Šonedēļ vēsture izspēlē ļaunu, bet pelnītu joku pret krieviem, jo 83. gadadiena Padomju Savienības uzbrukumam Somijai pienākusi ar salu, kas nogalina uzbrucējus Ukrainā tieši tāpat, kā nogalināja uzbrucējus Somijā.
Padomju Savienības uzbrukums Somijai 1939. gada 30. novembrī un Krievijas uzbrukums Ukrainai 2022. gada 24. februāri ir kā speciāli radīta iespēja pētīt un izteikt to, kas nepilnu simts gadu laikā mainījies, bet kas sastindzis pasaulē visās tās izpausmes formās no morāles normām un klimata līdz kara tehnikai un taktikai.
Vissvarīgākā sakritība ir tāda, ka Krievijas plāni uzvarēt Ukrainu ja ne dažās dienās, tad dažās nedēļās izgāzušies tieši tāpat, kā izgāzās Padomju Savienības nodomi savu uzvaras parādi Helsinkos pasniegt kā dāvanu savam diktatoram Staļinam viņa 60. dzimšanas dienā 1939. gada 21. decembrī. Krievija palaidusi garām rezerves variantu uzvarēt vai vismaz noformēt kaut ko līdzīgu uzvarai uz sava tagadējā diktatora Putina 70. dzimšanas dienu šā gada 7. oktobrī. Abos gadījumos dzimšanas dienu datumi norādīti tādi, kādus diktatori paši noteikuši atbilstoši vai nu realitātei, vai astroloģiskiem apsvērumiem, vai saviem untumiem, vai nepieciešamībai pretoties nostātiem par viņu tumšo izcelsmi.
Citiem vārdiem sakot, Ukraina turpina pastāvēt tāpat kā Somija. Diemžēl valstu pastāvēšana pirkta par teritoriju zaudēšanas cenu. Salīdzināmās mērvienībās attiecībā pret Somijas un Ukrainas sākotnējo platību šos zaudējumus var nosaukt par līdzīgiem.
Nesakritība, toties tāda, ka karš turpinās jau desmito mēnesi pretstatā tam, kā Somija jau līdz 1940. gada 13. martam tika piespiesta noslēgt miera līgumu, kurā piekrita apmainīt valsts teritoriju pret savu pastāvēšanu. Šāds līgums nebija tikai papīrs, kas pacieš visu. Šajā gadījumā papīrs izteica Staļina aprēķinus slēgt mieru ar militāri jau pieveikto Somiju, kuri - aprēķini - izturēja pat Somijas mēģinājumu okupētās teritorijas atgūt laikā, kad Padomju Savienībai nācās karot arī ar Vāciju.
Tiklīdz kara ilgumu izsaka kopš 24. februāra, tā tas uzreiz jāprecizē vai jāatvainojas ukraiņiem, ka īstenībā viņi spiesti karot ar Krieviju jau astoņus gadus. Krievija izmantoja jukas Ukrainā un ar militāru spēku atņēma tai Krimas pussalu 2014. gada 26. februārī (sk. notikuma atveidojumu ukraiņu skatījumā). Vēl pēc pāris mēnešiem Krievija mēģināja atkārtot to pašu Donbasā, kur Ukraina tomēr spēja izrādīt tik pamanāmu pretošanos, ka Krievija ielaidās uz pamieru, kas attāli līdzīgs 1940. gada marta mieram ar Somiju. Ukrainā miera vietā iestājās tikai pamiers ar abu pušu savstarpējām sūdzībām par pamiera pārkāpšanu.
Tālāko notikumu salīdzinājums skaidrāk par skaidru parāda, cik maza nozīme ir vārdiem. Miers starp Somiju un Padomiju noturējās mazliet ilgāk nekā gadu, bet pamiers starp Ukrainu un Krieviju - gandrīz astoņus gadus ar tādu tendenci, ka aizvien mazāk cilvēku spēja uztvert atšķirību starp šādu pamieru un īstu mieru. Karu atsākšanās apstiprināja, ka atšķirību starp pamieru un mieru patiešām nav. Ja kāds uzskata sevi par spējīgu karā uzvarēt, tad viņu neatturēs nekādas vienošanās ne par mieru vai pamieru, nekādi divpusējie vai daudzpusējie līgumi par valstu robežu atzīšanu.
Jebkāda veida un statusa starpvalstu līgumi tomēr ir pinekļi, atkratīšanās no kuriem potenciālajam agresoram jāierēķina kopējā bilancē starp viņa spēkiem un pret viņu vērstajiem spēkiem. Staļins uzbruka Somijai pāris mēnešus pēc tam, kad kopā ar Vāciju bija saplosījis Poliju, bet kopumā palaidis Vāciju pa priekšu sagraut starpvalstu attiecību, tai skaitā miera uzturēšanas sistēmu, kāda bija izveidota pēc Pirmā pasaules kara. Putins ar uzbrukumu Ukrainai 2014. un 2022. gada versijās kopēja vairāk Vācijas pagājušā gadsimta 30./40. gadu diktatoru Hitleru nekā savu tiešo priekšteci Staļinu, kurš pozicionēja sevi kā ļoti uzmanīgu un piesardzīgu (vai vajāšanas mānijas apsēstu, kā piebilst ļaunas mēles).
Putins uzņēmās uzsist dzirksteli pie pulvera mucas, kuras sprādzienam bija jāsadragā tā starptautisko attiecību neformālā komponente, kas padara Amerikas Savienotās Valstis (ASV) par pasaules mērogā vislielākā labuma guvēju no Otrā pasaules kara sekām. Formāli skaitās savādāk, ka pasaule esot godīgi sadalīta. Pat ja sevi par Otrā pasaules kara uzvarētājvalstīm pasludinājušās ASV, Lielbritānija un Padomija tagad Krievijas veidolā, kā arī tām piepītās Francija un Ķīna (divās Ķīnas uz vienu uzvarētājas vietu) caur savu īpašo statusu Apvienoto Nāciju Organizācijā (ANO) gūst kaut kādu labumu no tiesībām diktēt savu gribu citām valstīm, tad tā esot tikai maza un taisnīga atlīdzība par šo valstu ieguldījumu miera uzturēšanā pasaulē.
Putinam taisnība tādā nozīmē, ka ticība ASV pārākumam dilst un ANO liekuļošana visiem zināma un noriebusies (attēlā). Tikpat labi var teikt, ka ASV visiem noriebušās un ticība ANO dilst. Tādā paša garā var vēl daudz ko sacīt par visām valstīm un starpvalstu organizācijām, kuras vispār pieminēšanas vērtas. Taču nav taisnība Putinam, ka Krievija ar kaut ko atšķirtos no tiem, kurus Krievija aprunā. Ja Krievijas tiešām piemīt spēks vismaz attiecībā pret to vājumu, kādu tā piedēvē citām valstīm, tad kāpēc tā jau nav uzvarējusi Ukrainā?
Krievijas pārākums pār Ukrainu pēc iedzīvotāju skaita, teritorijas ar tās dabas bagātībām un Padomijas tehnisko un intelektuālo mantojumu un maksimāli lielu resursu novirzīšanu valsts militarizācijai vismaz kopš 2014. gada tik tiešām būtu ļāvis Krievijai sakaut Ukrainu, ja tai nepalīdzētu citas valstis. Tās palīdz vājākai valstij karā pret stiprāku valsti atbilstoši gudrībai, kas radusies reizē ar cilvēci. Somijas gadījumā tā tas nenotika, jo tā pati gudrība tika pielietota savādāk. Proti, vairākas valstis palīdzēja Padomijai kā vājākajai karā ar Vāciju, nevis Somijai kā vājākajai karā ar Padomiju. Toreiz Somija ieroču vietā saņēma tikai uzslavas par drosmi vārdos un bildēs.
Tagadējā valstu izkārtojumā Vācijas vietu būtu varējusi ieņemt Ķīna. Tad gan ASV ar tās sabiedrotajiem no vienas puses un Ķīna no otras puses varētu sacensties par to, kura no pusēm pasniegs Ukrainu Krievijai kā dāvanu, pretī saņemot vismaz labvēlīgu neitralitāti cīņā (īstā karā?) pret pretējo pusi.
Vismaz Putinam būtu gribējies, lai pasaules kārtība sabrūk pati no sevis vai no grūdiena, kādu viņš tai devis ar uzbrukumu Ukrainai. Ja tas tomēr nav noticis nepilna gada laikā kopš Krievijas uzbrukuma, tad tas, visticamāk, pārskatāmā nākotnē vispār nenotiks. Drīzāk Krievijas teritorijām ir izredzes kļūt par dāvanām, ar kurām apmainīsies ASV un Ķīna.
Pat par tuvāko nākotni tomēr ir jāizsakās ļoti uzmanīgi: atrunu tādās reizēs var izrādīties vairāk nekā runu. Neviens šobrīd nezina to, ko politikas vai karu pētnieku vairākums pēc gadiem desmit uzskatīs par pareizo atbildi uz jautājumiem, ar ko Krievijas uzbrukums Ukrainai būs beidzies un kāpēc tieši tā
būs noticis. Turklāt 2014. gada pamiera sajaukšana ar mieru brīdina, ka pēc 11 gadiem vērtējumi par tagadējā kara iznākumu var izrādīties vēl pavisam savādāki nekā pēc 10 gadiem. Lielākā daļa ar politiķu, politologu vai publicistu tiesībām publiski runājošo cilvēki pauda neticību Krievijas uzbrukumam Ukrainai līdz pat 24. februārim, pēc kura viņiem nācās pilnīgi savādāk izskaidrot Ukraina un Krievijas attiecības gan pēdējo astoņu gadu laikā, gan kopš PSRS sabrukuma, gan vēl citos vēstures posmos, ieskaitot Kijevas Krievzemes transformāciju par Moskoviju.
Krievijas uzbrukums Ukrainai ar mērķi ne tikai iekarot šo valsti, bet atkratīties no visām starpvalstu līgumu u.c. saistībām atgriež dienas kārtībā jautājumu arī par Somijas un Padomju Savienības miera līgumu statusu. Ja Padomijas mantiniece Krievija no starpvalstu līgumiem atsakās, tad kāpēc gan Somijai nepaņemt atpakaļ teritorijas, kuras tā zaudēja 1940. gadā, atguva 1941. gadā un bija spiesta vēlreiz faktiski atdot 1944. gadā un juridiski atdot 1947. gada miera līgumā ar Padomiju? Taču tādā gadījumā notiktu atgriešanās pie 1920. gada 14. oktobrī Igaunijas pilsētā Tartu noslēgtā miera līguma starp Somiju un Padomju Krieviju. Vēl pavisam savādākas robežas Somija varētu iegūt, atsaucoties uz Padomijas skaidrojumu par uzbrukumu Somijai, ka karš taču esot miers. Proti, ka Padomija esot noslēgusi miera, savstarpējas palīdzības un draudzības līgumu ar Somijas valdību, kas gāzusi to Somijas valdību, kura gribējusi karot ar Padomiju. Un šajā draudzības līgumā Staļins bija ietinis dāvanu somiem - Somijas teritorijas palielināšanu par 70 tūkstošiem kvadrātkilometru jeb 1/5 daļu pret Somijas 1939. gada teritoriju. Tādu ieguvumu (“zaļajam kursam” vajadzīgo mežu!) dēļ Somijas tagadējā valdība varētu atkāpties un beidzot tomēr aizmukt no valsts, ko Somijas valdība 1939. gadā neizdarīja pretēji padomju propagandas paziņojumiem, lai dotu varu tādai valdībai, kas spējīga realizēt draudzības līgumu ar tagadējās Krievijas teritorijas pārņemšanu.
Lai cik liels joks būtu Staļina 1939. gada propagandas triku pārvēršana īstenībā, tas tomēr nav nekas nesavienojams ar parasto robežu vilkšanas praksi. Spēks nosaka to cik kura puse spēj sagrāb vai ir spiesta atdot, bet argumenti tieši tādu robežu (vai reparāciju, vai politiskās sistēmas nomaiņas) noteikšanai atradīsies jebkurā gadījumā. Tātad jādodas uz Ukraina kara laukiem raudzīties, kas tur tagad notiek.
Tur tagad vēsture jau izspēlē ļaunu, bet pelnītu joku pret krieviem, jo 83. gadadiena Padomju Savienības uzbrukumam Somijai pienākusi ar salu, kas nogalina uzbrucējus Ukrainā tieši tāpat, kā nogalināja uzbrucējus Somijā. Sala saistība ar Ukrainu jeb ukraiņiem šajā gadījumā ciešāka, nekā viņi vēlētos. Ar saiti uz Neatkarīgās 2020. gada 6. decembra stāstu, kas pieskaņots Krievijas uzbrukumam Somijai toreizējai gadadienai, varam apliecināt, ka jau tajā reizē bija izdevis nonākt līdz atzinumam, ka “Krievijas uzbrukumi sasaista Somiju ar Ukrainu”. (https://neatkariga.nra.lv/lasamgabali/332222-ka-somi-izglaba-stalinu) Tai skaitā par to, kā šis uzbrukums ierakstīja kārtēji traģisko lappusi Ukrainas vēsturē, jo Padomijas vadītāji un armijas komandieri neuzskatīja par vajadzīgu uz Ziemas kara apzīmējumu nopelnījušo karu atvest karaspēku no Sibīrijas. Viņi apmierinājās ar milzīga skaitliska pārsvara izveidošanu pār Somijas armiju.
Tajā publikācijā detalizētāks stāsts par kādas Ukrainā mobilizētas medmāsas likteni, bet daudzas karaspēka daļas tika nosūtītas uz Somijas pierobežu no Ukrainas bez apdomāšanās, kā mežos un salā karos pie stepēm un siltuma pieraduši cilvēki. Turklāt toreizējai Padomijas armijai trūka ne tikai domu, bet arī ziemas formu. Rezultātā daudzi karavīri nosala jau pirms kaujām vai zaudēja šīs kaujas galvenokārt sala dēļ.
Vēlākie Otrā pasaules kara notikumi, sākot ar 1941. gada ziemas kaujām pie Maskavas, radīja maldīgu pārliecību, ka sals var būt tikai krievu sabiedrotais. Tagad viņi realizē šo pārliecību, mēģinot sagraut Ukraina pilsētu siltumapgādes sistēmas.
Tepat arī nākamā sasaiste starp kariem Ukrainā un Somijā, ka tās abas ir demokrātiskas valstis, kuru vadītājiem jārēķinās ar saviem iedzīvotājiem. 1939. gada septembrī uz Maskavu izsauktie Somijas pārstāvji esot mēģinājuši to ieskaidrot Staļinam, ka viņi nevarot piekāpties padomju prasībām somu vēlētāju dēļ. Staļins to sapratis kā mājienu, ka politiķi Staļina prasības izpildīs pie pirmās izdevības, ja vien Staļins pieliktu arī savu roku šādas izdevības radīšanā.
Tāpēc Padomijas uzbrukums Somijai sākās ar Helsinku un vēl dažu lielāko Somijas pilsētu dzīvojamo kvartālu bombardēšanu (attēlā) , ko Krievija mats matā atkārtoja jau šā gada februārī un martā. Cilvēkiem bija jānobīstas un jāprasa no politiķiem, lai tie padodas, jo tas taču glābtu pilsētu iedzīvotājus no nākamajiem uzlidojumiem. Tomēr šāda taktika noveda pie pavisam pretējiem rezultātiem jo gan somi, gan ukraiņi nolēma, padošanās krieviem sola ne vien drošāku, bet arī mokošāku nāvi nekā karš ar krieviem.