«Uz šo balvu pretendēja daudzi izcili aktieri, tostarp Ītans Houks un Īvans Makgregors. Žūrija ir izrādījusi man prātam neaptveramu uzmanību, par ko esmu ļoti pateicīgs. Tas ir tiešām neticami!» atzīst Dailes teātra jaunais aktieris Kārlis Arnolds Avots. Viņš spēlē Jazi režisora Viestura Kairiša jaunajā spēlfilmā «Janvāris», par ko 17. Starptautiskajā Romas filmu festivālā «Festa del cinema di Roma», kas notika no 13. līdz 23. oktobrim, saņēmis Vitorio Gasmana vārdā nosaukto balvu kā labākais aktieris.
Viestura Kairiša jaunā filma «Janvāris», kas nacionālo pirmizrādi piedzīvos 11. novembrī, ir ieguvusi nozīmīgas godalgas jau divos starptautiskos kinofestivālos - Romā un Varšavā.
17. Starptautiskajā Romas filmu festivālā «Festa del cinema di Roma» «Janvāris» tika atzīta par gada labāko filmu starp 16 galvenajā konkursa programmā «Concorso progressive cinema» pārstāvētajām filmām (tajā bija iekļautas filmas no Francijas, Spānijas, ASV, Itālijas, Šveices, Beļģijas un Vācijas), režisors Viesturs Kairišs saņēma balvu par labāko režiju, bet filmas galvenās lomas atveidotājs aktieris Kārlis Arnolds Avots - Vitorio Gasmana vārdā nosaukto balvu kā labākais aktieris. Konkursa žūrijā šogad bija režisore Marjana Starpati, franču aktieris Luijs Garels, somu režisors Juho Kuosmanens, producente Gabriella Tana un režisors Pjetro Marčelli.
«Lieliska filma!» pēc latviešu kinolentes noskatīšanās atzina aktieris Luijs Garels, savukārt režisors Juho Kousmanens norādīja, ka žūrijas lēmums godalgas piešķirt «Janvārim» bijis absolūti vienprātīgs, un tā pamatā ir gan filmas mākslinieciskie risinājumi, gan stāsta nozīmīgums. «Tas ir skaists personisks pieaugšanas stāsts nemierīga laikmeta fonā. Aktieru sniegums ir lielisks. Varoņu trauslums, neraugoties uz filmā atainotās situācijas brutalitāti, mūs visus aizkustināja. Tas ir skaists veltījums kino, brīvībai, un diemžēl stāsts joprojām ir aktuāls, jo mēs redzam šos notikumus pašreizējā pasaulē,» tā žūrija par filmu.
«Janvāris» Romā izsauca arī plašu mediju interesi. «Ja filmā klātesošs ir vēsturiskais konteksts, tas nebūt nav uzbāzīgs, jo Viestura Kairiša mērķis nav rekonstruēt pašus notikumus, bet gan parādīt sekas, ko tie izraisījuši cilvēku sirdīs un prātos. Tāpēc scenārijs slēpj dziļu saikni starp galveno un otrā plāna aktieru psiholoģiju un viņu dažādajām reakcijām, pamatojoties uz to, kas notiek viņu valstī,» par redzēto rakstīja izdevums «Cinematographe».
Reizē ar 17. Starptautisko Romas filmu festivālu noslēdzās arī Varšavas starptautiskais filmu festivāls, kur filmai «Janvāris» tika piešķirta viena no konkursa programmas galvenajām balvām - balva par labāko režiju. Varšavas festivāla starptautiskās programmas žūrijā bija filmu «Ida» un «Aukstais karš» producente Eva Pučinska no Polijas, ASV producente Kamille Hārdmane, ASV režisors un producents Bogdans Apetri.
Filmas «Janvāris» pirmizrāde Latvijā plānota 11. novembrī, savukārt 18. novembrī filmu demonstrēs Tallinas filmu festivāla «Black Nights» oficiālajā programmā, bet 19. novembrī - Lietuvas filmu festivāla «Scanorama» programmā, kā arī Baltijas filmu dienās Oslo, Ankaras filmu festivālā un Ziemeļvalstu festivālā Lībekā, Vācijā.
Filma pasaules pirmizrādi piedzīvoja šī gada 10. jūnijā prestižajā ASV Traibekas filmu festivālā Ņujorkā (tas ir viens no pasaulē nozīmīgākajiem kino festivāliem, kuru izveidoja aktieris Roberts De Niro kopā ar Džeinu Rozentālu un Kregu Hatkofu un kurā līdz šim nebija izrādīta neviena Latvijas spēlfilma), kur ieguva žūrijas balvu kā labākā ārzemju filma. Filmas pirmizrādē klāt bija arī tās veidotāji - režisors Viesturs Kairišs, māksliniece Ieva Jurjāne, Jaža lomas atveidotājs Kārlis Arnolds Avots, producenti Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe, izpildproducenti Mārtiņš Eihe un Agate Prozaroviča un skaņu režisors Jonas Maksvīts.
Filma izsaukusi plašu rezonansi arī ASV mediju un kritiķu vidū. «Filma ir uzrunājoša no pirmā kadra līdz pēdējam,» tā, atklājot pirmizrādes seansu, teica Traibekas festivāla mākslinieciskais direktors Frederiks Bojers.
«Filmas aktualitāte un režisora redzējums piesaistīs festivālu programmu veidotāju interesi visā pasaulē,» atzīmējis ASV izdevums «Variety». «Kairišs rāda dzīvi 90. gadu Latviju, kur sajūta ir tāda, it kā notiekošajam nebūtu ne grīdas, ne griestu, un tomēr filma ir pilna enerģijas, kas to izteikti ievelk tagadnē,» raksta izdevums «The Moveablefest». «Scenārijs labi līdzsvaro kontrastu starp mīlestību, kino un karu, mijiedarbojoties ar notikumiem tādā veidā, ka stāsts ne mirkli nezaudē spriedzi,» raksta portāls «VHS Cut».
Viestura Kairiša jaunā spēlfilma «Janvāris» ir stāsts par jauniem kinematogrāfistiem, kuri tiek ierauti Rīgā notiekošajos 1991. gada janvāra politiskajos notikumos. Viņi ir bezgala tālu no jebkādas politiskās dzīves, taču apstākļi liek nonākt politikas un vēstures krustpunktā.
Ir 1991. gada janvāris. Pēc skolas beigšanas Jazis nevar izlemt, kā dzīvot tālāk. Draud iesaukšana Padomju armijā, veidojas pirmās nopietnās attiecības. 90. gadu sākuma bohēma, paaudzes protests. Latvijā tikmēr turpinās cīņa par valsts neatkarību, padomju milicijas speciālo uzdevumu vienības OMON draud apstādināt baltiešu brīvības cīņu, Rīgā sāk būvēt barikādes. Filmas jaunie varoņi - jaunie kinematogrāfisti - ir tālu no jebkādas politiskās dzīves, taču apstākļi viņus ierauj laikmeta notikumu epicentrā un liek izdarīt izvēli.
Filmas režisors ir Viesturs Kairišs, operators - Vojteks Starons, māksliniece - Ieva Jurjāne, kostīmu māksliniece - Rūta Lečaite, komponiste - Juste Janelīte, grima māksliniece - Ilze Trumpe, producenti - Inese Boka-Grūbe un Gints Grūbe. Producents un izplatītājs Latvijā - «Mistrus Media».
Lomās: Kārlis Arnolds Avots, Alise Dzene, Baiba Broka, Sandis Runge, Artūrs Skrastiņš Imants Strads, Lauris Dzelzītis, Kaspars Dumburs, Juhans Ulfsaks (Igaunija) un Alekss Kazanavičs (Lietuva).
Nacionālais kino centrs filmu izvirzījis kā Latvijas pieteikumu ASV Kinoakadēmijas balvai «Oskars» Labākās ārvalstu filmas kategorijā.
«Filma ir par laiku, kad izvēle būt brīvam kļuva par katra galveno jautājumu. Šobrīd nav aktuālāka jautājuma, kā tā laika izvēli nosargāt un šo izpratni nodot tālāk. Aicinu visus kopā ar saviem tā laika draugiem, kolēģiem, bērniem aiziet uz kino, lai atkal vai no jauna nonākt tā laika sajūtās, kad bijām, jauni, drosmīgi un brīvi,» aicina filmas režisors Viesturs Kairišs.
Filmas «Janvāris» treileris šeit.
«Neatkarīgā» uz sarunu pirms filmas «Janvāris» pirmizrādes aicinājusi tās galvenās lomas atveidotāju, 17. Starptautiskā Romas filmu festivāla «Festa del cinema di Roma» balvas «Labākais aktierdarbs» ieguvēju - Dailes teātra aktieri Kārli Arnoldu Avotu.
Kāda bija pirmā sajūta, uzzinot, ka esi saņēmis galveno balvu starptautiskā kinofestivālā?
Bija «Branda» mēģinājums, pirmais lasījums, kad režisors Viesturs Kairišs saņēma īsziņu, ka viņam jālido uz festivālu Varšavā, un pēc tam viņš saņēma otru īsziņu - ka jālido arī uz festivālu Romā. Sapratu, ka filmai «Janvāris» atkal ir panākumi, es priecājos par to, bet reizē aizdomājos, ka būtu forši arī pašam uz turieni aizbraukt. Un tad man piezvanīja producente, sakot, ka man arī jābrauc uz Romu. Jautāju, kādā sakarā, bet viņa atteica, ka tā ir «slepena informācija», ko nedrīkst izpaust. Mazliet samulsu, bet, protams, pārliecības, ka balva varētu būt arī man, nebija. Taču es nevarēju aizbraukt, jo festivāla svinīgās ceremonijas dienā man bija jāspēlē izrāde. Un tad starp «Smiļģa» pirmo un otro cēlienu es saņēmu filmas mākslinieces Ievas Jurjānes sūtītu video, kur tiek nosaukts mans vārds. Izcilais franču aktieris Luijs Garels stāvēja uz skatuves ar balvu un gaidīja, kam to pasniegt. To saņēma filmas producenti un pateica paldies manā vārdā. Skaidrs, ka es sapņoju par to emocionālo satricinājumu, kāds varētu būt, esot tur, Romā, un dzirdot nosaucam manu vārdu… Zinu, ka uz šo balvu pretendēja daudzi izcili aktieri, tostarp Ītans Houks un Īvans Makgregors, kuri ir tiešām liela kalibra aktieri. Žūrija ir izrādījusi man prātam neaptveramu uzmanību, par ko esmu ļoti pateicīgs. Tas ir tiešām neticami!
Tas ir novērtējums, tā ir atzinība. Arī atbildība? Vai tikai balva par jau paveikto?
Tā būtu vislabākā attieksme pret šo balvu, jo ir citi darbi, kas tagad jādara. Dailes teātrī notiek «Branda» mēģinājumi, un tas būs ļoti būtisks iestudējums mūsu teātrim. Gatavojos savai filmai par Uļu [izcilo basketbolisti Uļjanu Semjonovu], rakstu scenāriju un savās domās esmu šajā filmā. Un tomēr, šo panākumu apsmadzeņojot, es apzinos, ka tas rada zināmu spiedienu, taču es cenšos par to nedomāt, jo - šī balva ir arī kaut kas tāds, ko man neviens nekad vairs neatņems. Es par to biju sapņojis, es tādā ziņā esmu nekaunīgs - es sapņoju arī par lielākām lietām, un arī mērķtiecīgi eju tām pretim. Es sekoju līdzi tam, kas notiek dažādos prestižos kinofestivālos, skatos, kādas ir šodienas tendences, kādas filmas, kādi aktierdarbi tiek nominēti, kas saņem balvas. Tādā veidā mēģinu izglītoties, dzīvoju ap to un nekautrējos par to sapņot. Un sapņi realizējas! Dievs, veiksme un visi pārējie spēki šoreiz ir uzsmaidījuši man. Un šī balva ikvienam aktierim Latvijā parāda, ka viss ir iespējams, ka par to vajag sapņot un vajag iztēloties, ka tā var notikt. Un strādāt ar tādu atbildību. Pirms es vispār izeju filmēšanas laukumā, es vismaz divus mēnešus dzīvoju filmas scenārijā, gremdējos tās stāstā. Jo kas ir scenārijs? Tā ir mirusi balta lapa, tie ir miruši burti, tikai vārdi. Ne scenārijs, ne luga aktierim nav privilēģija. Aktieris nevar piedzerties ar vārdiem, nevar ar tiem inficēties vai kaut kā aiz tiem paslēpties. Viņam ir tam jātuvojas, jāatklāj sava dvēsele. Un to ir vērts darīt arī stipri pirms iziet filmēšanas laukumā.
Kā tu mēģināji tuvoties Jazim un 1991. gada janvāra notikumiem, barikādēm, laikam, kad pats vēl nebiji dzimis?
Kopš mazām dienām atminos televīzijā redzētus fragmentus no barikāžu laika notikumiem, un tie man tik ļoti iespiedušies atmiņā, ka šķiet, man pašam ar tiem bijusi kāda saikne. Nesen to analizēju, domāju, kāpēc tas man ir nozīmējis tik daudz, jo tiešām ir sajūta, ka arī es kaut kur tur esmu bijis. Uz šo lomu bija nopietns kastings, un es tam biju sagatavojies. Es vienmēr sagatavojos kastingiem, mēģinot savākt pēc iespējas vairāk informācijas, iegūt kaut ko personisku. Un šajā gadījumā man visspilgtāk atmiņā bija iespiedusies epizode par astoņpadsmitgadīgo Ediju Riekstiņu, kuru 1991. gada 20. janvārī Bastejkalnā nošāva. Tas ir traģiski, un es to uztvēru ļoti personiski, jo viņš bija tik jauns, vēl dzīvi nepieredzējis… Kad jau tiku apstiprināts lomai, sākās darbs, kāds notiek, gatavojot jebkuru lomu. Skatījos tā laika fotogrāfijas un ar iztēles palīdzību mēģināju apsēsties pie ugunskura Vecrīgā, ieraudzīt, kā cilvēki dalās ar maizītēm un siltu tēju, un mēģina saklausīt jebkādu informāciju par notiekošo… Tāpat «gāju iekšā» arī Jura Podnieka filmā - kā «šamanis», mēģinot uztvert kaut ko vairāk par vienkāršu faktoloģiju, sajust tajā kaut ko personīgu. Skaidrs, ka mūsu varonim Jazim vēl nav nostiprinājusies politiska pārliecība un patriotiska attieksme pret savu valsti, jo viņš ir piedzimis Padomju Savienībā, viņš ir piedzimis Padomju Latvijā, un viņam daudz būtiskāka ir sava individuālā brīvība, atrast savu vietu uz šīs pasaules un realizēties kā jaunam māksliniekam. Kā saka Viesturs [režisors Viesturs Kairišs], tā ir filma par sākumu. Par jaunu cilvēku, kurš tautas krustcelēs meklē un atrod sevi, un saprot arī būtisko -, ka tieši tautas brīvība arī viņam varētu pavērt brīvību.
Vai tolaik barikādēs bija arī kāds no tavas ģimenes?
Mans tēvs dežurēja Zaķusalā. Mamma palika mājās ar diviem bērniem - ar manu brāli Robertu un māsu Alisi. Es vēl nebiju piedzimis. Protams, šo faktu, ka tēvs devās uz barikādēm, mamma neuztvēra priecīgi. Viņa bija pikta, un tas ir maigi teikts. Viņa apzinājās, ka tas ir bīstami, baidījās, negribēja palikt viena ar diviem bērniem. Gatavojoties šai lomai, es, protams, tikos ar daudziem cilvēkiem, kuri bijuši klāt šajos notikumos, viņus intervēju un uzsūcu sevī šos stāstus. Man daudz palīdzēja režisors Igors Linga, kurš tajā laikā bija kino amatieris. Viņš stāstīja, kā izvairījās no padomju armijas, mans tēvs arī mēģināja no tās izvairīties. Protams, vērtīga bija arī Viestura [režisora Viestura Kairiša] pieredze, jo tas ir daļēji autobiogrāfisks stāsts. Viņš arī dalījās savos tā laika pārdzīvojumos. Tāpat arī Vojteks [operators Vojteks Starons], kura kaislība un mīlestība ir kino, man daudz palīdzēja. Viņš ir ne tikai režisors un operators, bet arī pedagogs, un es kā jauns aktieris labi apzinos, ka strādāt un būt kopā radīšanas procesā ar šādiem cilvēkiem, kādi ir Viesturs un Vojteks, ir ļoti vērtīgi.
Kāds tev bija lielākais izaicinājums filmēšanas laukumā?
Grūtākās bija pirmās filmēšanas dienas - kad par to esi daudz domājis un fantazējis, un tad ir jāienirst tajos apstākļos un godīgi tajos jādzīvo. Es atminos filmēšanu HES-ā, bija tiešām barga ziema, tuvu mīnus trīsdesmit grādiem. Jazim bija jāfilmē ar savu «Super 8» kameru, bez cimdiem, bija jāskrien, jārāpjas un kopā ar draugiem jāripo lejā pa sniegu… Filmas treilerī ir tas kadrs, kur viņš pēc tam guļ sniegā un skatās uz savu jauno draudzeni Annu, ko spēlē Alise Dzene. Tas ir mirklis, kad Jazis viņu pirmoreiz ierauga, kaut ko sajūt, viņā ielaužas pirmā mīlestība… Man tajā brīdī bija tik ļoti auksti, man sala dibens, tas bija kļuvis jau nejūtīgs. Es skatījos uz Alisi un jutos miris...
Filmā to neredz, ka ir tik ļoti auksts.
Šķēršļi aktierim palīdz, bet dibens tiešām bija sasalis vienā gabalā.
Šajā rudenī pirmizrādi jau piedzīvojusi režisora Staņislava Tokalova spēlfilma «Mīlulis», kur tu spēlē jaunu un ambiciozu karjeristu Matīsu un kas ir tava debija kino. Kas ir spilgtākais, kas palicis atmiņā no šīs filmas uzņemšanas laukuma?
Mēs ilgi strādājām pirms filmas, pusotru gadu, un grūtākās bija pirmās filmēšanas dienas. Tas bija vēl lielāks satricinājums, nekā «Janvārī», jo tad vēl vispār nezināju, ko tas nozīmē. Ar ko atšķiras teātris no kino? Teātrī aktierim ir iespēja izdzīvot savu stāstu hronoloģiskā secībā, no A līdz Z, bet kino neko nefilmē hronoloģiski, notiek lēkāšana no ainas uz ainu, un aktieris visu laiku nodarbojas ar tādu kā teleportēšanos. Tāpec lomas matricai ir jābūt gan prātā, gan dvēselē, un tas nav tik vienkārši. Bet šajā filmā vispersoniskākā man ir tēma par bērnu. Bija sarežģīti būt Matīsa apstākļos bērnunamā, jo es kā cilvēks to īsti nespēju saprast. Paldies Dievam, Matīss gan atgriežas pie sirdsapziņas, bet noziegumu pret šo bērnu viņš tomēr ir izdarījis. Un tas man bija sāpīgi.
Pirms filmas uzņemšanas biji iepazinies ar bērnunama vidi?
Es nāku no Elejas, un Elejā arī ir bērnunams. Man ir daudz audžubrāļu, es zinu, kas ir bērnunams. Man tā ir personiska tēma.
Ko nozīmē audžubrāļi?
Mana mamma ir sporta skolotāja Elejā, un sporta skolotāji mazos pagastos ir vieni no populārākajiem cilvēkiem, kurus visi parasti mīl. Jo visiem patīk sporta notikumi un pasākumi. Bieži vasarā pie mums dzīvojās bērni no bērnunama, un tas notika pavisam dabiski, bez kādām juridiskām formalitātēm. Tādas pazīšanās un draudzības ar šiem bērniem man daudz bijušas, un es viņus uzskatu par saviem brāļiem.
Interesanti, ka filma «Janvāris» ir uzņemta pēc «Mīluļa», lai gan, vizuāli salīdzinot Matīsu un Jazi, izskatās, ka otrādi - Jazis ir vēl tik ļoti jauns, astoņpadsmitgadīgs.
Tas ir kompliments, paldies.
Jau lasīju kādā intervijā, ka atgriezties padsmit gados tev palīdzēja diēta, kuras rezultātā mēneša laikā nometi vismaz desmit kilogramus.
Jā, ja Matīsam «Mīlulī» bija 93 kilogrami, tad Jazim «Janvārī» - tikai 77 kilogrami. Pats esmu 197 centimetrus garš, un tāds svars manam augumam ir gandrīz neveselīgs. Tāpēc arī Jazis izskatās jauns, nenobriedis. Izstiepies kā zāles stiebrs. Tā jau parasti notiek, ka jaunieši līdz skolas beigšanai ir gari un stiegraini, un tikai pēc tam lēnām piepildās ar vīrišķību un «svarīgumu». Es zināju, ka svara nomešana būs veids, kas man ļaus pietuvoties šim varonim, palīdzēs izveidot šo lomu. Jo, ja «Mīlulī» var fantazēt, ka Matīss ir atlētisks, jo agrāk ir spēlējis volejbolu, tad Jazim nav nekāda sakara ar sportu. Atceros, ka, filmējot «Janvāri», manas kājas bija izdilušas kā sērkociņi, man vairs nederēja nevienas apakšbikses. Un nebija arī spēka, galva šķita smaga, mugura - šķībāka. Es ieguvu citu fiziku, un pats jutos nevarīgāks. Man bija svarīgi tādam būt šai lomā, nevis to mēģināt kaut kā parādīt.
Tam vajadzīgs raksturs, lai tik īsā laikā atbrīvotos no vairākiem kilogramiem.
Es esmu spītīgs. Ja kaut ko esmu izdomājis, tad es daru. Šajā gadījumā es neko nedarīju, bet - arī neēdu. Tā bija visparastākā sliņķu diēta - «fastings».
Kāds tagad ir tavs svars, esi atguvis savu atlētisko formu?
Nē, vēl neesmu, bet man tagad ir jau 90 kilogrami. Neesmu arī centies to atgūt, man jābūt uzmanīgam ar muskuļiem, jo tad būs tikai viena iespējama loma - apsargs. Bet apsargs es nevaru būt, jo man ir nenobriedusi, bēbīša seja.
Vai lomas dēļ tu būtu gatavs arī pieņemties svarā par 10-20 kilogramiem?
Noteikti. Es esmu ekstrēmists. Droši vien nomest liekos kilogramus būtu grūtāk, nekā pieņemties svarā, bet, ja es apzinātos, kāpēc tas ir vajadzīgs, kāpēc ne? Es domāju, ka tāda loma man vēl ir priekšā.
Tev priekšā ir arī Uļas loma paša izlolotajā filmā par mūsu basketbola leģendu. Pastāsti, lūdzu, cik tālu aizvirzījies šis projekts?
Jā, tā būs spēlfilma par Uļjanu Semjonovu, par viņas pirmajiem soļiem līdz basketbolam un jau basketbolā. Ar filmēšanu vēl nesteidzamies, mēģināsim scenāriju attīstīt līdz pilnībai, jo, manuprāt, Uļa ir pelnījusi visvisvislabāko filmu, kāda vien var būt. Un uz to mēs arī iesim. Scenārijs būtībā ir gatavs, bet mēs vēl iesaistām profesionāļus, sadarbosimies ar tiem pašiem scenārija autoriem, kuri strādāja pie filmas «Janvāris» - līdzās Viesturam Kairišam tie ir igauņi Andris Feldmanis un Līvija Ulmane. Mums jau bija tikšanās «zūmā», visu izrunājām, viņiem ārkārtīgi patika šis stāsts, viņiem tas likās unikāls, viņi tajā saredz potenciālu.
Bet saknes šim projektam stiepjas jau vairāku gadu garumā…
Jā. Pirmoreiz biju aizgājis pie Uļas vēl tad, kad viņa vadīja Latvijas Olimpiešu sociālo fondu. Savu ideju aiznesu vēstulē, tādā muļķīgi romantiskā, ko varētu pārprast un uztvert kā mīlestības vēstuli. Es mācījos Kultūras akadēmijas pirmajā kursā, Viesturu Kairišu vēl nepazinu un, skaidrs, ka arī mani vēl neviens nezināja. Uļa ir mans elks, uz ko bērnībā esmu skatījies, esmu fanātiski pētījis viņas sporta vēsturi. Vienmēr viņu apbrīnoju, un tas man ir ļoti personiski. Es ilgi šo ideju sevī loloju - līdz brīdim, kad piekritu strādāt Dailes teātrī, ja Viesturs man ļaus iestudēt izrādi par Uļu, kurā es pats viņu arī spēlētu. Viesturs, būdams tālredzīgs režisors, redzēja tajā potenciālu, saprata jēgu un būtību, kāpēc šo stāstu vajag izstāstīt. Viņš gan teica, ka tas izklausās ļoti kinematogrāfiski, lai es pamēģinu kaut ko uzrakstīt. Es uzrakstīju, viņš parādīja producentam, un producents teica, ka tas ir jāsniedz Nacionālajam kino centram. Iesniedzām, dabūjām finansējumu un tagad pilnīgi droši zinām, ka šī filma būs! Bet, pirms uzrakstīt scenāriju, man ļoti nāca pretī visa Latvijas sporta sabiedrība, Uļas līdzcilvēki, treneri, komandas biedrenes. Aizpagājušajā vasarā es braucu pa visu Latviju, tikos ar viņiem, intervēju, runājām par tiem laikiem dažkārt pat trīs, četras stundas. Ne tikai par Uļu, arī par padomju laika sportu, par basketbolu, par «TTT Rīga». Man ir milzīgs fails «ekselī» ar avotiem šī stāsta scenārijam. Tikai pēc tam, kad to visu biju savācis, tapa reāls stāsts.
Mīlestība pret basketbolu tev nāk no bērnības?
Jā, man nebija variantu. Mani vecāki ieraudzīja viens otru Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, un mans liktenis jau bija izlemts. Katru nedēļas nogali, visas vasaras es pavadīju stadionos - vispirms mammai līdzi ratos, pēc tam jau skrienot vai viens pats vai kopā ar sportistiem. Vēlāk liku volejbola tīklus un pats arī spēlēju. Visiem bija skaidrs, ka būšu profesionāls sportists, jo arī mani fiziskie parametri liecināja, ka man ir visas iespējas nokļūt profesionālajā sportā. Un tad ieslēdzās mans spītīgums - nē, es negribu, ka viss ir tik paredzami, ka viss jau izlemts manā vietā. Es parādīju pasaulei «figu» un nonācu teātrī…
Un ko vecāki teica par šādu tavu izvēli?
Priecājās. Nekādu pretenziju nebija. Tēvs gan bija mazliet sašutis, kad sākumā iestājos uz horeogrāfiem Latvijas Kultūras akadēmijas Laikmetīgās dejas mākslas programmā, jo ar deju man nebija vispār nekāda sakara. Viņš man prasīja: «Kā tu, dēliņ, taisies savu ģimeni pabarot? Dejosi?» Jā, es dejošu! Man patīk dejot. Interesanti, kāds būtu mans liktenis, ja studijas tur būtu turpinājis un kļuvis par dejotāju?... Dejai nav nepieciešami vārdi, tā ir universāla valoda, dejotājs ar savu mākslu var būt īsts pasaules pilsonis.
Un tu tiešām negribēji nokļūt profesionālajā sportā?
Nē, bet es sekoju sportam.
Tu spēlēji basketbolu vai volejbolu?
Es visu spēlēju, izņemot futbolu, tam esmu par garu. Es biju Latvijas čempions volejbolā, un basketbolu spēlēju divos klubos - Jelgavas basketbola sporta skolā un «DSN Rīga». Anatolijs Konstantinovs un Alvils Eglītis bija mani treneri. Izcili treneri! Patiesībā, es esmu nokļuvis līdzīgā sistēmā, jo aktieris arī ir spēlētājs, bet režisors - treneris. Otas triepieni ir līdzīgi - tāpat kā teātrī aktiera liktenis ir atkarīgs no režisora, arī spēlētāja liktenis ir atkarīgs no trenera, vai viņš prot tevi attīstīt, realizēt un vai grib ar tevi veidot savas kombinācijas.
Kādas šodien ir tavas attiecības ar sportu?
Nu, tu jau tagad redzi - Dailes teātra direktors [Juris Žagars], mākslinieciskais vadītājs [Viesturs Kairišs], Brands [Ieva Segliņa] un citi aktieri tepat, foajē, vingro. Te visi sporto, man nav kur likties un es arī, protams, sportoju. Gribētos vairāk uzspēlēt «basīti», arī pludmales volejbols man pietrūkst. Vasarā biju jau iztēlojies, ka to vien darīšu, kā dzīvošos pie jūriņas ar grāmatām un «bīča» bumbu, bet tā nesanāca. Tagad mans sports ir Zemessardzē, tā arī ir fiziska slodze. Bez kustības, bez fiziskām aktivitātēm es nespēju, man ir nepieciešams sevi nodarbināt, lai es jūtu savas rokas, kājas, vēdera muskulatūru, lai jūtu, ka palieku spēcīgāks.
Skaidrs, ka ne jau tāpēc iestājies Zemessardzē, lai justu rokas un kājas. Kāda bija tava motivācija? Kara fons?
Protams. Skaidrs, ka šādi notikumi liek katram atbildēt uz svarīgiem jautājumiem, un man šķita, ka nepietiek tikai ar manu pilsonisko nostāju. Tas bija dabisks lēmums, par ko ne brīdi nešaubījos un ko absolūti nenožēloju. Ar katru dienu, ko pavadu Zemessardzē, es arvien pārliecinos, ka esmu izdarījis pareizo izvēli. Es savu Tēvzemi dzirdu, un es patiešām esmu patriots. Es mīlu savu zemi, savu kultūru, es nespēju iztēloties dzīvot kur citur, tāpēc esmu gatavs to sargāt. Protams. Arī mans brālis ir Zemessardzē, tēvs arī gribēja iestāties, bet diemžēl vecums viņam to neļauj.
Atgriežoties filmas «Janvāris» notikumos… Tu arī būtu gājis barikādēs? (šeit tomēr man neuzdevāt jautājumu par barikādēm, bet par karu. Mazliet nekorekta mana atbilde sanāk)
Nav divu domu, jā! Jā, jā, obligāti! Skaidrs, ka ir muļķīgi to tā iztēloties un sevi heroizēt, jo es jau nezinu, kā tādā brīdī cilvēki jutās. Es negribu izklausīties pārlieku drosmīgs vai varonīgs. Es arī atbalstu obligāto militāro dienestu. Es redzu, kas notiek Zemessardzē un es saprotu, ka ir nepieciešams lauzt priekšstatu par armiju, par «ģedovščinu». Vismaz manā, 13. kājinieku, bataljonā ir ārkārtīgi izglītoti instruktori un virsseržanti, izcilas personības, ar humoru apveltītas, neviens nevienu tur neabižo. Gluži otrādi - viens otru atbalsta, papildina. Tur var satikt uzņēmēju un bibliotekāru, un tur var piepildīt sevi ar tik dažādiem likteņstāstiem. Un Zemessardzē tāpat kā regbijā ir vajadzīgi dažāda kalibra spēlētāji - arī ne tik fiziski sagatavots cilvēks var atrast savu vietu komandā, jo katram ir savas spēcīgās puses. Un tur, patiesībā, arī rodas tas īstais patriotisms, jo tik brālīgu vienotību, arī ar mūsu mazākumtautības pārstāvjiem, kuru tur, starp citu, ir pietiekami daudz, es neesmu izjutis vispār nekur. Arī tāpēc es atbalstu obligāto militāro dienestu.
Cik daudz laika tev paliek Zemessardzei, tu taču esi ļoti noslogots teātrī?
Jā, tā ir, bet katra otrā nedēļas nogale sanāk. Skaidrs, ka viņi rēķinās ar to, ka es neiešu prom no sava darba, ka man ir jābūt teātrī, tāpēc, ja netieku uz kādu mācību, mani pievieno citai grupai, un es visu varu apgūt nākamajās apmācībās. Tur viss notiek ļoti fleksibli, visu var izdarīt.
Jau ieminējies, ka Dailes teātrī šobrīd notiek «Branda» mēģinājumi. Kāda ir tava loma?
Es būšu Agnus. Agnese. Brandu spēlēs Ieva Segliņa. Es gribētu atstāt intrigu un neko vairāk nekomentēt. Cilvēkiem jau tagad ir pietiekami daudz jautājumu, un es zinu, ka mēs spēsim atbildēt.
Kas vēl tev plānots šajā teātra sezonā?
Man būs «Precības» pie režisora Mihaila Gruzdova. Izrāde, ko viņš savulaik jau iestudēja ar Juri Žagaru, Ģirtu Ķesteri, Mirdzu Martinsoni. Izcila Nikolaja Gogoļa luga, kurā es spēlēšu Ivanu Kuzmiču Podkoļosinu. Jaunu vīrieti, kurš šķetina jautājumu precēties vai neprecēties, ir vērts vai nav, un ko tas īsti nozīmē? Domāju, ka daudziem jauniem vīriešiem ir šādas pārdomas. Arī man. Brīnišķīgi! Būšu arī pie gruzīnu režisora Data Tavadzes, kurš plāno iestudēt Bertolda Brehta lugu «Kaukāziešu krīta aplis». Un ļoti iespējams, ka nākamsezon man teātrī būs viena ļoti brīnišķīga loma, bet par to es vēl nedrīkstu stāstīt.
Tiek plānoti arī kādi kino projekti?
Pavasarī vai vasarā sāksim filmēt pilnmetrāžas seriālu pie Staņislava Tokalova un Jura Kursieša - «Padomju džinsi». Stāsts par jaunu puisi, kurš psihenes pagrabā atver savu džinsu fabriku. Scenārija pamats jau ir, tagad ar Stasu liekam galvas kopā un sākam strādāt pie varoņa rakstura, sākam viņu «zīmēt».
Un kad tu plāno sākt filmēt savu filmu par Uļu?
Mēs nesteidzamies. Iespējams, pirmo posmu nofilmēsim šovasar, varbūt arī nē. «Brandā» ir tāda frāze: visu vai neko. Es teikšu tā, ka šī filma ir mans «visu vai neko», mans «būt vai nebūt». Tāpēc svarīgi nesteigties.
Kārlis Arnolds Avots
- Dailes teātra aktieris (kopš 2020. gada)
- Dzimis 1996. gada 27. augustā Rīgā
- Izglītība: Elejas vidusskola un Jelgavas novada sporta skola (2015), Latvijas Kultūras akadēmija (dramatiskā teātra aktiera mākslas programma, 2021)
- Repertuāra lomas Dailes teātrī: Agnus (H. Ibsena «Brands», 2023), Džons Ričs (K. van Kampenas «Farinelli un karalis»), Tomass (A. Strindberga, R. Dolžanska «Spēles ar Jūliju», 2022), Džonatans/Čārlzs Haveršams (H. Luisa, Dž. Seiera, H. Šīlda «Izrāde, kas saiet sviestā», skolēns (O. Lutsa «Pavasaris»), Helmuts, kara veterāns/Dr. Fogels/Antonio, pansionāta pacients/oficiants - nacists/Jēkabs Bābels, līķis (Ē. M. Remarka/R. Vaivara «Trīs draugi»), Eduards Smiļģis (M. Zālītes «Smiļģis»), Derils (D. Makmillana «Monstrs»), V (D. Makmillana «Elpa»)
- Lomas kino: Jazis spēlfilmā «Janvāris» (rež. V. Kairišs, 2022), Matīss Godiņš spēlfilmā «Mīlulis» (rež. S. Tokalovs, 2022), loma spēlfilmā «Pirmdzimtais» (rež. A. Karapetjans, 2017)
- Apbalvojumi: 17. Starptautiskā Romas filmu festivāla balva kategorijā «Labākais aktierdarbs» - par filmu «Janvāris» (2022, rež. V. Kairišs), «Spēlmaņu nakts 2019/2020» balva kategorijā «Gada jaunais skatuves mākslinieks» - par V lomu izrādē «Elpa» un Dmitrija Prokofjeviča Razumihina lomu izrādē «731. solis» (Valmieras drāmas teātrī), «Spēlmaņu nakts 2018/2019» nominācija kategorijā «Gada debija vai jaunie skatuves mākslinieki» - par titullomu izrādē «Mārtins Īdens» (Valmieras drāmas teātrī)