«Mākslinieks veido domformu, katram tā ir sava, un, ja viņš to nes tālāk, viņam ir jābūt gatavam ar to arī sastapties dzīvē. Ir mākslinieki, kuri runā par tēmām, kas sasāpējušas, bet es uzskatu, ka tās nevajadzētu nest mākslā, «norakstot nost» no sevis negatīvo – ne glezniecībā, ne rakstniecībā,» uzskata metālmāksliniece Dina Dubiņa. Viņa par savu uzdevumu uzskata radīt prieku, sniegt aizsardzību un nest pozitīvu enerģiju.
Dinas Dubiņas darbu izstāde «Gaismas pusē» - emaljas, gleznas, miniatūras, rotas, kas veidotas māksliniecei raksturīgajā karstās emaljas tehnikā - līdz maija vidum aplūkojama mākslas galerijā «Bazar’t», kas atrodas tirdzniecības centrā «Mols» Rīgā.
Dina Dubiņa mākslā ir jau vairāk nekā 45 gadus, un viņas darbi atrodas Latvijas, Krievijas un Vācijas muzeju fondos, kā arī privātkolekcijās visā pasaulē.
Savu radošo darbību sākusi kā rotu māksliniece, bet no 80. gadu beigām Dina Dubiņa pievērsusies lielformāta emaljas gleznām un miniatūrām. Viņa ir vienīgā māksliniece pasaulē, kura strādā ar emalju lielos formātos. Un juvelieru emaljas, ko māksliniece izmanto, ir tādas pašas, ko savos darbos savulaik izmantoja slavenais krievu zeltkalis un juvelieris Karls Faberžē (1846-1920) blakus dārgakmeņiem un cēlmetāliem. Emalja tiek klāta uz kapara, kas enerģētiski ir līdzvērtīgs zeltam, tā dziednieciskā un enerģētiski labvēlīgā iedarbība novērtēta jau vēsturiski.
Ar kādu mērķi šajā pavasarī tapusi izstāde «Gaismas pusē»?
Lūgt gaismas spēku palīdzību un aizsardzību. Šajā sarežģītajā laikā, kad pasaulē notiek gaismas un tumsas cīņa, tieši māksla ir tā, kas cilvēkiem var sniegt mierinājumu un prieku. Savukārt prieks ir vienīgais, kas stiprina psihisko jeb dvēseles enerģiju, kas nodrošina cilvēka veselību un materiālo labklājību.
Es ar saviem darbiem, materiāliem un tehniku esmu gaismas pusē, jo mani darbi gan simboliskā, gan tiešā nozīmē sevī glabā un nes saules un uguns enerģiju. Es pati esmu Lauva, Uguns zīmē dzimusi. Karstās emaljas tehnika, kurā strādāju, ir ļoti cieši saistīta ar uguns stihiju. Bet materiāli - kapars, juvelieru emaljas un 22 karātu zelts -, ar ko strādāju, ir ar tīru saules enerģiju. Tāpēc ceru, ka mani darbi, kas top ugunī, nes pozitīvu enerģiju, attīra ap sevi visu negatīvo un sniedz to īpašniekiem labklājību. Īpaši labvēlīga enerģētiskā iedarbība izpaužas rotās, jo kapars, par kura ārstnieciskajām īpašībām runāts jau senā pagātnē, labvēlīgi iedarbojas uz asinsriti, normalizē asinsspiedienu un atbrīvo tā nēsātāju no negatīvās enerģijas.
Kurā laikā tapuši izstādē aplūkojamie darbi?
Te ir gan jauni darbi, kas tapuši pēdējo pāris gadu laikā, arī kovida pandēmijas ierobežojumos, un tādi, kas pēc koncepcijas atbilst šai idejai. Man pašai šķiet neticami, ka pāris darbi, kas veidoti pagājušajā gadā, šodien ieguvuši jau pavisam citu nozīmi. Piemēram, darbs «Šķelšanās» tapa šā gada janvārī. Man prasījās pēc zilās krāsas, vienlaikus roka stiepās pēc dzeltenās, un, kad darbs bija pabeigts, nodomāju, ka tas izskatās kā saplēsts Ukrainas karogs… Vēl nodomāju: nu nevar būt! Un tomēr tas izrādījies dīvaini pravietisks. Arī mans darbs «Košais saulriets», kas tapa pagājušogad, kad bija «nenormāli» sarkani saulrieti, man visu laiku lika domāt par savulaik vecāsmammas teikto: «Šāda debess ir uz kariem»…
Pastāstiet, lūdzu, kas ir juvelieru emaljas?
Ir «bļodu emaljas», un ir juvelieru emaljas, kas vēsturiski tika izmantotas sakrālajā mākslā un karaļu rotās, dārglietās nelielos izmēros, līdzvērtīgi dārgakmeņiem. Šī tehnika bija pazīstama jau senajā Ēģiptē. Es laikam esmu vienīgā «trakā», kas juvelieru emaljām dod brīvību, plašumu un mirdzumu, pilnībā parādot tās iespējas. Jā, protams, juvelieru emalja ir ļoti dārgs materiāls, bet - šie darbi ir praktiski mūžīgi. Ja tradicionālās gleznas nevar turēt saules gaismā, tad maniem darbiem saules gaisma ir labvēlīga, turklāt saulē tie mirdz jo īpaši. Katra kompozīcija ir montēta no maziem gabaliņiem, un katrs gabaliņš ir vairākkārt apdedzināts 900-1000 grādu temperatūrā. Tādējādi tie nepakļaujas ne saules gaismas, ne mitruma ietekmei, ir izturīgi pret nelabvēlīgiem apstākļiem un temperatūras svārstībām, izmantojami kā sienas dekori mājās, pie baseina, uz jahtas, ārstniecības iestādēs, jo darbus ir iespējams pat dezinficēt. Bet - līdz ar situāciju pasaulē materiāli kļūst grūti pieejami, pēdējo kaparu dabūju ar diezgan lielu piepūli. Latvijā jau nav tāda veikala, kur var ieiet un tos nopirkt.
Kā sākās jūsu mīlestība pret juvelieru emaljām?
Kad pabeidzu Igaunijas Mākslas akadēmiju, uzreiz sāku radoši strādāt, piedalījos izstādēs, starptautiskos konkursos, kur ieguvu godalgas. Desmit gadus strādāju ar rotām, tā bija juveliermāksla, dizains, sīks un piņķerīgs darbs. Pilnīgi cits piegājiens. Un tad vienā dienā es nokrāmēju nost savus rotu instrumentus un pateicu sev, ka pietiek, un sāku taisīt šos lielos darbus. Tās bija 80. gadu beigas, 90. gados jau ļoti aktīvi strādāju, veidojot lielos darbus. Sākumā visus darbus taisīju «pareizi» - ar pabiezu metālu, riktīgu ozolkoka rāmi, līdz man vienas izstādes atklāšanā Maskavā izgāzās siena ar visu darbu… Jo siena bija no «plika» rīģipša. Es, protams, eju uz to, lai šie darbi būtu vieglāki, bet uz plānāka metāla ir daudz grūtāk strādāt, tas ir sarežģīti. Šādu darbu radīšanas process ir ļoti darbietilpīgs. Un tas laimes mirklis, kad dedzinu emalju, kad tā nāk ārā no krāsns un staro, ir salīdzinoši ļoti īss. Sākotnēji emalja ir jāsasit, jāsadrupina līdz smalkā cukura konsistencei, jo tas ir ļoti būtiski, kāda rupjuma emalja ir. Visā pasaulē tā ir grūti pieejama, maz kur nopērkama, bet ir tādas fabrikas, kur emalju sapresē, un tas ir kā pūdercukurs. Tāda man neder. Emaljas smalcināšana ir fiziski ļoti smags un nepateicīgs darbs, un tajā tiek nodarbināts gan mans dēls, gan viņa draugi. Tas ir tāds process, ko nezinātājs pat neiedomājas. Tas ir līdzīgi kā gleznotājam būtu jāauž savs audekls un pašam jāgatavo krāsas. Nu labi, tik traki nav, bet šis process nav vienkāršs, taču ir ļoti interesants.
Kādā intervijā lasīju, ka esat sava ceļa gājēja mākslā, ka pasaulē nav mākslinieku, kuri emaljas tehnikā radītu tik liela izmēra gleznas, ka tāda esat vienīgā.
Iespējams, ka gluži vienīgā neesmu, skatos, ka ir jau kādi sekotāji. Bet vispār stāsts ir ļoti savāds. Pirms dažiem gadiem, maldoties interneta plašumos, nejauši atradu Amerikas Emaljas asociācijas veidotu blogu, kurā ieraudzīju savu bildi. Tai apakšā rakstīts, ka šī latviešu māksliniece strādā tieši tāpat kā Freds Bols (Fred Uhl Ball). Nezināju, kas viņš ir. Sāku meklēt, interesēties. Izrādās, amerikāņu mākslinieks, dzimis 1945. gadā, 1985. gadā nogalināts. Sāku skatīties viņa darbus un… daži tiešām ir tik pārsteidzoši! Es nevaru izskaidrot, kā manī radās sajūta strādāt tieši šādā tehnikā, ar šādu tehnoloģiju. Es vienkārši tā izdomāju un bez kādiem mēģinājumiem sāku. Freds Bols aizgāja no dzīves 1985. gadā, un pēc dažiem gadiem es sāku. Atšķirība tikai tāda, ka ar viņa darbiem Amerikā ir pilni muzeji.
Jau daudzu gadu garumā jums ļoti tuva ir arī eņģeļu tēma - gan lielformāta darbos, gan miniatūrās. Arī rotās.
Jā. Eņģeļi ir Dieva sūtņi, cīnītāji pret tumsas varu. Tie dod mīlestību, spēku, remdē bēdas. Eņģeļi mums līdzās ir visu laiku, bet nāk palīgā tikai tad, ja viņus sauc. Jā, ar eņģeļiem vajag runāt, tos vajag uzrunāt, un - lietas notiek.
Izstādē aplūkojamo darbu radīšanas process bija ļoti īpašs - pārdabiskā veidā man visu laiku bija eņģeļu klātbūtnes sajūta. Interesanti, ka tieši šajā laikā eņģeļi man nākuši tik daudz kā nekad. Teicu, lai apstājas, bet nē. Tiklīdz sāku kaut ko zīmēt, sanāk eņģelis… Acīmredzot mums šajā laikā vajag tīru enerģiju.
Eņģeļi mani nomierina. Manis veidotais erceņģelis Samuēls, mīlestības eņģelis, pagājušogad bija aplūkojams nelielā izstādē Siguldas Jaunās pils salonā. Cilvēki nāca pie tā kā pie ikonas, meklējot mierinājumu kovida laikā. Teica, ka no tā nāk ļoti spēcīga enerģija. Kāpēc tā, es nevaru vārdiem izskaidrot. Bija vairāki cilvēki, kuri gribēja šo darbu iegādāties, bet es sapratu, ka nepārdošu to privātpersonai. Arī pārējie manis veidotie eņģeļi katrs pilda savu uzdevumu. Viens remdē skumjas, bēdas, noslauka asaras un dod mieru, cits dod prieku. Es arī tā strādāju, lai šie darbi dotu prieku. Jo, redziet, prieks ir vienīgais, kas stiprina un vairo psihisko jeb dvēseles enerģiju.
Mākslinieks veido domformu, kas, protams, katram ir sava, un, ja viņš to nes tālāk, viņam ir jābūt gatavam ar to arī sastapties dzīvē. Mans uzdevums ir radīt prieku, aizsardzību, nest pozitīvo enerģiju. Bet ir mākslinieki, kuri runā par tēmām, kas viņiem sasāpējušas. Es uzskatu, ka tās nevajadzētu nest mākslā, «norakstot nost» no sevis negatīvo - ne glezniecībā, ne rakstniecībā. Tāpēc man ir «konflikts» ar tiem, kuri jautā, ko darīt, ja pusmūžā pēkšņi gribas zīmēt. Es saku, lai nezīmē. Bet, ja zīmē, lai nenes to «ēterā», kamēr par rezultātu nav pārliecināts, lai patur pie sevis. Jo domforma darbojas ļoti spēcīgi. Siguldā ik gadu notiek mākslas akcija «Glezno visi!», kuras laikā ikviens tiek aicināts gleznot. Es esmu pret to, ka glezno visi. Protams, ir labi, ka cilvēki kaut ko dara, bet - kāpēc nav mūzikas akcija, ka spēlē vijoli visi…? Kāpēc papīram un audeklam klusējot jāpacieš viss, ko tam liek virsū?! Tā tomēr ir atbildība, ko tu ar savu darbu pasaulei nes. Tā es uzskatu. Tāpēc es gribētu pateikt īpašu paldies galerijas «Bazar’t» vadītājai Inesei Dronei un tirdzniecības centram «Mols» - par ļoti atsaucīgu un labvēlīgu attieksmi pret mākslu un māksliniekiem, par iespēju šodien nest cilvēkiem gaismas enerģiju. Un vispār - es novēlu «Molam» kļūt par «Mākslas Molu»!
Dina DUBIŅA
- Metālmāksliniece
- Kopš 1990. gada pievērsusies lielformāta emaljas gleznām, ir vienīgā māksliniece pasaulē, kura strādā ar juvelieru emalju lielos formātos
- Dzimusi 1955. gada 19. augustā Rīgā
- Izglītība: Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas Metālmākslas nodaļa (1974), Igaunijas Mākslas akadēmijas Metālmākslas katedra (1980, maģistra grāds)
- Kopš 1975. gada piedalījusies vairāk nekā 200 izstādēs Latvijā, Krievijā, Lietuvā, Igaunijā, Vācijā, Spānijā, Dānijā, Austrijā, Japānā, ASV un citviet pasaulē
- Latvijas Mākslinieku savienības un IAA biedre (kopš 1983. gada)
- Savus darbus izstādījusi vairāk nekā 40 personālizstādēs
- Pasaules rotu izstādēs «Jabloņeca 77» un «Jabloņeca 83» (Čehija) apbalvota ar Goda diplomiem
- 2004. gadā veidojusi Latvijas olimpiešu parādes kolekciju Atēnu olimpiskajām spēlēm
- Mākslinieces darbi aplūkojami viņas virtuālajā galerijā www.dinadubinaart.com
