Latvju bāleliņi paņēma popkorna turzas un kolas četrpakas, aizdzina gulēt tikko pamodušos bērnus, iebēra barību un ūdeni suņiem, kaķiem un kanārijputniņiem pāris dienām, iekārtojās ērtāk dīvānos pie saviem TV ekrāniem un radioaparātiem un gatavojās nedēļas, mēneša, gada, bet varbūt pat turpmākās četrgades galvenajam šovam – uz savu pirmo sēdi sanāca 14. Saeima.
Pati galvenā intriga bija tā, cik jaunievēlēto deputātu nebūs pirms Saeimas sēdes mājās pie spoguļa pavingrinājušies izteikt “Klāras krelles klārā glāzē”, “šaursliežu dzelzceļš”, “šis žagaru saišķis nav mans žagaru saišķis”, “čukča čigānam ķiplokus čamda”, “zviegtin zviedza zviedru zirgi Zvirgzdupītes ziemeļos”, “Antoņina Toņa Ņenaševa-Ņevaševa”, “Hosams Abu Meri” un citus mēles mežģus, tāpēc, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, apmaldīsies svinīgā solījuma trīs priedēs un neatminēsies, vai pareizi bija zvērēt, zvērot, zvērīgot vai solīt, Latvijas Satiksmei vai Latvijas Satversmei, un vai pienākumus pildīt pēc labākās apziņas vai sirdsapziņas.
Diemžēl līdz šī šova vakara naglai nācās gaidīt, jo to iesāka prezidentīgā Levitonkuļa pļāpas gandrīz stundas garumā. Savas bargās runas ievadā viņš uzsvēra, ka krīžu pārvarēšanas laikam ir jābūt arī reformu laikam, tāpēc šai Saeimai jābūt reformu Saeimai, kura reformēs reformas un iestāsies par reformu reformīgumu, jo reformainā laikā tas tā reformīgi pieklājas. Iespējams, ka viņš teica vēl kaut ko, taču nepateicīgā latvju tauta to nedzirdēja, jo bija aizdevusies sviestmaižu meklēšanas un ledusskapja virināšanas ekspedīcijās. “Viņš vēl ir tur?” cerīgi pavērušies no virtuves televizora virzienā, pārprasīja nepateicīgā latvju tauta un, izdzirdot apstiprinošu atbildi, turpināja strauji, neilgtspējīgi un absolūti klimatnepieņemami pieņemties svarā.
Diemžēl arī pats šovs sanāca ar rūgtas vilšanās pieskaņu - pat Šlosera Jenču Mārcis un rosļikovsusļikoviešu Glorija nolasīja svinīgo solījumu diezgan raiti, turklāt pēdējā to izdarīja latgaliešu valodā, jo gluži pareizi bija nospriedusi, ka ir vienalga, kurā no savā mūžā līdz šim nelietotajām svešvalodām - latviešu vai latgaliešu - tiek nolasīts teksts. Pirmais, kas kļūdījās, bija nacionālais vislatviešu Dzintars, kurš svinīgo solījumu jau bija lasījis tik bieži, ka viņam ieraduma dēļ bija kļuvis atcerēties tā tekstu tikpat grūti kā to, vai no rīta mājās nav palicis neizštepselēts gludeklis un neaizslēgtas ārdurvis.
No PR viedokļa lielāko ievērību guva Liepiņlinda, kura gan, lai dieviņš nogrābstās, šoreiz nedziedāja un nebija pat ģērbusies tautastērpā kā dažas labas, taču pirms kļūšanas par deputāti nolasīja Tēvreizi. “Mūsu Tēvs debesīs, svētīts lai top Tavs vārds,” iesāka Liepiņlinda. “Mūsu dienišķo maizi dod mums šodien un labi ātri pārskaiti to uz mūsu banku kontiem. Un piedod mums mūsu parādus, kurus mēs drīz vien pēc šīs kļūšanas par deputātiem, cerams, varēsim nomaksāt. Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem. Un neieved mūs kārdināšanā, jo to mēs izdarīsim paši, bet atpestī mūs no ļauniem un urķīgiem žurnālistiem, lai varam četrus gadus te dzīvot kā nieres taukos. Jo Tev pieder valstība, spēks un gods. Mūžīgi mūžos, āmen!” to gan viņa neteica.
Rosļikovsusļikoviešu “Šņabilitātei!” iegāja vēsturē, kas vēl nebija pat sākusies, jo partijas pārstāve Treķakova tikai 24 stundas pēc mandāta apstiprināšanas to nolika, pēkšņi atminoties, ka viņai taču ir ģimene un ar to saistīti apsvērumi. “Nu kam negadās?!” samiernieciski noteica partijas pats galvenais Rosļikovsusļikovs. “Dažs aizmirst, ka nav padomnieks, bet krāvējs, kāds pārrakstās izglītības papīros, citam piemirstas par ģimeni -viss tautas labā, zelta cilvēki! Beigu galā - kurš gan varēja iedomāties, ka šis joks ar kandidēšanu uz Saeimu varētu izdoties?!”
Treķakovas vietā strādāt Saeimā tika aicināta Dorošķeviča, kas nozīmētu, ka Maltas aukli nomainītu Ruģeļu bērnudārzs, taču vēl nebija zināms, vai zem bērnudārza nav kāds svarīgāks “Šņabilitātes” kadrs, tāpēc auklēm un pedagoģēm varētu piedāvāt labi apmaksātu darbu sliežu likšanas firmā Honkongā, kā to savulaik jaunie jenoti izkārtoja savam peļu Junkuram, lai Saeimā tiktu rudā Solvita.
Kas attiecas uz valdības veidošanu, beidzot bija novērsts tās galvenais klupšanas akmens - Apvienotais Pīlēns bija gariem zobiem piekritis jaunās Enerģētikas, vides, klimata un klimaksa ministrijas izveidei, lai arī paša Kučinskis tiešā tekstā to bija nosaucis par plānu iedzīvoties, jo šajā jaunajā hiperministrijā bija plānots sakoncentrēt apmēram 60% vai 160% no valstij pieejamajiem investīciju līdzekļiem. “Nu labi, lai jau tā būtu, pazags, bet ļaus mums ar’,” aizkulisēs norūca apvienotie pīlēni, kuriem pievienojās nacionālie dombravas un citi dzintari, piekrītot sadarbības memorandumduma parakstīšanai.
Taču par nedēļas notikumu Nr. 1 tomēr parūpējās Levitonkuls, kurš, noslēdzoties 13. Saeimas pilnvaru termiņam, piešķīra Valsts prezidenta medaļas caurlaižu Pūcem, kotlešu un aļķīša Artusnim, bezkompromisa tiesiskajam Bordertaunbordānam un bijušajam aizsardzības Pabrīķim. Lai gan oficiāli skaitījās, ka medaļa piešķirta par sabiedrībai būtisku reformu īstenošanu, aizkulisēs runāja, ka šī Levita-Darvina Ignobeļa “Zelta avene” turpmāk tiks piešķirta par pašaizliedzīgu uzupurēšanos, attīrot politisko vidi no sev līdzīgajiem.
Dažs apbalvotais interesējās, vai ar šo medaļu varēs noparkoties Vecrīgā, cits pieļāva, ka to varēs izmantot vīzas vietā braucienam uz kārtējo rokas un citu ķermeņa daļu bučošanu Amerikā, bet vēl kāds centās to iemainīt pret Rīgas Jaunā teātra špikermašīnu. “Bet man?!” no kādas Spānijas piekrastes atskanēja žēlabains kauciens. “Klusē, Aldi,” viņam atbildēja. “Tev nevar, vēl sadursies.”
