Pamazām un nemanāmi pasaules mūziku ir pārņēmis hiphops – arī Latvijā. Pašlaik pie mums malu malās saradušies reperu desmiti un varbūt pat simti, un viens no spilgtākajiem šīs frontes pārstāvjiem ir rolands če (Rolands Čivčs), kurš aprīļa beigās laida klajā ļoti spēcīgu albumu “Visurgājējs”.
Talsenieks rolands če mūzikā ir jau padsmit gadu, bet nopietnāk tai pievērsās 2016. gadā, kad izdeva kolēģa anša studijā “Dirty Deal Audio” ierakstīto debijas albumu “Nimfo”. Rolands ir arī repa aprindās pieprasīts producents un vada Latvijas Radio 5 raidījumu “REPortāža”, bet plašāku auditoriju pārsteidzis kā negantā un dauzonīgā Zebra šovā “Balss maskā”. Aizkulisēs viņš tiek dēvēts arī par vienu no erudītākajiem (un savstarpējā komunikācijā sakarīgākajiem) latvju reperiem, tāpēc nav brīnums, ka uz viņa albuma “Visurgājējs” prezentāciju Tallinas kvartāla izklaides vietā “Tu jau zini kur” bija saradies teju viss hiphopa zieds, no Ozola un Arstarulsmirus līdz pat jaunās paaudzes “stāriem” Krivenchy un Prusax. “Sāku klausīties hiphopu astoņu vai deviņu gadu vecumā. Protams, biju dzirdējis arī grupu “Fact”, tiesa, ne pārāk daudz, bet vairāk šādai mūzikai uzmanību pievērsu tad, kad iesākās latviskais reps - Ozola albums “Cieņa un mīlestība” man ir topā vēl līdz pat šīm dienām,” par saviem ietekmes avotiem stāsta Rolands.
Savulaik Latvijas hiphopā dominēja Gustavo (tagad Arstarulsmirus) un Ozols, pēc tam nāca Gacho (tagad Mesa), bet šobrīd iestājusies anša ēra. Kam vērts vairāk pievērst uzmanību no jaunajiem? Prusax, Ods? “Jā, abi tevis nosauktie - Prusax gan vairs neskaitās pie jaunajiem -, un vēl pilnīgi noteikti es varu nosaukt Wiesuli. Tas ir jauns čalis, kas gada sākumā izdeva ļoti, ļoti skaistu albumu, kas saucas “Fianchetto”. Tā ir labākā lieta, kas notiek ar hiphopu 2022. gadā - ka joprojām ir jaunie, kas ir gatavi spēcīgi ieguldīties savā mūzikā,” norāda rolands če.
Latvijas mūzika šobrīd piedzīvo īstu hiphopa bumu, kas rezultējās ar anša albuma “Liela māksla” dominanci Latvijas Mūzikas ierakstu gada balvas “Zelta mikrofons” pasniegšanas ceremonijā 2021. gadā un bija labi vērojams arī nesen notikušajā repa lielkoncertā mākslas centrā “Noass”, kur uz skatuves kāpa aptuveni 40 reperu. Šķiet, kāds sakars ziemeļnieciski rāmajiem latviešiem ar hiphopu, par kuru kādreiz tika pieņemts uzskatīt, ka tā ir Amerikā dzīvojošo tumšādaino gangsteru mūzika, latvju bāleliņu mentalitāte taču ir pilnīgi citāda?! “Mūsu mentalitāte tiešām nav tāda, taču tajos cilvēkos, kas raksta repu, vienmēr pats galvenais bijis protesta gars,” oponē rolands če. “Iemesli tam, protams, katram savi - dažs varbūt dzīvo attiecīgā sociālekonomiskajā vidē, citi vienkārši iedvesmojas no amerikāņu reperiem, jo redz, ka caur hiphopu vari labāk parunāt par kaut kādu savu sāpi. Savukārt gados jaunāki cilvēki piedzima laikā, kad reps jau kļuva populārs, un redz, ka nu jau ar to var arī kaut ko nopelnīt vai vismaz piepelnīties - kāpēc gan pašiem to nepamēģināt?! Taču daudzi reperi vienkārši maksimāli mīl to, ko dara, un nelaiž to vaļā - vismaz man tā ir. Šī mūzika ir jārada kvalitatīva, mehānisms virzās uz priekšu, un par to man ir liels prieks.”
Vēl viena gadsimtu mijas latviešu repa iezīme bija lokālās piederības uzsvēršana - dominēja frāze “mēs no rajona”, bet Ozols ar savu Pārdaugavu kļuva gluži vai hrestomātisks. Arī ansis albumā “Liela māksla” stāstījis par bērnību Kauguros, taču pēdējos gados šī lokālās piederības uzsvēršana repā vairs nav tik noteicoša. Rolands ir no Talsiem, un arī viņš piemin piedzīvoto šajā pilsētā. “”Šautauts” tiem, kas palika “dīlot” uz stūra, ja es nebūtu es, “čista” būtu jūs” (dziesmā “Riņķa deja (Krievu rulete)”). “Man [Talsos] bija salīdzinoši normāla dzīve, nekādas vainas, protams, ar savu piešprici - no māju kāpņu telpām bieži vien zuda ragaviņas un velosipēdi, nepareizajā sētā varēja arī “norauties”, taču tie, protams, nebija nekādi Rīgas vai anša Kauguru kadri,” joko Rolands un jau nopietnāk piebilst: “Augot lielāki, pusaudži sāka nodarboties ar sevi interesējošām lietām, turklāt ar ne tik pareizām, kādām tām vajadzētu būt un kādas tās vēlētos redzēt mūsu vecāki. Kāds no maniem kādreizējiem grupas biedriem saistībā ar narkotikām ir pat izcietis cietumsodu. Tā ka - lietas manos tekstos nav izrautas no nekurienes, tās varbūt ir nedaudz pārspīlētas, kā jau tas hiphopā mēdz būt, taču vispār viss ir no personīgās pieredzes.”
Talsi nav tikai Intars Busulis, Jānis Stībelis un Raimonds Tiguls, arī hiphopa ziņā šai pilsētai ir diezgan bagātīga vēsture - Reinšteins, Rolexus un citi. “Šobrīd no katra Latvijas nostūra nāk kāds reperis, tā ka hiphops pilnīgi noteikti nav lielpilsētas fenomens,” norāda rolands če. “Kādreiz ar piederību kaut kādai vietai definēji sevi - būdams reperis, obligāti bija jāpasaka, no kuries esi, bet pašlaik šī tendence arī visā pasaulē ir gājusi mazumā.”
Hiphopā lielākā nozīme ir tekstiem, un rolanda če dziesmās tie ir tādi, kas bliež tieši starp acīm. “Es neteiktu, ka tas ir mans galvenais trumpis, taču šajā albumā es tiešām vairāk spiedu uz tekstiem. Ir 2022. gads, vari aiziet uz labāko studiju un savākt labākos producentus, taču hiphopā aizvien pastāv nerakstītais likums, ka savus tekstus raksti pats. Šobrīd tas ir īpaši aktuāli, un to es vēlos pasvītrot arī savā albumā,” saka Rolands. Dažu dziesmu teksti liks pareizākiem cilvēkiem ķert kabatā pēc validola, bet sarunā rolands če nemaz tik skarbs neizklausās… “Ja pavisam godīgi, tad - jā, tā kā dziesmās, tā es runāju arī dzīvē!” smejas reperis. “Mēs ar tevi pašreiz runājam pirmoreiz, un, protams, nerunāšu par prostitūtām un visu pārējo, bet, kad daudzmaz sapazīsimies, pēc trešās vai ceturtās reizes es jau pastāstīšu kādu stāstiņu, kur ļaušu vaļu visai savai lirikai. Tas, protams, nav nekas tāds, ar ko vajadzētu baigi lepoties, taču tajā pašā laikā uzskatu, ka valoda ir īpaši vērtīga tad, ja izmanto visus iespējamos instrumentus, kas valodas atvilktnē ir pieejami.”
Pēc superīgās dziesmas “Riņķa deja (Krievu rulete)” klajā nākšanas 2020. gada jūlijā rolanda če topošais albums kļuva par apskatnieka gaidītāko mūzikas izdevumu pašmāju repā, un mūziķis nudien nav pievīlis - viņš albumā tiešām rullē kā “visurgājējs bobiks” un “izplatās ātrāk kā kovids” (no dziesmas “Rolix!”). Taču dīvainā kārtā albumā nav iekļauti skaļākie pēdējo gadu rolands če singli - ne “Marco Polo” (“Spotify” ap 143 000 klausījumu), ne “Atkal jau” (ap 302 000 klausījumiem) un pat “Riņķa deja (Krievu rulete)” ar tā 542 200 klausījumiem! “Šīs dziesmas ir izdotas un ļoti labi dzīvo savu dzīvi kā singli, tāpēc es vairs īsti neredzēju jēgu tās likt arī albumā. Turklāt šim albumam ir arī savs vienots stāsts,” skaidro rolands če. “Kaut kad ap Jaungadu man gan bija doma - ja neizdodas uzrakstīt to vai citu dziesmu, tad kā “back up” plāns būtu likt albumā šos singlus. Taču izdevās. Savukārt šiem singliem - tiem nav nepieciešams nekāds papildu uzrāviens, lai tie aizietu vēl labāk - cilvēki tāpat mīl šīs dziesmas. Plus man vajadzēja iespējami vairāk [klausītājiem jau zināma] skaņu materiāla, lai uzstātos solokoncertos. Es domāju, ka viss ir savās vietās - tur, kur šobrīd tas arī ir.”
