«Pandēmijas otrajā pavasarī biju sev noformulējusi, ka dzīvē esmu atradusi līdzsvaru – man ir skola, terapija, klienti un semināri –, ka it kā viss ir okei, taču mani nepameta sajūta, ka kaut kā tomēr ļoti pietrūkst… Un es sapratu, kas tas ir – tā ir būšana uz skatuves, tā ir radoša dauzīšanās, pēc kā esmu ļoti noilgojusies. Tāpēc, kad janvārī Kārlis (Anitens) man piezvanīja un piedāvāja kopā veidot izrādi, es biju laimīga. Piekritu, vēl nezinot, kas tas būs,» atzīst aktrise, teātra mākslas un runas pedagoģe un sertificēta drāmas terapeite Anna Šteina.
Trešdien, 4. maijā, viņai pirmizrāde teātra klubā «Austrumu robeža» - komēdija par latviešu piknikošanas tradīcijām, klišejām un kurioziem «Aidā, piknikā!».
Gaidāmais pikniks ar sen neredzētajiem draugiem no studiju laikiem ir Modras un Maigoņa Cirvīšu lielākais notikums šomēnes. Gatavošanās tam notikusi ļoti rūpīgi un pēc strikti izstrādāta plāna, jo draugu lēmums prasa zināmu piepūli - piknikam jānotiek 80. gadu stilā. Ir pašsaprotami, ka uz satraucošo atkalredzēšanos ar studiju biedriem pēc 15 gadu pārtraukuma Cirvīšu ģimene piknika norises vietā Piejūras zemienē pie valsts robežas ierodas divas stundas pirms noteiktā laika. Kā iespējams nojaust, Modras un Maigoņa ģimenes modelī valda stingra hierarhija, kurā galavārds visos jautājumos pieder Modrai (viņa nāk no dispečeru dzimtas), bet prognozes par tās vai citas darbības rezultātu - Maigonim (viņš ir sinoptiķis). Iecerētā diena noteikti būtu izvērtusies grandiozos svētkos, ja vien… Izrādes intriga netiek atklāta, bet nekas piknika dienā nenotiks tā, kā Modra izplānojusi un Maigonis prognozējis. Taču negaidītie notikumi palīdzēs sievai un vīram pēc 25 gadu rutinētās laulības dzīves ieraudzīt vienam otru no jauna.
Autori, režisori un spēlmaņi: Anna Šteina un Kārlis Anitens, scenogrāfija: Kristaps Skulte.
Ideja iestudēt izrādi par latviešu piknikošanas tradīcijām pieder Kārlim, bet tās autori esat abi.
Mums tāda pieredze jau ir bijusi, ka esam sanākuši kopā un, vienkārši runājoties, uzradījuši «storiju» un pēc tam to pierakstījuši. Šī gan bija mana pirmā rakstīšanas pieredze, un pats process bija ļoti jautrs - rakstīšana notika mājās pie Kārļa, un mēs brīžam tā smējāmies, ka neko nevarējām pierakstīt... Vēlāk, jau izrādes iestudēšanas procesā, bija viens brīdis, kad smiekli vairs nenāca, pat likās, ka tas vispār nav smieklīgi, ka tā ir drāma, un vai kādam tā būs interesanta… Protams, dienu pirms pirmizrādes viss ir sakārtojies un skatītājiem būs interesanti. Es negribu atklāt intrigu, bet izrādes pamatideja ir tāda, ka mēs - Modra un Maigonis - esam viens no pāriem, kas savulaik ik gadu ir tikušies ar studiju biedriem piknikā. Domāju, mums lielai daļai ir tāda pieredze - satikties ar klasesbiedriem, ar kursabiedriem, sākumā katru gadu, vēlāk jau reizi piecos gados. Modra un Maigonis nav bijuši tādā piknikā 15 gadus, un te rodas jautājums, vai tiešām viņi grib satikties ar tiem cilvēkiem, kādi viņi ir šobrīd, vai viņi grib satikties ar to laiku, ar savu jaunību…? Tā ir tā nopietnā dvēseliskā stīga, ko, sākot veidot šo izrādi, mums ar Kārli bija svarīgi ievīt. Pie kādām atziņām mēs nonākam un kā tas notiek, tas lai paliek intrigai.
Bet tā ir komēdija, un tas ir smieklīgi, ja?
Protams, tā ir komēdija, un arī to nopietno stīgu mēs ienesam ar komisku piesitienu. Kāpēc ir tik grūti veidot komēdiju? Jo, kā saka Aristotelis, ka līdzi just mēs varam tikai tiem, ar kuriem varam identificēties. Tas gan vairāk attiecas uz drāmu un traģēdiju, bet komēdijā… Vai mums būtu baigi smieklīgi, ja mēs redzētu sevi no malas viens pret vienu? Tāpēc mūsu uzdevums bija atrast zelta vidusceļu - lai skatītājs sevi atpazīst, bet domā, ka viņš jau gan tā nedarītu, jo tas ir tik smieklīgi… Lai skatītājam nav sajūta, ka viņš skatās savā atspulgā. Modra un Maigonis ir drusciņ no greizo spoguļu pasaules - skatītājs kaut ko no sevis saskata, bet nē, viņš tas nav! Iespējams, daudzi no mums ir bijuši greizo spoguļu zālēs - nu tur taču ir jautri uz sevi šķību, greizu un resnu skatīties! Galvenais, par ko domājām, veidojot šo stāstu, lai skatītājs paskatās uz savām attiecībām un aizdomājas, cik daudz mēs uzdrīkstamies atklāt sev vistuvākajam, ko tad patiesībā vēlamies. Par to, cik svarīgi ir sarunāties.
Pirmizrāde apzināti ieplānota tieši 4. maijā?
Mūsuprāt, 4. maijs ir labs datums piknika sezonas atklāšanai. Un, kamēr nav sākusies brīvdabas izrāžu sezona, mēs šo izrādi spēlēsim «Austrumu robežā», bet vasarā plānojam pabraukāt arī pa Latviju. Un nevis uz lielajām estrādēm, kur brauc lielās kompānijas, bet uz mazajiem ciematiņiem, kur, kā saka vietējo kultūras notikumu organizatori, var atnākt tikai kādi 40-50 cilvēki. Skaidrs, ka neviena lielā tūre tur nebrauks, viņiem nepietiek ar tik maz skatītājiem, bet mēs esam gatavi braukt arī uz mazajām estrādītēm.
Un aicināt skatītājus nākt uz izrādi kā uz pikniku - ar saviem groziņiem?
Jā, protams! Jo viņi arī kļūs par izrādes dalībniekiem. Uz skatuves jākāpj nebūs, bet skatītājiem arī tiks iedalīta loma.
Atgādini, lūdzu, kad pati pēdējoreiz esi bijusi uz teātra skatuves?
Janvārī «Austrumu robežā» spēlēju izrādē «Reiz Jaungada naktī…». (Tā veidota pēc Emīla Braginska un Eldara Rjazanova 1969. gadā sarakstītās lugas «Vieglu garu! vai Reiz Jaungada naktī…», režisors Voldemārs Šoriņš, 2017.) Bet pirmizrāde gan man sen nav bijusi, kādus četrus gadus. Bija plānota 2020. gada 19. martā - humora vakars «Mūsu pašu republika 3», kura pamatā bija dažādi tobrīd aktuāli skeči, bet tieši nedēļu pirms pirmizrādes sākās pandēmija un visu aiztaisīja ciet. Kad rudenī ierobežojumi kļuva brīvāki un it kā bija iespēja šo iestudējumu atjaunot, mēs secinājām: nav jau iespējams saprast, kas kurā mirklī tagad ir aktuāls…
Kas vēl bez jaunās izrādes tavā ikdienā šodien aktuāls?
Ir četri vaļi, uz kuriem balstās mana ikdiena. Ja skatāmies vēsturiski, tad pirmais ir aktierdarbs, būšana uz skatuves. Otrs lielais «valis» ir pedagoģija - skola, Kultūras koledža un Rīgas Stradiņa universitāte. Jau divpadsmito gadu strādāju Rīgas 64. vidusskolā. Sāku kā teātra pulciņa vadītāja, vēlāk izveidojās teātra klase, šobrīd man ir ārpusklases izglītības nodarbības un teātra mākslas stundas 5. un 7. klasēm. Es esmu ļoti priecīga, ka šo gadu laikā man ir izdevies panākt, ka teātra pulciņa dalībnieki paši visu domā un dara, es tikai parādu virzienu. Man nav jāmēģina uzpūst liesmu, pietiek uzšķilt sērkociņu un tas uzšvirkst. Trešais lielais «valis» ir drāmas terapija, ar ko es strādāju. Un ceturtais - es esmu izmācījusies supervīziju, esmu sertificēta supervizore.
Brīžiem esmu lielā skrējienā, jo īpaši ja vienā dienā ir divi vai trīs no šiem darbiem, bet es esmu arī sapratusi: ja man būtu iespēja strādāt tikai vienu darbu, par ko man maksātu pietiekami labu algu - man laba alga, kā es smejos, būtu tāda, kas man ļautu brīvi spēlēt tenisu -, es tā nemaz negribētu. Man būtu garlaicīgi, man ir vajadzīga šī pārslēgšanās, iespēja būt dažādai. Jo terapijā es neatļaujos izpausties tā, kā to daru uz skatuves. Arī skolā esmu savādāka, zināmu «rāmi» turu, lai gan - es esmu ļoti emocionāla skolotāja, es tiešām ļoti atklāti runāju par savām emocijām, skaidrojot, kas un kāpēc notiek. Jā, man vajag šīs dažādās izpausmes, tāpēc tajos mirkļos, kad atkal kaut kur jāskrien, bet gribētos palikt mājās, es sev vienmēr atgādinu: «Bet, Anna, tu taču pati esi sev pateikusi, ka tev vajag tās lomas mainīt...» Un tad es tiešām tās arī baudu. Es esmu atradusi līdzsvaru, bet - par to apzināti domājot un uz to mērķtiecīgi ejot.
Kādas ir tavas intereses ārpus darba pienākumiem?
Man ir teniss, man ir vasarnīca, un kopā ar māsu mēs jau otro gadu atjaunojam lauku māju. Man ļoti patīk laukos gan zāli pļaut, gan visu ko taisīt. Esmu tur akas vāku uztaisījusi un durvis atjaunojusi, un sapirkusi arī visādus instrumentus. Pagājušovasar nopirku pat ripzāģi, ja. Jo motorzāģis man jau ir. Es zinu, kāpēc man patīk gan zāles pļaušana, gan amatniecības lietas - jo es uzreiz redzu rezultātu. Savā profesionālajā darbā es neredzu rezultātu uzreiz. Kad biju aizrāvusies ar durvju restaurāciju, pat negribēju braukt uz Rīgu, gribēju būt vienkārši laukos. Bet saņēmos, braucu un jau braucot sapratu, ka es taču to daru ar prieku - man tiešām patīk visi mani darbi!
Kurā Latvijas pusē ir jūsu lauku mājas?
Pirms Ērgļiem. Tie ir Vidzemes «Purvīši» - mums tur, iznākot no mājas, tiešām ir tāds skats kā Purvīša gleznā… Man nevajag pirkt Purvīša gleznas, man viņš tur vienkārši ir. Un reizēm tajā «gleznā» ienāk arī stirnas… Man ir arī foto projekts - iznākot no mājas, nostājos konkrētā vietā un nofotografēju to ainavu. Dažkārt vienkārši nolieku tur krēslu, sēžu un skatos. Nezinu, tas ir vecums vai vienkārši lielāka apzinātība, bet es tiešām pamanu un izbaudu nianses dabā. Agrāk es nepratu tā apstāties un nofiksēt mirkli, tas man tieši tagad ir vairāk raksturīgi. Es jau gan bišķiņ strādāju uz to, lai šo apzinātību sevī attīstītu, varbūt tas arī nes kādus augļus.
Ir kādas aktualitātes arī kino lauciņā?
Pagājušogad bija interesanti: tiklīdz biju sev noformulējusi, ka esmu noilgojusies pēc aktrises darba, man sāka nākt visādi piedāvājumi. Nofilmējos pie režisora Andreja Ēķa - komēdijā «Perfektās kāzas». Tad man piedāvāja filmēties raidījumā «Mazā Mula lielajā mākslas pasaulē». («Tet Studio» izglītojošas sērijas sākumskolas vecuma bērniem, kas aicina pētīt gleznās atainoto vidi un tēlus, risināt noslēpumus, vienlaikus aizraujošā veidā iemācoties un uzzinot ko jaunu.) Tas gan bija brīnišķīgs piedzīvojums - filmēties Latvijas Nacionālā mākslas muzeja telpās, kad tur neviena nav, tur staigāt un to visu baudīt! Un tad mani uzaicināja arī nelielā lomā «Go3» seriālā «Tunelis». Tas strādā - tiklīdz noformulē sev, ko tu vēlies, tas sāk notikt!
Vai jau esi noformulējusi, ko vēl gribētu spēlēt uz teātra skatuves?
Mēs domājam par to, ka rudenī varētu veidot jaunu izrādi, bet… Šodien viss tik strauji mainās, ka ir ļoti grūti aktualitāti noķert aiz astes. 2020. gada pavasarī uztaisījām «Mūsu pašu republiku 3», bet rudenī tā vairs nebija aktuāla. Mums, protams, ir idejas, ko gribētu taisīt, bet vai rudenī tas derēs…? Kas tad ir tas, par ko šodien runāt, kas interesē skatītājus?
Bet, runājot par izrādi «Aidā, piknikā!», šī tēma ir pietiekami neitrāla, jo cilvēki vasarā dodas piknikos. Tā ir klasiska lieta, un mēs šajā darbā nepieskaramies šā brīža politiskajām un citām aktualitātēm.
Vai vari atklāt, kādas šodien ir tavas vēlmes - lai sāk jau notikt…
Man ir cerība kādreiz uzvarēt kādā no tenisa posmiem, kuros piedalos.
Cik sen tu spēlē tenisu?
Būs jau divpadsmit gadi. Tas bija mans bērnības sapnis, ko varēju realizēt, pateicoties savai draudzenei Aurēlijai Anužītei. Kad viņas vīrs gribēja, lai viņa iemācās spēlēt tenisu, viņa negribēja iet viena un aicināja mani līdzi. Biju laimīga: jā, ejam, tas ir mans bērnības sapnis! Drīz Aurēlija pārtrauca spēlēt, jo cits pēc cita dzima bērni, bet es turpināju. Man tik ļoti patīk spēlēt tenisu, ka es varētu to darīt katru dienu! Un esmu arī sapratusi, kāpēc. Jo prieka emociju mēs gūstam, ja mums izdodas izdarīt ko jaunu, kas pirms tam nav izdevies, ja izdodas sasniegt kādu jaunu mērķi. Un tenisā viena treniņa, vienas spēles laikā vismaz 50 līdz 100 sitieni sanāk. Ja trāpi laukumā un ja vēl uzvari izspēlē, tas ir kaut kas, kas izdodas. No tā es gūstu prieku, un tāpēc man tas ļoti patīk. Nu jau esmu iegājusi azartā. Latvijas tenisa amatieru līgā, kad to nodibināja, biju viena no pirmajām sievietēm. Nu esam sadalītas jau trīs līmeņos, es esmu zemākajā. Varētu pieteikties uz augstāku, bet es gribu iet pakāpeniski - kad būšu uzvarējusi zemākajā, tad iešu tālāk. Negribu vienkārši būt augstākā līmenī un noskatīties, kā bumbiņas lido man garām un es nevaru trāpīt. Gribu kādreiz arī uzvarēt. Vēl es gribētu kādreiz kā skatītāja aizbraukt uz kādu lielo tenisa turnīru un esmu diezgan pārliecināta, ka to arī realizēšu.
Bērnībā tu dejoji tautas dejas, kā radās sapnis par tenisu?
Atbilde uz šo jautājumu man atnāca, kad sāku pētīt savas dzimtas koku. Mana vecāmāte (mammas mamma) spēlēja tenisu, bija ļoti sportiska. Viņa gan agri nomira, bet mums bija labas attiecības, man viņa bija mīļa. Varbūt tāpēc. Biju redzējusi bildēs, ka viņa spēlē tenisu. Jo kā gan citādi man bērnībā, kad man bija jādejo, varēja ienākt prātā, ka es gribētu spēlēt tenisu? Patiesībā esmu piepildījusi abus savus bērnības sapņus - es gribēju kļūt par aktrisi un spēlēt tenisu.
Rīt ir 4. maijs, Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas diena. Vai tavā ģimenē šajos svētkos ir kāda tradīcija?
Mums ir tradīcija, ka uz visām manām pirmizrādēm nāk mana ģimene. Tā bijis vienmēr - Valmieras teātrī, Liepājas teātrī, Dailes teātrī. Un arī rīt «Austrumu robežā» visa mana plašā ģimene sēdēs pašā priekšā pie centrālā galdiņa.
Mums ir tradīcija, ka 18. novembrī visi satiekamies uz svētku vakariņām, bet 4. maijā tā nav, ka klājam baltu galdautu. Ja esam Rīgā, satiekamies pie manas māsas vai izbraucam piknikā uz vasarnīcu. Šoreiz šajā svētku dienā visa ģimene būsim kopā manā pirmizrādē. Un tas būs jauki.
