Labiekārtojot dārzus, nonākam pie jautājuma: kā izveidot celiņus, taciņas, iebrauktuves, automašīnu stāvvietas, lai tās būtu funkcionālas, estētiskas, būtu saskaņā ar dārza augiem, neprasītu lielu kopšanu un stipri nesistu pa maciņu.
Vistradicionālākā atbilde uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem būtu: “Bruģēt!” Taču klasiskie ķieģelīšu formas betona bruģakmeņu klājumi ir visur, pat šķiet, ka visa Latvija ir nobruģēta - gan tur, kur vajag, gan tur, kur bruģis galīgi neiederas. Nevar noliegt - izmantojot dažādu krāsu un formu betona bruģakmeņus, dažviet ir radīti tiešām eleganti, ērti kopjami un labi kalpojoši bruģi.
Vaicāta par alternatīvām betona bruģakmeņiem, daiļdārzniece, dārzu plānotāja Marianna Smona stāsta: “Ļoti skaists materiāls ir klinkera bruģakmeņi, kas iederas jebkurā vietā - gan pilsētās, gan lauku mājās. Tie ir māla ķieģelīši, kas, pareizi ieklāti, kalpo ilgi - ilgāk nekā tradicionālais betona bruģis. Tā kā tas izgatavots no māla, tas gan emocionāli, gan reāli ir siltāks par betonu un labi iederas latviskajā vidē. Latvijā ražo labas kvalitātes klinkera ķieģeļus gan fasādēm, gan bruģēšanai, turklāt ražotājs piedāvā arī ļoti skaistu klinkera ķieģelīšu krāsu paleti. Taču šim materiālam ir viens mīnuss - tas ir ļoti dārgs, jo būtībā ir ekskluzīvs materiāls. Pilsētas privātmājās var izmantot arī granīta bruģi, taču ar mēru, jo tas labāk izskatās publiskās vietās.”
Meklējot lētākus variantus, Marianna Smona iesaka: “Viens no elegantiem risinājumiem lauku teritorijās ir šķelto laukakmeņu bruģis. Nereti iegādājamies īpašumu ar pussabrukušām kūtīm, kas būvētas no šķeltajiem laukakmeņiem - nojaucot graustu, pagalma bruģēšanai var izmantot iegūtos laukakmeņus, ko kombinējam ar granīta šķembām vai oļiem. Vēl joprojām populārs ir betons, bet ne vairs tradicionālais ķieģeļa formas, bet gan betona plāksnes. Es iesaku pameklēt vecos objektos laika pārbaudi izturējušās betona plāksnītes, kuras parasti bija izmēros 30x30 cm vai 40x40 cm. Tieši vecās betona plāksnītes šobrīd ir ļoti modē un arī izskatās labi gan vienlaidus klājumos, gan novietotas atstatus. Veidojot taku, kurā betona plāksnes ir tālāk viena no otras, bet pa vidu ir zāliens, iesaku ievērot 60 cm attālumu no plāksnītes centra līdz centram - šis attālums atbilst vidējam cilvēka solim. Betona plāksnītes var labi kombinēt ar citiem materiāliem, piemēram, granīta šķembiņām vai oļiem. Te gan jāņem vērā, ka šķembas un oļi nebūs piemēroti vietās, kur ziemā ir jātīra sniegs. Taču ārtelpās, kuras parasti izmantojam tikai siltajā laikā, šādas kombinācijas ir ļoti iederīgas. Iesaku šķembās un oļos apzināti “ielaist” kādu zemsedzes augu, piemēram, mārsilu. Tas padarīs segumu dzīvāku un atraktīvāku, kā arī pasargās oļu segumu no nezālēm, piemēram, pienenēm - to tām mēs nekur neglābsimies, jo vējš kādu nezāles sēklu vienmēr atnesīs. Taču, ja oļus sedz blīvs zemsedzes augs, pienenei nebūs kur iesakņoties. Sākumā balti oļi ļoti labi izskatās, un cilvēki domā, ka tā būs mūžīgi - nebūs, jo mēs dzīvojam vidē, kur ir daudz koku, kas rada biomasu - lapas, sēklas un tamlīdzīgi. Uzturēt baltus oļus mūsu platuma grādos nav iespējams, ja vien reizi mēnesī neņemsiet nost oļus un nemazgāsiet. Pārdošanā ir arī no jauna ražotas betona plāksnes, taču šie produkti tirgū ir nesen, tāpēc nevaru spriest par to kvalitāti. Tajā pašā laikā pavisam noteikti - ja vecā ražojuma plāksne nav sabrukusi 30 un 40 gadu laikā, tad nesabruks vēl daudzus gadu desmitus.”
Latviskajā ainavā iederas arī koka klucīšu taciņas un laukumi, taču mūsu klimatiskajos apstākļos koks ātri sapūst, turklāt lietus laikā ir ļoti slidens. Mariannas Smonas novērojumi liecina, ka pat terašu dēļi, kas neatrodas tieši uz zemes, visai ātri sāk pūt, kur nu vēl koks, kas atrodas tieši zemē un ir pakļauts visiem iespējamajiem laika apstākļiem un nokrišņiem. Runājot par terasēm, dārzniece iesaka izmantot kompozītmateriālu terases dēļus - labākie no Latvijā pieejamajiem esot Skandināvijā ražotie. Ja izvēlas koka terases klājumu, tad tikai tad, ja terase ir zem jumta, pretējā gadījumā jārēķinās, ka terases dēļus vajadzēs uzmanīt - tīrīt un gandrīz katru gadu apstrādāt ar speciālām vielām - vārdu sakot, ārkārtīgi daudz ko darīt, lai terase kalpotu ilgi. Arī flīzēšana nav piemērotākais terašu seguma veids, jo mūsu ziemās, kad vairākkārt piesalst un atkal atkūst, starp flīzēm iekļūst mitrums, kas sasalstot izplešas un burtiski atrauj flīzi no apakšā esošā betona. Jāņem vērā arī tas, kā flīzes karstās vasaras dienās ļoti uzkarsīs un basām kājām pa to staigāt nebūs iespējams. Jāskatās arī materiāla krāsa - šobrīd modē tumši pelēkais jeb antracīta melnais, taču jārēķinās, ka melni dēļi vasaras saulē ļoti uzkarsīs. Tāpēc kā labāko risinājumu es tomēr saskatu kompozītmateriālu terašu dēļus - savulaik tie bija ļoti dārgi, bet tagad cenas ir uzkāpušas arī koksnei - iespējams, ka tagad kompozītmateriālu dēļi ir pat izdevīgāks risinājums.
Vaicāta par eko bruģa izmantošanu, kas savā būtībā ir betona šūnas, kurās iebērta melnzeme un iesēts zāliens, dārzniece ir noliedzoša: “Šo veidu privātās teritorijās es neizmantotu, jo tam ir vairāki trūkumi. Ieaudzēt skaistu zālienu betona šūnās ir praktiski neiespējami, jo vasarā betons ļoti uzkarst un izdedzina zāli, savukārt ziemās salīdzinoši plānajā zemes kārtiņā zāliens izsalst. Piebildīšu, ka kvalitatīvam zālienam vajag ap 20 cm biezu melnzemes kārtu, kas eko bruģa gadījumā nav pieejama. Šāds veids prasa ļoti lielu kopšanu - mēslošanu, laistīšanu, turklāt, uzkāpjot ar basu kāju uz šīm betona maliņām, sajūtas nav patīkamas. Ir vēl arī polimēra materiāla šūnas, ko izmanto gan zālienu nostiprināšanai, gan oļu seguma izveidošanai, lai akmentiņi nepazaudētu savu atrašanās vietu. Šo materiālu es iesaku izmantot tikai atsevišķos gadījumos, jo jārēķinās, ka zāliens šajā vietā nebūs tik sulīgs un prasīs daudz lielāku kopšanu. Vēl viens svarīgs aspekts - Latvijas tirgū pieejamās polimēra materiāla šūnas lielā salā kļūst ir trauslas, un bieži vien jau pēc pirmās kārtīgās ziemas, ja pa šo vietu regulāri tiek braukts ar automašīnu, materiāls ir sadriskāts.”
Daiļdārzniece, dārzu plānotāja Marianna Smona uzsver, ka, pirms ķerties pie darīšanas, vienmēr vajag apsvērt visus par un pret, izzināt tehnoloģijas, saprast grunts īpašības, izplānot dārzu, izvērtēt pārvietošanās intensitāti un tikai tad sākt darīt.
