CVK apstiprināja Saeimas vēlēšanu rezultātus, un piecas sekundes pēc tam caurkritusī “Saskaņa”, partija “Tautas taras spēks” un vēl kaut kādi mazie meža dīvaiņi apstrīdēja to rezultātus, tādējādi ar šo soli cerot iekļūt ziņās, interneta portālos vai kaut vai iepazīšanās saitu slejās. Tas viņiem arī izdevās, taču tie bija vienīgie panākumi, un turpmākos četrus gadus savu darbību nācās balstīt uz feisbūkā ieliktiem “postiem” ar ierakstu “Ja piekrīti, dalies!”.
Pa to laiku ievēlētajiem tautas kalpiem bija nopietnākas lietas darāmas: tika sasaukta jaunievēlētās Saeimas pārstāvju organizatoriskā sanāksme, kurā pēc nopietnām, argumentētām, ilgtspējīgām, klimatneitrālām un pamatīgām diskusijām tika nolemts, ka 14. Saeima uz savu pirmo sēdi sanāks 1. novembrī. Lielākos strīdus radīja viedokļu apmaiņa jautājumā, vai 1. novembris personīgajos plānotājos ierakstāms pēc 31. oktobra vai pirms 2. novembra, kā arī neskaidrības, vai tā norise kalendāros rakstāma kā “otardien” vai “oterdien”, tomēr deputāti solījās rast šajā jautājumā konsensu, kas balstīts uz konsekvenci, konverģenci, konservu attaisāmo un kondensātu.
Protams, līdz 1. novembrim bija noskaidrojami arī citi valstiski svarīgi, būtiski un nozīmīgi jautājumi, piemēram, no cikiem līdz cikiem strādā Saeimas bufete, vai atejas krampītim ir GPS un cik ruļļu papīra drīkst nest mājās, kad izsniegs caurlaides iebraukšanai Vecrīgā, kuros datumos tiek ieskaitīta alga u.tml. Pašreizējā Spīkermūrniece solījās nodrošināt šo svarīgo informāciju, kas attieksies uz deputātu ikdienu, tāpat tika panākta vienošanās arī par laiku, kad jaunie deputāti varēs ierasties Saeimas sēžu zālē, lai iemācītos strādāt ar balsošanas iekārtām un apgūtu prasmes, kā nobalsot klāt neesošo kolēģu vietā.
Izrādījās, ka var sakasīties, dalot ne tikai virtuālos krēslus valdībā, bet arī reālos turpat Saeimā - to pierādīja “Progresīvie”, kuri nevēlējās sēdēt starp Šlosera “Latvija vienā vietā” un Rosļikovsusļikova “Šņabilitāti”, bet tuvāk apvienībai “Jenotība”. “Viss tika pamatots ar tradīciju, bet arī tā netika pamatota ar kritērijiem,” gražojās “Progresīvo” Antoņina Toņa Ņina Ņenaševa-Ņevaševa un piecirta papēdīti: “Šlosers taču nospers manu gumijas pīlīti, Lielā Viļa puika atņems vienradzi, Glorija neēd jūras kāpostus, bet Rosļikovsusļikovs nelāgi ož!” Nācās balsot. Lai gan par rezultātiem domas dalījās, neapstiprinājās baumas, ka “Progresīvajiem” beigu galā likts sēdēt pie poda.
Rosļikovsusļikova “Šņabilitātei” bija citas problēmas. Iesākumā tiesa atņēma tai iespēju saukties par Siguldu un izmantot saimnieciskajā apritē preču zīmi “S!”, taču to viņiem tāpat varēja ievajadzēties tikai pēc četriem gadiem. Daudz lielāka bēda bija tas, ka Valsts policija nodeva kriminālvajāšanai Glorijas lietu par nepatiesu ziņu sniegšanu CVK. “Šņabilitāte” atcerējās, ka labākā aizsardzība ir uzbrukums, un pieprasīja Drošības dienestam izmeklēt informācijas noplūdi. “Kā masu medijos varēja noplūst klasificēta informācija par malkas krāvējām dažādos uzņēmumos, a? Vot kāpēc Valsts policija par to nav ierosinājusi lietu, bļa?”
SKDS aiz neko darīt, garlaicībā žāvājoties un kasot pēdu, pēc LTV raidījuma “Domburšovs” pasūtījuma veica aptauju, noskaidrojot absolūti neticamas, šokējošas un sensacionālas lietas - izrādījās, ka trīs vai četru partiju koalīciju kopumā atbalsta 51% iedzīvotāju. Tas radīja interesi, cik partijas koalīcijā redz atlikušie 49% respondentu, un noskaidrojās, ka no vienas līdz 666. “Mēs taču teicām!” triumfējoši paziņoja “Progresīvo” Briškenškickens. “Šajā kritiskajā brīdī Latvijas sabiedrībai nepieciešama spēcīga, iekļaujoša mēbele uz 64 kājām, nevis štrunta trīskājains Ikejas ķeblis!”
Lai gan “Jenotība” valdības veidošanā nebija tikusi diez ko tālāk, staltais Kariņpaps mundrā balsī skaidroja, ka valdības veidošanas sarunas rit ļoti labā tempā, sarunu esot tik daudz, cik nekad agrāk, tikai vajag sarunāties, sarunāties un sarunāties, bet pa starpu tam mazliet arī pavakcinēties. Esot pat pārrunāts kaut kas par veicamajiem darbiem, taču tam gan neviens nenoticēja - tāpat kā tam, ka pirmdien Kariņpaps pie Levitonkuļa jau varēs doties ar daudz konkrētākiem un taustāmākiem rezultātiem. “Taču, ja tas uztraukums ir par to, ka viens otrs vēl nezina, kuru ministra krēslu viņš ieņems, tad šiem cilvēkiem jāgaida sava kārta,” brīdināja Kariņpaps. Lūk, tam gan visi noticēja.
Par sevi atgādināja arī joprojām no Jēkabielas neizsviestā un uz bezdarbnieku biržu vēl neaiztriektā 13. Saeima, kas savas sēdes darba kārtībā iesākumā iekļāva, tad neiekļāva, pēc tam tomēr iekļāva, bet tad nobalsoja par neiekļaušanu Civilās savienības likumprojektu. Ar to nu pāris dienas tagad bija aizņemts viss tviteris, par ko diskutēja visi, kuri nebija aizņemti, fotografējot Staķi braucam uz darbu ar velosipēdu. Tāds, lūk, garlaicīgs stāsts.