Vīne nenoliedzami ir viena no Eiropas pērlēm, kas tūristus aicina ar mākslu, kultūru, mūziku un arhitektūru. Apskatot ceļvežus, top pilnīgi skaidrs, ka visu apskatīt dažās dienās nav iespējams, bet kā izvēlēties apskates vietas, lai gūtu pilnvērtīgu priekšstatu par pilsētu, nepārmaksātu un neviltos?
Ir saprotams, ka katra pilsēta un pakalpojumu sniedzējs mēģina popularizēt savu piedāvājumu, kurš nereti balansē uz trauslas robežas. Tā ir arī ar Vīnes transportu - kopumā tas tiešām ir kvalitatīvs, ērts un par samērīgu cenu. Taču ir nianses, ko tūristam, kurš skaita naudu, vajadzētu ņemt vērā.
Par nokļūšanu no lidostas uz pilsētas centru: iespējas ir vairākas, un visas ir ērtas. Aktīvi tiek popularizēts ātrvilciens CAT, kura biļete vienā virzienā maksā 11 eiro. Izlasot par CAT priekšrocībām, rodas iespaids, ka tas ir kāds superātrs un moderns vilciens, ko gribas izbaudīt, taču tā ir pirmā vilšanās, jo, ja neskaita, ka tas ir divstāvu vilciens, tā braukšanas ātrums un konstrukcija ir gluži tāda pati kā ikvienam elektriskajam vilcienam. Ar CAT līdz pilsētas centrālajai stacijai var nokļūt 16 minūtēs, un tā ir vienīgā šā transporta priekšrocība, turklāt arī ne visai pārliecinoša, jo parastais elektriskais vilciens līdz centram nokļūst tikai 10 minūtes vēlāk. Taču biļetes cenas atšķirība ir vairāk nekā divas reizes. Par labu parastajam elektriskajam vilcienam runā arī mazākas laika atstarpes starp reisiem un iespēja izvēlēties vēlamo pieturu, pretēji tam CAT kursē bez pieturām - vienā piegājienā no lidostas līdz centrālajai stacijai. No lidostas centrā var nokļūt arī ar autobusu, kura biļete vienā virzienā maksā astoņus eiro. Autobusam ir vairāki maršruti, tāpēc ērtāk izvēlēties vēlamo virzienu, kas ved tuvāk naktsmītnei.
Runājot par transportu, gribu pateikt arī par Vīnes sabiedriskā transporta kartēm, kas nodrošina braukšanu jebkurā sabiedriskajā transportā, izņemot pieminēto došanos uz un no lidostas, jo šie pakalpojumi ir ārpus Vīnes sabiedriskā transporta vienotās biļetes ietvara. Aktīvi tiek piedāvātas tūristu sabiedriskā transporta kartes 24, 48 vai 72 stundām. Tiem, kuri Vīnē nav bijuši, var šķist ļoti vilinoši iegādāties šādu karti un braukāt no objekta uz objektu ar tramvaju, metro vai autobusu. Piemēram, 72 stundu braukšanas karte maksā 17 eiro, savukārt viena brauciena biļete, ko var iegādāties biļešu automātos, internetā un pat pie vadītāja, maksā 2,2 eiro. Vienkāršs aprēķins - cik reižu jābrauc ar sabiedrisko transportu, lai nobraukātu 17 eiro? Vēl viens knifs - ja esat ieradies Vīnē uz trim dienām, tad pilsētas centra apskatei sabiedriskais transports nemaz nav vajadzīgs - viss ir, tā teikt, rokas stiepiena attālumā.
Var šķist, ka ir pilnīgi bezjēdzīgi maksāt vairāk, ja līdzīgu pakalpojumu var saņemt lētāk. Šoreiz es runāju par naktsmītnes izvēli. Pilsētas centrā nenoliedzami naktsmītņu cenas ir augstākas nekā nomalēs, taču šādai izvēlei ir vairākas priekšrocības - tā kā visi populārākie tūrisma objekti ir koncentrēti tā sauktajā „gredzenā”, naktsmītne pašā centrā ir vislabākā izvēle, kas ļauj taupīt laiku, ko vajadzētu tērēt, lai nokļūtu no pilsētas nomales līdz centram, kā arī, kā jau iepriekš teikts, nav jāmaksā par sabiedrisko transportu. Tāpat naktsmītne centrā ir labākais risinājums, ja dienas vidū vēlaties atpūsties un vakarā doties naksnīgajās Vīnes ielās, un izbaudīt šo pilsētu arī diennakts tumšajā laikā. Dzīvojot nomalē, tas būs ļoti apgrūtinoši. Es izvēlējos pansiju ar brokastīm burtiski piecu minūšu gājienā līdz Stefana katedrālei, kas ir pilsētas sirds, par ko samaksāju 107 eiro par diennakti. Pansijas saimniece bija ļoti pretimnākoša, un gan naktsmītne, gan brokastis pilnībā attaisnoja “Booking.com” rakstīto. Brokastis naktsmītnē ir ļoti svarīgs aspekts no vairākiem viedokļiem: pirmkārt, tā ir iespēja jau pusastoņos no rīta paņemt rīta kafiju, ko lēnām mostoties vari izbaudīt gultā, otrkārt - bagātīgas brokastis nodrošina, ka izsalkums vēl ilgi nemocīs. Ēdot brokastis kafejnīcās, noteikti samaksāsiet daudz vairāk nekā piemaksājat par brokastīm pansijā. Izvēloties naktsmītni “Booking.com”, noteikti palasiet atsauksmes gan par atrašanās vietu, gan tīrību, gan brokastu kvalitāti.
Lai gan esmu visai pieredzējusi ceļotāja, Vīnē pieļāvu vairākas kļūdas. Laikam jau pārliecība par savu pieredzi neļāva ieklausīties daudz pieredzējušo ceļotāju padomos. Piemēram, populārais ukraiņu ceļotājs Ptuškins, kurš savulaik bija arī populārā TV ceļojumu raidījuma „Cipars vai ģerbonis” vadītājs, ieteica - Vīnē nevajag steigties visu apskatīt, bet gan ļauties tās burvībai un vienkārši baudīt īpašo gaisotni, ko īpaši var izjust vakaros. Pirmā kļūda - salikt blīvu dienas plānu! Ja pirmo vakaru ļāvāmies pašplūsmai un gājām, kur acis rāda, gūstot patiesu baudījumu, apskatot parlamentu un rātsnamu, vakariņojot nejauši atrastā restorānā, tad nākamajā dienā ieplānotais bija daudz par daudz. Piemēram, slavenā Belvederes pils kompleksa apskate, iekļaujot tajā abu piļu iekštelpu, kurās izvietotas mākslas galerijas, paņēma ļoti daudz laika, maksāja padārgi, un nogurums neļāva izbaudīt visu, ko Belvedere piedāvā. Augšējā Belvederes pils apskatē vēl biju entuziasma un spēka pilna, lai aizgrābtībā tvertu austriešu gleznotāja Klimta gleznojumus, bet lejas Belvederes pils piedāvātā Dali un Freidam veltītā izstāde palika kaut kur aiz smadzeņu krokām. Secinājums - informācijas un sajūtu pārāk daudz. Ieteikums - ja vien neesat īstens mākslas eksperts un cienītājs, pietiks, ja izvēlēsieties tikai vienas pils ekspozīciju, pārējo laiku izbaudot skaistajā pils dārzā starp skulptūrām un strūklakām. Varbūt pietiek tikai ar piļu apskati no ārpuses un izstaigāt dārza celiņus, jo piļu interjeri nav saglabāti, tāpēc uz krāšņumu, kādu piedāvā Rundāles pils, cerēt nevajag. No godības laikiem saglabājušies tikai griestu reljefi un daži gleznojumi.
Pēc trakās dienas nolēmām, ka ļausimies pašplūsmai - vienkārši iesim un skatīsimies ar vaļā acīm, un šī pieeja bija pareizā - redzējām gan opernamu, gan citas ievērojamas vietas, laukumus, katedrāles. Vienkārši te nav iespējams kaut kam paiet garām - visa pilsēta ir apskates vērta, un nav namu, kas neuzrunātu.
Ejot no velobraucējiem, skrituļotājiem un skrejriteņu braucējiem ir jāuzmanās vairāk nekā no automašīnām - Vīnē gandrīz uz visām ietvēm ir iezīmēti riteņbraucēju celiņi, kas aktīvi tiek izmantoti - pieļauju, ka vietējie, kuri uz un no darba dodas ar velosipēdiem, pamatoti dusmojas uz tūristiem, kuri neievēro noteikumus.
Runājot par populārākajiem apskates objektiem, ko nožēloju, ka neredzēju, ir Spāņu jāšanas skolas priekšnesumi, kas ik dienu notiek tikai plkst. 10 no rīta. Izrādās, ka biļetes internetā ir jāpērk vairākas dienas iepriekš, jo skatītāju skaits ir stipri ierobežots.
Austriešu virtuves raksturīgākie ēdieni neapšaubāmi ir karsta ābolu štrūdele ar saldējumu vai vaniļas mērci, Vīnes šnicele un knēdeļi jeb mūsu valodā klimpas. Ja neesi baudījis šos ēdienus, tad Vīnē neesi bijis. Ja, līdzīgi kā es, esat laba ēdiena cienītājs, tad minētie ēdieni ir jābauda labās kafejnīcās - pretējā gadījumā var sanākt milzu vilšanās un no gaidītā Vīnes šniceles baudījuma čiks vien sanāks. Viena no senākajām un populārākajām kafejnīcām ir „Landtmann”, tieši blakus rātsnamam un parlamenta ēkai. Tā dibināta jau 1873. gadā un kopš tā laika piedāvā tradicionālos Vīnes ēdienus, tāpēc, lai gan kafejnīca nav lēta, tomēr ir vērts tajā ieturēt vakariņas.
Vīnes šnicele te tiek pasniegta, ievērojot visus tradīciju kanonus - plāni klapēts teļa gaļas gabals kraukšķīgā mīklas garoziņā liela šķīvja apmēros, kad vietas paliek tikai dažiem vārītiem kartupeļiem. Klāt nāk dažādas mērces, tostarp obligāti ābolu ievārījums, citrona šķēlīte, kā arī zaļie salāti. Porcija maksā 26 eiro. Porcija ir ar garantiju, ka pilnīgi būs paēdis arī liels ēdājs. Karsta ābolu štrūdele ar vaniļas mērci ir izcils vakariņu noslēgums - gabaliņš pietiekami liels, lai pietiktu diviem. Šīs kafejnīcas štrūdeles ir atzītas par labākajām Vīnē. Ja pateiksiet oficiantam, ka vienu porciju ēdīsiet divatā, bez šķībiem skatieniem saņemsiet otru trauku komplektu. Vakariņas ar alu izmaksā ap 80 eiro divām personām, bet ir tā vērtas, jo izcils ir ne tikai ēdiens, bet arī apkalpošana, interjers un atmosfēra.
Otra vieta, kur vajadzētu aiziet un neskaitīt naudu, ir kafejnīca „Instalator”, kas ir ģimenes uzņēmums. Vislielāko uzmanību piesaista autentiskie spinātu knēdeļi. Kafejnīca ir ļoti noslogota, tāpēc pirms došanās vajadzētu rezervēt galdiņu un pasūtīt maltīti. Es to neizdarīju, tāpēc galdiņu dabūju tikai tīras nejaušības pēc, bet pie knēdeļiem netiku - tos dabūja tikai tie, kuri pasūtījuši bija iepriekš. Taču arī gulašs ar interesanti pagatavotu kartupeļu bumbu un vārītas liellopa gaļas gabals bija gana garšīgi, lai šo kafejnīcu apmeklētu vēlreiz. Vakariņas divām personām izmaksā ap 50 eiro.
Arī tad, kad nauda iztērēta dārgās kafejnīcās, badā nav jāmirst - uz ielas tiek tirgotas gan desiņas, gan picas, piemēram, lielās picas ceturtdaļa maksā ap pieciem eiro - garšīgi. Bieži sastopami arī pārtikas veikali „Spar”, kuros pārdod gatavu ēdienu līdzņemšanai plašā sortimentā. Novērojumi liecina, ka šo variantu bieži savos pusdienu laikos izmanto vietējie iedzīvotāji.
Baudot Vīni, jārod laiks atpūtai - nesteidzīgai sēdēšanai un garāmgājēju vērošanai, malkojot zemeņu boli, ko, cik man zināms, tirgo tikai vienā kafejnīcā tiešā Stefana katedrāles tuvumā.
Vēl viens novērojums - apkalpojošajā sfērā austrieši strādā zibenīgā ātrumā - es teiktu, ka lido, lai pagūtu apkalpot pēc iespējas vairāk viesu, tajā pašā laikā viņi ir smaidīgi, vienmēr pasaka ko jauku un pret katru klientu izturas kā pret savējo. Varbūt man vienkārši paveicās?! Izbaudiet Vīni!
