Šī gada 6. aprīlī Krievijas Liberāldemokrātiskās partijas līderis, Krievijas Valsts domes deputāts, Krievijas Valsts domes priekšsēdētāja vietnieks (2000–2011) Vladimirs Žirinovskis beidza šīs pasaules gaitas.
Latvijā ir pieņemts, ka žurnālisti, kuri ir tikušies ar pasaules vai vietējā reģiona slavenībām un tās intervējuši, raksta atvadu vārdus, kad attiecīgā slavenība dodas aizsaulē. Man vairākas reizes ir sanācis tikties ar Vladimiru Žirinovski. Manā grāmatu plauktā ir viņa grāmatas ar man veltītiem autogrāfiem. Savukārt mana intervija ar Vladimiru Žirinovski, kura 2010. gada janvārī tika publicēta “Neatkarīgajā Rīta Avīzē”, izraisīja starptautisku skandālu. 2010. gada 16. janvārī Azerbaidžānas vēstniecība Krievijā (izpildot Azerbaidžānas Ārlietu ministrijas uzdevumu) iesniedza protesta notu Krievijas Ārlietu ministrijai par Krievijas Valsts domes viceprezidenta Vladimira Žirinovska izteikumiem laikrakstā “Neatkarīgā Rīta Avīze”, kurā viņš paziņoja: “Ja Kalnu Karabaha pati pasludinās savu neatkarību, tad, manuprāt, Krievijā tā būtu jāatzīst.”
Tas, ka Latvijas laikrakstā publicēta intervija ar Krievijas politiķi izraisa šādas sekas, bija ievērojams notikums. Mani kolēģi to novērtēja kā augstāko atzinību žurnālistikā, ka tā ir reta veiksme. Tomēr, no otras puses, jau 2010. gada janvārī “Neatkarīgajā” publicētā intervija lielā mērā atsedza Krievijas impēriskos plānus, kurus Vladimirs Putins sāka īstenot 2014. gadā un kuri spilgti izpaužas tieši 2022. gadā, kad Krievija sāka karu pret Ukrainu.
Vladimirs Žirinovskis vienmēr pozicionējās kā populists un aktīvs Krievijas impērijas atjaunošanas atbalstītājs. 1991. gadā viņš Krievijas prezidenta vēlēšanās kandidēja pret Borisu Jeļcinu. Vladimirs Žirinovskis savās priekšvēlēšanu sapulcēs un mītiņos solīja to, ko vēlētāji vēlējās dzirdēt. Sibīrijas mežcirtējiem viņš solīja samazināt degvīna cenu un apgalvoja, ka panāks Krievijas satversmes grozījumu pieņemšanu, papildinot Krievijas satversmi ar pantu, kurā tiks noteiktas “tiesības uz degvīna devu” (tolaik bija lielas problēmas alkoholisko dzērienu iegādē). Uzstājoties bērnudārza audzinātāju sapulcē, viņš solīja nākamās Krievijas satversmē iekļaut jaunu pantu, kas noteiks, ka katrai sievietei būs tiesības uz vienu vīrieti (tas nav joks). Tiem, kas sapņoja par Krievijas impērijas atjaunošanu, viņš solīja, ka pēc viņa ievēlēšanas par Krievijas prezidentu jau visai drīz krievu zaldāti “noskalos savus zābakus Indijas okeānā” utt. Mana pirmā saskarsme ar šāda veida populisma ietekmi uz Krievijas vēlētāju prātiem notika 1991. gada vasarā, kad es kā laikraksta “Atmoda” žurnālists kopā ar fotogrāfu Intu Kalniņu braucu gatavot reportāžu uz Abreni (Pitalovu) par šīs Latvijai atņemtās daļas iedzīvotāju noskaņojumu par priekšlikumu apvienoties ar Latviju.
1991. gada vasarā Krievijā notika prezidenta vēlēšanas, kurās uzvarēja Boriss Jeļcins. Vienlaikus ar prezidenta vēlēšanām Pleskavas apgabala Pitalovas (Abrenes) rajonā notika tautas nobalsošana par piederību Latvijai vai Krievijai. 98% iedzīvotāju nobalsoja par palikšanu Krievijas sastāvā. Mana brauciena mērķis bija pārliecināties, vai Abrenes latviešu un vietējo krievu izvēle nav falsificēta. Mēs apmeklējām latviešu ciematus (tolaik tur tādi vēl bija) - Kacēnus (Kočanovo) u.c. - un jautājām vietējiem latviešiem latviešu valodā, kā viņi balsoja. Pilnīgi visi, ar kuriem runājām, teica, ka nobalsoja par palikšanu Krievijā. Gandrīz visiem motīvs bija ļoti līdzīgs: “Ja mēs balsotu par apvienošanos ar Latviju, tad mums bija bažas, ka par to varētu izcelties karš, bet karu mēs nevēlamies.”
Tomēr pats lielākais šoks bija tas, ka Abrenes latviešu vairākums Krievijas prezidenta vēlēšanās nobalsoja nevis par demokrātu Borisu Jeļcinu, bet par Vladimiru Žirinovski. Uz maniem neizpratnes pilnajiem jautājumiem par šādu izvēli tipiskākā atbilde bija: “Krievijai ir bijuši visādi vadītāji, bet tāds nekad nav bijis. Lai pamēģina!”
Kad pie varas nonāca Vladimirs Putins, tad Žirinovska liberāldemokrāti pārtapa par fiktīvu opozīciju. No vienas puses, viņi formāli distancējās no Putina “Vienotās Krievijas”, bet daudzos jautājumos pauda daudz radikālākas idejas par Krievijas impērijas atjaunošanu nekā Putinu atbalstošā partija.
Tomēr vecums nav nekāda dāvana, tāpēc pēdējos gados Vladimira Žirinovska enerģija apsīka, un šī gada 6. aprīlī viņš beidza šīs zemes gaitas.
Lasītāju uzmanībai dažas no Vladimira Žirinovska atziņām, kuras viņš izteica intervijā “Neatkarīgajai” 2010. gada janvārī.
Kā vērtējat Latvijas un Krievijas attīstību perspektīvas?
Par Latviju. Mēs ar Latviju nekarojām. Mēs karojām ar Zviedriju. Latvija un Igaunija bija Zviedrijas sastāvā. Lietuvai gan bija savs valstiskums. Vēsturiski mēs 1721. gadā noslēdzām miera līgumu ar Zviedriju, un šīs zemes Zviedrija mums atdeva kā kompensāciju par zaudējumu karā.
Runājot par Latviju, protams, jāņem vērā PSRS laikā pieļautās kļūdas, kad ļaudis pārvietoja uz tālām zemēm. Es savulaik dzīvoju Almaati (Kazahijā), un mana kaimiņiene bija latviete Riekstiņa, kurai bija divas meitas, vienu sauca Elza, otras vārdu neatceros. Jā! Ļaudis tika aizvainoti. Taču to veica padomju režīms, nevis krievi. Tomēr kaislības pakāpeniski norims. Mans labs draugs dzīvo Latvijā. Padomju laikā braucu tramvajā, un man aiz muguras šņāca: “Okupanti!” Kādi okupanti? Bija karš. Bija pasaules karš, un PSRS bija tiesības iekarot jebkuru teritoriju, kuru bija okupējis ienaidnieks. Pat tad, ja Latvija tolaik būtu neatkarīga un nebūtu iekļauta PSRS sastāvā, mums būtu tiesības tur ievest savu karaspēku. Mums bija tiesības ievest savu karaspēku visur, kur bija vācu armija. PSRS bija tiesības sodīt agresoru. Sodīt visus agresora atbalstītājus. Mums bija tiesības ievest karaspēku kaut vai līdz Lamanšam, pat Britānijā, jo visas valstis provocēja Vāciju iebrukumam PSRS. Ja 2. pasaules kara laikā valdītu nevis Staļins, bet Pēteris Pirmais, tad mēs okupētu visu Eiropu un mums būtu uz to tiesības.
Protams, nebija labi, ka tika uzspiests padomju režīms, bet tas tika uzspiests visur. Tas nebūtu normāli, ja vienā valstī vienā vietā ir viens režīms, bet citā vietā cits režīms. Piekrītu, ka PSRS režīmam bija nepilnības.
Par Kalnu Karabahu, Gruziju un Palestīnu - Izraēlu
Ja Kalnu Karabaha pati pasludinās savu neatkarību, tad, manuprāt, Krievijā tā būtu jāatzīst. Es neesmu nedz par armēņiem, nedz par azerbaidžāņiem, bet viņi nekad nespēs vienoties par Kalnu Karabahu. Tāpat gruzīni - nespēs vienoties ar abhāziem. Arābi nespēs vienoties ar ebrejiem. Nekad nespēs vienoties! Kurdi un turki nekad nespēs vienoties!
Par Moldovu un Piedņestru
“Moldovā ir cita problēma. Visi labējie ir noskaņoti par Rumāniju. Tiklīdz virzīs valsti uz pievienošanos Rumānijai, sāksies nacionālistiskas tendences, kuras radīs atbalstu komunistu partijā, un būs nestabilitāte. Šādos apstākļos Piedņestra nekad nebūs Moldovas sastāvdaļa. Turklāt 200 000 moldāviem ir Rumānijas pases. Tas ir milzīgs balsts. Tas ir spēks. Tas atgādina Krievijas politiku Abhāzijā un Osetijā, kur gandrīz visiem ir Krievijas pases. Tagad mēs varam teikt, ka aizstāvam savus pilsoņus. To pašu varēs teikt arī Rumānija. Kaut vai ievedot karaspēku. Ja tā notiks, tad Piedņestra nāks talkā. Piedņestra tikai gaida šādu mirkli, lai Tiraspolei pievienotu Kišiņevu.”
Kā vērtējat Krievijas politiku Vidusāzijā un īpaši Tadžikijā?
“Tiklīdz amerikāņi aizies no Afganistānas, bet viņi aizies, jo ar laiku viņiem apniks glabāt savus dēlus, talibi ieročus nenoliks, bet karu turpinās. Tad talibiem būs reāla iespēja virzīties uz Tadžikiju, Turkmēniju un Uzbekiju. Tieši tad Krievija varēs realizēt savu politisko vektoru, jo šīs valstis lūgs palīdzību Krievijai. Tad arī izvirzīsim noteikumus. Amerikāņu Afganistānas politika veidota, domājot, ka Turkmēnija ietekmēs Afganistānas turkmēņus, ka Uzbekija ietekmēs Afganistānas uzbekus, bet Tadžikija ietekmēs Afganistānas tadžikus. Notiks pilnīgi pretējais. Un nebūs nedz Afganistānas, nedz Tadžikijas, nedz Uzbekijas, bet būs šaušalīgs karš…”
Ar Vladimira Žirinovska aiziešanu nebūtībā izgaisīs arī viena it kā pret Vladimiru Putinu vērstā fiktīvā opozīcija.