Romantiķi Lucavsalu redz kā svētvietu mīlas dzejoļu deklamēšanai, bet praktiskiem cilvēkiem tā ir iespēja pašiem izaudzēt krājumus ziemai. Tūlīt pēc Lieldienām, 21. aprīlī, uz kinoekrāniem nonāks jaunās režisores Elzas Gaujas debijas pilnmetrāžas dokumentālā filma «Tikmēr Lucavsalā».
Filmas pirmizrāde notiks kinoteātrī «Splendid Palace». Filmas pirmizrādē piedalīsies gan filmas autori, gan varoņi, un uz pirmizrādes seansu biļetes pieejamas ikvienam interesentam. Filma tuvākajā laikā tiks izrādīta ne tikai kinoteātrī «Splendid Palace», bet arī citos kinoteātros: «Kino Bize» un «K-Suns» Rīgā, Talsu kinoteātrī «Auseklis», Ogres Kultūras centrā, Cēsu koncertzāles kinoteātrī un citviet.
Režisore Elza Gauja līdz šim plašāk pazīstama kā kino un teātra aktrise, pagājušajā gadā par dokumentālo īsfilmu «Profesors un Gena» saņēmusi nomināciju Nacionālajai kino balvai «Lielais Kristaps» kategorijā «Labākā dokumentālā īsfilma», bet 2019. gadā nominēta kā labākā aktrise par lomu filmā «Nekas mūs neapturēs». Rudenī uz kinoekrāniem nonāks Elzas Gaujas pirmā spēlfilma «Mamma vēl smaida».
Savā debijas dokumentālajā filmā «Tikmēr Lucavsalā» režisore ar vieglu humora pieskaņu aplūko Eiropas mērogā unikālo Lucavsalas mazdārziņu vidi. Šajā oāzē, kas atrodas pašā pilsētas sirdī, satiekas izteikti atšķirīgi un kolorīti cilvēki, bet Lucavsalas tālākais liktenis ir neskaidrs - tas izšķirsies cīņā starp zaļi domājošajiem eko ideālistiem un pragmatiskiem biznesmeņiem.
Filmas režisore un scenārija autore ir Elza Gauja, operators - Jānis Rubenis, montāžas režisors - Jurģis Ločmelis, producents un mūzikas autors - Andris Gauja. Filma tapusi ar Valsts Kultūrkapitāla fonda, Nacionālā Kino centra un Rīgas domes finansiālu atbalstu. Producējošā studija - «Riverbed», kas plašākai publikai pazīstama ar Andra Gaujas spēlfilmām «Izlaiduma gads» (2014) un «Nekas mūs neapturēs» (2019).
Pastāsti, lūdzu, par savu iepazīšanos ar Lucavsalu.
Es melotu, ja teiktu, ka ideja par dokumentālo filmu ir racionāli paskaidrojams lēmums. Tā bija apstākļu sakritība, kāpēc tur nokļuvu - draudzene mani paaicināja palīgā uzfilmēt video materiālu par Lucavsalas dārziņiem. Viņai pašai tur ir dārziņš, un tolaik šīs salas nomnieki bija ļoti uztraukušies, ka šos dārziņus atņems un tur būvēs daudzīvokļu mājas. Tur notika protesta akcija. Tā es tur pirmoreiz nokļuvu, un skats, kas pavērās acīm šajā salā, mani pamatīgi pārsteidza - celiņš aiz celiņa, dārziņš aiz dārziņa, tu tikai ej un ej, un tie nebeidzas. Sajūta tāda, it kā tur būtu tūkstošiem apkoptu dārzu. Manuprāt, tieši tur slēpjas tā maģija - sākumā šķiet, Lucavsalas celiņi ir tik vienādi, ka apmaldīties var viens un divi. Pat dārziņi ja ne vienādi, tad līdz kaulam līdzīgi. Tas, kas katram dārzam piešķir savu svarīgo stāstu, un tas, kas no mazdārziņu kopuma un pat pašas salas rada 500 dārzus un 500 salas, ir cilvēki - katrs ar savu mazo vīziju un izpratni par šo vietu. Protams, filmai ir vajadzīgs arī «konflikts», un tad attiecīgi tika skatīts jautājums par zaļajām teritorijām Rīgā - tās vajag vai nevajag apbūvēt. Iznākums ir salīdzinoši pozitīvs. Tādā ziņā, ka dārziņus Lucavsalā neplāno likvidēt, bet sakopt šo teritoriju. Filmas uzņemšanas gaitā fokusu nācās mazliet pamainīt, kā rezultātā ir sanākusi interesanta Lucavsalā dzīvojošo portretu galerija.
Kā tu varētu raksturot cilvēkus, kuri dzīvo Lucavsalā?
Lucavsalas atpūtnieku vidū ir jauni eko aktīvisti, copētāji, kundzītes gados ar lakatiņiem, daudzbērnu ģimenes, svētdienas grilētāji, garīgo festivālu organizētāji. Arī alkoholiķi - dedzinātāji, bezpajumtnieki, ballīšu rīkotāji, arheologu kluba entuziasti un puslegāli uzceltu būdiņu iemītnieki. Dažas no šīm «būdiņām» izmēru ziņā līdzinās kārtīgām privātmājām. Un tas ir tik interesanti, ka visa šī krāšņā buķete atrodas tikai desmit minūšu autobraucienā no Vecrīgas, apslēpta nevērīgu garāmbraucēju skatam. Es šo salu cenšos parādīt no šo dažādo varoņu skatpunktiem. Romantiķi Lucavsalu redz kā svētvietu mīlas dzejoļu deklamēšanai, praktiskiem cilvēkiem tā ir iespēja pašam izaudzēt ekoloģisku gardumu krājumu ziemai. Ģimenes dārziņu apvienības «Jumpravsala» priekšsēdētāja Lucavsalā saimnieko jau kopš 1947. gada un pieskata, lai dārziņu īrnieki apkopj zemes gabaliņu kā nākas. Indriksona kungs, dēvēts par Lucavsalas gubernatoru, Lucavsalā dzīvo cauru gadu - viņam ir pamatīga māja, suns un veca koka laiva, ar kuru viņš airējoties jau kopš divu gadu vecuma.
Cik ilgs bija darbs pie šīs filmas?
Lai materiāls būtu interesants, vajadzēja pastrādāt. Tas bija diezgan laikietilpīgs process - mēs strādājām trīs gadus. Pirmajā gadā filmējām nedaudz, otrajā - visu pavasari un vasaru, un trešajā gadā piefilmējām pavasari, rudeni un ziemu. Filmā to nevarēs tā redzēt. Ir ļoti daudz safilmētā materiāla - vismaz simt stundu, bet uz ekrāna būs tikai viena stunda. Filmā esam iemūžinājuši tikai ļoti mazu daļiņu no dārziņu nomniekiem. Patiesībā Lucavsalā ir ļoti daudz cilvēku, kuri nodarbojas ar dārzniecību un audzē augļus, dārzeņus. Es domāju, ka filma noteikti nebūtu jāuztver kā pilnīgi objektīvs dārziņu atspoguļojums.
Kas ir filmas mērķauditorija?
Pirmkārt, visi, kuriem ir dārziņi. Ne tikai Lucavsalā, bet arī citās Rīgas apkaimēs. Tādu cilvēku ir tūkstošiem. Otrkārt, cilvēki, kuri interesējas par vides ekoloģiju un zaļajām dabas teritorijām pilsētā. Un treškārt, cilvēki kurus vienkārši interesē paskatīties, kas tad notiek Lucavsalā. Zinu, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri tur vispār nekad nav bijuši, bet viņiem ir izveidojušies savi stereotipi par šo vietu. Domāju, šī filma palīdzēs Lucavsalu ieraudzīt pavisam citā gaismā.
Atšifrē, lūdzu, filmas nosaukumu «Tikmēr Luvasalā»? Kamēr kas?
Kamēr pasaulē notiek lieli notikumi, tikmēr Lucavsalā dzīve rit savu gaitu…
Vai esi jau iedomājusies par iespējamu filmas turpinājuma veidošanu pēc vairākiem gadiem, sekojot iepazīto personāžu likteņiem - līdzīgi kā to darīja Latvijas dokumentālā kino klasiķis Ivars Seleckis, kura pirmajai Šķērsielas filmai (1988) sekoja turpinājumi «Jaunie laiki Šķērsielā» (1999) un «Kapitālisms Šķērsielā» (2013)?
Tagad kādu laiku neesmu bijusi Lucavsalā, piektdien aizbraukšu paskatīties, kā tur ir. Bet es domāju, ka jāpaiet kādiem piecpadsmit, divdesmit gadiem, lai izmaiņas Lucavsalā būtu acīm redzamas.
Līdztekus šim darbam strādā arī pie savas pirmās spēlfilmas «Mamma vēl smaida». Cik tālu ir šī darba process?
Spēlfilma ir uzfilmēta, samontēta, un šobrīd jau tiek likta skaņa un tiks veikta krāsu korekcija. Plānojam to laist ārā agrā rudenī - septembra beigās.
Par ko stāsta šī filma?
Tas ir stāsts par trim māsām, kurām ir diezgan atsvešinātas attiecības. Viņas katra dzīvo savā valstī - viena Latvijā, otra - Igaunijā, un trešā - Somijā, kopā ar mammu. Skumjā ziņa ir tā, ka mammīte dodas mūžībā, un māsas satiekas Somijā, lai vestu viņu mājās. Sapratušas, ka viņām nepietiek naudas, lai mammu oficiāli repatriētu uz dzimto Latviju, viņas nolemj to darīt pašu spēkiem, kas gan ir nelikumīgi. Ceļā uz mājām māsas risina savas attiecības. Viņām ir jāatrod ceļš vienai pie otras, jāmācās ieklausīties citai citā un atvērt savas sirsniņas.
Viņām tas izdodas?
Es domāju, ka viņas sper soli tuvāk tam.
Kāds ir filmas žanrs?
Drāma ar komēdijas elementiem. Vieglā valodā par nopietnām lietām.
Līdz šim plašākai sabiedrībai biji vairāk pazīstama kā kino un teātra aktrise. Vai aktrises profesijai pielikts punkts?
Šobrīd teātrī un kino vairs nespēlēju, jo vienā brīdī sajutos emocionāli iztukšota. Bet pēdējo pāris gadu laikā esmu atkal uzkrājusi spēkus, zināmu pieredzi, un, ja man piedāvātu kādu interesantu lomu, es, iespējams, neatteiktos to izlikt uz skatuves vai kameras priekšā.
Tūliņ pirmizrādi piedzīvos tava pilnmetrāžas dokumentālā filma «Tikmēr Lucavsalā», rudenī uz ekrāniem iznāks spēlfilma «Mamma vēl smaida». Vai ir kādas jaunas ieceres/iestrādes kino lauciņā?
Jā. Es tikko esmu ieguvusi Valsts Kultūrkapitāla fonda finansējumu (mērķprogrammā «Mazbudžeta pilnmetrāžas spēlfilmu ražošana») savai jaunajai filmai - «Pastkarte no Romas». Jau ļoti straujiem soļiem esam sākuši strādāt pie filmēšanas sagatavošanas, maija beigās sāksim filmēt, un nākamgad tai jau vajadzētu būt skatāmai uz lielajiem ekrāniem. Tā būs spēlfilma par vecāka gadagājuma precētu pāri, kuri joprojām strādā. Viņi ir pastnieki. Diemžēl viņu dzīvē ienāk negaidīts un nepatīkams viesis - Alcheimera slimība. Nestāstīšu, ar ko beidzas filma, bet tai ne velti ir nosaukums «Pastkarte no Romas»... Filma būs diezgan dramatiska, bet es centīšos, cik vien tas iespējams, runāt par to vieglā formā.
Kas atveidos galvenās lomas?
Brīnišķīgi aktieri - Indra Burkovska un Jānis Jarāns. Uz viņiem ir tik interesanti skatīties, abi ir tik kolorīti un talantīgi!
Un vēl ir viena iecere par kopīgu seriāla projektu ar nosaukumu «Bernokrātija», ko esam iesnieguši projektu konkursā. Tas būs seriāls par bērniem un vecākiem, par viņu savstarpējām attiecībām un par to, kas notiek, ja ģimenē bērniem un vecākiem ir vienādas lemšanas tiesības. Ir doma to veidot tā, lai to varētu skatīties bērni kopā ar saviem vecākiem, lai abām pusēm būtu interesanti un vēlme pēc tam pārspriest redzēto. Lai tas raisītu diskusiju.
Tas būtu kopprojekts ar ko?
Mēs esam trīs režisori: Andris Gauja, Jānis Ābele (spēlfilmas «Jelgava 94» (2019) režisors) un es. Scenārija autori: Andris Gauja, Rasa Bugavičute-Pēce un es. Esam šo projektu tikko iesnieguši, birokrātiskais process ir ļoti garš, līdz rezultātam vēl jāpagaida, tas nebūs tik drīz.
Bet Lieldienas gan ir jau pavisam drīz. Kādas šo svētku tradīcijas ir jūsu ģimenē?
Mums nav akmenī kaltas Lieldienu tradīcijas, esam diezgan fleksibli, un svinēšana notiek dažādos veidos. Pagājušajās Lieldienās mēs bijām pie vīra vecākiem Rojā un Lieldienu zaķis tur dārzā bija paslēpis olas. Šogad meita uztraucas - ja svinēsim citur, zaķis neatnāks, jo viņš taču olas nes uz dārzu Rojā. Bet, tā kā svētku brīvdienas
ir garas, domāju, ka gan jau mums sanāks aizbraukt arī pie Lieldienu zaķa uz Roju.
Filmas «Tikmēr Lucavsalā» treileris:
