balsoja pusaudži, kas ir šī iestudējuma mērķauditorija. Protams, man ir milzīgs prieks, ka tā patīk arī pieaugušajiem, ka viņi to novērtē, tā ir ļoti laba sajūta, jo - kam tad mēs taisām izrādes, ja ne skatītājiem? Bet, manuprāt, ne visi saprot un apzinās, ka šā brīža lielākā problēma ir tieši bērnu un jauniešu iespēja nokļūt teātrī. Jā, ir radīts brīnišķīgs instruments, lai sasniegtu bērnu un jauniešu auditoriju ar visa veida mākslu, ne tikai teātri, un tā ir kultūrizglītības programma «Latvijas skolas soma». Bet šā brīža finansējums, kas skolēniem dod iespēju baudīt kādu kultūras notikumu, ir kritiski mazs - piemēram, šajā semestrī katram skolēnam tika piešķirti četri eiro! Jautājums: uz kuru teātri var aiziet pa četriem eiro? Visticamāk, ne uz vienu. Ja rīdzinieki vēl var atļauties piemaksāt, tad bērniem un pusaudžiem reģionos tas nav tik vienkārši. Arī skolas nevar atļauties piemaksāt trūkstošo daļu, un cietēji ir tie, kuri nedzīvo Rīgā. Es pats personīgi radu izrādes, kas ir spēlējamas skolās un vairākus gadus ar «Istabas teātri» arī esam braukuši uz skolām pa visu Latviju, tā ir liela daļa manas dzīves. Bet šogad tas viss apstājās, šajā semestrī diemžēl esam bijuši spiesti skolām atteikt, jo mēs to vienkārši nevaram atļauties. Piemēram, izrādi «Mēs, roks, sekss un PSRS» (tas ir stāsts par leģendāro 1985. gada «Pērkona» koncertu un notikumiem pēc tā; izrāde jauniešiem, kuri grib uzzināt, kā tas bija un tiem, kuri to piedzīvojuši paši), kas nospēlēta jau 42 reizes, redzējusi tikai Rīgas skolu jaunatne. Bet tas ir tik ļoti būtiski, lai izrādes sasniegtu to auditoriju, kam tās ir radītas.
Ja šis finansējums būtu vismaz 12-15 eiro, tad arī citi teātri ar savām izrādēm varētu doties pie bērniem un jauniešiem reģionos. Manuprāt, par to vispār nebūtu jādiskutē, ka bērniem un pusaudžiem ir jādod iespēja pieredzēt dažādas kultūras norises. Tas ir tik būtiski, lai viņiem veidotos apziņa par valsti, kurā viņi dzīvo, par sabiedrību, kādā viņi dzīvo, lai viņi spētu kritiski domāt un izteikt savu viedokli. Tas ir fundamentāli svarīgi, lai veidotos kulturāla sabiedrība. Un to veido tikai kultūra, nekas cits. Mūsu rūpnieki, ražotāji un valsts kopumā būtu tikai lielāki ieguvēji. Kvalitatīvas kultūras pieejamībai un izpratnes veicināšanai par to, ir tieša saistība ar valsts ekonomisko attīstību. Tāpēc kultūrpolitika ir ļoti būtiska valsts attīstības sastāvdaļa. Žēl, ka tikai mūsu politiķi to tā īsti neapzinās.
Protams, arī pašiem māksliniekiem jābūt ieinteresētiem strādāt ar bērniem un pusaudžiem. Pirms «Latvijas skolas somas» jau praktiski nekā cita nebija, tikai Latvijas Leļļu teātris, kas darbojas konkrētā žanrā. Valsts finansētajiem teātriem ir pienākums iestudēt vienu izrādi sezonā bērniem un jauniešiem, un es pats to esmu izjutis, cik saraustīts ir mākslinieciskās izaugsmes process, strādājot te vienā, te citā teātrī. Kad tika radīta «Latvijas skolas soma», daudz kas mainījās. Pēkšņi parādījās finanšu instruments, kas ļāva nokļūt pie skolēniem. Bet finansējuma trūkuma dēļ šis process ir apgrūtināts, iespējas ir ierobežotas, turpmāka attīstība, kā minimums, ir traucēta. Un to nevajag norakstīt uz šā brīža ekonomisko nestabilitāti pasaulē, jo šāda situācija bija jau pirms pandēmijas, pirms kara, pirms elektrības, gāzes un degvielas cenām. Un jautājums ir, kā attīstīties māksliniekiem, kuri grib strādāt ar bērniem un jauniešiem…?
Līdz gada beigām atlikušas vien divas nedēļas. Ar ko tev 2022. gads paliks atmiņā?
Šķiet, ka atbilde ir pavisam vienkārša un reizē arī sāpīga, jo 2022. gads manā mūžā saistīties tikai un vienīgi ar karu Ukrainā. Es pazīstu ukraiņu režisoru Dmitriju Gusakovu (Дмитрий Гуcаков), kurš veido izrādes bērniem un, kad sākās karš, es viņam aizsūtīju īsziņu ar jautājumu, kādā situācijā viņš ir. Viņš neko neuzrakstīja, tikai atsūtīja fotogrāfiju ar armijas formastērpu un ar automātu. Neko nepaskaidroja. Ko tur paskaidrot? Paldies dievam, viņš ir dzīvs, bet viņš joprojām piedalās karadarbībā. Es varu taisīt izrādes, bet mans kolēģis to nevar… Es esmu ar viņu runājis un ne tikai viņš, arī citi ukraiņi ir akcentējuši, ka mūsu uzdevums ir turpināt dzīvot normālu dzīvi, bet - neaizmirst par viņiem. Iestāties par viņiem un palīdzēt, cik vien ir mūsu spēkos. Man pat īsti nav vārdu tam, kas notiek Ukrainā. Tas ir absolūts noziegums pret cilvēci. Bet kāds to vada, kā bīdot šaha figūras pa laukumu. Un te mēs atgriežamies pie sabiedrības, kas dzīvo slimās, pašu iedomātās vēstures konstrukcijās…
Jā, šis ir kara gads, jo tas notiek tepat līdzās. Skaidrs, ka vienmēr pasaulē kaut kur notiek karš, bet tas, ka karš sākās Eiropā, man iedeva kā ar bomi pa pieri. Un ir skaidrs, ka nekad vairs nebūs savādāk, jo mēs dzīvojam tādā laikā.
Ko tu sagaidi no jaunā gada?
Es sagaidu Krievijas impērijas un imperiālistiskā domāšanas veida totālu iznicināšanu. Tā ir mana kvēlākā vēlme. Es arī ļoti ceru, ka Krievijas iedzīvotāji vienā brīdī paši apjēgs, ka tikai viņu pašu rokās ir izglābt savu valsti. Esmu dzirdējis sakām, ka viņi gaida, ka Rietumi iznīcinās Putinu un visu sakārtos. Nē, viņiem primāri pašiem ar to ir jātiek galā, pašiem ir jāiznīcina savi «putini» - gan iekšējie, gan ārējie.
Patiesībā, es esmu gatavs atdot visas savas balvas - gan jau saņemtās, gan nākotnē iespējamās -, lai tikai beidzas karš! Jo, godīgi sakot, ir ļoti grūti strādāt, zinot, ka tavi kolēģi Ukrainā ir kaujas laukā, rok tranšejas un sēž ierakumos. Un pats skumjākais un traģiskākais ir tas, ka traumēta ir vesela paaudze, kas tagad piedzīvo šo karu. Es pat iedomāties nespēju, kas jāpiedzīvo bērniem un pusaudžiem… Tāpēc, kad mans kolēģis no Ukrainas man raksta, jautājot, kā man iet, es palieku uz pauzes. Jo - ko man viņam teikt…?