«Es šodien gribu runāt par 1999. gadu. Tas ir zīmīgs ar to, ka par Latvijas prezidenti kļuva Vaira Vīķe-Freiberga, Krievijā pie varas nāca Putins, bet tepat kaimiņos, Igaunijā, sākās otrā atmoda. Tautas atmoda no atmodas,» saka režisors Regnārs Vaivars. Sestdien, 22. oktobrī, viņam pirmizrāde Liepājas teātrī – «Igauņu bēres 1999».
Jauniestudējuma pamatā ir populārā igauņu rakstnieka Andrusa Kivirehka (1970) traģikomēdija «Igauņu bēres», kas sarakstīta 2002. gadā. Tajā pašā gadā Igaunijas Drāmas teātrī to iestudēja režisors Prīts Pedajas. Latvijā šo uzvedumu bija iespējams noskatīties Baltijas mūsdienu drāmas festivālā «Skats 2005», savukārt 2006.2007. gada sezonā komēdiju par igauņiem Valmieras drāmas teātrī iestudēja Igaunijas režisors Andress Lepiks.
Dzimtas patriarhs Andress nespēj no malu malām sasaukt savus tuviniekus. Nespēj sasaukt Ziemassvētkos, nespēj dzimšanas dienā. Andress nolemj nomirt, tad viņi visi atbrauks, jo mantojumā ir māja un zeme.
Izrāde veidota kā muzikāla, traģikomiska dzimtas sāga. Tai radīts arī savdabīgs muzikālais materiāls, kura tapšanā izmantotas pat teātra skatuves stangas. Aktieri apguvuši arī dažādu instrumentu spēli, kas dzīvajā izpildījumā būs baudāma arī iestudējumā.
Izrādē piedalās: Herberts Laukšteins, Hugo Puriņš, Madara Kalna, Ilze Trukšāne, Mārtiņš Kalita, Kaspars Kārkliņš, Signe Dancīte, Egons Dombrovskis, Armands Kaušelis, Agnese Jēkabsone, Karīna Tatarinova, Everita Pjata-Gertnere, Agnija Dreimane un Kārlis Artejevs.
Kopā ar režisoru izrādi veido arī scenogrāfs Valters Kristbergs, kostīmu māksliniece Madara Botmane un gaismu mākslinieks Mārtiņš Feldmanis.
Izrāde iekļauta Liepājas teātra abonementā, 1. abonementa īpašnieki tiek gaidīti 22. oktobrī, 2. abonementa - 23. oktobrī, bet 3. abonementa - 25. novembrī.
«Neatkarīgā» uz sarunu pirms pirmizrādes aicinājusi režisoru Regnāru Vaivaru. «Igauņu bēres 1999» ir viņa piektā izrāde Liepājas teātrī: 2012. gadā režisors tur debitēja ar komēdiju «Gogolmogols» (pēc N. Vorožbitas darba motīviem), 2015. gadā iestudēja Martina Makdonas komēdiju «Klibais no Inišmānas», 2018. gadā - Deivida Heira komēdiju Zilā istaba», bet 2019. gadā sadarbībā ar komponistu Kārli Lāci tapa mūzikls «Purva bridējs ugunī» (pēc R. Blaumaņa darbu motīviem).
Andrusa Kivirehka traģikomēdijas nosaukums ir «Igauņu bēres». Kāpēc 1999?
Tāpēc, ka pēc maniem priekšstatiem 1999. gads ir aptuveni tas brīdis, kad igauņi beidzot apjēdza, ka 20.-30. gadu pirmskara Igaunija vairs nekad neatgriezīsies, jo pasaule ir totāli mainījusies, bet ir jāatrod cita identitāte, kā būt interesantiem un nozīmīgiem mūsdienu pasaules kontekstā. Tas bija laiks, kad igauņi pamazām sāka atteikties no tādiem mums labi zināmiem «simptomiem», kā «mēs, maza tautiņa», «septiņsimt gadu jūgs», «bāreņu tauta», «arāju tauta»… Līdz šim pasaules vadošo ekonomistu vidū populārs bija viedoklis, ka maza valsts nevar sasniegt nopietnus un revolucionārus panākumus ekonomikā, vienkārši tāpēc, ka tā ir maza, ka mazs ir tās tirgus. Igaunija, izmantojot arī Islandes pieredzi, šo viedokli ir padarījusi nepopulāru. 1999. gadā nomira «vecais igaunis» un piedzima «jaunais igaunis», un Igaunija kļuva igauniskāka kā jebkad agrāk.
Runājot par Islandes pieredzi, es to varu absolūti apstiprināt, jo pats tur ilgāku laiku esmu dzīvojis un strādājis. Tas bija pirms kādiem 15 gadiem, man bija meitene no Islandes, es tur pavadīju daudz laika, iestudēju arī izrādes. Islandē ir 370 tūkstoši iedzīvotāju, tas ir maz, piekritīsiet? Bet, esot tur, es ne reizi no viņiem nedzirdēju, ka viņi teiktu «mēs, maza tauta»… Viņiem ir izcili sportisti, futbols un rokasbumba, kas ir pasaules līmenī. Popmūzikā viņiem ir Bjorka, postroka grupa «Sigur Rós», elektroniskās mūzikas grupa «GusGus». Tas, manuprāt, ir zināms tautas veselības rādītājs. Jo mūsdienu pasaulē neviens mākslinieks nevar iegūt popularitāti, ja viņu neatbalsta līdzcilvēki, ja līdzcilvēki to nemēģina padarīt par unikālu. Tā es tolaik izjutu Islandi -, ka cilvēki ir progresīvi savā vēlmē atbalstīt dažādo.
Arī Igaunija tajā visā ir pavirzījusies krietni uz priekšu. Jautāsiet, kādēļ mums Latvijā būtu jāskatās, kas notiek blakus? Tieši tāpēc, ka, lai arī esam izšķīlušies no vienas olas - pēc Padomju Savienības sabrukšanas -, igauņi, salīdzinot ar Latviju, ir spēruši milzīgu soli uz priekšu. Un to nav grūti pārbaudīt - tas prasa maksimums trīs stundas, lai aizbrauktu līdz Igaunijai un par to pārliecinātos. Es negribu runāt par iemesliem, kāpēc Igaunijā tā ir, režisora uzdevums jau arī nav tiešā veidā bakstīt acī. Tāpēc es saku: aizbrauciet, pārliecinieties un paši izdariet secinājumus! Bet, kas attiecas uz jauno izrādi, es to taisu ļoti atraktīvu un ļoti muzikālu. Būs daudz smieklu un būs arī asaras. Tas ir mans skatījums uz atšķirīgo starp Igauniju un Latviju, par Igaunijas sabiedrības atvērtību. Es kā piemēru minēju Islandes māksliniekus. Es nesaku, ka ekonomikā nav tieši tāpat, vienkārši mākslinieks ir uzskatāmāks piemērs. Un es uzskatu, ka neviens mākslinieks nevar parādīt savu unikalitāti bez sabiedrības atbalsta. Mūsdienās sabiedrība ir galvenais producents, un tas attiecas uz visu, ne tikai ekonomiku. Cilvēku masas kopēja virzība uz kaut ko atvieglo procesus valstī.
Lai sagatavotos iestudējumam, tu kopā ar aktieriem dažas dienas pavadīji Igaunijā, veicot novērojumus, sarunājoties un intervējot tās iedzīvotājus, iepazīstot gan viņu uzskatus, gan dzīvesveidu.
Jā, mēs bijām ekspedīcijā uz četrām dienām, apbraucām apkārt visai Igaunijai. Pirms tam, gatavojoties šai izrādei, es pats kādu laiciņu tur padzīvoju, uzrunājot cilvēkus uz ielas. Kādēļ es vēlējos uz turieni aizvest aktierus? Lai viņi paši par visu pārliecinās. Jau veidojot Sirku Peltolas lugas «Mazā naudiņa» iestudējumu Nacionālajā teātrī, es ļoti daudz laika pavadīju dažādos dienas aprūpes centros, tiekoties ar cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, tostarp ar smagiem garīga rakstura traucējumiem. Un pēc tam pie viņiem vedu arī aktierus. Tas man tiešām šķita svarīgi, jo es uzskatu, ka aktierim nav jātic režisoram uz vārda, nav pilnībā jāuzticas, jo - mēs taču strādājam, radām kopā. Un arī izrādes «Igauņu bēres 1999» tapšanas procesā man bija svarīgi, lai aktieri satiktu daudz atšķirīgu cilvēku, gan krievu pensionārus Narvā, kuri tur joprojām sēž uz soliņiem pie mājas parādes durvīm, gan padsmitgadīgus jauniešus, kuri jau nopietnā līmenī nodarbojas ar informācijas tehnoloģijām. Man bija svarīgi, lai aktieri iegūtu maksimāli plašu informācijas spektru par mūsu brāļu tautu, par ko šajā izrādē runāsim. Neapšaubāmi, tā ir līdzība ar Latviju, bet man ir svarīgi, lai šī izrāde darītu Latvijai kaut ko labu. Protams, es neesmu tik naivs, lai iedomātos, ka teātra izrāde sociālā plānā kaut kā diži varētu palīdzēt sabiedrībai vai valstij, bet tajā pašā laikā es esmu tik optimists, lai domātu, ka ne tikai izrāde, bet arī izrādes reklāmas kampaņa un arī šī saruna kaut kādā ziņā var palīdzēt mūsu sabiedrībai, mūsu valstij pacelties augstāk.
Cik atsaucīgi bija igauņi, lai jums stāstītu par savu dzīvi?
Patiesībā bija tā, ka pirms šīs ekspedīcijas es aktierus diezgan smalki apmācīju, kā iepatikties cilvēkiem uz ielas, kādus līdzekļus izmantot, lai kaut uz mirkli kļūtu par viņu uzticamības personu. Sarunas sākumā mēs neatklājām, ka notiek slepena intervēšana, to aktieri saviem sarunu biedriem atklāja pēc tam. Pretējā gadījumā kontakts nebūtu bijis tik brīvs. Tas ir vecais stāsts par ceļojumu vilciena kupejā, kad nereti absolūti nepazīstami cilvēki viens otram atklājas daudz vairāk, nekā sarunās ar vistuvākajiem cilvēkiem. Tikai tāpēc, ka zina, ka nekad vairs nesatiksies. Domāju, nekādu lielu apgrēcību neizdarījām, uzreiz neatklājot, kāpēc vēlamies aprunāties, bet mēs ieguvām ļoti daudz. Domāju, ka arī šie cilvēki pēc sarunas ar katru no mums, izkratot sirdi, kaut ko ieguva sev. Cilvēks nevar aiziet uz teātri un izkratīt sirdi, bet viņš var atnākt uz izrādi un pārliecināties, ka nav vienīgais, kuram sāp tā vai cita lieta, ka nav vienīgais, kuram gribas pasmieties. Smiekli, manuprāt, teātrī ir ļoti svarīgi. Man tie nekad nav bijis pašmērķis, bet, jo smagāka ir lugas problēma, jo es cenšos par to runāt… smieklīgāk. Kāpēc man ir tādas tiesības? Tāpēc, ka es tā uzskatu, un tāpēc arī notiek šī izpēte. Mēs it kā kaut ko nozogam priekš sevis, gūstam kādu labumu, kas, protams, nav finansiālā izpausmē. Tas ir kaut kāds cits labums, ko atstājam aiz sevis. Arī braucienā uz Igauniju es par to ļoti rūpīgi domāju, un mēs centāmies viņiem dot kaut ko vietā. Mēs stāstījām arī par Latviju, protams.
Kas bija pats grūtākais jauniestudējuma tapšanas procesā? Vai varbūt viss nāca viegli?
Zini, kā man šoreiz gribētos teikt, ka tiešām viss nāca ļoti viegli. Aktieri bija ļoti pretimnākoši un tādi ir joprojām, un tas ir ļoti svarīgi. Es saku joprojām, jo mēdz būt, ka sākuma procesā aktieri ir pretimnākoši, bet beigu posmā vairs ne tik ļoti. Bet šoreiz visi tādi ir joprojām. Man pat ir izdevies realizēt vienu ideju, kas man pašam likās diezgan neprātīga. Es jau minēju, ka izrādē būs diezgan daudz mūzikas. Es, pats nebūdams muzikāls cilvēks klasiskā izpratnē, gribētu uzskatīt, ka man ir kaut kāda muzikāla sajūta. Izrādē visu laiku skan dzīvā mūzika, un aktieri paši to izpilda. Es ļoti daudz izmantoju tautas mūziku, ne tikai latviešu. Minēšu piemēru: kad Liepājas teātrī kopā ar Kārli Lāci veidojām mūziklu «Purva bridējs ugunī», es viņam gāju virsū ar dažādiem latviešu tautas mūzikas ierakstiem, kas veikti ļoti attālos Latvijas reģionos, un kas pierāda to, ka latviešu tautas mūzika ir daudz ekspresīvāka nekā pašiem latviešiem to patīk pārraidīt tālāk. Šajā iestudējumā es vilku paralēles gan ar latviešu, gan igauņu tautas mūziku, un izrādē būs gan polifoniskie dziedājumi, gan dažādas ļoti sarežģītas lietas, bet - aktieri ar to visu ir ļoti labi tikuši galā, un tas ir ļoti cienījami. Es gan mūziku nekad nelieku izrādē kā primāro, jo primāri ir saturs un skatījums uz dzīvi, bet, protams, arī mūzika ir ļoti nozīmīga izrādes daļa. Tāpēc, atbildot uz tavu jautājumu, kas bija visgrūtākais, varu atzīt, ka es domāju, ka šis arī būs visgrūtākais, ka, iespējams, tā paliks tikai mana fantāzija, ka to realizēt tādā līmenī, kā esmu iecerējis, neizdosies. Jo es ļoti lielā mērā esmu ideālists un, protams, dzīvē bieži saskaros ar to, ka kaut kādi mani projekti neizdodas tikai tāpēc, ka nepietiek ar manu sirdsdegsmi vien, ir jāspēj arī citu sirdis iedegt līdzīgā liesmā. Ne vienmēr tas izdodas, bet - šoreiz tas izdevās. Un, jā, par to es esmu ļoti lepns. Un ļoti pateicīgs aktieriem, kuri to spēj realizēt.
Kādas radošas ieceres tev vēl plānotas šajā sezonā?
Man ir jāuzraksta luga. Valmieras teātrī iestudēšu izrādi «Dakterīšu kovidstāstiņi». Materiāls vēl top, šobrīd intervēju ārstus visā Latvijā, tai skaitā arī tagad, esot Liepājā. Starp diviem mēģinājumiem dienā mēģinu atrast mazu brīdi, lai parunātos ar kādu no medicīnas darbiniekiem. Kamdēļ es to daru? Es vienkārši vēlos tam bubulim, kas pār mums psiholoģiski valda jau vairākus gadus, piešķirt kaut ko cilvēcīgu. Es saprotu, ka izklausīsies patētiski, bet no mediķu viedokļa tās bija vēl vienas «janvāra barikādes», jo tas, ko viņi pārdzīvoja, jo īpaši pirmajos mēnešos, kad par šo slimību nekas nebija zināms, bija milzīga varonība. Tas ir ļoti nopietns materiāls, vēl nopietnāka problēma, un es uzskatu, ka par to ir jāiespēj smieties. Savādāk jau nav jēgas. Stāstīt skatītājiem, ka briesmīgi ir tas, kas ir briesmīgi? Man ir svarīgi parādīt, ka tajā visā ir arī kaut kas gaišs. Ne jau pašā slimībā, protams, nē, bet tajā, kas notika ar cilvēkiem, kas notika slimnīcās. Par to runāt gaiši un caur smieklīgo. Šī izrāde ir plānota aprīlī. Tas arī viss man šajā sezonā teātrī. Bet es esmu saņēmis Kultūrkapitāla fonda radošo stipendiju lugu rakstīšanai, vienu lugu jau esmu uzrakstījis, otru rakstu. Tā būs par manu mammu, par manu vecomammu, par manas mammas trim tēviem. Par to, kā mana vecāmamma vispirms aprecējās ar komunistu, pēc tam - ar leģionāru. Zināmā mērā simbolisks latviešu ģimenes atspoguļojums ļoti konkrētos un man ļoti tuvos cilvēkos. Iespējams, tas nav nekas unikāls, drīzāk jancīgs, bet es to izjūtu ļoti personīgi, un es saprotamā veidā vēlos izstāstīt, ka cilvēks ir cilvēks neatkarīgi no reliģiskās piederības, neatkarīgi no ideoloģijas. Ka viena sieviete var mīlēt arī divus tik šķietami dažādus vīriešus.
Jo mīlestība jau nešķiro pēc reliģijas un ideoloģijas…
Tieši tā. Mīlestība ir unikāla. Visos priekšrakstos jau ir minēts, ka Dievs ir mīlestība, un arī man tā gribētos, ka mīlestība ir galvenais. Un kurš vēl par to var tik brīvi runāt, ja ne mēs, cilvēki, kuriem pastarpinātāk vai nepastarpinātāk ir iespēja sarunāties ar citiem simtiem tūkstošiem? Un es, runājot par to, tādā veidā varu darīt labu. Bez šaubām, es savā dzīvē arī daudz ļauna esmu darījis, nu ir pienācis laiks darīt labu.
Saka jau, ka katra filma, katra izrāde ir par mīlestību. Vai «Igauņu bēres 1999» arī ir stāsts par mīlestību?
Es domāju, ka par vēlmi pēc mīlestības. Par vēlmi būt mīlētam. Par vēlmi spēt mīlēt tā, lai otrs tavu mīlestību pieņemtu. Jā, es domāju, ka mana jaunā izrāde lielā mērā ir par šo vēlmi. Un par ceļiem, kādus cilvēki iet, lai to sasniegtu.