Mulča ir materiāla slānis, kas uzklāts uz augsnes virsmas. Teorētiski mulčas izmantošanas iemesli ir augsnes mitruma saglabāšana, augsnes auglības un veselības uzlabošana, nezāļu augšanas samazināšana un teritorijas vizuālās pievilcības uzlabošana. Vispopulārākās ir priežu mizu mulčas, bet mulča var būt arī siens, nopļauta zāle, oļi, krāsaini stikliņi vai jebkas cits.
Runājot par daiļdārziem, visbiežāk tiek izmantota priežu mizu mulča, kas pilda svarīgo funkciju - saglabā mitrumu augsnē un mazina nezāļu augšanu, kā arī dobei rada estētiskāku veidolu. Taču tā nav panaceja visām problēmām. Daiļdārzniece, dārzu plānotāja Marianna Smona stāsta: “Es savā praksē izmantoju mulču, taču ļoti svarīgi ir zināt, kādam augam kāda mulča patiks. Uzskata, ka mizu mulču var bērt visam, taču ne visiem augiem tā ir piemērota. Piemēram, augiem, kas nāk no kalnu reģioniem, piemērotāka būs šķembiņu vai oļu mulča. Organiskās izcelsmes mulčas ne tikai pasargā mitrumu no izkalšanas, bet, it īpaši tad, ja izmantojam smalkās frakcijas, satrūdot arī pabaro augu, kas ne vienmēr ir nepieciešams. Mulčēšanas principus kārtojam pēc augu izcelsmes - ja augs nāk no nabadzīgākas augsnes reģioniem, tad labāk izmantot oļus vai šķembas, ja no auglīgiem apvidiem, tad piemērotas ir smalkās frakcijas mizu mulčas. Esmu atteikusies no rupjās frakcijas mizu mulčas, jo esmu novērojusi, ka zem lielās frakcijas mizu mulčas ļoti savairojas gliemeži. Visiem augiem un krūmiem tagad izmantoju smalkāko frakciju - jā, tā biežāk ir jāatjauno, bet tādējādi es izvairos no gliemežu populācijas pieauguma, kā arī man tik daudz nav jādomā par augu mēslošanu, jo mulča augu pabaro.”
Vaicāta, vai puķu dobēs mulča ir obligāta, dārzniece skaidro: “Ja puķu dobe ir pareizi ierīkota un katrs augs ir vajadzīgajā vietā, mulča ir vajadzīga tikai no paša sākuma - kamēr augi vēl nav pieņēmušies spēkā. Kad augi jau ir saauguši, mulča vispār nav vajadzīga. Mulčējot dobes, ir jāņem vērā, ka tumšā krāsa vairāk uzkarst, tātad ap saknēm augsne būs pārāk karsta - mitrums un karstums augu sakņu sistēmai ne vienmēr ir tas, kas vajadzīgs. It īpaši rozēm un mežvīteņiem nepatīk, ja saule ļoti uzkarsē augsni - šiem augiem ap sakņu sistēmu vajadzētu piedāvāt ēnu. Daudzi man oponēs, ka rozes taču ir siltzemju augs - jā, tā tas ir, bet siltajās zemēs rožu krūmi ir ļoti kupli un pats augs sniedz saknēm ēnu. Es ieteiktu izmantot kādus zemākus augus, kas vienlaikus padarītu dobi krāsaināku un dotu ēnu rožu saknēm. Attiecībā uz ravēšanu gribu uzsvērt, ka mulčēšana neatrisina visas problēmas, jo mulču nedrīkst likt tieši pie auga stublāja - katram augam nāk jauni dzinumi, kuriem vajag sauli. Piemēram, ehinācijām, flokšiem un citiem pudurveida augiem ir jāaug arī uz sāniem - ja tos nomulčēs līdz pašiem stublājiem, tad nomirs ne tikai nezāles, bet arī flokši un ehinācijas. Tāpat arī kokiem un krūmiem mulču nedrīkst bērt pie paša stumbra - saknēm vajag elpot. Biežākā kļūda ir tā, ka nomulčē ar 10 cm biezu kārtu un uzskata, ka augam ir labi - nav labi. Es lieku, maksimums, 3-5 cm biezu kārtiņu, un tai, saprotams, nezāles aug cauri. Ravēšanu mulča neatrisina.”
Dārzniece atbild arī uz jautājumu par ģeotekstila izmantošanu. “Es uzskatu, ka tā ir naudas un laika izšķiešana. Jā, ģeotekstils nelaidīs cauri daudzgadīgās nezāles, bet mēs labi zinām, ka vārpatai un gārsai ir ļoti gara sakņu sistēma - tā līdz vietai, kur atradīs saules gaismu, var stiepties metriem. Ja nezālei neļaus augt tur, kur tā domā, tad viņa noteikti izlīdīs ārā tieši pie jūsu iestādītā kultūrauga - faktiski ieaugs tajā. Un tad izravēt šo nezāli būs praktiski neiespējami. Es uzskatu, ka zem ģeotekstila arī augsne nav tik irdena un nokrišņi nenonāk līdz augam tā, kā tas notiktu dabiskos apstākļos. Es nesaku, ka zem ģeotekstila augiem ir nāvējoši apstākļi, bet labāki tomēr ir dabiskā vidē. Tie, kuri ir pamēģinājuši dabūt ārā nezāles no krūmiņu un augu saknēm, kur uzklāts ģeotekstils, noteikti otrreiz tā nedarītu.
Vieglāk ir pārskriet ar kapli pāri un regulāri dobi izravēt nekā cīnieties ar nezālēm, kas ieaugušas pašā augā. Tās nezāles, kas sējas, sasēsies arī mulčā, kas ir virs ģeotekstila. Esmu novērojusi, ka cilvēki sataisa skaistu dobi ar visu ģeotekstilu un mulču, bet pēc kāda laika jau tur manāmas nezāles, kaut kur vējš nopūtis mulču un rēgojas arī ģeotekstils - skats ir baiss. Mēs savu slinkumu mēģinām aizstāt ar moderniem materiāliem, bet rezultāts ne vienmēr ir gaidītais. Bieži vien ģeotekstils tiek klāts zem plašiem zālieniem, taču arī šajā gadījumā tas nav labākais risinājums - šādi veidoti zālieni izskatās nedzīvi, tiem vajadzīga lielāka kopšana un mēslošana. Ja kāds ģeotekstilu klāj, lai zālienu pasargātu no kurmjiem vai nezālēm, tad tā ir liela vilšanās. Nezāles atpūtīs vējš un atnesīs skudras, savukārt, ja nav kurmju, tad nenorit arī citi augiem svarīgi mikro un makro procesi augsnē. Lai gan ģeotekstils laiž cauri ūdeni, tomēr mitruma regulācija nenorit tik veiksmīgi kā tad, ja šī materiāla tur nav. Zālienam vajag ap 20 cm biezu melnzemes kārtu, bet uz ģeotekstila visbiežāk uzber labi ja 10 cm. Tas nozīmē, ka karstā laikā zāle ātri izdeg, bet slapjā laikā saknes noslīkst. Ja vēlamies pasargāt zālienu no kurmjiem, tad viens no variantiem ir speciāla tīkla ielikšana zem augsnes virskārtas, taču tam ir jābūt ieklātam pietiekami dziļi, lai, veicot zāliena kopšanu - aerāciju, to neuzplēstu un virskārtā neparādītos metāla stieples. Bieži vien cilvēki kaut ko izdara, bet tikai vēlāk saprot, ka velti ir iztērējuši laiku un naudu. Vienmēr septiņas reizes nomēriet un tikai tad grieziet!”