Šīs nedēļas laikā skatītākie raidījumi un lasītākie Neatkarīgās raksti – intervijas, komentāri, izpētes raksti un lasāmgabali par visdažādākajām tēmām.
„Beidzot mums, latviešiem, ir tauta, ko mīlēt no visas sirds, nepietēloti, raudāt ar raudošajiem, priecāties ar priecīgajiem,” raksta dzejnieks Jānis Rokpelnis. Piekrītu, un šīs izjūtas manī ir joprojām. Un būs. Ukrainas vārds nu ir kā cilvēcības tests ikvienam. Tas parāda, cik dziļa (vai sekla) ir mūsu izpratne par labo un ļauno.
Saņemu daudz vēstuļu par šo cilvēcības izpratni. Un daudzas no tām vienkārši šokē. No Latvijas mazpilsētas man atrakstīja kāda sieviete, kuras īsto vārdu neminēšu - viņai tur vēl jādzīvo. Saukšu viņu par Antru.
„Labvakar, Elita! Mūsu nekritiskā tolerance pret krievvalodīgajiem var mums maksāt ļoti dārgi, un ir pēdējais laiks radikāli ko mainīt. Jūsu viedoklis par to, ka jālikvidē partija ar nosaukumu „Latvijas krievu savienība”, būtu ļoti labs sākums, un ir pēdējais laiks to darīt.
Vēlos jums izstāstīt par raizēm, kas ir daudzos latviešos, bet nevaram to izteikt tā, lai mēs tiktu sadzirdēti, saprasti.
Es dzīvoju mazā novadā. Tas ir diezgan latvisks, te ir arī baltkrievi, ukraiņi, krievi. Parsvarā viņi sabiedrībā runā latviski, lielākoties visi dzimuši un uzauguši Latvijā. Iepriekš nebiju manījusi latviešu nīšanu vai Putina atbalstīšanu. Bet karš Ukrainā norāva visas maskas. Ārprāts, kas nāk ārā no tiem cilvēkiem: pie kara Ukrainā esot vainīgi ukraiņi, NATO un Eiropa, un viss, ko krievu armija tur dara, esot feiks, un paši ukraiņi ir vainīgi, jo provocējuši krievus utt. Visu rakstu var izlasīt šeit:
Latvijā snaudošās 5. kolonnas indesgalvas paceļas pret ukraiņiem
