«Man kā aktierim, kuram ļoti patīk spēlēt raksturlomas, galvenā loma filmā «Uzticības persona» bija īsts izaicinājums, jo, lai palīdzētu partneriem un filmai kopumā, man bija jānoliek malā savs ego. Nospēlēt galveno lomu ir daudz sarežģītāk nekā spilgti parādīties dažās epizodēs, kur aktieris var ieguldīt sevi ļoti koncentrēti un ar to palikt skatītājam atmiņā,» saka seriālu un kino zvaigzne Jurijs Djakonovs (35).
22. aprīlī ceļu pie skatītājiem uzsākusi jaunā režisora Jurija Skorobogatova (38) kriminālā komēdija «Uzticības persona», kas ir stāsts par naudu, kontiem un neveikliem krāpniekiem. Stāsts par finanšu manipulācijām un tiem, kas tajās iesaistās, kas bija skatāms piecās notikumiem bagātās sērijās, ir pārtapis pilnmetrāžas filmā.
Filmas sižets stāsta par to, kā «reģistrators» Artis Baranovskis palīdz saviem klientiem atvērt kompānijas un bankas kontus, reģistrējot tos uz fiktīvām firmām. Stundu pirms došanās uz savām kāzām viņam ir jāatrod Jana, fiktīvas firmas valdes locekle, kuras kontā ir ieskaitīta ļoti liela summa. Kad gadījuma darbu veicēja tiek pārvērsta par lēdiju, kurai patiešām varētu piederēt šāds konts, viņai rodas savs plāns tālākajai notikumu attīstībai.
Galvenajās lomās: Jurijs Djakonovs (Artis), Marija Linarte (Jana), Egons Dombrovskis, Igors Čerņavskis, Mārcis Lācis, Zane Aļļēna un Kaspars Gods.
«Scenārija ideja radās relatīvi sen, filmējot sociāla rakstura raidījumus, kur redzēju dažādu cilvēku stāstus, kas dzīvo atšķirīgos sociālajos slāņos. Vide ietekmē cilvēka apziņu, lai cilvēks mainītu apziņu, viņam jāmaina vide. Filmā tiek apspēlēts jautājums, vai tā vide, kur cilvēki tiecas ir labāka par esošo? Tas ir stāsts par cilvēka izaugsmi - filmas galvenā varone var paskatīties uz sevi no citas puses, pieņemot lēmumus savas dzīves tālākajai attīstībai, tādējādi izraujoties no vides, kurā viņa ir bijusi, bet pārmaiņas nāk ar negaidītu smaciņu. Kādas? Tas jau jāskatās filmā,» saka filmas režisors Jurijs Skorobogatovs.
«Jana Zīlīte ir jauna meitene, dzīves pabērns, dzīvojusi vairākos bērnu namos, nav piedzīvojusi nekādu pilnvērtīgu ģimeni, tēva nav, mamma - alkoholiķe. Nokļuvusi uz ielas, viņa pelna naudu mammai un brālim ar veidiem, kādi ir iespējami uz ielas, līdz satiek Arti un viss mainās,» stāsta Janas lomas atveidotāja Marija Linarte.
Filmu producējusi «Jura Podnieka studija», producente: Antra Cilinska. Scenārija autori: Jurijs Skorobogatovs un Oskars Rupenheits, operators - Aigars Sērmukšs, mākslinieks - Kārlis Balodis, kostīmu māksliniece - Anastasija Golubeva, grima māksliniece - Ilona Zariņa, mūzikas autors - Kārlis Auzāns.
Filmas «Uzticības persona» treileris:
«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi filmas «Uzticības persona» galvenās lomas atveidotāju Juriju Djakonovu.
Kura ir spilgtākā aina, kas palikusi atmiņā no šīs filmas uzņemšanas?
Man ar savu raksturu gribējās iet tālu, lai viss ir pēc iespējas ticami. Atveidojot šo lomu, vēlējos, lai kadrā viss izskatās reālistiski. Varu uzsvērt, ka filmā ir moments, kur man ar bisi šauj pie galvas. Uz šo avantūru man vajadzēja pierunāt producenti - lai filmētu šo ainu kadrā. Lai arī tika šauts ar tukšām lodēm, to skaņu un tās bailes es vēl ilgi atcerēšos... Tāpat kā šķūņa dedzināšanu, kas bija episka. Protams, spīdzināšanu, slīcināšanu un dedzināšanu aktieris filmēšanas laukumā arī bieži nepiedzīvo…
Kāds ir jūsu atveidotais Artis?
Salīdzinot ar daudziem citiem tēliem, ko esmu spēlējis, viņš ir krietni šarmantāks. No vienas puses, viņš ir labs cilvēks, bet no otras - varbūt ne pārāk, ar dažām «niansēm», jo dara ne pārāk labas lietas. Bet notikumu gaitā viņš iemācās kaut ko vairāk gan par sevi, gan par dzīvi. Es negribēju, lai viņš ir absolūti balts, jo mūsdienās tādi tēli nav interesanti. Pieļauju, ka arī skatītājiem interesantāki ir tādi tēli, ar kuriem viņi var identificēties - cilvēki, kuriem dzīvē gadās pieņemt arī ne tik labus lēmumus. Tāpēc uz jautājumu, vai Artis ir labs cilvēks, viennozīmīgas atbildes nav. Man bija svarīgi viņu nospēlēt tā, lai viņš ir cilvēks.
Teicāt, ka Artis notikumu gaitā iemācās kaut ko vairāk gan par sevi, gan par dzīvi. Vai, atveidojot Arti, arī pats esat ko jaunu iemācījies?
Man ne tik bieži, kā gribētos, sanāk spēlēt galvenās lomas, un - jā, man šī loma bija ļoti liela mācība. Darba process bija diezgan nogurdinošs, un pēc četrām piecām filmēšanās nakts maiņām es konstatēju, ka mans galvenais uzdevums ir izskatīties, ka neesmu tik ļoti noguris, kāds reāli biju. Tas bija liels izaicinājums, jo vienā brīdī šķita, ka spēka vairs nav, ka nervi knapi tur. Tas nebija viegli, bet es iemācījos nogurumu nolikt malā, lai kadrā tas nebūtu redzams. Un otra lieta - nospēlēt galveno lomu ir krietni sarežģītāk, nekā skatītāji varētu domāt. Jo viena lieta ir parādīties dažās epizodēs, koncentrēti sevi ieguldīt, ļoti spilgti izpildīties un ar to palikt skatītāju atmiņā, bet pavisam cita lieta ir būt galvenajam varonim, kurš «iet cauri» visai filmai, un viņa uzdevums ir būt «normālam cilvēkam». Un man kā aktierim, kuram ļoti patīk spēlēt raksturlomas, tas bija īsts izaicinājums, jo, lai palīdzētu partneriem un filmai kopumā, man bija jānoliek malā savs ego.
Man palikusi atmiņā kāda intervija ar Leonardo di Kaprio, kuram viena no pirmajām romantiskā varoņa lomām bija Džeks Dausons filmā «Titāniks». Viņš esot piedāvājis režisoram, ka varētu spēlēt narkomānu, psihopātu vai maniaku, bet režisors Džeimss Kamerons noraidījis visas viņa idejas, sakot, ka viņam uzticēts vissarežģītākais uzdevums - nospēlēt vienkārši foršu džeku. Un tas tiešām ir sarežģīti.
Kā jums veidojās sadarbība ar jauno režisoru Juriju Skorobogatovu?
Kad viņš man piedāvāja lomu šajā filmā, es jau daudz filmējos, tāpēc ieminējos, ka varbūt lai to piedāvā kādam citam. Bet viņš bija «noskatījis» tieši mani un cīnījās, lai Arta lomā būtu tieši es. Un par to esmu viņam pateicīgs. Viņu kā režisoru ieraudzīju jau pirmajā filmēšanas dienā, filmējot tajā dienā pēdējo ainu. Artis sēž automašīnā «Porsche Panamera», kas filmēšanas vajadzībām ilgi tika meklēta, un telefonsarunā uzzina, ka ir pazudis baigais «piķis». Vienvārdsakot, viss ir ļoti slikti. Man uz to ir emocionāli jāreaģē, tā rakstīts arī scenārijā: Artis uzsit pa mašīnas stūri. Aina jau tiek filmēta, kad attopos, ka man rokā ir kebabs… Sapratu: ja tagad, kad man jāuzpsiho, jautāšu, vai drīkst ar to uzsist pa stūri, mēs šo ainu nenofilmēsim. Es jutu, ka tas vienkārši tagad ir jādara. Protams, kebabs uz to attiecīgi arī noreaģēja - tas «uzsprāga» un aizlidoja pa visu mašīnas salonu…Tā, protams, bija liela drāma, jo cilvēks, kurš šo mašīnu atveda, īpaši noteica, ka ar to nekas nedrīkst notikt. Sākās panika un, protams, absolūti attaisnota reakcija no viņa puses: kas te notiek?! Bet režisors metās mani aizstāvēt, sakot, ka viss ir «pēc scenārija». Un tad es sapratu, ka esmu drošās rokās, ka režisors mani aizstāvēs un par mani parūpēsies.
Tikko uz lielajiem ekrāniem iznākusi vēl viena filma, kurā jums ir ļoti kolorīta raksturloma - armēņu mafijas pārstāvis Dmitrijs Azarjans režisora Armanda Zvirbuļa veidotajā daudzsēriju krimināldrāmā «Krimināllieta iesācējam». (Tā tapusi pēc detektīvu meistara Andra Kolberga romāna «Meklējiet sievieti» un no 22. aprīļa bez maksas skatāma lietotnē LMT Viedtelevīzija un «viedtelevizija.lv», rudenī būs arī LTV1.) Ar ko īpaša jums ir šī loma?
Man tas bija diezgan izaicinošs uzdevums. Mūsdienās ir modē kritizēt aktierus, kuri spēlē citas nācijas pārstāvjus vai spēlē to, kas viņi realitātē nav, uz ko man gribas teikt, ka slepkavu lomām taču arī netiek ņemti slepkavas.
Mēs ar Dmitriju Azarjanu esam ļoti atšķirīgi - gan vizuāli, gan mentalitātē, gan manierēs. Un, lai panāktu šī tēla maksimālo jaudu, liela uzmanība tika veltīta grimam un kostīmiem, jo es sapratu: tikai tad manī «saslēgsies», kā šis tēls jāspēlē, ja ieraudzīšu spogulī ko īpašu. Un tā arī bija. Loma nav ļoti liela, bet es lepojos ar rezultātu.
Pērnā gada izskaņā pirmizrādi piedzīvoja režisora Andreja Ēķa romantiskā komēdija «Tabu», kur jums uzticēta vājdzirdīgā Mārtiņa loma.
Man ir prieks arī par šo lomu. Spēlēt vājdzirdīgu cilvēku nepavisam nebija vienkārši, mēs ar Klintu Reinholdi (viņa filmā spēlē Montu, vājdzirdīgo atbalsta video centra darbinieci) ilgi mācījāmies zīmju valodu. Tas bija grūti, sarežģīti un vienlaikus ļoti interesanti. Mūsu uzdevums bija, lai viņu attiecības nepārvēršas par karikatūru - šos cilvēkus nevis apsmiet, bet izturēties pret viņiem ar cieņu un cilvēcisku siltumu.
Pavisam atšķirīgi, bet ļoti kolorīti ir arī jūsu atveidotie tēli TV3 seriālā «Nemīlētie» - seriāla pirmajā sezonā bandīts Žora, otrajā («Nemīlētie: Svešie») - Silvers, miljonārs no Spānijas.
Jā, Žora ir viens no maniem spilgtākajiem personāžiem. Pirms dažām dienām biju kafejnīcā «Delisnack», un pārdevēja man pajautāja, vai es gadījumā neesmu Žora? Es biju pārsteigts. Tas taču bija jau pirms pāris gadiem. Gan pirms tam, gan pēc tam esmu spēlējis vēl daudz ko citu, bet… tieši Žora ir palicis atmiņā.
Kas jums pašam paliek atmiņā no tā, ko skatāties TV un kino?
Es diezgan daudz skatos multiplikāciju. Daudzi uzskata, ka multiplikācija ir bērnu žanrs, bet tai ir ļoti plašas iespējas, un arī pieaugušo multiplikācija ir ļoti dažāda. Man ļoti liels prieks bija par amerikāņu seriālu «Eiforija» («Euphoria», režisors Sems Levinsons) - par kādas ASV skolas jauniešu dzīvi. Šī seriāla veidotāji ir uzlikuši ļoti augstu latiņu, kurai vajadzētu mēģināt pietuvoties. Cenšos skatīties arī festivālu kino, ko ne vienmēr ir viegli skatīties. Biju uz «Titānu» («Titane», režisore Žulija Dikurno), kas šogad Kannu kinofestivālā ieguva galveno godalgu - «Zelta palmas zaru». Kinoteātra «Splendid Palace» zālē bijām kādi četri vai pieci cilvēki, tā bija ļoti ekskluzīva sajūta. Un man bija prieks šajā filmā ieraudzīt to «dimantu», kas bija jāpameklē, lai to ieraudzītu.
Pie kā jūs šobrīd strādājat? Vai top kāda jauna kino loma?
Vēl ne visas filmas ir iznākušas, kurās esmu spēlējis. Jauni kino piedāvājumi parasti nāk pavasarī, kad kino veidotājiem tiek piešķirts finansējums. Daži piedāvājumi jau ir, bet es gaidu ko interesantu - lai var izvēlēties darīt to, kas patīk un ir tuvāk sirdij. Lai to, ko daru, varu mīlēt ar visu sirdi.
Ir kāda loma, ko ļoti gribētu nospēlēt?
Man ļoti patīk spēlēt antagonistus un ļaunus personāžus, bet domāju, ka šo fantāziju jau esmu piepildījis un kādam laikam pietiks. Jo grūti katrreiz izdomāt ko jaunu, fantāzijas krājumi arī nav bezgalīgi. Gribētu pamēģināt ko tādu, ko vēl neesmu darījis vai neesmu darījis pietiekami daudz. Man patīk trilleri, bojeviki, spriedzes filmas. Piemēram, kādā dramatiskā filmā gribētu nospēlēt varoni, kurš nav viennozīmīgi labs, kuram ir kādas morālas dilemmas vai kurš ir iznīcināts, bet cenšas saņemties un kaut ko labu vēl šajā dzīvē izdarīt. Tādu, kurš vēlas sevi atgūt kā cilvēku, atgriezt sevī cilvēciskumu.
Lai arī pēc izglītības esat režisors, kādā intervijā pirms vairākiem gadiem izteicāties, ka esat pārgājis uz aktierspēli, jo vēl neesat nobriedis kā režisors. Varbūt nu jau esat?
Teātrī man piedāvājumu nav, un šajā ziņā man ir grūti - man ļoti nepatīk iet pie cilvēkiem un kaut ko lūgt. Es negribētu domāt, ka esmu lepns, tam noteikti ir cits iemesls. Man ir labas attiecības ar vairākiem teātriem, un es gribētu, lai līdz sadarbībai teātrī mēs ar teātra māksliniecisko vadītāju nonāktu organiski.
Bet… es arvien vairāk domāju par kino. Jo vairāk spēlēju, jo man arvien vairāk patīk šis izpausmes veids. Un mans iekšējais režisors jau nekur nepazūd - lielāko daļu no savām lomām es pats «savā mikrokosmosā» esmu režisējis.
Tas nozīmē, ka, iespējams, kādreiz uz kino ekrāniem ieraudzīsim arī jūsu veidotu filmu?
Es ļoti ceru, ka tas notiks agrāk, nekā man pašam šķiet.
