Šā gada martā Liepājā, Kungu ielā 24, pēc apjomīgiem restaurācijas darbiem ir atvērts Hoijera kundzes viesu jeb Pētera I nams, kas apmeklētājus saista gan ar vēstures faktiem un iespaidīgu muzeja krājumu, gan krogu ar ekskluzīvu ēdienkarti, kurā var baudīt gan vēžu zupu un pautiņus, gan rabarberu kvasu un rožūdeni. Mūsu draugu kompānijai nama apmeklējums un sarunas ar gidu un krogus meitām aizņēma gandrīz četras stundas.
Imants Lancmanis savā grāmatā “Liepāja no baroka līdz klasicismam” raksta: “Anno 1697. Liepājai bija satraucoša pavērsiena gads, un par tā savādībām un nozīmīgumu brīdināja neparastie laika apstākļi. Iepriekšējā ziema bija tik silta, ka martā apsēja tīrumus, bet vasara izrādījās auksta un lietaina. 1697. gadā pavasarī aukstums ieilga, kokiem lapas izplauka tikai jūnijā, bet jūlijā sējumus nokoda salnas. Šajā gadā tika izlemta un uzsākta jaunas ostas celtniecība, pabeigta jaunā pilsētas skola pie Annas baznīcas, bet baznīcā pašā tēlnieks F. Sefrenss uzstādīja milzīgu kokā grieztu altāri, kas krāšņuma ziņā palicis Latvijā nepārspēts. Tajā pašā rosīgajā 1697. gadā liepājnieki pieredzēja vēl vienu saviļņojošu notikumu: 10. maijā pa ceļam uz Rietumeiropu pilsētā iegriezās Krievijas Lielā sūtniecība, ko vadīja barons F. Leforts. Piecas dienas pirms tam bija ieradusies grupa krievu jauniešu, kas līdzi sūtniecībai devās mācīties uz ārzemēm. Viņu vidū bija arī kāds garš jauns cilvēks - Pēteris Mihailovs. Tā sevi lika cars Pēteris I, kurš centās bēgt no ceremonijām un pieņemšanām, lai mierīgāk varētu izpētīt visu, kas viņu interesēja jaunatklātās Eiropas civilizācijā. Te, Liepājas “Zaļajā aptiekā”, viņu pārsteidza salamandra spirtā un citas neredzētas lietas, kas, iespējams, deva pirmo pamudinājumu Kunstkameras izveidošanai Pēterburgā. Taču nav ne mazāko šaubu, ka vairāk par salamandrām Pēteri I interesēja praktiskas lietas, vispirms kuģniecība un tirdzniecība. Liepājā viņš pirmo reizi ieraudzīja Baltijas jūru, un varbūt šeit nobrieda plāns pavērt Krievijai jūras ceļu uz Rietumeiropu... Pēteris I Liepājā bija apmeties atraitnes Hoijeres viesnīcā un pavadīja tur 7 dienas, kopā ar pavadoņiem iztērēdams ēdieniem, stipriem dzērieniem un apkalpošanai 653 guldeņus un 4 ½ grašus.”
Pēc ilgstošas restaurācijas Pētera I nams ir atvērts, un tā pirmā stāva telpās, saglabājot tā laika telpu plānojumu un iekārtojumu, darbojas krogs, kā arī apskatāma 17. gadsimta ēkas vēstures ekspozīcija, ko vislabāk apskatīt gida pavadībā. Tolaik, lai gan Hoijeres nams tika saukts par viesu namu, bija tikai divas atsevišķas guļamtelpas - vienā no tām dzīvoja arī Pēteris I. Pārējie ceļotāji uz nakti iekārtojās kroga telpā uz cisu maisiem vai arī pagalma saimniecības ēkās, jo atsevišķa istaba izmaksāja ļoti dārgi - nu tā, ka ļoti dārgi! Jāteic, ka Hoijera kundze bijusi tam laikam neierasti apsviedīga sieviete, tā teikt, dāma ar sakariem, jo savam augstajam viesim spēja piedāvāt ne tikai kartupeļus un gaļas gabalu, bet, kā liecina Pēterim I piedāvātā ēdienkarte, arī svaigas austeres un apelsīnus.
Gadsimtu laikā Hoijeru būvētā ēka vairākkārt ir mainījusi īpašniekus - 19. gadsimtā tajā dzīvoja Stenderu dzimta, un viens no šīs dzimtas pārstāvjiem bija arī Liepājas birģermeistars. Līdz ar šo vēsturisko faktu ēkas otrajā stāvā, kas plašajos bēniņos izbūvēts jau pēc īpašnieku maiņas, iekārtotas liepājnieku turīgajam slānim raksturīgas dzīvojamās telpas. Gide viesus sagaida tā laika tērpā un zina stāstīt par katru šeit ieraugāmo lietu; būsiet pārsteigti, cik maza auguma bērni tolaik bija - desmitgadīga bērna zābaciņš šodien derētu labi ja piecgadniekam. Arī ragaviņas, trīsritenis un zīdaiņu ratiņi vairāk atgādina spēļu mantas, nevis praktiski lietojamus priekšmetus.
Restaurējot ēku, liels darbs ir ieguldīts autentiskuma saglabāšanā, piemēram, tapetes pēc vecajiem uz sienām atrastajiem zīmējumiem un speciāli pasūtītas Eiropā, kur saglabājušās seno laiku tapešu drukāšanas iekārtas, krāsnis ir pilnībā pārmūrētas un funkcionējošas, zudušos podiņus aizstājot ar no jauna izgatavotām replikām.
Pagrabstāvā iekārtotā ekspozīcija stāsta par mājas atjaunošanu un atrastajiem priekšmetiem.
Pēc kārtīgas ekskursijas pa Liepājas vēsturi 17. un 19. gadsimtā kārtīgu maltīti piedāvā Hoijera kundzes kroga virtuve, kurā neapšaubāmi vispopulārākā ar vēžu zupa. Neliels ieteikums no personīgās pieredzes - ja neesi liels izēdājs, tad pilnīgi pietiks ar zupu un kādu nelielu desertu, jo pievarēt zupu un vēl arī kādu cepeša gabalu vai pautus ar gaileņu mērci un jaunajiem kartupeļiem nebūs iespējams. Lai nemulstu un saprastu, ko pasūtīt, jo ēdienkarte rakstīta ģermānismu žargonā, droši vaicājiet krogus meitai! Sapratām, ka drīzumā jādodas uz Liepāju atkārtoti, jo nepagaršoti palika vīngliemeži, vardes un citi eksotiski ēdieni. Uzslava krogus meitai par garšīgo rabarberu kvasu, kura recepti gan viņa neatklāj.
Tāpat pateicība abām gidēm un kopējai nama atmosfērai, kas liek justies kā gaidītam ciemiņam.
