Klāt tradicionālā Lielā talka, kad apzinīgākā sabiedrības daļa savāc neapzinīgākās sabiedrības daļas atstātos mēslus. Taču talkot var arī citādi – neaprobežojoties tikai mēslu savākšanu, bet gan veicot visai svētīgu darbu – senu kapu sakopšanu.
Jau kopš 2010. gada 1. maija Torņakalna vecajos kapos norit talkas, kuru laikā tiek ne tikai sagrābtas lapas un sakārtotas taciņas, bet arī laboti pieminekļi, pacelti nokritušie krusti, sakārtoti žodziņi, notīrītas plāksnītes. Torņakalna attīstības biedrības vadītājs, Rīgas domes deputāts un arī Torņakalnu kapu pārvaldnieks Valdis Gavars skaidro: “Kapi ir Rīgas Kapsētu pārvaldes pārziņā - apbedījumi tajos netiek veikti jau kopš 1964. gada. Tā kā apbedījumi šeit ir ļoti seni, jo Torņakalna iedzīvotājus šeit sāka glabāt jau ap 14. gadsimta vidu, tikai apmēram ceturtajai daļai kapavietu ir piederīgie, kuri biežāk vai retāk atnākt sakopt piederīgo kopiņas un piemiņas zīmes. Tādējādi lielākā daļa kapu netiek uzturēti pienācīgā kārtībā. Kapsētu pārvaldes un mana kā kapu pārvaldnieka pienākums ir rūpēties tikai par taciņām un žogu, kas norobežo šo teritoriju. Taču šajos kapos guldīta arī mana vecvecmamma un citi radinieki, tāpēc kārtība kapos man ir svarīga - gribu, lai sakopta ir ne tikai manu piederīgo piemiņas vieta, bet kapi kā kopums.”
Uz ikgadējām kapu sakārtošanas talkām tiek aicināti vietējie iedzīvotāji, un viņu atsaucība ir pietiekami liela - ik gadu šajā talkā piedalās 25 līdz pat 50 cilvēku. Talcinieki ir aicināti līdzi ņemt ne tikai grābekļus, bet arī citus instrumentus un materiālus, lai varētu paveikt arī kaut ko nopietnāku par teritorijas uzkopšanu - talkās ir pacelti vairāki nokrituši pieminekļi un krusti, salaboti žodziņi, atjaunotas pieminekļu pamatnes, kāpnes, nožogojumu elementi. “Es daru tikai to, ko mirušie man atļauj, jo viņi ļoti skaidri dod savu vēstījumu, ko darīt vai nedarīt. Spilgti atceros gadījumu: kopā ar meistaru apstaigājām kapus un apskatījām pieminekļus, krustus un dažādus elementus. Meistars ieteicās: re, kur ir viens elements, ko varētu izmantot, atjaunojot šī krusta pamatni! Kamēr mēs tā prātuļojām, bijām pagājuši pāris soļus nostāk. Gribot vēlreiz apskatīt šo elementu, vairs nevarējām to atrast - piesitās “vadātājs”. Nospriedām, ka tas tomēr nebūtu pareizs risinājums. Tajā brīdī, kad domu noraidījām, pēkšņi sapratām, ka stāvam tieši blakus meklētajai vietai. Ir bijušas vēl dažas situācijas, kad kapi paši priekšā pasaka, ko darīt vai nedarīt.”
Kapu sakopšanas talkās neatņemama sadaļa ir zupas un plātsmaižu ēšana, kā arī ekskursija un stāsti par šajos kapos apglabātajām personībām. Valda Gavara ģimene bez atlīdzības visiem talkas dalībniekiem piedāvā garšīgu zupu un plātsmaizes - daži no talkotājiem smej, ka uz talku iet tikai gardās maltītes dēļ. Torņakalna kapos atdusas arī viens no Armitstada līdzgaitniekiem Hāgens, kurš pilsētai dāvinājis savā īpašumā esošo zemesgabalu Bērnu slimnīcas būvniecībai un kura dzimtas uzvārds ir pirmsākums tagadējam Āgenskalna nosaukumam. Šeit apglabāts arī lidotājs, kurš ar visu lidmašīnu pārbēdzis latviešu pusē, lai cīnītos pret Bermonta karaspēku. Pēdējā atdusas vieta Torņakalna kapos ir arī Veisu ģimenes piederīgajiem, stāstniekam, publicistam un tulkotājam Esenberģu Jānim, tulkotājam Lapas Mārtiņam, fiziķim matemātiķim Mihaelam Segelam, mācītājam Arnoldam Zuntem, ārstam Augustam Frīdriham fon Hakenam, ārstam un rakstniekam Visvaldim Jānim Lejniekam, pedagoģei Natālijai Draudziņai, kā arī citiem Latvijai nozīmīgiem cilvēkiem.
Torņakalna kapos apskatāmi arī ievērojami tēlniecības darbi, piemēram, Bloku ģimenei veltītais piemineklis - ampīra stila urna uz augsta postamenta.
Torņakalna kapi ir viena no senākajām apbedījumu vietām Rīgā. To iesvētīšana notika 1777. gadā. Citas ziņas stāsta, ka jau 1769. gadā šie kapi ir Sv. Jāņa draudzes kapi, taču arī šo datumu nevar uzskatīt par absolūtu patiesību, jo vēstures liecībās atrodamas ziņas, ka arī pirms tam šajos kapos ir veikti apbedījumi. Ir ziņas, ka apbedījumi šeit notikuši jau 14. gadsimta vidū.
Sv. Jāņa draudzes pārziņā šie kapi bija līdz pat 1965. gadam. Pēdējais apbedījums šeit oficiāli ir reģistrēts 1951. gadā, taču citi dokumenti saka, ka apbedījumi bijuši arī 1964. gadā. Ar Rīgas darbaļaužu deputātu padomes izpildu komitejas lēmumu kapi oficiāli ir slēgti no 1964. gada 1. janvāra, taču arī šajos datumos var būt neprecizitātes, jo citi avoti vēsta, ka apbedījumi bijuši vēl 1966. gadā. Līdz ar kapu slēgšanu tie faktiski ilgu laiku palikuši bez saimnieka. Lai pasargātu kapos esošos pieminekļus no demolēšanas, pagājušā gadsimta astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmitajos gados daļa pieminekļu tika aprakti. Tagad tie pakāpeniski tiek izcelti un atjaunoti to vēsturiskajās atrašanās vietās. Kopš 2010. gada, ja ar dokumentiem ir pierādāms, ka mirušajam šajos kapos ir apglabāti piederīgie, ir iespējama urnas apglabāšana.
