«Šo pēdējo divu gadu laikā, kad esam bijuši tuvu apokalipsei, cilvēki alkst saņemt tādas emocijas, kas dziedina dvēseli. Cilvēki meklē gaismu, un Tuta ar saviem draugiem ir tie, kuri to cenšas radīt. Cik vien gaismas ir mūsos pašos, to atdodam no skatuves, un skatītāji ir gatavi to ne tikai uzņemt, bet arī dot pretī. Un mēs to jūtam,» saka Latvijas Nacionālā teātra aktrise Liene Sebre.
Mazajiem skatītājiem visā Latvijā Liene Sebre pazīstama kā sirsnīgā un atraktīvā «bērnu auklīte» Tuta populārajā televīzijas raidījumā «Tutas lietas», kurā viņa mazajiem palīdz iepazīt pasauli.
«Tutas lietas» ir mīļš un izglītojošs ekrāna saturs bērniem viņiem saprotamā valodā par interesantām un noderīgām tēmām. To kopš 2018. gada veido domubiedri - mazu bērnu vecāki no Latvijas kino un TV profesionāļu vides.
Tuta uzskata, ka vislabākie Ziemassvētki ir tādi, kurus var pavadīt kopā ar draugiem - mūziķiem, Lapsu, Feneku un, protams, bērniem, kas ik dienas ar aizrautību seko līdzi «Tutas lietām» savās mājās. Ziemassvētku gaidīšanas laikā un arī pēc svētkiem Tuta dosies pie saviem «tutfaniem» visā Latvijā ar Ziemassvētku koncertu «Piparkūku sirds», kas bērnu un vecāku sirdis sildīja arī pagājušajā gadā. Tā kā ne visiem izdevās apmeklēt koncertu, bet citi izteikuši vēlmi to redzēt atkārtoti, arī šogad Tuta aicinās uz kopīgām dziesmām, dejām un piparkūksirsnīgiem Ziemassvētkiem.
Koncertā bērni varēs klausīties un dziedāt līdzi sev jau zināmajām Tutas dziesmiņām, kā arī dažādām Ziemassvētku dziesmām - sākot ar latviešu tautas dziesmām un beidzot ar pasaulslavenām svētku melodijām.
Koncertā piedalīsies arī Tutas dziesmu autore - Amsterdamā dzīvojošā komponiste un dziedātāja Laura Polence. Muzikālo sastāvu papildinās dziedātājas Beāte Zviedre, Elīna Ose un Madara Orola, kā arī Staņislavs Judins (kontrabass), Rihards Goba (ģitāra), Rūdolfs Dankfelds (bungas), Ernests Mediņš (perkusijas), Oskars Ozoliņš (trompete), Laura Rozenberga (trombons) un citi.
Koncerta horeogrāfiju veidojis Rolands Meržejevskis, bet tā režisore ir Marta Selecka.
Tuvākie koncerti: 17. decembrī plkst. 12.00 un 15.00 Valmieras Kultūras centrā, 19. decembrī plkst. 16.00 un 18.30 Jelgavas kultūras namā, 25. decembrī plkst. 13.30; 16.00; 18.30 Rīgā, Nacionālajā teātrī, 26. decembrī plkst. 11.00; 13.30; 16.00 Rīgā, Nacionālajā teātrī, 27. decembrī plkst. 17.00 Rēzeknē, Latgales vēstniecībā «Gors», 28. decembrī plkst. 16.00 un 18.30 Cēsīs, koncertzālē «Cēsis», un 29. decembrī plkst. 16.00 un 18.30 Liepājā, koncertzālē «Lielais dzintars».
Koncerts paredzēts bērniem no viena līdz septiņu gadu vecumam. Pēc koncerta būs iespēja satikt koncerta varoņus - Lapsu, Feneku un Āpsīti.
«Neatkarīgā» uz sarunu starp Ziemassvētku koncertiem aicinājusi Tutas lomas atveidotāju aktrisi Lieni Sebri.
Arī šajos Ziemassvētkos Tuta dodas pie saviem mazajiem klausītājiem. Izziņotie koncerti tiek izpārdoti vien dažu stundu laikā. Ar ko, jūsuprāt, skaidrojama Tutas milzu popularitāte?
Tas ir brīnums. Acīmredzot pasaulē ir iespējami brīnumi, tāpēc tiem jātic un jāļaujas. Iespējams, ir nostrādājis arī veiksmes faktors - mēs esam spējuši radīt tieši to, kas cilvēkiem ir bijis un joprojām ir vajadzīgs. Tas ir brīnišķīgi! Bet, runājot par pirmajiem Tutas koncertiem, mēs jau nezinājām, vai skatītājus tie interesēs, vai tie būs apmeklēti. Mēs visi mācāmies no savas pieredzes, ne tikai no kļūdām. Un tas, ka šie koncerti kļuvuši tik pieprasīti, manuprāt, skaidrojams ar to, ka šo pēdējo divu gadu laikā, kad esam bijuši tuvu apokalipsei, cilvēki alkst saņemt tādas emocijas, kas dziedina dvēseli. Kultūras piedzīvošana ir maizīte mūsu gara spēkam. Cilvēki to meklē caur grāmatām, kino, teātra izrādēm, gleznām un arī koncertiem. Cilvēki meklē gaismu, un Tuta ar saviem draugiem ir tie, kuri to cenšas radīt. Cik vien gaismas ir mūsos pašos, to atdodam no skatuves, un skatītāji ir gatavi to ne tikai uzņemt, bet arī dot pretī. Un mēs to jūtam. Pats skaistākais ir tas, ka bērni šo prieku piedzīvo kopā ar saviem vecākiem, vecvecākiem vai citiem mīļiem cilvēkiem, ar kuriem atnākuši uz koncertu. Šī ir arī mūsu iespēja bērniem mācīt, kā uzņemt kultūru, kā gatavoties koncerta vai izrādes apmeklējumam. Kultūras pieredze sākas tajā mirklī, kad iegādājamies biļetes un savos kalendāros izbrīvējam tam laiku. Tālāk seko gatavošanās šim notikumam un pats baudījums, kas beidzas tikai tad, kad vairs neuzkavējamies sajūtās, ko tas sniedza.
Kāpēc Tuta patīk bērniem?
Iespējams, tāpēc, ka Tuta no TV ekrāna katram bērnam skatās tieši acīs un uzrunā ļoti personīgi. To, ka Tuta tiek uztverta kā draudzene, esmu jutusi, satiekoties ar bērniem klātienē - mazie bieži ir neizpratnē, kāpēc Tuta skatās vēl uz citiem bērniem, viņai ir jāskatās acīs tikai man, viņa ir mana draudzene! Domāju, ka bērnu uzmanību piesaista arī brīnišķīgā mūzika, ko sarakstījusi un iedziedājusi Laura Polence. Viņai ir izdevies radīt tādu mūziku, ko vecāki kopā ar bērniem labprāt klausās arī mašīnā. Pateicoties šai mūzikai, Tutas attiecības ar bērniem nebeidzas, izslēdzot TV ekrānu. Un, protams, Tuta, dodot bērniem vērtīgus padomus, cenšas būt arī aukle, palīgs vecākiem. Es pati esmu mamma - Emīlijai ir 12 gadu -, un es zinu, ka vienā brīdī bērns vairs negrib klausīties, ko saka vecāki. Un tad ir labi, ja ir kāds palīgs no malas, kam bērns uzticas. Un, ja šis palīgs dod padomu, kā kādā situācijā vajadzētu rīkoties, bērns ieklausās un maina attieksmi. Tāpēc mēs izmantojam arī šo metodi, lai pateiktu, piemēram, ka sava istaba ir jāsakārto, ka vakarā pirms gulētiešanas ir jāiztīra zobi... Domāju, ka mammas to novērtē. Tāpat kā to, ka Tuta viņām iedod vismaz piecas minūtes klusuma - laikā, kamēr bērns skatās «Tutas lietas» un uzzina kaut ko noderīgu, viņas var mierīgi matus izmazgāt vai makaronus nokāst. Jo ir lietas, ko mammas nevar darīt, ja bērns visu laiku ir pieķēries pie kājas.
Jūsu meitiņa arī ir Tutas fane?
Mana meitiņa jau ir izaugusi no šī vecuma, viņai ir citas intereses. Kad tikko sākām Tutas projektu, viņa vēl bija tajā vecumā, kad tas vēl varētu interesēt, bet - viņa saprot, ka mamma ir aktrise, viņa neuztver Tutu kā kaut kādu fenomenu. Mamma ir mamma, un Tuta ir Tuta. Protams, viņa lepojas, ka viņas mamma ir Tuta, un viņa piedalās arī Tutas Ziemassvētku koncertos - Emīlija ir viens no Āpsīšiem. Braucot uz un no koncertiem, mēs visu pārrunājam, un man ir interesanti, ka daudz ko sākam apspriest jau profesijas līmenī. Mana meitiņa ir uzaugusi teātra kulisēs, daudz bijusi līdzi uz mēģinājumiem, izrādēm. Savulaik pat uz Kultūras akadēmiju nāca man līdzi. Viņa ir iekšā teātra pasaulē, zina, kā tas viss notiek, un viņai par to jau veidojas savs viedoklis. Turklāt viņa pati šobrīd pārbauda savas aktieriskās spējas, filmējoties raidījumā «Mazā Mula lielajā mākslas pasaulē». (Tās ir izglītojošas sērijas sākumskolas vecuma bērniem, viņu vecākajiem brāļiem, māsām, kā arī vecākiem, ko veido Latvijas Nacionālais mākslas muzejs sadarbībā ar «Tet studio» un biedrību «Droši un Koši»; kopā ar Mulu skatītāji aicināti pētīt gleznās atainoto vidi un tēlus, risināt vairākus noslēpumus, vienlaikus aizraujošā veidā iemācoties un uzzinot kaut ko jaunu.) Tā viņai ir jauna pieredze, kas ļauj izbaudīt to, ka aktrises profesija nav tikai smukas kleitas, ka tas ir darbiņš ar dažādiem izaicinājumiem.
Bet mana meitiņa nav vienīgais bērns mūsu ģimenē, manam vīram (aktierim Ģirtam Liuzinikam) ir divi dēli - Everts (11) un Knuts (9) -, un viņi arī laikam jau lepojas, ka pazīst Tutu. Bet arī viņi šo raidījumu skatās tikai retu reizi - kad satiek mazo brālēnu, kuru Tuta vēl interesē.
Kāds ir Tutas skatītāju vidējais vecums?
Tie ir pirmsskolas vecuma bērni, bet ir atsevišķi raidījumi, kas noder arī skolas vecuma bērniem. Mums visiem, kas piedalāmies «Tutas lietu» projektā, ir bērni, un viņi aug. Tāpēc, ja sākumā Tuta runāja par ļoti vienkāršām lietām mazajiem, tad, bērniem augot, aktuāli kļūst arvien citi jautājumi un, protams, mēs tos mēģinām risināt arī caur šo formātu. Un visi bērni jau nav vienādi, ne katram līdz skolas vecumam izdodas iziet cauri visām pirmsskolas dzīves mācībām - kāds tikai skolas vecumā uzzina un iemācās to, ko cits ir apguvis bērnudārzā. Mums katram savs dzīves ceļš ejams, arī bērniem.
Kā jūsu ikdienu - uz ielas, publiskajā telpā - ietekmē Tutas popularitāte? Tā ir patīkama vai kādreiz arī traucējoša?
Nevajag spļaut Dievam acīs, bet gan pateikties par visu, kas tiek dots. Protams, popularitāte ir blakus lieta, kas nāk, ja dari ko tādu, kas rada ietekmi sabiedrībā. Un tu nevari būt tam līdz galam sagatavots, bet - mūžu dzīvo, mūžu mācies. Protams, ir piedzīvotas situācijas, kuras varbūt nav bijušas man ērtas, bet ir bijuši arī negaidīti pārsteigumi un ļoti skaisti mirkļi. Tur jau tā lieta, ka Tutai nav maskas uz sejas, ir tikai copītē saņemti mati, bet - tā ir mana seja. Un tas ir neizbēgami, ka bērni mani pazīst. Bet to, kā veidot attiecības ar bērniem, kuri manī pazīst Tutu, es vēl mācos - arī no saviem kolēģiem, kuri ir gājuši cauri līdzīgai pieredzei. Bet es ne par ko nesūdzos, es šodien negribu sūdzēties, bet gan pateikties par visu, kas man ir dots. Ir pirmssvētku laiks, un es novērtēju, ka tas, ko man iedevuši vecāki, ko manī ielikuši pedagogi, ko man devuši mani teātra kolēģi, ir vainagojies ar Tutu, kura dara labu šai pasaulei. Jo īpaši šodien, kad pasaulē viss ir tā sapiņķerējies, kā saka Elīna Rūdolfa Blaumaņa lugā «Skroderdienas Silmačos»: «Reizēm dzīvē viss tā samežģijas, kā dzijas gabaliņš, tu tin, tin, viss iet labi, tad pēkšņi tas aizmetas, tu pavelc, paknibini un nav viens divi, viss gabals mezglu mezglos.» Tāda ir visas pasaules šī laika realitāte. Tuta daudziem ir drošības un gaismas saliņa, uz kuras patverties. Man jābūt pateicīgai par šo iespēju, ka tieši es varu būt šīs gaismas vēstnese.
Bet Tuta nav vienīgā jūsu loma. Kāda jums ir šī sezona teātrī? Kas jau ir tapis, vai šobrīd kas top?
Šobrīd strādāju pie režisora Valtera Sīļa, kurš iestudē britu dramaturģes Lūsijas Kirkvudas drāmu «Debesjums» (2020), un man uzticēta Pegas Kārteres loma. Pirmizrāde plānota 12. janvārī. Lugas darbība nenotiek 21. gadsimtā, bet gan 18. gadsimta vidū Anglijas austrumos, tomēr autores piedāvātie jautājumi pilnā mērā attiecas uz mums un šodien. Vai mēs spējam vienoties par kopīgu lēmumu svarīgos jautājumos? Vai mēs spējam uzņemties atbildību par savu viedokli? Vai mīlestība ir attaisnojums vardarbībai? Tā būs kostīmdrāma, dāmām būs korsetes un ļoti krāšņas kleitas, un interesantākais ir tas, ka uz skatuves vienlaicīgi būs 13 aktrises. Mēs runāsim par tēmām, kas ir mūžīgas - par sievietes lomu pasaulē, par mīlestības trūkumu, par alkām pēc uzmanības, sapratnes, pateicības, par mātes un meitas lomu, par grūtniecību un zaudētiem bērniņiem…
Ļoti īpašs un nozīmīgs darbs man bija šā gada pavasarī - Vairas loma režisora Regnāra Vaivara iestudētajā Sirku Peltolas gandrīz komēdijā «Mazā naudiņa». Mums izveidojās ļoti laba sadarbība ar režisoru, un šķiet, ka radās ļoti sirsnīga izrāde. Par to, ka Dievs ar vienu roku atņem, bet ar otru dod vietā. Par dažādu māšu likteņiem, par pieņemšanu, samierināšanos un cīņu par sava bērna vietu pasaulē. Nopietna tēma nepiespiestā, gaisīgā un asprātīgā atmosfērā.
Šobrīd gaisā jaušama pirmssvētku atmosfēra. Kā jūs svinat Ziemassvētkus? Kas palicis atmiņā no bērnības Ziemassvētkiem?
Pēdējos pāris gadus Ziemassvētki pagāja kovida ēnā, šogad, lai kā mēs to gribētu ignorēt, ir atkal cits fons. Diemžēl.
Bērnībā mūsu ģimenē bija tradīcija Ziemassvētku vakarā iet uz baznīcu, bet, atgriežoties mājās, uzzinājām, ka pa to laiku bija atnācis Ziemassvētku vecītis ar dāvanām… Tagad manā ģimenē ir tradīcija, ka Ziemassvētku laikā ar ģimenes draugiem sanākam kopā pie maniem vecākiem. Loterijas veidā saņemam dāvaniņas, taču, lai tās «izpirktu», mēs nevis skaitām dzejolīšus, bet gan atceramies un stāstām katrs savus spilgtākos aizejošā gada notikumus. Vienam tie ir kādi sasniegumi karjerā, citam - kāds neaizmirstams ceļojums, vēl kādam ir bērns vai mazbērns nācis pasaulē. Visi kopā skatāmies bildes, un tas ir ļoti jauks kopā būšanas laiks ar pašiem tuvākajiem. Man pašai svarīgākā Ziemassvētku tradīcija ir katru gadu no jauna izdomāt un pašas rokām izveidot Ziemassvētku dāvanas tuviniekiem. Šogad ar vīru domājām, ko mēs abi kopā varētu izveidot, bet es nevaru jums to atklāt, jo tad mūsu tuviniekiem tiks laupīts pārsteiguma prieks. Protams, Ziemassvētku tradīcija ir arī apciemot visus radiniekus. Tie, kuriem ir lielas ģimenes, zina, kā tas ir - katrā mājā iebraucot, gribas teikt: mirkli, apstājies, tu esi skaists! Katru gribas samīļot, sabučot un to mirkli izbaudīt, nevis uzreiz skriet tālāk. Māksliniekiem decembris ir ražas laiks, katrs arī cenšas to izmantot, bet ir jāprot arī visu sabalansēt tā, lai tajā mirklī, kad atnāku mājās, neesmu tikai pārgurusi māksliniece, kura visu sevi atdevusi citiem. Jo es esmu arī mamma, kurai kopā ar bērniem ne tikai jāuzcep piparkūkas, bet arī jāpalīdz sagatavoties kontroldarbiem un pabeigt mācību semestri.
Līdz gada beigām atlikušas vien nepilnas trīs nedēļas. Atskatoties uz aizejošo gadu, ar ko jums tas paliks atmiņā? Ar kādiem profesionāliem vai personīgiem notikumiem?
Tas jau vairs nav noslēpums, ka mēs šogad apprecējāmies. Mums bija ļoti jaukas kāzas - skaistā vasaras dienā kopā ar labākajiem draugiem. Tas bija mūsu šā gada nozīmīgākais notikums. Svētki un dzīves skaistie mirkļi, ko paši sev radām, palīdz izrauties no visa tā, kas nomāc ikdienā. Jo, protams, šis gads man paliks atmiņā arī ar karu Ukrainā. Diemžēl. Arī ar to, ka daudziem, vismaz daļēji, izveidojās gan fiziska, gan garīga imunitāte pret šausmīgo vīrusu un skatītājiem tika atvērta iespēja apmeklēt kultūras pasākumus. Jā, šis gads man paliks atmiņā ar to, ka cilvēkiem atkal bija iespēja satikties, sabučoties, samīļoties. Vairāki mūsu draugi šogad sagaidīja ģimenes pieaugumu. Bērns - tā ir liela laime, kaut es biežāk viņus varētu satikt un samīļot! Tieši šogad es esmu iemācījusies novērtēt mirkli. Un vēl es šogad ļoti daudz esmu domājusi par to, kas manā dzīvē ir gaisma, kas man to dod. Jo īpaši tagad, gada vistumšākajā laikā. Es visu māju esmu izdekorējusi mazām lampiņām, man vajag to lampiņu gaismu. Mans vīrs jau smejas, ka ir taču lielā lampa, kas dod lielu gaismu, bet - tā nedod mājīguma sajūtu. Es esmu domājusi, kur slēpjas mazo lampiņu fenomens… Un man nāk prātā Imanta Ziedoņa teiktais, ka «tādas lielas laimes nemaz nav» (..), «ir tikai tādas mazas laimītes, ir tikai tādi mazi ikdienības prieki». Un arī tās mazās lampiņas mājās man palīdz iedegt sevī mazas gaismiņas. Protams, fonā ir karš, bēgļi un kara upuri, fonā ir inflācija un cilvēku neziņa, kā izturēt ziemu, bet mums ir jāmēģina tajā visā saskatīt gaismiņu… Es pati tieši šobrīd strādāju, lai neiekristu tumšās un drūmās domās par situāciju, ko nevaru mainīt. Es mēģinu saprast, ko es varu mainīt, kuras «lampiņas» ieslēgt, lai savā pasaulē iedegtu gaismu. Un to es novēlētu visiem cilvēkiem visā pasaulē - meklēt un atrast katram savas mazās gaismiņas.
Tās atrast savā mājā, savā sirdī…
Jā. Un, ja jūti, ka tevī ir vairāk gaismas nekā tev līdzās esošajam, palīdzi viņam - atver sirdi, padalies ar savu gaismu un siltumu, palīdzi otram iekurināt viņa iekšējo ugunskuru!
Ko jūs gaidāt no jaunā gada? Ar kādām domām, sapņiem, cerībām to gaidāt?
Lai beidzas karš! Lai netiek galināti cilvēki, lai bērniem ir iespēja izaugt! Protams, es domāju arī par visiem saviem mīļajiem - lai viņi ir veseli un spēcīgi, tas ir pats svarīgākais! Lai mani draugi ir laimīgi savās attiecībās, un lai visi bērni jūtas droši un pasargāti! Viss pārējais ir mūsu katra paša rokās, jo pasaule ir pilna iespēju!
