Kristīne Krūze-Hermane: Par vientulību, nevis seksu

PAR SEKSUALITĀTI IR JĀRUNĀ. «Daudzi pieaugušie dzīvo noliegumā, nav kontaktā ar sevi, savu ķermeni un tā vēlmēm. Daudzi pat nezina, ko grib, kas viņiem patīk, kas – nē. Tāpēc arī ir tik daudz neveiksmīgu attiecību un nelaimīgu laulību,» uzskata aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane. Viņa iestudējusi Majas Cades lugu «Runāšanās par seksu» © Ģirts Ozoliņš/F64

«Man ir dažas ļoti tuvas draudzenes, ar kurām varu būt ļoti atklāta un runāt par visu, un tas ir baigi forši. Bet, godīgi sakot, es eju terapijā, kur tad arī izrunāju savas sasāpējušās tēmas, jo man nepatīk izmantot draudzenes kā izgāztuvi,» saka Jaunā Rīgas teātra (JRT) aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane.

Dziļa tuvība un skaudra vientulība

Kristīne Krūze-Hermane ir iestudējusi Berlīnes dramaturģes Majas Cades jaunāko lugu «Runāšanās par seksu», kas uzrunā skatītājus ar svaigu 21. gadsimta intonāciju. Pirmizrāde JRT Mazajā zālē - piektdien, 28. oktobrī.

Latviešu teātrim, kas pēdējos 25 gados cilvēka seksualitātes tēmu ir pamatīgi pētījis, ielūkojoties tajā no visradikālākajām un arī nežēlīgākajām perspektīvām, pievienojas atbruņojoši cilvēciska saruna, kurā savienojas humors, maigums, izmisums, trauslums un vitāls esības apliecinājums. Trīs vīrieši un trīs sievietes vienu reizi mēnesī satiekas kādā lielpilsētas telpā, lai aprunātos par sev svarīgo, par savas dzīves intīmākajiem nostūriem. Seksualitāte ir teritorija, kurā mēs mēdzam būt visievainojamākie. Teritorija, kurā iespējama gan patiesi dziļa tuvība, gan skaudra vientulība. Par to arī izrāde.

Režija un telpa: Kristīne Krūze-Hermane, kostīmu māksliniece: Jana Čivžele, lomās: Baiba Broka, Vilis Daudziņš, Jana Čivžele, Inga Tropa, Ivars Krasts un Jānis Skutelis.

Sieviešu un vīriešu sociālās lomas

«Runāšanās par seksu» ir jau otrā vācu dramaturģes un sieviešu tiesību aktīvistes Majas Cades luga, kas iestudēta JRT. 2020. gada pavasarī režisors Alvis Hermanis iestudēja šīs autores lugu «Status Quo» (tulkojusi Margarita Zieda) - izrādi ar nosaukumu «Sievietes un vīrieši», kurā piedalās teju visa teātra aktieru trupa.

«Šī izrāde piedāvā tādu realitātes modeli, kurā sieviešu un vīriešu sociālās lomas ir samainītas vietām. Mūsdienu pasaulē, kur sievietes kļūst arvien vīrišķīgākas un vīrieši arvien sievišķīgāki, šāda spēle vairs nešķiet utopiska fantāzija. Sievietes un vīrieši postmodernajā pasaulē sākuši mainīties lomām jau pirms kāda laika, un JRT izrāde piedāvā versiju, kā šī situācija varētu tālāk attīstīties,» par izrādi saka tās režisore, piebilstot, ka Maja Cade ir mēģinājusi fantazēt šajā virzienā un ar viņas atļauju luga ir lokalizēta - darbības vieta ir Latvija.

Majas Cades «Runāšanās par seksu» ir režisores Kristīnes Krūzes-Hermanes trešais režijas darbs JRT. 2016. gada 4. novembrī viņa debitēja režijā ar angļu kriminālromānu, stāstu un lugu rakstnieces Agatas Kristi detektīvu «Lakstīgalu māja», kuras galvenā varone (Sandra Kļaviņa) izved cauri savai dzīvei, liekot aizdomāties, cik lielā mērā mēs pazīstam tuvākos cilvēkus sev līdzās; bet šā gada 10. jūnijā pirmizrādi piedzīvoja viņas režisētā ukraiņu dramaturģes Natālijas Vorožbitas luga «Sliktie ceļi», kuras darbība risinās 2014./2015. gadā Donbasā - tie ir dokumentāli stāsti par karu, sāpīgi, skaudri, tieši un nežēlīgi patiesi.

VAJADZĒTU ATGRIEZTIES. «Kad sāku taisīt «Sliktos ceļus», paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, februārī man vajadzētu atgriezties Latvijas Universitātē un atsākt savas klīniskā psihologa studijas,» saka aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane / Ģirts Ozoliņš/F64

Bet kopumā «Runāšanās par seksu» ir režisores ceturtais režijas darbs - 2018. gada rudenī Kristīne Krūze-Hermane iestudēja izrādi «Zenta Mauriņa. Dokumentālie sapņi», pieskaroties šīs rakstnieces un filozofes mūža spilgtākajiem brīžiem - ar Laumu Balodi Zentas Mauriņas lomā. Tā savu pirmizrādi piedzīvoja nedēļā pēc valsts simtgades svētku kulminācijas Rīgas Centrālajā bibliotēkā.

«Neatkarīgā uz sarunu pirms jauniestudējuma «Runāšanās par seksu» pirmizrādes aicinājusi aktrisi un režisori Kristīni Krūzi-Hermani.

Par ko stāsta tavs jaunākais iestudējums «Runāšanās par seksu»?

Divos vārdos - par vientulību. Tā ir Majas Cades luga ar provokatīvu nosaukumu, un tās pamatā ir stāsts par cilvēku grupiņu, kas sanāk kopā un runā par ļoti intīmiem savas dzīves jautājumiem. Bet visam pāri tas tomēr ir stāsts par cilvēka vientulību, nevis seksu.

Kad šajā pavasarī iestudēji ukraiņu autores lugu «Sliktie ceļi», kādā intervijā atklāji, ka šis iestudējums ir tava nodeva Ukrainā notiekošajam karam, tavs atbalsts Ukrainai un vienlaikus arī egoistiska terapija pašai sev. Kas ir «Runāšanās par seksu», kāpēc šāda izvēle?

Es zināju šo lugu jau apmēram gadu. To atrada Jaunā Rīgas teātra dramaturģe Margarita Zieda, kura to vēlāk arī iztulkoja. Es to izlasīju angļu versijā, ilgi par to domāju un zināju, ka kādreiz to noteikti iestudēšu. Tad Margarita to iztulkoja. Pēc «Sliktajiem ceļiem» man bija sajūta, ka tagad vajag iestudēt kaut ko vieglāku, bet rezultātā nekas viegls nesanāca. Lasot šo materiālu, tas šķiet vienkāršs un viegls, bet, sākot strādāt, sapratām, ka tas nemaz nav tik vienkārši. Bet es domāju, ka par seksualitāti ir jārunā, jo īpaši mūsu, Latvijas, sabiedrībā, kas vēl joprojām ir kaut kā ļoti sasaistīta. Skolā bērniem nav veselības mācības, kas, manuprāt, ir pilnīga traģēdija. Bērniem ir jāpārzina anatomija, ir jāpazīst savs ķermenis, ir jāzina, kā izsargāties. Bet bērni izglītojas no porno filmām, un tas ir briesmīgi. Arī daudzi pieaugušie dzīvo noliegumā, nav kontaktā ar sevi, savu ķermeni un tā vēlmēm. Daudzi pat nezina, ko grib, kas viņiem patīk, kas - nē. Tāpēc arī ir tik daudz neveiksmīgu attiecību un nelaimīgu laulību.

Ja to nemāca skolā, par to vajag runāt vismaz mākslas valodā?

Jā. Un, ja reiz tāda luga ir uzrakstīta, to vajag iestudēt. Izrādes mēģinājumu procesā mums bija ļoti interesanta saruna ar seksologu Arturu Šulcu. Vienu mēģinājumu veltījām šai sarunai, kurā viņš stāstīja par savu darbu un atklāja daudz interesanta. Kad jautājām, kādas ir galvenās problēmas Latvijā, kā vienu no viņš minēja informētības trūkumu. Sabiedrība aizvien ir sasaistīta, daudziem sekss joprojām ir tabu tēma, par ko nedrīkst runāt. Tāpēc tā ir aktuāla tēma, es tā domāju.

Vai šajā sarunā uzzināji ko jaunu arī sev? Strādājot pie šīs izrādes, es daudz ko jaunu esmu uzzinājusi par sevi kā režisori. Arī Artura Šulca lekcija par seksualitātes tēmu man, protams, bija ļoti interesanta, un tikpat interesanti man bija šķetināt vaļā katra lugas tēla vēsturi, to izzināt un veidot. Daudz ko ar aktieriem pārrunājām. Lugā ir ļoti dažādi cilvēki - ne tikai heteroseksuāli, bet arī homoseksuāli. Jā, pats darba process man bija interesants.

Ieminējies, ka šajā izrādē ir grupiņa cilvēku, kuri satiekas, lai runātu par savas dzīves intīmākajiem nostūriem. Vai tev ir tāda savu cilvēku grupiņa, ar ko izrunāt visus savus noslēpumus?

Šādā formātā, kā Majas Cades lugā, mēs nesatiekamies, bet man ir dažas ļoti tuvas draudzenes, ar kurām es varu būt ļoti atklāta un runāt par visu, un tas ir baigi forši. Bet, godīgi sakot, es eju terapijā, kur tad arī izrunāju savas sasāpējušās tēmas, jo man nepatīk izmantot draudzenes kā izgāztuvi vai miskasti. Bet, jā, man ir tādi cilvēki, ar kuriem varu būt pavisam atklāta.

Esi teikusi, ka, veidojot savus režijas darbus, mēdz vaicāt pēc padoma, konsultēties ar Alvi. Vai arī šīs izrādes sakarā jums ir sanākusi «runāšanās»?

Protams, ka es ar viņu runāju, bet es neesmu vienīgā režisore Jaunajā Rīgas teātrī, ar kuru viņš runā. Tieši tāpat viņš ir palīdzējis gan Elitai Kļaviņai, gan Ingai Tropai, un tas ir pilnīgi normāli no viņa kā teātra mākslinieciskā vadītāja puses. Skaidrs, ka režijas jomā viņš man ir absolūta autoritāte un, tā kā mēs dzīvojam kopā, protams, es izmantoju šo ekskluzīvo iespēju parunāties ne tikai teātrī, bet arī mājās.

IESPĒJA ATPŪSTIES NO SEVIS. «Laikam tomēr vairāk man patīk būt režisorei, bet arī kā aktrise es jūtos ļoti labi, jo tā ir iespēja mazliet atpūsties no sevis, būt kaut kam citam. Aktrises darbā arī nav tik daudz atbildības,» sapratusi aktrise un režisore Kristīne Krūze-Hermane. Šajā sezonā viņa spēlē režisora Gata Šmita jauniestudējumā «R(e)volūcija», un viņai būs loma arī pie JRT jaunā aktiera Gerda Lapoškas, kurš ir radījis pats savu stāstu «Pelēka vasara, saulaina ziema». Šī izrāde plānota ziemā / Ģirts Ozoliņš/F64

Tu pieņem visu, ko viņš iesaka, vai kādreiz nonākat arī strīdu krustugunīs?

Visādi jau ir. Bieži ir tā, ka, veidojot izrādi, es sāku iet vienā virzienā un neredzu citu. Ja saprotu, ka šis virziens īsti nestrādā, es apzinos, ka ir jāpieņem radikāls lēmums, bet - man vēl ir grūti pašai tādu pieņemt, mani vajag iedrošināt. Tāpat arī Alvis runā ar mani par savām izrādēm, un, protams, mēs esam komanda - mēs atbalstām viens otru.

Šajā teātra sezonā pēc trīsarpus gadu prombūtnes esi atkal atgriezusies uz skatuves. Viena loma jau nospēlēta - Lana Fukss režisora Gata Šmita jauniestudējumā «R(e)volūcija». Kāda būs nākamā?

Nākamā plānota pie Gerda Lapoškas. Viņš ir Jaunā Rīgas teātra jaunais aktieris. Iedvesmojoties no franču «jaunā viļņa» autorkino, no Fransuā Trifo un Žana Lika Godāra filmām, viņš ir radījis pats savu stāstu. Luga «Pelēka vasara, saulaina ziema» ir par jauna rakstnieka dzīves izjūtām, veidojot mākslu 21. gadsimtā, par saskarsmi ar sievietēm un sapņiem. Šī izrāde plānota ziemā, pēc manas otrās režijas izrādes.

Vai jau vari atklāt, par ko būs tava nākamā izrāde?

Tā būs amerikāņu autores Liliānas Helmanes luga «Mazās lapsas» (1939), tāds «amerikāņu Čehovs». Godīgi sakot, tas ir stāsts par sievieti, par sievietēm. Jā, laikam sieviete šajā dzīves posmā mani interesē visvairāk. Protams, šajā izrādē būs vēl daudz kā cita, tā būs dziļa cilvēcisko attiecību studija, kurā ielaužas naudas pārbaudes spēks. Galveno lomu spēlēs Sandra Kļaviņa. Sāksim mēģināt novembrī, plānots, ka pirmizrāde būs 10. februārī.

Šajā sezonā tev ieplānotas divas jaunas lomas un divi pašas režisēti darbi. Kur tu jūties komfortablāk - uz skatuves vai «frontes otrā pusē»?

Man ir grūti tev atbildēt. Laikam tomēr vairāk man patīk būt režisorei, bet arī kā aktrise es jūtos ļoti labi, jo tā ir iespēja mazliet atpūsties no sevis, būt kaut kam citam. Aktrises darbā arī nav tik daudz atbildības. Režisora darbs ir ļoti vientuļš, daudz nervu paģērošs un kaut kādā ziņā nepateicīgs. Man ļoti, ļoti patīk pats mēģinājumu process, ārkārtīgi patīk, bet paralēli ir visādas citas lietas, kas ir grūtas.

Kad pirms trīsarpus gadiem, nospēlējusi titullomu Alvja Hermaņa iestudējumā «Marķīze de Sada», tu aizgāji no teātra, sakot, ka šajā profesijā esi sevi izsmēlusi un tev nepieciešami jauni pagriezieni, sāki studēt psiholoģiju. Vēlāk stāstīji, ka tev ir sapnis strādāt šajā profesijā. Šosezon atgriežoties uz skatuves, šis sapnis ir nolikts malā?

Psiholoģijas studiju maģistrantūrā es esmu pabeigusi pirmā kursa pirmo semestri. Kad sāku taisīt «Sliktos ceļus», paņēmu akadēmisko atvaļinājumu, februārī man vajadzētu atgriezties Latvijas Universitātē un atsākt savas klīniskā psihologa studijas. Es neesmu savus sapņus atmetusi. Vēl nezinu, kādā tieši nišā un kādā formātā es redzu sevi, bet es pilnīgi viennozīmīgi varu teikt, ka plānoju pabeigt maģistrantūru, jo man tas viss šķiet ārkārtīgi interesanti.

Redzi iespēju visu apvienot?

Šādā intensitātē, kādā strādāju tagad, es to nevarētu apvienot, bet tik intensīva man ir tikai sezonas pirmā puse, otrā ir daudz mierīgāka. Domāju, ka varēšu gan. Maģistrantūrā jau pārsvarā studē pieauguši cilvēki, kuriem katram ir savs darbs, ģimene. Protams, tā ir papildu slodze, studijām ir jāvelta laiks, to nevar izdarīt ķeksīša pēc. Ir diezgan daudz jāmācās, bet tas viss ir izdarāms.

DAUDZ JAUNA. «Strādājot pie izrādes «Runāšanās par seksu», es daudz ko jaunu esmu uzzinājusi par sevi kā režisori,» atzīst jauniestudējuma režisore Kristīne Krūze-Hermane / Ģirts Ozoliņš/F64

Šajā sezonā esi redzama arī uz lielā ekrāna - Paulas mammas Agates lomā režisora Staņislava Tokalova spēlfilmā «Mīlulis». Ar ko šī pieredze ir palikusi atmiņā?

Filmēšana bija jau pirms diviem gadiem, un man šajā filmā ir salīdzinoši ļoti neliela loma - es diezgan ātri nomirstu. Bet tā bija forša pieredze, man patika strādāt ar Staņislavu Tokalovu, mums izveidojās ļoti laba ķīmija - es viegli sapratu, ko viņš grib, kā vajag. Jā, man bija ļoti viegli, es tā varētu teikt.

Un tad sākās karš, un tu kādā intervijā stāstīji, ka tas tevi «pilnīgi nopļāva», ievilka emocionālā purvā. Diemžēl karš joprojām turpinās. Kāds šodien ir tavs emocionālais noskaņojums?

Jā, karš diemžēl nav beidzies, bet manas smadzenes, kā jau visiem, grib sevi pasargāt. Tāpēc vairs neesmu tik ļoti iekšā ziņu lapās, lai gan esmu entajos «Telegram» kanālos, sekoju līdzi, kas notiek, un kara sajūta, protams, visu laiku fonā ir. Un tā ir nospiedoša, nomācoša, apzinoties, ka tas notiek tepat netālu. Tas ir drausmīgi. Bet ir jāmēģina saprast, kā mēs katrs varam palīdzēt, jo tas ir vienīgais, ko mēs varam darīt. Skaidrs, ka cilvēks nevar visu laiku tikai bēdāties, būt bēdu sagrauzts, jo ir ikdienas dzīve, kas jādzīvo un, jo tā ir intensīvāka, jo vairāk tā ievelk, liekot domāt arī par citām lietām. Bet kara tēma paliek klātesoša.

Mirkli pirms pirmizrādes tavs ikdienas grafiks noteikti ir ļoti intensīvs. Kāda tev ir vislabākā atpūta?

Pēdējā gada laikā es par sevi esmu sapratusi, ka vislabākā atpūta un atslēgšanās man sanāk mazos izbraucienos ārpus Latvijas. Es tādā ziņā esmu dīvains gadījums - es nevaru būt ilgi prom no Latvijas, man sākas drudzis pēc mājām. Desmit dienas ir par daudz, dažreiz pat nedēļa ir par daudz. Bet izbrauciens uz divām trim dienām ir ideāls - es to ļoti, ļoti izbaudu, un tas man iedod pilnu restartu.

Savā «Instagram» profilā pavisam nesen biji padalījusies ar fotogrāfijām no šāda izbrauciena uz Vīni kopā ar draudzenēm. Ir jau padomā nākamais brauciens?

Jā, kopā ar vīru novembrī lidosim uz Berlīni, arī tikai uz dažām dienām.

Ar bērniem?

Nē, divatā, jo mums aprit 15 gadi, kopš esam kopā. Un tieši Berlīne bija tā vieta, kur sākās mūsu vētrainās attiecības.

Lasāmgabali

Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība svinīgā sarīkojumā Dzintaru koncertzālē pasniedza pašvaldības augstākos apbalvojumus. Ar Goda zīmi par sabiedriski aktīvu un radošu darbību un ieguldījumu Jūrmalas popularizēšanā apbalvota mūsu kolēģe, žurnāliste, publiciste un sabiedriskā darbiniece Elita Veidemane.

Svarīgākais