«Mēs nevaram Ukrainai neko daudz līdzēt. Mēs varam palīdzēt bēgļiem, kuri no kara ir atbēguši pie mums, par pārējo ir jādomā politiķiem. Bet mums, latviešiem, ir vienkārši jāstrādā – lai rīt būtu maize, ar ko pabarot ģimeni. Mums ir jādomā par sevi, par saviem bērniem, par savu valsti, un – mums savs iekšējais karogs ir jātur cieņā. Nevis jāizkar mastā, bet sirdī cieši jāglabā,» saka tautā mīlētās šlāgergrupas «Baltie lāči» līderis Andris Baltacis.
Šajā pavasarī viņš kopā ar skatuves kolēģiem no trim novadiem apvienojušies akustiskā koncertprojektā «PārNovadnieki» un dodas pie saviem klausītājiem visā Latvijā. Andris Baltacis pārstāv Latgali, Māris Sloka no grupas «Klaidonis» - Zemgali, Kurzemi - Artis Šimpermanis no «Rumbas kvarteta», bet Vidzemi - Silvestrs Lorencs no grupas «Zelta kniede».
Programmā: jau pazīstamas un klausītāju iemīļotas dziesmas no šo solistu repertuāra, kā arī vēl nedzirdētas melodijas četrās balsīs
Tuvākie «PārNovadnieku» koncerti: piektdien, 1. aprīlī, Valmieras Kultūras centrā, 3. aprīlī - Jelgavas Kultūras namā, 10. aprīlī - Liepājas Latviešu biedrības namā, 1. maijā - Rēzeknē, Latgales vēstniecībā «Gors», 4. maijā - Aucē, 22. maijā - Valkā.
Kā radās ideja par «novadu apvienošanu» vienā koncertprojektā?
Šī ideja radās jau pirms septiņiem gadiem, kad, sagaidot 2015. gadu, Latvijas Televīzijas raidījumā «Reiz Rīgā 2015» uzstājās tobrīd jauns vokālais kvartets no četriem Latvijas novadiem - Artis Šimpermanis no Kurzemes, Māris Sloka no Zemgales, Harijs Joniškāns no Vidzemes, un es pārstāvēju Latgali. Iedziedājām «Čikāgas piecīšu» dziesmu «Par mani, draudziņ, nebēdā» un sapratām, ka mūsu balsis labi skan kopā. Šī uzstāšanās guva arī lielu skatītāju atsaucību, un mēs paši ieminējāmies, ka varētu vēl kādreiz šādā sastāvā saskrieties. Vēlāk, satiekoties dažādos muzikantu saietos, atkal pārrunājām, ka to vajadzētu atkārtot, un tā tas palika.
Ir pagājuši septiņi «maģiskie» gadi, domājot par septiņiem gulētājiem (septiņiem brāļiem), un mūsu kvartets ir gatavs doties Latvijas ceļos! Tas bija pēc Jaungada, kad Māris Sloka piezvanīja, lai apjautātos, kā man iet - mēs savstarpēji regulāri sazvanāmies -, līdz, vārds pa vārdam, un mēs jau daudz nopietnāk sākām runāt, ka varbūt šis ir īstais laiks celt gaismā mūsu sen loloto ideju. Sazinājāmies ar Arti Šimpermani, kurš arī bija gatavs pievienoties, un Vidzemi šajā projektā pārstāv Silvestrs Lorencs. Harijs Joniškāns nav apvainojies. Sākumā visi apmainījāmies ar savām idejām par dziesmām, pamazām izveidojām kopīgu programmu un tad satikāmies uz mēģinājumiem Bauskā.
Jūs katrs esat līderis savā grupā. Vai tas ir tik vienkārši - apvienoties jaunā projektā un uzreiz atrast kopīgu valodu, vienotu skanējumu?
Tas, protams, nebija tik vienkārši. Katrs esam pieraduši strādāt savā «brigādē», kur viens otru labi pazīstam jau gadiem ilgi, jau viegli saprotamies un esam droši par pleca sajūtu. Te esam «četras dīvas», katrs savā «brigādē» līderis… Jā, tas bija izaicinājums, katram nācās iziet ārā no savas komforta zonas un mazliet sevi lauzt. Es nesaku, ka mēs strīdamies, bet ir situācijas, kad cits citam piekāpjamies.
Kāpēc «PārNovadnieki»?
Es uzskatu, ka mēs Latvijā pārāk daudz visu dalām, pārdalām un pārpārdalām. Tā arī ienāca prātā «PārNovadnieki» - mēs, mūziķi katrs no sava novada, pārpārītēm turēsimies kopā un brauksim pie saviem klausītājiem uz visiem novadiem.
Daži koncerti jau ir bijuši, kāda ir skatītāju atsaucība?
Ļoti liela, koncerta finālā skatītāji ceļas kājās un aplaudē. Tajā mirklī skudriņas skrien pār ķermeni… Jā, tātad visu darām pareizi. Neko daudz jau nenopelnām, bet - iegūstam tādas emocijas, kas atsver visu. Morālais gandarījums ir milzīgs - ka esam vajadzīgi, gaidīti, ka spējam sniegt gaismu un mīlestību. Protams, var just, ka cilvēki vēl nav īsti atmodušies pēc visiem ierobežojumiem un aizliegumiem, un es domāju, ka paies vēl apmēram pusotrs gads, līdz atkal viss būs kā senāk. Ārpus šī projekta man ir arī daudz citu koncertu, un, aizbraucot uz kādu tuvāku vai attālāku kultūras namu, vietējās kultūras dzīves vadītāji, ar kuriem vienmēr arī sirsnīgi izrunājamies par dzīvi, saka, ka tas darbs, kas kultūras dzīves attīstībā tika ieguldīts gadu desmitu garumā, pandēmijas laikā ir pilnībā sagrauts. Cilvēkus nevar dabūt ne uz kori, ne deju kolektīvu… Pamatā mēs savus koncertus organizējam paši, bet ir kultūras nami, kuri mūs aicina pie sevis. Kultūras namu vadītāji burtiski lūdzas: atbrauciet pie mums, mēs gribam, lai tā gaisma, ko dodat, tas cerību stars iespīd arī pie mums… Un tas ir neiedomājams prieks - būt uz skatuves draugu lokā un sajust no skatītājiem absolūti pozitīvu enerģiju.
Ieminējāties, ka ārpus «PārNovadnieku» projekta jums ir daudz citu koncertu. Kādos vēl projektos skatītāji var jūs sastapt?
Uzstājos gan individuāli, gan ar savu grupu «Baltie lāči», tagad tuvojas arī Olgas Rajeckas jubilejas koncertu tūre, kur arī piedalīšos. Redziet, tagad tā rocība cilvēkiem ir tāda, kāda ir, degviela kļuvusi dārga, arī biļešu cenas iet uz augšu, bet - man prieks, ka cilvēkiem vienalga vajag kultūru un mākslu, vajag to klātbūtnes sajūtu. Un, ja kādam to vajag, ja kādam tas sniedz prieku, ir jāstrādā!
Koncertējot visā Latvijā, noteikti jūtat arī skatītāju noskaņojumu šajā pavasarī, varat salīdzināt un labāk izprast kultūras vidi katrā novadā.
Bija pandēmija, tagad ir karš, un vēl pirms pusgada visi bija «epidemiologi», bet tagad visi ir «militāristi». Es nešķiroju, tā ir Kurzeme, Vidzeme, Zemgale vai Latgale - mēs visi esam vienādi, un mūsu kultūra mums jāuztur visiem kopā. Mēs katrs mūsu kultūras gaismu varam nest ar savu uzvedību, ar savu mīlestību pret cilvēkiem. Es saprotu, ka mēs visi tagad ziedojamies, bet - mums ir jādomā arī par Latviju! Mēs paši sev esam kaut kur nostāk palikuši… Protams, klaigātāji klaigā un lec ārā no biksēm, paužot savu viedokli un tādējādi parādot savu diemžēl vājo kultūras līmeni. Es runāju par Daugavpils pilsētas mēru, un es varu atļauties to teikt, jo esmu dzimis un mācījies šajā pilsētā - zemāka kultūras līmeņa kā šim cilvēkam tur neesmu redzējis. Atvainojiet, bet man laukos ir zemnieki ar augstāku kultūras līmeni nekā šim cienītajam kungam. Pat negribas teikt cienītajam. Un informācija, kas izskan, ka Latgale pret karu Ukrainā nostājas tā vai savādāk, nav tik viennozīmīgi vērtējama. Arī Latgalē cilvēki redz, dzird un ļoti labi saprot, kas notiek. Bet viņi turpina strādāt, dara savu darbu, lai viņu ģimenes būtu paēdušas. Un Latgalē cilvēki domā arī par tiem, kuriem ir vajadzīga palīdzība. Tikai skaļi par to neklaigā. Tā ir dilemma - Latgales pusē nav pieņemts dikti lielīties ar to, cik daudz viens otram palīdzam. Arī mēs, «PārNovadnieki», klusiņām un bez lielas klaigāšanas dodamies tūrē pa Latviju, lai nestu savu artavu mūsu kultūras laukā. Šī programma tiešām ir ļoti sirsnīga - var gan izsmieties, gan paraudāt. Vēl ir ieplānoti seši koncerti aprīlī un maijā, un tad ir doma par nākamajiem koncertiem tikai rudens pusē. Jo mēs domājam par saimniecisko latvieti - tūliņ sāksies dārza darbi, nebūs laika iet uz koncertiem. Arī man pašam gan mājas darbi, gan lauku darbi jādara. Neesmu liels zemnieks, bet ir savs dārziņš, un laukos jau darba netrūkst. Un apkārt ir svaigs gaiss, mežs, nekas netraucē domāt labas domas. No rīta vienmēr sazvanāmies ar kaimiņiem, apvaicājamies, kādas domas, kāds noskaņojums, ko cits citam varam palīdzēt. Un, kamēr vēl turas sniegs un nav iespējas strādāt dārzā, ik rītu izeju dārzā paskatīties, kas naktī ciemojies manā sētā, kādas pēdas atstātas.
Un kas pie jums tur nāk ciemos?
Klasiskie ciemiņi ir stirna, alnis, jenotsuns. Zaķis un lapsa - tie jau paši par sevi. Ir bijusi arī zebiekste, un caunas kundze reiz bija atnākusi, apēda visu, ko biju nolicis zīlītēm. Laikam domāja, ka mēs tieši viņu gaidījām. Āpsis arī kādreiz atnāk. Viņiem te ir kur ieskrieties, un mums arī ir patīkami redzēt, ka viņi pie mums ir bijuši.
Ir tikko sācies astronomiskais pavasaris. Ar kādām sajūtām, veroties tajā, kas šodien notiek pasaulē, tas ir atnācis jūsmājās?
Ja es šodien koncertos čīkstēšu, cik grūti ir bijis un ir, kuram no tā kļūs vieglāk? Nevienam. Tāpēc es kāpju uz skatuves un eju pie saviem skatītājiem ar prieku. Mēs, latvieši, esam stipri savā būtībā, bet - mēs nevaram Ukrainai neko daudz līdzēt. Jā, mēs varam palīdzēt bēgļiem, kuri no kara ir atbēguši pie mums, par pārējo ir jādomā politiķiem. Jā, mēs dažkārt palaižamies ar savu čīkstēšanu, arī strīdamies, mēģinot būt gudrāki cits par citu. Protams, ir cilvēki, kuri domā citādi nekā es, bet, ja agrāk es savu viedokli centos izteikt un aizstāvēt diezgan skaļi, neieklausoties otrā, tad šodien esmu sapratis, ka mums vajag vienam otru uzklausīt, ieklausīties un vadīt sarunu, atrodot kopsaucēju. Tad emocijas noplok un par visu var vienoties. Bet vispār mums, latviešiem, šodien ir vienkārši jāstrādā. Mums pašiem savi lauki ir jāapar, lai rīt būtu maize, ko likt ģimenei galdā. Mums ir jādomā par sevi, par saviem bērniem, par savu valsti, un - mums savs iekšējais karogs ir jātur cieņā. Nevis jāizkar mastā, bet sirdī cieši jāglabā.
