Atzīmējuši Mārtiņdienu, Lāčplēša dienu un vīru kopas “Vilki” 30. gadadienu, latvju bāleliņi svinētkārām acīm pavērās apkārt, kas vēl būtu atzīmējams un gratulējams, un atminējās, ka tūliņ, tūliņ taču būs Valsts proklamēšanas diena. “Eu, bet šajos svētkos mums uzrunu teiks tas pats vecais, visiem apnikušais premjers, ja? Jauna nebūs, nē, nemaz?” mazliet vīlušies, pārprasīja bāleliņi.
Lai gan valdības veidošana šķita vienkāršāka par trīskāju ķebli un skaidrāka par trīszvaigžņu konjaku, gandrīz izveidotā koalīcija tomēr pamanījās sasiet baļķi mezglā, pārvilkt bikses pāri galvai un apmaldīties trīs priedēs: bargais Kariņpaps pat sita dūri galdā, savāca savu lāpstiņu un spainīti, aizcirta durvis un paziņoja, ka ies spēlēties uz citu smilšu kasti, ja apvienotie pīlēni šonedēļ nesniegs atbildi par jauno jenotu piedāvāto atbildības jomu sadalījumu.
Ko piedāvāt trīskāju ķebļa vietā, Kariņpaps gan neieminējās, tāpēc arī apvienotie pīlēni par viņa retranslēto retrospektīvi retrogrādo retoriku nesatraucās, vien atgādināja, ka parakstīts memorandumdums vai kaut kāds cits papīrelis un līgumi ir jāpilda, tāpēc Kariņpaps var iedzert baldriānus, uzpīpēt ūdenspīpi un atslābt vai arī jau sākt laikus skatīties Eiroparlamenta virzienā. Pīlēnu Spīkersmiltēns vēl kaut ko bilda par vēlētāju vēlmēm pēc horizontāli dispepsētas diagonālās pieejas problēmu risināšanā, taču, tā kā pulkstenis vēl nebija astoņi no rīta, tad neviens viņa teikto nesaprata, jo nevarēja iegādāties saprašanai nepieciešamo puslitru.
Lielus priekus, dejas, dziesmas un nebeidzamus šmakovkas plūdus radīja notikumi Rēzeknē, kur no postamenta tika nonests Aļoša, turklāt, kā par brīnumu, bez lieliem protestiem no vietējo puses - dažs atnāca un slinki painteresējās, kas tas vispār par bleķa veci ar bliežamo rokās ir bijis, bet kopumā viss aizritēja relatīvi mierīgi. Rēzeknes mērīgais Bartaševičs gan kaut ko vāri iepīkstējās par krieviem, kuri ir krievi, un pieminekļiem, kuri nav pieminekļi, taču viņam mīļā miera labad neviens to nepārmeta - arī sūdzēšanos par barbarismu un savulaik izteikto piedāvājumu pārvietot Aļošu uz kapiem vai varbūt pat mauzoleju.
Krievija - tā gan, tā izsauca uz paklāja Vēstniekriekstiņu un piedraudēja ar asimetriskiem soļiem, kas Rīgai noteikti būs sāpīgi. Kas ar to domāts, neviens īpaši neiedziļinājās, vien nodomāja, ka Vēstniekriekstiņš pilnīgi noteikti nestrādā sapņu darbā.
Pavisam cita lieta - Dvinskas guberņas valdonis Elksniņš, kurš jau bija aizmuldējies tik tālu, ka viņu grasījās patriekt pat no “Saskaņas” un diez vai uzņemt Rosļikovsusļikova “Šņabilitātē”. “A ko es tādu?” brīnījās Elksniņš. “Krim naš, tur darbojas Krievijas likumi un institūcijas, tomēr kā Daugavpils domes priekšsēdētājam man ir saistošs Latvijas ārpolitikas kurss.” “Gut, Woldemar, gut, oi, tas ir, slikts Andrjuša, slikts!” satraucās pat VARAM un aicināja Elksniņa izteikumus izvērtēt drošībniekiem, savukārt pats ārlietu Rinkinkēvičs oficiālā vēstulē, notā un rezolūcijā aicināja Elksniņu stingri ievērot Latvijas ārpolitikas pozīcijas. “Nav tā kā par daudz goda vienam štrunta rašistam?” aizdomājās nepateicīgā latvju tauta.
Pa to laiku Rīgas dome nepagurstoši cīnījās ar grūtgalvjiem, ik rītu atbildot uz jautājumiem, kāpēc apgaismes līniju pārbaužu laikā kaut kur nav izslēgtas ielu laternu spuldzes un lampiņas mazmājiņās. Šim darbam tagad klāt nāca arī skaidrojumi par sabiedriskā transporta biļešu reformu, jo daudziem bija paslīdējis garām, ka par diviem eiro biļetes plānots pārdot tikai lidostas autobusā, bet pārējos sabiedriskā transporta līdzekļos lētākā būs 1,5 eiro vērtā pusotrstundbiļete. Ņemot vērā to, ka pastāvēja arī kaut kādas validēšanas vai validolizēšanās iespējas brauciena 89. minūtē, kas deva tiesības vizināties līdz pat Mazpisāniem un atpakaļ, ja vien uz tiem kaut kas kursētu, izskatījās, ka skaidrošanai nāksies veltīt laiku līdz pat nākamajam tarifu paaugstinājumam, kad varēs to visu sākt pa jaunam un atkārtoti.
Taču tie visi bija sīkumi, salīdzinot ar rezonansi, ko izraisīja Kambalu Olgas pateiktais kaut kur kaut kad kaut kam kaut kādā intervijā, cita starpā ieminoties, ka Dobele ir čuhņa. Uz to reaģēja visi Dobeles uzņēmumi, pārdēvējoties par “Čuhņas dzirnavnieku”, “Čuhņas svecēm” utt., tādējādi vienā dienā dubultojot gada apgrozījumu, bet Dobele kļuva par meklētāko vārdu gūglē, apsteidzot pat Īlonu Masku. Pats Olgas Kambala paziņoja, ka patiesībā visa Latvija ir čuhņa. “Esmu spēlējis Lasvegasā, Madridē, Stambulā, “Klondaikā” un “Fēniksā”, neviens tur tādu Latviju nezina!” to argumentēja Kambis. Latvju bāleliņi jau pieprasīja atraktīvajam pārim deportāciju no čuhņas uz kādu citu čuhņu, taču pastāvēja aizdomas, ka viss šis pasākums ar publiskajām kāzām bonusā ir tikai priekšvēlēšanu triks, jo Rīgas pilī drīzumā solījās atbrīvoties kāda silta vietiņa. Tāds, lūk, satraucošs stāsts.
